Naso Casino kādreiz bija vienīgais legālais kazino uz britu zemes visā pasaulē. Kā to varēja saskaņot ar Britu Nāciju Sadraudzības likumiem, tā ari nevienam nav īsti skaidrs. Kazino katru gadu iznomāja Kanādas spēļu sindikātam, un tā ienākumus klusajā ziemas sezonā rēķināja vidēji ap 100 000 mārciņām. Vienīgās spēles, ko te spēlēja, bija rulete ar divām nullēm vienas vietā, kas kazino ieņēmumu glīti palielināja līdz 5:4, salīdzinājumā ar eiropiešu 3:6, black jack vai 21, kurā iestādījuma peļņa bija starp sešiem un septiņiem procentiem, un viens chemin de fer galds, kura cagnote ienesa pieticīgus piecus procentus. Kazino pastāvēja kā klubs glītā privātmājā Vestbeja ielā, un tajā bija patīkama deju un vakariņu zāle ar nelielu džeza orķestri trīs cilvēku sastāvā, kas noteiktā laikā spēlēja vecus, iecienītus skaņdarbus, un bārs. Kazino bija labi uzturēta, eleganta iestāde, kas bija pelnījusi savus ienākumus.
Gubernatora sekretārs bija piešķīris Bondam un Leiteram biedru kartes, un, iedzēruši bārā kafiju un ko stiprāku, viņi šķirās un devās pie galdiem.
Largo spēlēja chemin defer. Viņam priekšā bija bieza kaudze ar žetoniem simts dolāru vērtībā un pusducis lielo, dzelteno "biskvītu" tūkstoš dolāru vērtībā. Domino Vitāli sēdēja viņam aiz muguras, smēķēja cigaretes citu pēc citas un vēroja spēli. Bonds nolūkojās tajā no tālienes. Largo spēlēja plašu roku, lika uz banku, kad vien varēja, un ļāva savām bankām piedalīties spēlē. Viņš pastāvīgi laimēja, taču viņa manieres bija nevainojamas, un, spriežot pēc tā, kā cilvēki jokoja un aplaudēja viņa uzvarām, šis cilvēks Casino bija acīmredzami iecienīts. Domino, ģērbusies melnā tērpā ar kvadrātveida kakla izgriezumu un vienu lielu dimantu smalkā kakla ķēdē, izskatījās drūma un acīmredzami garlaikojās. Sieviete pa labi no Largo, trīs reizes piesolījusi banku un zaudējusi, piecēlās kājās un aizgāja no galda. Bonds veikli šķērsoja telpu un apsēdās tukšajā vietā. Bankā bija astoņsimt dolāru - apaļa summa, ko Largo bija savācis, pēc katras spēles piesakot cagnotte.
Bankas turētājam nāk par labu, ka viņš trīsreiz ir uzsaucis banku. Tas bieži vien nozīmēja, ka banku izdosies paņemt. Bonds to ļoti labi zināja. Viņš ari sāpīgi apzinājās, ka viss viņa kapitāls ir tikai 1000 dolāru. Taču apstāklis, ka visi bija tik satraukti par Largo nemainīgo veiksmi, darīja viņu drosmīgu. Un galdam galu galā nav atmiņas. 'Veiksme," sev sacīja Bonds, "ir domāta putniem."
Tad viņš uzsauca: - Banko!
- Ak, mans labais draugs misters Bonds, - Largo pastiepa roku. - Tagad galdā nāks liela nauda. Varbūt man vajadzētu laist garām banku. Angļi zina, kā spēlēt vilcienos. Tomēr, - viņš apburoši uzsmaidīja, - ja man jāzaudē, es katrā ziņā vēlētos zaudēt misteram Bondam.
Lielā, brūnā plauksta viegli uzsita pa kāršu kavu. Largo izvilka vienu sārto spēļu kārts mēli un pabīdīja to pāri zaļajam audumam uz Bonda pusi. Viņš paņēma vienu kārti sev un pēc tam izbīdīja vēl pa vienai katram. Paņēmis savu pirmo kārti, Bonds to spēji apgrieza otrādi galda vidū. Kārts bija devītnieks, kāravu devītnieks. Bonds pašķielēja uz Largo.
- Tas vienmēr nozīmē labu sākumu, tik labu, ka es griežu apkārt arī savu otro kārti.
Viņš to nepiespiesti nometa uz galda. Pusceļā kārts apgriezās un nokrita blakus devītniekam. Tā bija lieliskais desmitnieks, pīķa desmitnieks. Ja vien Largo abas kārtis ari kopā neveidoja deviņpadsmit, Bonds bija vinnējis.
Largo iesmējās, bet smiekliem bija asa pieskaņa.
- Jūs katrā ziņā liekat man mēģināt, - viņš jautri noteica un nometa savas kārtis blakus Bonda kārtīm. Tur bija ercena astotnieks un kreiča kungs. Largo bija zaudējis par pašu mazumiņu, par diviem punktiem, taču tāpēc zaudējums bija vēl jo sāpīgāks. Viņš skaļi iesmējās.
- Kādam jābūt otrajam, - viņš sacīja visiem klātesošajiem. - Ko es teicu? Angļi no kavas var izvilkt, ko vien vēlas.
Krupjē pastūma žetonus Bondam. Viņš tos salika mazā kaudzītē un norādīja uz kaudzi Largo priekšā.
- Izskatās, ka to pašu var teikt par itāļiem. Es jums šodien jau teicu, ka mums vajadzētu kļūt par partneriem.
Largo aizrautīgi iesmējās.
- Labi, pamēģināsim vēl vienreiz! Lieciet iekšā, ko esat laimējis, un es uzsaukšu banku kopā ar misteru Snovu pa labi no jums. Jā, mister Snov?
Misters Snovs, sīksta izskata eiropietis, ko Bonds atcerējās kā vienu no akcionāriem, piekrita. Bonds ielika astoņus simtus, un viņi katrs ielika pa četriem, spēlējot pret viņu. Bonds atkal laimēja, šoreiz ar seši pret pieci - atkal par vienu punktu.
Largo sērīgi pakratīja galvu.
- Tagad mēs tiešām esam pieredzējuši likteņa zīmi. Mister Snov, jums būs jāturpina vienam pašam. Šim misteram Bondam ir veiksmīga roka pret mani, es padodos.
Tagad misters Largo smaidīja tikai ar muti.
Misters Snovs pastūma uz priekšu 1600 dolāru, lai segtu Bonda likmi. "Es esmu laimējis 1600 dolāru divās spēlēs pret pieciem simtiem," nodomāja Bonds. "Un būtu jautri palaist garām banku un uzsaukt banku nākamajā gājienā."
Viņš izņēma savu likmi un noteica: - La rnain passe.
Atskanēja balsu murdoņa.
Largo dramatiski sacīja: - Nedariet tā! Nesakiet, ka uzsauksiet banku nākamajā gājienā! Ja tas notiks, es nošaušos. Labi, labi, es nopirkšu mistera Bonda banku, un paskatīsimies.
Viņš nometa uz galda dažus žetonus 1600 dolāru vērtībā.
Un Bonds sadzirdēja pats savu balsi sakām banko! Viņš uzsauca banku pats par savu banku - sakot Largo, ka uzveicis viņu vienreiz, pēc tam otrreiz, un tagad neizbēgami uzveica viņu atkal!
Largo pagriezās ar seju pret Bondu. Smaidot ar lūpām, viņš piemiedza acis un ciešāk, ar jaunu interesi ieskatījās Bonda sejā.
- Jūs mani vajājat, mans dārgais draugs. Jūs man sekojat. Ko tas nozīmē? Vendetu? - viņš klusi vaicāja.
"Paskatīsimies, vai vārdu asociācija atstās uz viņu kādu iespaidu," nodomāja Bonds.
- Kad pienācu pie galda, - viņš ieteicās, - es ieraudzīju spektru.
Bonds izteica vārdu it kā starp citu, bez kāda mājiena uz tā dubultnozīmi.
Smaids pazuda no Largo sejas, it kā viņš būtu saņēmis pļauku. Tas tūlīt pat atkal atplauka, taču visā sejā bija vērojama spriedze, sasprindzinājums, un acis bija kļuvušas vērīgas un modras. Mēles galiņš aplaizīja lūpas.
- Tiešām? Ko jūs ar to domājat?
- Sakāves spektru, - nepiespiesti sacīja Bonds. - Es domāju, ka jūsu veiksmei jāmainās uz citu pusi. Varbūt es kļūdījos. - Viņš norādīja uz kārtīm. - Paskatīsimies!
Ap galdu bija iestājies klusums. Spēlētāji un skatītāji juta, ka starp abiem vīriešiem radusies saspringta gaisotne. Pirms tam bija tikai joki, bet tagad pēkšņi oda pēc naidīguma. Anglis bija nometis cimdu. Vai meitenes dēļ? Varbūt. Pūlis priekšnojautās aplaizījās.
Largo asi iesmējās. Viņa seja no jauna pieņēma jautrības un bramanības masku.
- Ahā! - viņa balss atkal kļuva skaļa. - Mans draugs grib uzlikt lāstu manām kārtīm. Vietā, no kuras es nāku, mums ir savi paņēmieni, kā pret to cīnīties.
Viņš pacēla roku un, izstiepis mazo un rādītājpirkstu kā dakšiņu, it kā izdarīja dūrienu Bonda sejā. Pūlis to uztvēra kā rotaļīgu teātra spēli, bet Bonds, kas atradās šā cilvēka spēcīgajā, magnētiskajā aurā, aiz šā mafijas žesta sajuta dusmas un naidu.
Bonds labsirdīgi iesmējās.
- Tas katrā ziņā mani nobūra! Bet kādu iespaidu tas atstāja uz kārtīm? Paskatīsimies, jūsu spektrs pret manu spektru!
Largo sejā atkal atspoguļojās šaubas. Kāpēc vēlreiz atskanēja šis vārds? Viņš sulīgi uzsita pa kāršu kavu.
- Labi, mans draugs. Mēs cīnāmies trešo reizi. Te būs!
Divi viņa pirksti veikli izsvieda četras kārtis. Galds bija pieklusis. Bonds apskatījās savas divas kārtis. Viņam kopā bija pieci punkti - kreiča desmitnieks un ercena piecnieks. Pieci punkti ir robeža. Ja paveicas, vēl var laimēt. Pavērsis kārtis ar muguriņām uz augšu, Bonds nolika tās uz galda un ar tāda cilvēka pašapzinīgo izskatu, kam ir seši vai septiņi punkti, sacīja: - Neņemu, paldies!
Largo acis, pūloties lasīt Bonda sejā, samie- dzās. Viņš apvērsa savas kārtis un ar riebumu nometa tās galda vidū. Viņam ari bija pieci punkti. Ko lai viņš tagad dara? Jāvelk vai ne? Largo vēlreiz pacēla skatienu, sastapās ar klusi pašpārliecināto smaidu Bonda sejā - un vilka. Viņš izvilka devītnieku, pīķa devītnieku. Velkot vēl vienu kārti, nevis paliekot pie savām, un iegūstot tādu pašu punktu skaitu kā Bondam, viņš tagad bija dabūjis četrus punktus pret Bonda pieciem.
Bonds bezkaislīgi apgrieza savas kārtis.
- Baidos, ka jums vajadzēja noņemt lāstu no savas kāršu kavas, nevis no manis, - viņš sacīja.
Galdu pāršalca balsu murdoņa.
- Bet ja itālis būtu palicis pie saviem pieciem… - Es vienmēr velku pie pieciem. - Es nekad nevelku. - Tā bija neveiksme! - Nē, tā bija slikta spēle!
Tagad Largo bija grūti savaldīties, lai naids neparādītos sejā. Taču viņam izdevās, sašķiebtais smaids izlīdzinājās, dūrēs sažņaugtās rokas atlaidās. Dziļi ievilcis elpu, viņš pastiepa Bondam roku. Bonds to saņēma, ieliecis īkšķi plaukstā katram gadījumam, ja Largo būtu nolēmis saspiest to savā milzīgajā ķetnā. Taču tas bija tikai stingrs rokasspiediens un nekas vairāk.
- Tagad man jāgaida, kamēr atkal sāks smaidīt veiksme, - sacīja Largo. - Jūs esat paņēmis visus manus laimestus. Mani gaida smags vakara darbs tieši tad, kad biju domājis sagādāt savai krustmeitai kādu izklaidi un dejas. - Viņš pagriezās pret Domino. - Mana mīļā, domāju, ka misteru Bondu tu pazīsti tikai pa telefonu. Baidos, ka viņš ir sagrāvis manus plānus. Tev jāatrod kāds cits pavadonis.
- Sveika! - sacīja Bonds. - Vai mēs šorīt netikāmies tabakas veikalā?
Meitene pacēla skatienu.
- Jā? - viņa vienaldzīgi noteica. - Iespējams. Es ļoti slikti atceros sejas.
- Vai varu jums piedāvāt ko dzeramu? - apvaicājās Bonds. - Mistera Largo dāsnuma dēļ es tagad varu atjauties pat Naso dzērienus. Un šeit man nekas vairs nav darāms. Tādas lietas nevelkas bezgalīgi. Es nedrīkstu izaicināt savu veiksmi.
Meitene piecēlās un nelaipni sacīja: - Ja jums nav nekā cita, ko darīt. - Viņa pagriezās pret Largo. - Emilio, varbūt, ja aizvedīšu misteru Bondu projām, tava veiksme atkal atgriezīsies. Es būšu ēdamzālē pie kaviāra un šampanieša. Mums jāpacenšas atgūt ģimenē tik daudz tavas naudas, cik vien iespējams.
Largo iesmējās. Viņa labais garastāvoklis atkal bija atgriezies.
- Redziet, mister Bond, - viņš sacīja, - bēgot no vilka, jūs esat nokļuvis rīklē lācim. Var gadīties, ka Dominētas rokās jums neveicas tik labi kā manējās. Uz redzēšanos, mans dārgais draugs! Man tagad jāatgriežas sāls raktuvēs, ko esat man piespriedis.
- Tādā gadījumā, - atteica Bonds, - paldies par spēli! Es pasūtīšu šampanieti un kaviāru trijiem. Mans spektrs ari ir pelnījis atlīdzību.
Prātodams, vai ēnai. kas atplaiksnīja Largo acīs, ir dziļāka nozīme par itāļu māņticību, Bonds piecēlās un, meitenei ejot pa priekšu starp aizņemtajiem galdiem, devās uz ēdamzāli.
Domino izvēlējās nomaļu galdiņu tālākajā telpas stūri. Ejot viņai aiz muguras. Bonds pirmo reizi ievēroja, ka meitene tikko jaušami pieklibo. Viņam tā šķita apburoša, bērnišķi mīļa nianse klāt pie pašpārliecinātības un neslēptā seksapīla, ko izstaroja šī meitene, kam Bonds sliecās piešķirt augstāko, bet skarbāko franču titulu - courtiscme de marc/ue.
Kad atnesa Clicquot rosd un kaviāru piecdesmit dolāru vērtībā - "lētāk," viņš bija paskaidrojis, "nebūtu vairāk par ēdamkaroti" -, Bonds apvaicājās, kāpēc viņa klibo. - Vai izmežģīji kāju šodien peldoties?
Meitene uzmeta viiiam drūmu skatienu.
- Nē. Man viena kāja ir collu īsāka nekā otra. Vai jūties vīlies?
- Nē. Man patīk. Tas padara tevi mazliet līdzīgu bērnam.
- Nevis sīkstai, vecai, apbružātai sievietei. Vai ne? - viņa izaicinoši palūkojās uz Bondu.
- Vai tu tā jūties?
- Vai tad tas nav redzams? Vismaz tā Naso visi domā.
Meitene ieskatījās viņam tieši acīs, bet šoreiz mazliet lūdzoši.
- Neviens man to nav teicis. Lai kā, es pats spriežu gan par vīriešiem, gan par sievietēm. Kāds labums no citu cilvēku domām? Dzīvnieki neprasa cits cita domas par citiem dzīvniekiem. Tie skatās, aposta un sajūt. Mīlestībā un naidā, un visā, kas starp viņiem, tie ir vienīgie pārbaudījumi, kam ir kāda nozīme. Taču cilvēki nepaļaujas uz savu intuīciju. Viņi grib apstiprinājumu. Tāpēc viņi vaicā citiem, vai tiem tāds un tāds cilvēks patīk vai ne. Un, tā kā pasaulei patīk sliktas ziņas, viņi gandrīz vienmēr saņem noliedzošu atbildi - vai vismaz zinošu. Vai tu gribi zināt, ko es par tevi domāju?
Viņa pasmaidīja.
- Ikviena sieviete grib dzirdēt, ko par viņu domā. Pastāsti, bet uzmanies, lai tas skanētu patiesi, citādi es pārstāšu klausīties.
- Es domāju, ka tu esi jauna. Jaunāka nekā izliecies, jaunāka nekā ģērbies. Es domāju, ka tu esi rūpīgi audzināta, var teikt, pieradināta pie sarkaniem paklājiem, bet tad pēkšņi sarkanais paklājs tika izrauts no tavu kāju apakšas un tevi vairāk vai mazāk izmeta uz ielas. Tad tu piecēlies un sāki darīt visu, lai atgrieztos uz sarkanajiem paklājiem, pie kuriem biji pieradusi. Iespējams, ka, to darot, tu pat rīkojies visai nežēlīgi. Tu biji spiesta. Tev bija tikai tavi sievietes ieroči, un droši vien tu tos lietoji aukstasinīgi. Es nebrīnītos, ja tu būtu izmantojusi savu augumu. Tas būtu brīnišķīgs ierocis. Taču, lietojot to, lai sasniegtu vēlamo, tev nācās pārvarēt savu jūtīgumu. Es nedomāju, ka tas ir dziļi paslēpts. Katrā ziņā tas nav atrofējies. Tas ir vienkārši zaudējis balsi tāpēc, ka tu tajā neklausījies. Tu nevarēji atļauties klausīties, ja gribēji nokļūt atpakaļ uz sarkanā paklāja un iegūt to, ko kāroji. Tagad tu esi ieguvusi kāroto. - Bonds pieskārās plaukstai, kas gulēja uz galda starp viņiem. - Iespējams, tev tas pat ir gandrīz vai apnicis. - Viņš iesmējās. - Taču es nedrīkstu kļūt pārāk nopietns. Vismaz sīkākās lietās ne. Tu par tām zini visu, taču kārtības labad es pateikšu: tu esi skaista, valdzinoša, izaicinoša, neatkarīga, stūrgalvīga, karstasinīga un cietsirdīga.
Meitene domīgi uzlūkoja Bondu.
- Tu nepateici neko jaunu. Lielāko daļu es pati esmu tev pastāstījusi. Tu šo to zini par itāļu sievietēm. Bet kāpēc tu saki, ka es esmu cietsirdīga?
- Ja es spēlētu un saņemtu tādu sitienu, kādu saņēma Largo, un man būtu sieviete, un viņa sēdētu man blakus, vērotu un nepateiktu nevienu vārdu mierinājumam vai uzmundrinājumam, es teiktu, ka viņa ir cietsirdīga. Vīriešiem nepatīk ciest sakāvi, kad to redz viņu sievietes.
- Man pārāk bieži bijis jāsēž un jāskatās, kā viņš izrādās, - nepacietīgi sacīja meitene. - Es gribēju, lai tu uzvari. Es neprotu izlikties. Tu nepieminēji manu vienīgo tikumu. Tas ir godīgums. Es mīlu līdz galam un ienīstu līdz galam. Pašlaik ar Emilio es esmu pusceļā. Mēs bijām mīļākie, bet tagad esam labi draugi, kas saprot viens otru. Kad teicu, ka viņš ir mans aizbildnis, es stāstīju baltus melus. Es esmu sieviete, ko viņš uztur. Es esmu putns zeltītā būri. Man ir līdz kaklam mans būris, un es esmu nogurusi no šā darījuma. - Viņa kā aizsargājoties palūkojās uz Bondu. - Jā, tas ir cietsirdīgi pret Emilio. Taču ari cilvēcīgi. Var nopirkt ķermeni, bet nevar nopirkt to, kas iekšpusē - ko cilvēki sauc par sirdi un dvēseli. Emilio to zina. Viņš grib sievietes lietošanai. Nevis mīlestībai. Tādā veidā viņam bijušas tūkstošiem. Viņš zina, kādas ir mūsu attiecības. Viņš ir reālists. Taču kļūst aizvien grūtāk turēties pie manas darījuma daļas - teiksim, dziedāt, lai dabūtu vakariņas.
Viņa spēji apklusa.
- Ielej man šampanieti! - viņa sacija. - Šīs muļķīgās runas modinājušas manī slāpes. Un es gribētu paciņu Players. - Viņa iesmējās. - Lūdzu, kā teikts reklāmā. Man ir līdz kaklam smēķēt dūmus. Es gribu savu Varoni.
Bonds nopirka prasīto.
- Kas tas par varoni? - viņš gribēja zināt.
Meitene bija pavisam pārvērtusies. Rūgtums
no sejas bija nozudis, tāpat sasprindzinājuma ievilktās līnijas. Viņa bija atmaigusi. Pēkšņi viņa bija pārvērtusies par meiteni, kas atnākusi uz tikšanos.
- Ak, tu nemaz nezini! Mana vienīgā patiesā mīlestība! Mans sapņu vīrietis. Jūrnieks, kas redzams uz Players paciņas. Tu nekad neesi domājis par viņu, kā es esmu domājusi. - Piesēdusies tuvāk, viņa pabāza paciņu Bondam zem acīm. - Tu nesaproti šā brīnišķīgā attēla romantiku - tas ir viens no dižākajiem pasaules mākslas darbiem. Šis vīrietis, - viņa teica, - bija pirmais, ar ko es sagrēkoju. Es aizvedu viņu uz mežu, es mīlēju viņu skolas guļamistabā, es par viņu iztērēju gandrīz visu savu kabatas naudu. Savukārt viņš mani iepazīstināja ar plašo pasauli ārpus Čelten- hemas meiteņu koledžas. Viņš mani uzaudzināja. Viņš ļāva man nepiespiesti uztvert sava vecuma zēnus. Viņš bija man blakus, kad jutos vientuļa vai baidījos no tā, ka esmu jauna. Viņš mani uzmundrināja, deva man drošības izjūtu. Vai tu nekad neesi domājis par romantiku, kas slēpjas šajā attēlā? Tu neko neredzi, taču šeit ir visa Anglija! Klausies, - viņa dedzīgi saņēma Bonda roku, - es tev pastāstīšu stāstu par Varoni, viņa vārds ir uz cepures naga. Sākumā viņš bija pavisam jauniņš, kugapuika, junga, vai kā viņus tur sauc uz tā burinieka viņam aiz labās auss. Tas viņam bija grūts laiks. Kukaiņi cepumos, sitieni ar "kuģa kaķi", virves galu vai to, kas pagadījās pa rokai, kāpšana mastā, kur plīvo kuģa karogs. Taču viņš izturēja. Viņam sāka augt ūsas. Viņš bija gaišmatains un patiesībā pārāk smukiņš, - viņa ieķiķinājās, - varbūt viņam pat bija jācīnās par savu tikumību, vai kā to sauc vīrieši, dzīvojot starp visiem šiem bandītiem. Taču viņa sejā lasāms - tā koncentrēšanās līnija pierē un viņa skaistās galvas aprises -, ka tas ir cilvēks, kas tiks uz priekšu.
Viņa apklusa, lai iemalkotu šampanieti. Bedrītes viņas vaigos pārvērtās par dziļām bedrēm.
- Vai tu manī klausies? Vai tev nav apnicis klausīties par manu varoni?
- Es esmu tikai greizsirdīgs. Turpini!
- Tā nu viņš klīda pa visu pasauli - devās uz Indiju. Ķīnu, Japānu, Ameriku. Viņam bija daudz meiteņu un daudz kautiņu, kur liek lietā jūrnieku dunci un dūres. Viņš pastāvīgi rakstīja uz mājām savai mātei un precētajai māsai, kas dzīvoja Duvrā. Viņas gribēja, lai viņš atgriežas mājās, sastop jauku meiteni un apprecas. Taču viņš neatgriezās. Redzi, viņš taupija sevi sapņu meitenei, kas bija ļoti līdzīga man. Un tad, - viņa iesmējās, - parādījās pirmie tvaikoņi, un viņu pārcēla uz dzelzs kuģi - pa labi redzams tā attēls. Kopš tā laika viņš kļuva par bocmani, lai kas tas būtu. un ļoti svarīgu personu. Viņš sāka krāt naudu no savas algas, vairs neiesaistījās kautiņos un negāja pie meitenēm, bet ataudzēja šo jauko bārdu, lai izskatītos vecāks un svarīgāks, un viņš apsēdās ar krāsainiem diegiem un adatu, lai izšūtu šo savu attēlu. Tu redzi, cik labi viņš to paveicis - savu pirmo burinieku un savu pēdējo dzelzs kuģi, ierāmējot tos ar glābšanas riņķi. Pabeidzis izšuvumu, viņš nolēma pamest floti. Patiesībā viņam nepatika tvaikoņi. Viņš pameta to spēku pilnbriedā, vai ne? Un tad vēl viņam pietrūka zelta pavediena, lai pabeigtu virvi ap glābšanas riņķi, tāpēc viņam vajadzēja to vienkārši nogriezt. Redzi, labajā pusē, kur virve šķērso zilo līniju. Tā nu viņš atgriezās mājās skaistā, zeltainā vakarā pēc brīnišķīgas dzīves flotē, un tas bija tik skumji, skaisti un romantiski, ka viņš atainos skaisto vakaru citā attēlā. Tāpēc viņš par saviem ietaupījumiem nopirka krogu Bristolē, un no rītiem pirms kroga atvēršanas viņš strādāja un strādāja, kamēr bija darbu pabeidzis, un šeit tu vari redzēt mazu burinieciņu, kas atveda viņu mājās no Suecas ar zīdiem, gliemežvākiem un kokā grieztiem suvenīriem pilnu audekla somu. Un tā ir Adatas bāka, kas aicina viņu ostā tajā skaistajā, rāmajā vakarā. Ievēro, - viņa sarauca pieri, - man nepatīk tādas aubēm līdzīgas cepures, kāda viņam ir galvā, un man patiktu, ja viņš pirms "Varonis" būtu licis VMK (Viņas Majestātes kuģis), bet skaidri redzams, ka cepure tad būtu nošķiebušies uz vienu pusi un tur nesaietu viss uzraksts "Varonis". Taču tev jāatzīst, ka šis ir vissatriecošākais, visromantiskākais attēls. Es to izgriezu no savas pirmās paciņas, kuru izsmēķēju tualetē un pēc kuras man bija briesmīgi slikti, un es to glabāju, kamēr attēls sabirza pīšļos. Tad es izgriezu jaunu. Es to nēsāju sev līdzi vienmēr, līdz notika neizbēgamais, un man vajadzēja atgriezties Itālijā. Tad es nevarēju atļauties Plcujers. Itālijā tās ir pārāk dārgas, un man vajadzēja smēķēt draņķus, ko sauca par Nazionales.
Bonds negribēja zaudēt noskaņu.
- Kas notika ar varoņa attēliem? - viņš apvaicājās. - Kā tie nokļuva pie cigarešu ražotājiem?
- Ak, jā, kādu dienu varoņa krodziņā iegriezās kāds vīrs ar katliņu galvā, svārkos un diviem maziem zēniem pie rokas. Rau, - meitene pagrieza paciņu sāniski, - tie ir viņi - "Džons Pleijers un dēli". Redzi, te sacīts, ka tagad bizness ir pēcnācēju rokās. Viņiem piederēja viena no pirmajām automašīnām, Rolls-Royce, un tā bija salūzusi tieši pie varoņa krodziņa. Vīrietis katliņā, protams, nedzēra - šā tipa cilvēki, cienījami tirgoņi, kas dzīvo netālu no Bristoles, nemēdz dzert. Kamēr šoferis ārpusē laboja mašīnu, viņš palūdza ingveralu, maizi un sieru.
Varonis viņiem atnesa prasīto. Misters Pleijers un zēni tostarp apbrīnoja abus brīnišķīgos izšuvumus, kas karājās pie krodziņa sienas. Misters Pleijers nodarbojās ar tabakas biznesu, bet tikko bija izgudrotas cigaretes, un viņš gribēja uzsākt to ražošanu. Taču viņam nebija ne jausmas, kā tās nosaukt un kādu attēlu likt uz paciņas. Pēkšņi viņam prātā iešāvās brīnišķīga doma. Atgriezies fabrikā, viņš aprunājās ar savu menedžeri. Menedžeris atbrauca viņam līdzi uz krodziņu un, ieraudzījis varoni, piedāvāja viņam simts mārciņu par atļauju nokopēt abus attēlus uz cigarešu paciņām. Varonim nebija iebildumu, un viņam tieši vajadzēja simts mārciņu, lai apprecētos. - Meitene uz mirkli apklusa. Viņas skatiens bija aizklīdis tālumā. - Starp citu, viņa bija ļoti jauka, tikai trīsdesmit gadus veca, labi gatavoja, un viņas jaunais augums sildīja varoni gultā līdz pašai nāvei vēl pēc daudziem gadiem. Un viņa dzemdēja tam divus bērnus, zēnu un meiteni. Un zēns iestājās flotē, tāpat kā viņa tēvs. Jā, turklāt misters Pleijers gribēja, lai Varonis būtu redzams glābšanas riņķi vienā paciņas pusē, bet skaistais vakars - otrā. Taču menedžeris norādīja, ka tad nepaliks vietas uzrakstiem. - Viņa apgrieza paciņu otrādi. - Par "bagātīgo, lielisko" un "flotes tabaku" un neparastajai firmas zīmei leļļu mājas izskatā, kas peld šokolādes krēmā ar uzrakstu "Notingemas pils". Tad misters Pleijers sacīja: "Nu labi, tad liksim tos citu uz cita!" Tieši tā ari viņi izdarīja, un man jāsaka, ka izskatās ļoti labi. Vai tev tā nešķiet? Lai gan varonis, manuprāt, krietni saskaitās, redzot, ka attēlā nav iekļauta nāra.
- Nāra?
-Jā, jā. Pie glābšanas riņķa apakšējās malas, kur tas gremdējas jūrā, varonis bija attēlojis mazu nāriņu, kas ar vienu roku ķemmē matus, bet ar otru aicina viņu mājās. Nāriņa bija sieviete, ko viņš domāja atrast un apprecēt. Taču tu redzi, ka uz paciņas vairs nebija vietas, turklāt bija redzamas viņas krūtis, un misters Pleijers, kas bija nelokāms kvēkers, domāja, ka tas nav piedienīgi. Taču beigās viņš to varonim atlīdzināja.
- Ak, un kā viņš to izdarīja?
- Redzi, cigaretes guva lielus panākumus. Patiesībā tas bija attēla dēļ. Cilvēki nolēma, ka tas, kam virsū ir tik labs attēls, nevar būt slikts, un misters Pleijers nopelnīja kaudzi naudas, tāpat kā, domājams, viņa pēcteči. Tāpēc, kad varonis bija kļuvis vecs un viņam vairs nebija atlicis daudz ko dzīvot, misters Pleijers lika pašam labākajam tā laika māksliniekam pārzīmēt attēlu ar glābšanas riņķi. Zīmējums bija tieši tāds pats kā varoņa zīmētais, tikai nebija krāsains, un varonis tajā bija redzams daudz vecāks. Viņš apsolīja varonim, ka ari šis attēls vienmēr būs redzams uz viņa cigarešu paciņām, tikai to iekšpusē. Šeit. - Viņa izvilka no iepakojuma kartona apvalku. - Vai redzi, cik vecs viņš izskatās? Un, ja ieskatīsies ciešāk, redzēsi, ka abu kuģu karogi ir nolaisti pusmastā. Visai mīļi no mistera Pleijera puses, ka viņš palūdza, lai mākslinieks tā uzzīmē, vai ne? Tas nozīmēja, ka varoņa pirmais un pēdējais kuģis viņu atceras. Misters Pleijers un abi viņa dēli ieradās un uzdāvināja viņam to tieši pirms nāves. Droši vien viņam kļuva vieglāk, kā tev šķiet?
- Pavisam noteikti. Droši vien misters Pleijers bija ļoti iejūtīgs cilvēks.
Meitene lēnām atgriezās no savas sapņu zemes.
- Vienalga paldies, - viņa sacīja citā, visai stūrgalvīgā balsī, - ka uzklausīji manu stāstu. Es zinu, ka tā ir pasaka. Vismaz es tā domāju. Taču bērni šajā ziņā ir dumji. Viņiem vajag kaut ko, ko glabāt zem spilvena, kamēr viņi kļūst pieauguši - lupatu lelli, kādu rotaļlietiņu, vienalga ko. Es zinu, ka puikas ir tieši tādi paši. Mans brālis glabāja mazu metāla amuletiņu, ko viņam bija dāvājusi auklīte, līdz deviņpadsmit gadu vecumam. Pēc tam viņš to pazaudēja. Nekad neaizmirsīšu, kādus skandālus viņš sarīkoja. Kaut ari tad viņš jau dienēja gaisa spēkos un bija pats kara vidus. Brālis sacīja, ka tas nesis viņam laimi. - Meitene paraustīja plecus. Viņas balsī ieskanējās sarkasms. - Viņam nevajadzēja raizēties. Viņam veicās. Viņš bija daudz vecāks par mani, bet es viņu dievināju. Joprojām dievinu. Meitenes vienmēr mīl kretīnus, it sevišķi, ja tie ir viņu brāļi. Viņam veicās tik labi, ka viņš varēja kaut ko izdarīt manā labā. Taču brālis pat pirkstu nepakustināja. Viņš sacīja, ka katrs pats esot savas laimes kalējs. Viņš sacīja, ka viņa vecaistēvs esot bijis tik slavens mcilu mednieks un kontrabandists, ka viņam esot vislabākais kapakmens no visiem Petači Bolcāno kapsētā. Mans brālis teica, ka viņam būšot vēl labāks, kaut ari naudu viņš pelnīšot tādā pašā veidā.
Bonds satvēra cigareti ciešāk pirkstos. Viņš dziļi ievilka dūmus un izpūta tos ar klusu šņācienu.
- Tad jau tavs uzvārds ir Petači?
- Ak jā. Vitāli ir tikai skatuves vārds. Tas izklausījās labāk, tāpēc es to nomainīju. To otro neviens nezina. Es jau pati gandrīz esmu to aizmirsusi. Esmu saukusi sevi par Vitāli, kopš atgriezos Itālijā. Es gribēju visu mainīt.
- Kas notika ar tavu brāli? Kā viņu sauca?
- Džuzepe. Viņam bija daudz trūkumu. Taču viņš bija brīnišķīgs lidotājs. Pēdējoreiz, kad par viņu dzirdēju, brālim bija uzticēts kāds labi apmaksāts darbs Parīzē. Varbūt tagad viņš nomierināsies. Es katru nakti lūdzu Dievu, kaut tā notiktu. Viņš ir vienīgais, kas man palicis. Es viņu mīlu par spīti visam. Vai tu to saproti?
Nodzēsis cigareti pelnutraukā, Bonds pieprasīja rēķinu.
- Jā, es to saprotu, - viņš sacīja.