Pērkonlode

10. DISCO VOLANTE

Uz jahtas klāja nr. 1 nolika savu tālskati, izņēma no baltās haizivs ādas žaketes krūškaba- tas Charvet kabatlakatiņu un vieglītēm nosusinā­ja pieri un deniņus. Schiaparelli Snuff muskusa smarža nomierināja, atgādinot par dzīves vieglo pusi, par Dominētu, kas tagad sēdās pie vakariņu galda. Naso visi ievēroja spāņu tradīcijas, un kokteiļu dzeršana nebeigsies līdz pat desmitiem. Viņš iedomājās par vulgārajiem, bet visai jautra­jiem Somuriem un viņu vienlīdz frivolajiem vie­siem, par spēli, kas jau ritēs pilnā sparā kazino, vai kalipso mūziku, kas skanēs no Beistritas bāriem un naktsklubiem. Viņš iebāza kabatlaka- tu atpakaļ kabatā. Šī brīnišķīgā operācija ari bija laba! Precīza kā pulksteņa mehānisms! Viņš ieskatījās rokaspulkstenī. Tieši desmit un piec­padsmit minūtes. Lidmašīna nokavējās gandrīz par trīsdesmit minūtēm, bija jāgaida vesela nejauka pusstunda, bet nolaišanās bija nevai­nojama. Vargass bija labi pastrādājis ar itāļu pilotu - kā viņu sauca? -, tāpēc tagad viņi kavējās tikai par piecpadsmit minūtēm. Ja glābšanas grupai nevajadzēs izmantot skābekļa aeetilēna griežņus, lai izceltu bumbas, viņi drīz būs atguvu­ši nokavēto. Taču nevar gaidīt, ka neradīsies pilnīgi nekādi šķēršļi. Vēl labas astoņas stundas būs tumšs. Miers, metode, efektivitāte - tāda bija kārtība. Miers, metode, efektivitāte. Nr. 1 nokāpa no tiltiņa un iegāja sakaru kabīnē. Tajā oda pēc sviedriem un spriedzes. Vai ir kādas ziņas no Na- so kontroltorņa? Vai kāds ziņojis par zemu lidojošu lidmašīnu? Vai iespējamo lidmašīnas iegāšanos Bimini jūrā? Tad turpiniet novērot un savienojiet mani ar nr. 2. Ātri, lūdzu! Mēs kavējam vēl tikai ceturtdaļstundu.

Aizsmēķējis nr. 1 vēroja, kā jahtas lielās smadzenes sāk darbu, kā tās iztausta ēteru, klausās, meklē. Operators ar kukaiņa pirkstiem spēlēja uz ciparnīcām, palaikam tie uz mirkli norima, pārbaudīja, taustījās cauri pasaules skaņu viļņiem. Pēkšņi viņš pārtrauca spēli, pārliecinājās, nedaudz pieregulēja skaļumu. Viņš pacēla īkšķi. Nr. 1 sāka runāt stiepļu pinu­ma lodītē, kas no galvas aprīkojuma pamatnes pacēlās viņa mutes priekšā.

- Nr. 1 runā.

- Nr. 2 klausās.

Balss skanēja dobji. Vārdi šķita vaskaini un tāli. Taču runāja Blofelds, par to nebija šaubu. Šo balsi nr. 1 pazina labāk par sava tēva balsi.

- Veiksmīgi. Desmit un piecpadsmit. Nāka­mais posms desmitos un četrdesmit piecās. Turpinām. Viss.

- Paldies. Beidzu.

Skaņu viļņi apklusa. Vārdu apmaiņa bija ilgusi četrdesmit piecas sekundes. Nebija jābai­dās, ka tik īsā laikā un uz šā viļņa sarunu varētu pārtvert.

Izgājis cauri lielajai kajitei, nr. 1 nokāpa kuģa tilpnē. Nolikuši blakus akvalangus, tajā sēdēja un smēķēja visi četri B komandas viri. Plašā zemūdens lūka tieši virs jahtas ķīļa bija atvērta. Mēnesnīca, ko atstaroja baltās smiltis zem kuģa, spidēja cauri sešām pēdām ūdens tilpnē. Uz redelēm blakus vīriešiem atradās liela brezenta kaudze tādā krāsā kā ļoti gaiša kafija ar pienu, ko vietvietām klāj neregulāri tumšzaļi un brūni plankumi.

- Viss norit ļoti labi, - sacīja nr. 1. - Glābša­nas komanda strādā. Nu jau drīz vajadzētu beigt. Kur ir batiskafs un kamanas?

Viens no vīriešiem pameta ar īkšķi lejup.

- Tur, lejā. Uz smiltīm. Tā būs ātrāk.

- Pareizi.

Nr. 1 pamāja uz ceļamkrānam līdzīgo kon­strukciju, kas bija piestiprināta pie starpsienas virs tilpnes.

- Vai krāns izturēja slodzi?

- Tā ķēde varētu izturēt divreiz lielāku svaru.

- Sūkņi?

- Kārtībā. Tie attīrīs tilpni septiņās minūtēs.

- Labi. Nesteidzieties. Nakts būs gara.

Uzkāpis pa dzelzs kāpnēm, nr. 1 iznāca no

tilpnes uz klāja. Viņam nebija nepieciešams

nakts tālskatis. Divsimt jardu attālumā no kuģa labajā pusē jūra bija tukša, ja neskaita kravas laivu, kas noenkurota šūpojās virs zeltainā zemūdenes mirdzuma. Sarkanā signāluguns bija iecelta laivā. Skaļi dūca mazais ģenerators, kas deva strāvu prožektoram. Skaņa bija dzir­dama tālu pāri rāmajai jūrai. Taču akumulatori būtu bijuši pārlieku lieli un varēja izbeigties, pirms darbs bija galā. Ģenerators bija apzināts risks, turklāt neliels. Tuvākā sala atradās piecu jūdžu attālumā un bija neapdzīvota, ja vien kāds uz tās nebija sarīkojis pusnakts pikniku. Pa ceļam uz tikšanos jahta bija apstājusies un pārmeklējusi salu. Viss iespējamais bija izda­rīts, visi drošības pasākumi bija veikti. Brīnišķī­gais dzinējs darbojās klusi un ar pilnu jaudu. Nebija par ko raizēties, izņemot nākamo soli. Nr. 1 izkāpa pa lūku uz tiltiņa un noliecās pār apgaismoto karšu galdu.

Emilio Largo jeb nr. 1 bija izcili glīts liela auguma vīrietis apmēram četrdesmit gadu vecumā. Viņš bija romietis un izskatījās pēc romieša, taču nevis pēc mūsdienu romieša, bet pēc tāda, kādus attēloja uz senās Romas monē­tām. Lielā, garenā seja bija saulē iedegusi tumšā sarkankoka krāsā, un gaisma atstarojās no spēcīgā, visai kumpā deguna un izteiksmīgā, izvirzītā zoda, kas pirms došanās laukā no mā­jas bija pedantiski noskūts. Pretstatā brūnajām acīm ar ciešo, lēni slīdošo skatienu mute ar biezajām, uz leju vērstajām lūpām šķita piederam satīram. Ausis, kas no priekšpuses izskatījās gandrīz smailas, pastiprināja dzīvnie- ciskumu, kas lika sievietēm zaudēt prātu. Vienīgā vājā vieta skaistajā centuriona sejā bija pārāk garā vaigubārda un pārāk rūpīgi ieveido­tie mati, kas, ieziesti ar pomādi, mirdzēja tik spoži, ka šķita kā uzkrāsoti. Lielais augums ar masīvajiem kauliem nebija ne mazākajā mērā aptaukojies - Largo bija cīnījies Itālijas pusē olimpiskajās spēlēs, viņš bija gandrīz olimpiskās klases peldētājs austrāliešu kraulā un tikai pirms mēneša bija uzvarējis senioru grupā Naso ūdensslēpošanas čempionātā. Zem izsmalcinā­tās žaketes varēja saskatīt izciļņus muskuļu paugurus. Papildinājums viņa atlētiskajam augumam bija rokas. Tās bija gandrīz divreiz lielākas par vidusmēru pat viņa auguma cilvēkam, un šobrid, ceļojot pa karti ar lineālu un mēreirkuli, tās, izspraukušās no baltajām piedurknēm, kas gulēja uz baltās kartes, gandrīz līdzinājās lieliem, brūniem kažokzvē­riem, kas dzīvo ar saimnieku nesaistītu dzīvi.

Largo bija avantūrists, plēsoņa pēc dabas. Pirms divsimt gadiem viņš būtu bijis pirāts - ne no tiem jautrajiem vīriem, par ko raksta grāma­tās, bet tāds kā Melnbārdis, asinīm notraipīts rīkļurāvējs, kas iet pāri līķiem pretī zeltam. Taču Melnbārdis bija pārāk mežonīgs un rupjš un, visur, kur gāja, atstāja aiz sevis skaidri saredza­mas pēdas. Largo bija citāds. Aiz viņa darbības slēpās auksts prāts un smalks aprēķins, kas vienmēr pasargāja viņu no pūla atriebības - gan debitējot pēc kara Neapoles melnā tirgus saim­nieka lomā, gan piecos ražīgajos gados, kad viņš nodarbojās ar kontrabandu no Tanžeras, gan vēl piecos gados, kad viņš vadīja lielo dārglietu laupīšanas vilni Franču Rivjērā. Un tā līdz pat pēdējiem pieciem gadiem SPEKTRĀ. Viņš vienmēr tika cauri sveikā un ar veselu ādu. Viņš vienmēr bija redzējis būtisku soli uz priekšu, ko mazāka personība nebūtu saskatījusi. Viņš bija īsts džentlmeņa krāpnieka iemiesojums - pa­saulīgs cilvēks, liels brunču mednieks, plašas dzīves mīlētājs ar sakariem augstākajās aprin­dās četros kontinentos, turklāt pēdējā atvase - cik izdevīgi! - no reiz slavenas romiešu ģimenes, kuras bagātības, kā pats sacīja, bija mantojis. Par labu nāca ari tas, ka viņam nebija sievas, ka viņš nebija policijas uzskaitē, toties viņam bija nervi no dzelzs, sirds no ledus un Himlera nežē­lība. Viņš bija ideāls SPEKTRA cilvēks un ideāls vīrietis, bagāts Naso dīkdienis, un viņam piemi­ta visas īpašības, lai kļūtu par plāna Omega virspavēlnieku.

Viens no apkalpes pieklauvēja pie lūkas.

- Viņi deva signālu. Batiskafs un kamanas ir ceļā.

- Paldies!

Jebkuras operācijas karstumā un satrau­kumā Largo vienmēr palika mierīgs. Lai cik liela būtu likme, lai cik liels risks un nepieciešamība steigties un ātri izlemt, viņš saglabāja mieru, ieturēja pauzi, saglabādams gandrīz nemainīgu sejas izteiksmi. Šo spēju nodrošināja gribas­spēks, ko viņš bija īpaši trenējis. Largo bija sapratis, ka tāda izturēšanās atstāj ārkārtēju iespaidu uz līdzgaitniekiem. Tā piesaistīja, modināja paklausību un uzticību un vairāk ne­kā jebkas cits ļāva viņam nostiprināties līdera pozīcijā. Tas, ka viņš, būdams gudrs un viltīgs, varēja izrādīt vienaldzību, saņemot sevišķi sliktas vai, kā šajā gadījumā, sevišķi labas ziņas, nozīmēja, ka viņam jau bijis zināms, ka notiks tas, kas notika. Largo prata paredzēt sekas. Uz viņu varēja paļauties. Viņš nekad nezaudēja līdzsvaru. Tāpēc tagad, dzirdot šo lielisko vēsti, Largo tīšuprāt atkal paņēma mērcirkuli un novilka maršrutu, iedomātu maršrutu, lai atstātu iespaidu uz apkalpes locekli. Pēc tam, nolicis mērcirkuli, viņš no tel­pas ar kondicionēto gaisu izgāja siltajā naktī.

Kravas laivai tuvojās sīks zemūdens gais­mas tārpiņš. Tas bija divām personām paredzēts batiskafs, tāds pats, kādu itāļi izmantoja karā un uzlabotā variantā nopirka no Ansaldo, firmas, kas sākumā bija izstrādājusi zemūdeni vienam cilvēkam. Ierīce vilka aiz sevis zemūdens kamanas - tādu kā paplāti ar smailu priekšgalu un negatīvu pretestību, ko izmantoja, lai zem ūdens atrastu un pārvadātu smagus priekšme­tus. Gaismas tārpiņš saplūda ar prožektora ugunīm un pēc dažām minūtēm atkal parādījās jau tuvāk kuģim. Būtu dabiski, ja Largo dotos uz tilpni, lai pats savām acīm redzētu abu kodolieroču iecelšanu. Raksturīgi, ka viņš neko tamlīdzīgu nedarīja. Ar laiku uguntiņa parādījās no jauna un devās atpakaļ pa iepriekšējo maršrutu. Tagad kamanas ved milzīgo brezentu, kas apstrādāts tā, lai pilnībā saplūstu tieši ar šim jūras dibena apvidum raksturīgajām bal­tajām smiltīm, ko vietvietām izraibina koraļļu veidojumi. To izklās, nosedzot katru bojātās lidmašīnas collu, un no visām pusēm nostipri­nās ar dzelzs atsvariem, ko nespēs aizskalot pat spēcīgākā vētra vai zemūdens straume. Largo iztēlē redzēja katru kustību, ko veica astoņi vīri, kas tobrīd jau strādāja dziļi zem ūdens, lai īstenotu to, kam viņi tik pamatīgi bija apmācīti bezgalīgi daudzajos mācību treniņos. Viņš apbrīnoja pūles un to neiedomājamo gudrību, kas bija ieguldīta plānā Omega. Šābrīža veiksme bija atlīdzība par visiem sagatavošanās, sviedru un asaru mēnešiem.

Netālu no kravas laivas uz ūdens virsmas spoži iemirdzējās staru kūlītis, tad vēl un vēl viens. Tajā pašā mirklī mēnesnīcā iezibējās akva­langistu brilles. Viņi piepeldēja pie laivas - Largo pārskaitīja, vai ir visi astoņi - un, uzrāpušies pa īsajām kāpnītēm, neveikli iekāpa laivā. Mehāniķis un slepkava vācietis Brants palīdzēja vīriem izkļūt no ietērpa. Zemūdens apgaismojumu izslēdza, un ģeneratora tarkšķu vietā atskanēja slāpēta mo­tora rēkoņa. Laiva spēji piebrauca pie jahtas un atgriezās pacēlāja gaidošajās rokās. Nostiprināja un pārbaudīja stiprinājumus un. atskanot spalgam elektriskam signālam, laivu ar visiem pasažieriem uzcēla uz klāja.

Pienācis pie Largo, kapteinis nostājās viņam blakus. Viņš bija liela auguma īdzīgs vīrs ar platiem kauliem, kuru par dzeršanu un nepa­kļaušanos bija padzinuši no Kanādas flotes. Viņš kļuva par Largo vergu pēc tam, kad Largo kādu dienu, iesaucis jūrnieku savā kajītē, par iedrikstēšanos apšaubīt viņa pavēli bija salauzis uz šā cilvēka galvas krēslu. Tā bija disciplīna, ko viņš spēja saprast.

- Tilpne tīra. Vai varam braukt? - viņš ap­vaicājās.

- Vai abas komandas ir apmierinātas?

- Tā viņi saka. Ne mazākās aizķeršanās.

- Vispirms gādā, lai katrs dabū pa pilnai glā­zei viskija. Pēc tam liec, lai atpūšas. Viņiem apmē­ram pēc stundas atkal būs jākāpj jūrā. Pasaki, lai pie manis atnāk Koce. Esi gatavs pēc piecām minūtēm izbraukt.

-Labi.

Fiziķa Koces acis mēnesnīcā mirdzēja. Largo ievēroja, ka viņš nedaudz trīc kā drudzī. Viņš mēģināja šo cilvēku nomierināt.

- Nu, mans draugs, - viņš priecīgi sacīja. - Vai esi apmierināts ar savām rotaļlietiņām? Vai leļļu veikals atsūtījis visu, ko vēlējies?

Kocem drebēja lūpas. Draudēja izlauzties satraukuma asaras.

- Tas ir grandiozi! - viņš sacīja spalgā balsī.

- Jums nav ne jausmas! Ieroči, par kādiem es neesmu pat sapņojis. Tik vienkārši un tik droši! Pat bērns spētu ar tiem apieties, ne ar ko neriskējot.

- Vai krātiņi ir pietiekami lieli? Vai tev būs diezgan telpas darbam?

- Jā, jā! - Koce entuziasmā gandrīz sasita plaukstas. - Nav problēmu, pilnīgi nekādu prob­lēmu! Lai noņemtu detonatorus, nevajadzēs necik laika. Tos varēs pavisam vienkārši aizstāt ar laika mehānismu. Maslovs jau strādā ar pavedieniem. Es izmantoju svina skrūves. Tās ir piemērotākas.

- Un abi aizbāžņi - degli, par kuriem tu man stāstīji? Vai tie ir droši? Kur nirēji tos atrada?

- Tie atradās svina kastē zem pilota sēdekļa. Esmu tos pārbaudījis. Kad pienāks laiks, viss būs vienkārši. Protams, tos glabās atsevišķā slēptuvē. Gumijas somas ir lieliskas. Tieši tas, kas bija vajadzīgs. Esmu pārliecinājies, ka tās ir pilnīgi ūdensnecaurlaidīgas.

- Vai radiācija nav bīstama?

- Pašlaik nav. Viss glabājas svina apvalkos, - Koce paraustīja plecus. - Iespējams, es saņēmu nedaudz starojuma, kad strādāju ar abiem briesmoņiem, bet man mugurā bija aizsargtērps. Gaidīšu pazīmes. Es zinu, kas darāms.

- Tu esi viens drosmīgs vīrs, Koce. Es neietu klāt sasodītajām bumbām, kamēr mani nespies­tu vajadzība. Es pārāk augstu vērtēju savu intī­mo dzīvi. Tātad tu ar visu esi apmierināts? Tev nav nekādu problēmu? Lidmašīnā nekas nav aizmirsts?

Koce bija savaldījies. Jaunumi bija tik pacilā­joši, tāds atvieglojums viņu bija pārņēmis, zinot, ka viņa varā ir tikt galā ar visām tehniskajām problēmām, ka tagad Koce sajutās iztukšots un paguris. Koce bija atbrīvojies no sasprindzināju­ma, kas nedēļām ilgi nedeva mieru. Pēc visas lielās plānošanas, visām bailēm, ka ar viņa zinā­šanām var nepietikt! Ja nu sasodītie angļi izgudrojuši kādu jaunu drošības ierīci, kādu slepenu kontrolsviru, par kuru viņš neko nezinā­ja! Taču, kad pienāca laiks, kad Koce noņēma aizsargtīklu un sāka strādāt ar saviem juveliera instrumentiem, viņā pamazām bija ielijis triumfs un pateicība. Tagad atlika tikai strādāt.

- Nē, - apātiski noteica Koce. - Nav nekādu problēmu. Viss vajadzīgais ir sagādāts. Es iešu un pabeigšu darbu.

Largo vēroja, kā kalsnais stāvs alzšļūkā pa klāju. Zinātnieki ir jocīgi radījumi. Viņi redz tikai un vienīgi zinātni. Koce nespēja saskatīt, kāds risks vēl jāpārvar. Viņam šķita, ka darbu var pabeigt, pagriežot dažas skrūves. Pārējā laikā viņš būs neērta papildkrava. Vieglāk būtu no viņa atbrīvoties. Taču to vēl nevarēja. Vajadzēja pagaidīt - ja nu ieročus vajadzēs laist darbā. Taču viņš bija nomācošs cilvēciņš, tuvu histēri­jai. Largo nepatika tādus redzēt savā tuvumā. Tie nomāca viņa garu. Tie oda pēc neveiksmes. Vajadzēs atrast Kocem kaut kādu darbu mašīn- telpā, kur viņš būs aizņemts un, pats galvenais, projām no acīm.

Largo uzkāpa uz komandtiltiņa. Kapteinis sēdēja pie stūres. Vieglā alumīnija ierīce sastā­vēja tikai no apakšējā pusapļa.

- Labi, - sacīja Largo. - Braucam.

Kapteinis pasniedzās pie pogu rindas sev blakus un nospieda vienu, zem kuras bija rakstīts "Iedarbināt abus". No kuģa vēdera atskanēja klusa, dobja rēkoņa. Uz paneļa iedegās gaisma, rādot, ka abi dzinēji sākuši darboties. Kapteinis parāva elektromagnētisko ātrumu sviru līdz "Lēnā gaitā uz priekšu", un jahta sāka kustēties. Kapteinis pavilka sviru līdz "Pilnā gaitā uz priekšu", un jahta, viegli nodrebējusi, mazliet iegrima priekšgalā. Turot roku uz masīvās sviras sev blakus, kapteinis vēroja apgriezienu skaitītāju. Pie divdesmit mezgliem skaitītājs rādīja 5000. Kapteinis nedaudz atvilka sviru, kas nolaida uz leju lielo tērauda kausu zem korpusa. Apgriezieni palika tie paši, bet spidometra pirksts aprāpoja apkārt ciparnīcai, kamēr nonāca pie atzīmes "četrdesmit mezglu". Tagad jahta pa pusei lidoja, pa pusei slīdēja pa mirdzoši rāmo ūdens virsmu. Tās korpusu četras pēdas virs ūdens balstīja plats, viegls metāla rāmis, un zem ūdens bija tikai dažas pēdas kuģa pakaļgala un divas lielās skrūves. Sajūta bija neaprakstāma, un Largo, kā vienmēr, pārņēma sajūsma.

Motorjahta Disco Volante bija hidroplāns, ko Largo par SPEKTRA līdzekļiem bija uzbūvējuši itāļu konstruktori no Leopoldo Rodrigesa firmas Mesīnā. Tā bija vienīgā firma visā pasaulē, kas veiksmīgi spēja pielāgot Šertela Zaksenberga sistēmu komerciāliem mērķiem. Jahtas korpuss bija darināts no alumīnija un magnēzija sakausējuma, un, apgādāta ar diviem Daimler- Benz četrtaktu dīzeļdzinējiem ar diviem Brauna Boveri turbokompresoriem, 100 tonnu smagā Disco Volante varēja pārvietoties apmēram ar piecdesmit mezglu ātrumu, šādā ātrumā veicot apmēram četrsimt jūdžu. Jahta bija izmaksājusi 200 000 mārciņu, taču tā bija vienīgā jahta pasaulē, kam bija tāds ātrums, kravas un pasažieru ietilpība un tajā pašā laikā sekla iegrime, kas bija būtiski darbam, kas jahtai veicams Bahamu piekrastes ūdeņos.

Šā tipa kuģi ir īpaši uzlaboti, kā apgalvoja konstruktori, piešķirot tiem īpašības, ko sevišķi augstu novērtēja SPEKTRS. Būdami ļoti stabili un ar seklu iegrimi, Aliscafos, kā tos dēvē Itāli­jā, nemaina magnētisko lauku un nerada spiediena viļņus, kas ir ļoti noderīgas īpašības, ja kādreiz rodas vēlēšanās izbēgt no sekotājiem.

Disco pirms sešiem mēnešiem pa Dienvidat- lantijas ceļu bija iebraukusi Floridas ūdeņos, izraisot sensāciju gan Floridā, gan Bahamu sa­lās un palīdzot Largo iegūt vispopulārākā "miljonāra" reputāciju pasaules daļiņā, kas čum un mudž no miljonāriem, kam "pieder viss". Ātrie un noslēpumainie ceļojumi, ko viņš veica savā Disco ar daudzajiem zemūdens peldētājiem un laiku pa laikam ar slaikās konstrukcijas jumtam piemontētu divvietīgu amfībiju, kas apgādāta ar Lycoming dzinēju un saliekamiem spārniem, modināja tieši tik daudz sajūsminātu komentāru, cik vajadzēja. Maz pamazām Largo bija ļāvis noslēpumam nākt gaismā - gan pats, apmeklējot dinejas un kokteiļu vakarus, gan rū­pīgi apmācot apkalpes locekļus, kas izplatīja ziņu Beistritas bāros. Viņi meklējot bagātības, lielas bagātības. Esot atraduši pirātu karti, no­grimušu, ar koraļļiem biezi apaugušu galeonu. Vraka atrašanās vieta esot zināma. Largo tikai gaidot ziemas tūristu sezonas beigas un vasaras sākuma rāmo laiku, tad no Eiropas ieradīšoties viņa akcionāri un sākšoties karsti darbi. Pirms divām dienām akcionāri pa dažādiem ceļiem tie­šām bija straumītēm saplūduši Naso - viņi iera­dās gan no Bermudu salām, gan no Ņujorkas un Maiami. Tie bija visai garlaicīga izskata ļau­dis, tiešām cietpaurainu, centīgu biznesmeņu tips, kurus varēja izklaidēt tamlīdzīga spēle - spēle patīkamā saulītē līdz ar pāris nedēļu ilgām brīvdienām Naso, ko beigu beigās varētu ari atpelnīt, ja dubloni tomēr neatrastos vrakā. Tajā vakarā visi viesi bija sakāpuši uz klāja, un Disco dzinēji sāka murmināt tieši tobrīd, kā vienojās ostas ļaudis, kad tiem vajadzēja sākt murmināt, tieši tobrīd, kad sāka satumst, un skaistā tumšzili baltā jahta izslīdēja no ostas. Nonākot atklātā jūrā, dzinēji sāka skaļi dārdēt, skaņai pamazām norimstot dienvidaustrumu virzienā, tuvojoties, kā nosprieda klausītāji, pašai piemē­rotākajai meklēšanas vietai.

Dienvidu virziens bija ievērots pareizi, jo domāja, ka tieši starp Bahamu salām varētu atrasties vislielākās vietējo dārgumu krātuves. Pa dienvidu ceļiem starp šīm salām - Līko salu, Majaganas un Kaijosas šaurumu - spāņu kuģi ar dārgumiem atpakaļceļā uz mājām varēja mēģināt izvairīties no pirātiem un franču un britu flotēm. Uzskatīja, ka šeit guļ 1668. gadā nogrimušā Porto Pedro atliekas ar miljonu mārciņu zelta tilpnēs. 1694. gadā pazudušais Santa Cruz veda divtik daudz, un abu 1719. gadā nogrimušo kuģu El Capitan un San Pedro tilpnēs bija atbilstoši miljons un pusmiljons mārciņu dārgumu.

Bahamu salu dienviddaļā katru gadu tiek rīkoti šo un citu kuģu meklējumi. Neviens nevar pateikt, cik daudz, ja vispār, ir atrasts, taču Naso visiem zināms par 75 mārciņu smago sud­raba stieni, ko 1950. gadā netālu no Gordakeja atrada divi Naso biznesmeņi un kas kopš tā laika kā pastāvīga ekspozīcija aplūkojams Naso attīstības valdes telpās. Tā visi Naso iedzīvotāji zina, ka bagātības gaida atradējus, un, kad ostas ļaudis izdzirdēja, kā tālumā dienvidu pusē pagaist dobjais Disco dzinēju troksnis, viņi zinoši māja ar galvu.

Taču, tiklīdz Disco bija ticis pietiekami tālu un mēness vēl nebija uzlēcis, jahta ar nodzēs­tām ugunīm apmeta platu loku un devās uz rietumiem, uz īsto tikšanās vietu. Tagad tā jau bija divsimt jūdžu un divu stundu brauciena attālumā no Naso. Taču ausis gandrīz jau rīts, kad vēl pēc vienas ārkārtīgi svarīgas sazināša­nās Naso atkal izdzirdēs jahtas dzinēju troksni, tai pa apkārtceļu ierodoties no dienvidiem.

Largo piecēlās un noliecās pār karšu galdu. Viņi bija braukuši pa šo maršrutu daudzkārt un dažādos laika apstākļos. Tā nudien nebija nekā­da problēma. Taču 1. fāze un 2. fāze bija noritē­jušas tik labi, ka vajadzēja divkārt parūpēties, lai izdotos 3. fāze. Jā, viss bija kārtībā. Viņi brauca precīzi pa nosprausto kursu. Piecdesmit jūdžu. Pēc stundas viņi būs klāt. Licis kaptei­nim ieturēt kursu, Largo nokāpa sakaru telpā. Tuvojās vienpadsmit un piecpadsmit minūtes. Bija laiks ziņot.

Mazā Suņa saliņa nebija lielāka par diviem tenisa kortiem. Tā bija mirušu koraļļu gabals, uz kura nebija pat augsnes, tikai sakrājušos smilšu un lietusūdens iedobēs auga savvaļas vīnogulāji un vēju aplauzīta palma. Šajā vietā Suņa sēklis iznāca virspusē. Tā bija bēdīgi slavena vieta, no kuras pēc iespējas tālāk turējās pat zvejnieku laivas. Dienā austrumos varēja saskatīt Androsas salu, bet naktī bija pavisam droši.

Strauji piebraukusi, Disco lēnām atkāpās atpakaļ ūdenī, paliekot tauvas attālumā no klints. Tai ierodoties, mazi vilnīši burzguļodami nošalca gar rifu un apklusa. Enkurs klusi iegri­ma četrdesmit pēdu dziļumā. Lejā, tilpnē, Largo un četri vīri, kas bija izkraušanas komandā, gaidīja, kad atvērsies zemūdens lūka.

Visiem pieciem bija akvalangi. Largo turēja tikai spēcīgu zemūdens elektrisko lukturi. Pārējie četri bija sadalījušies pa pāriem. Saistīti ar tīklu, viņi sēdēja uz metāla režģa, pārkāruši pāri malai pleznās ieautās kājas un gaidīdami, kad, ieplūdis tilpnē, ūdens virpulis iznesīs viņus laukā. Tīklā starp katru pāri atradās četras pēdas garš priekš­mets neglītā, pelēkā apvalkā.

Odens ieplūda, uzvilnīja un ielauzās tilpnē, apņemot visus piecus vīriešus. Noslīdējuši no savām vietām, akvalangisti ar Largo priekšgalā un diviem pāriem precīzā, pārbaudītā attālumā aiz viņa izslāja pa lūku jūrā.

Sākumā Largo nemaz neiededza savu luktu­ri. Tas nebija vajadzīgs un pievilinātu muļķīgas, apžilbušas zivis, kas tikai traucētu. Gaisma varē­tu pievilināt pat kādu haizivi vai barakudu, un, kaut gan tās nebija nekas vairāk kā traucēklis, kāds no komandas, par spīti Largo centieniem, varētu krist panikā.

Viņi peldēja tālāk mēnesnīcas apgaismotajā dūmakā. Sākumā zem viņiem bija tikai pienains bezdibenis, bet tad parādījās salas korajlu klā­jums, kas stāvi pacēlās pretī jūras virsmai. Kā mazi līķauti mēnesnīcā klusi un aicinoši māja jūras aļģes, un koralJu zarainās rokas izskatījās pelēkas un noslēpumainas. Tieši šo nekaitīgo zemūdens mistēriju dēļ, kas lika skudriņām kņudināt ādu, Largo bija nolēmis vadīt izkrauša­nas komandu pats personīgi. Atklātā jūrā, kur bija nolaidusies lidmašīna, lielajai prožektora acij apņemot pazīstamās lidmašīnas aprises, zem­ūdens pasaule līdzinājās lielai istabai. Taču šeit bija citādi. Pelēkbaltā pasaule prasīja tāda peldē­tāja nicinājumu, kas šīs rēgainās briesmas jau bija pieredzējis tūkstošiem reižu iepriekš. Tas bija galvenais cēlonis, kāpēc Largo vadīja komandu. Viņš gribēja arī precīzi zināt, kā tiek noglabāti abi pelēkie, desām līdzīgie priekšmeti. Ja kaut kas saiet grīstē, varēja gadīties, ka viņam tās jāglābj pašam.

Saliņas zemūdens daļu viļņi bija izskalojuši tā, ka, skatoties no apakšas, tā atgādināja biezu sēni. Zem koraļļu lietussarga kā tumša rēta sēnes kātā vīdēja plata sprauga. Largo devās uz plaisas pusi un, kad bija pienācis pavisam tuvu, iededza lukturi. Zem koraļļu cepures valdīja tumsa. Dzeltenā luktura gaisma skatienam atsedza piekrastes koraļļu kopienas dzīvi - bālos jūras ežus un jūras olu asās, melnās muguras, kustīgo aļģu krūmājus, langustu dzeltenās un zilās antenas, tauriņu un eņgeļzivis, kas staru kūlī plivinājās kā kodes, saritinājušos bēche de mer, pāris līkločus metošus jūras kāpurus un melnai un zaļai želejai līdzīgo jūras zaķi.

Largo nolaida melno pleznu un, ieņēmis sta­bilu stāju uz klints, raudzījās apkārt, apspīdinot ar lukturi jūras dibenu un rādot abām koman­dām, kur likt kājas. Pēc tam viņš pamāja uz plato, gludo plaisu, kura tālajā galā klints centrā atstaroja mēness gaismu, norādot vīriem, lai iet iekšā. Zemūdens ala bija tikai kādus desmit jardus gara. Vienu pēc otra Largo ieveda abus pārus kambarīti, kas kādreiz varēja būt brīnišķīga dārgumu glabātava. Np kambara pa šauru spraugu varēja izkļūt laukā, un tā katrā ziņā varēja būt laba ūdens notece vētras laikā, lai gan maz ticams, ka zvejnieki vētras laikā atrastos tik tuvu Suņa salai, lai ievērotu, ka salas centrā šļācas ūdens strūkla. Largo vīri virs pašreizējā ūdens līmeņa bija ierīkojuši kambari dzelzs balstus, uz kuriem novietot abus kodol­ieročus gumijas apvalkā, ko tie nostiprināja ar ādas siksnām, aizsargājot pret jebkādām ūdens svārstībām. Aplūkojis paveikto, Largo bija ap­mierināts. Kodolieroči viņu gaidīs, līdz viņam tos ievajadzēsies. Tostarp radiāciju, ko izstaroja bumbas, ierobežos šī niecīgā klints simts jūdžu attālumā no Naso, bet viņš pats, viņa viri un kuģis būs tīri un nevainīgi kā pirmais sniegs.

Pieci vīrieši mierīgi atgriezās kuģī un caur lūku iekāpa tilpnē. Atskanot dzinēju dunai, Disco priekšgals lēnām pacēlās virs ūdens, un skaistais kuģis ar gondolai līdzīgajām formām, kas drīzāk bija paredzēts lidošanai pa gaisu nekā jūrai, devās mājupceļā.

Largo novilka savu aprīkojumu un, apsējis ap slaikajiem gurniem dvieli, devās uz sakaru telpu. Viņš bija nokavējis pusnakts sakarus. Pulkstenis rādīja vienu un piecpadsmit minūtes - septiņus un piecpadsmit minūtes Blofeldam.

Gaidot savienojumu, 1-argo apsvēra šo fak­tu. Blofelds sēdēs, varbūt būs paguris, varbūt neskuvies. Viņam blakus būs kafija, pēdējā no bezgalīgās tasīšu virknes. Largo saoda kafijas smaržu. Tagad Blofelds varēs paņemt taksomet­ru un aizbraukt uz turku pirtīm Obēra ielā, kur parasti mēdza atbrīvoties no spriedzes. Un tur viņš beidzot aizmigs.

Numurs 1 runā.

- Numurs 2 klausās.

- 3. fāze izpildīta. 3. fāze izpildīta. Veiksmīgi. Es beidzu.

- Esmu apmierināts.

Largo noņēma austiņas.

- Es ari! - viņš nodomāja. - Esam paveikuši trīs ceturtdaļas uzdevuma. Tagad tikai sātans var mūs apstādināt.

Iegājis savā kajītē, viņš rūpīgi piepildīja augstu glāzi ar savu iecienīto dzērienu - crēme de menthe Jrappe ar marašīno ķirsi virsū.

Ar baudu izdzēris glāzi līdz pašam dibenam, Iorgo apēda ķirsi. Pēc tam, izņēmis no pudeles vēl vienu ķirsi, viņš to iemeta mutē un devās uz komandtiltiņu.