Pērkonlode

4. TĒJA UN NAIDĪGUMS

Varētu teikt, ka ķermenis nesaglabā atmiņas par sāpēm. Jā, tas abscess, tas lauztais kauls sāpēja, bet, kā tas sāpēja un cik stipri, smadzenes un nervi drīz vien aizmirst. Citādi ir ar patīkamām sajūtām: smaržu, garšu, īpašo skūpsta tekstūru. To visu iespējams atsaukt atmiņā. Dzīvibai atgriežoties ķermenī, Bonds nedroši izdzīvoja sa­vas sajūtas, pārsteigts, ka sāpju tīkls, kas tik cieši bija turējis savā varā viņa augumu, tagad pilnībā izzudis. Tiesa, mugura smeldza, it kā katrs skrie­melis atsevišķi būtu kults ar koka rungām, bet šīs sāpes bija pazīstamas, viņš tās zināja un tāpēc spēja pār tām valdīt. Dedzinošais viesulis, kas bija iekļuvis viņa ķermeni un pilnībā to pārņēmis, aiz­stājot viņa identitāti ar savējo, bija aizjoņojis. Kā tas bija? Kam tas līdzinājās? Bonds spēja atcerē­ties vienīgi to, ka esamības skalā sāpes viņu bija padarījušas zemāku par sauju zāles tīģera mutē.

Balsu murdoņa kļuva skaidrāka.

- Kas jums vispirms lika saprast, ka kaut kas nav kārtībā, Fēringa jaunkundz?

- Troksnis, mehānisma skaņa. Es tikko biju beigusi procedūru. Pēc dažām minūtēm sadzir­dēju troksni. Nekad nebiju dzirdējusi, ka šī ierīce strādātu tik skaļi. Nodomāju, ka varbūt durvis palikušas vaļā. Es pat neraizējos, tikai piegāju pārbaudīt. Un tad es to ieraudzīju. Indikators rādīja 200! Parāvu sviru, noņēmu siksnas, pēc tam aizskrēju uz operāciju zāli, sameklēju kora- mīnu un injicēju viņam to vēnā - vienu kubu. Pulss bija briesmīgi vājš. Pēc tam zvanīju jums.

- Šķiet, ka jūs esat darījusi visu iespējamo, Fēringa jaunkundz. Un esmu pārliecināts, ka jūs notikušajā neesat vainojama. - Mistera Veina bal­sī skanēja šaubas. - Ļoti nelaimīgs gadījums. Droši vien pacients pats kaut kā parāvis sviru. Varbūt viņš eksperimentēja. Viņš pavisam viegli varēja padarīt sev galu. Mums jāpaziņo par noti­kušo kompānijai un jāliek, lai viņi veic kaut kādus drošības pasākumus.

Kāda plauksta nedroši satvēra Bonda plaukstas locītavu, meklējot pulsu. Bonds nodomāja, ka laiks no jauna atgriezties pasaulē.

Viņam steidzami jāsameklē ārsts, īsts ārsts, nevis kāds no šiem rīvēto burkānu tirgoņiem. Viņā uzbangoja spējš dusmu vilnis. Tā ir tikai M vaina. M ir jucis! Pēc atgriešanās galvenajā pārvaldē viņiem būs jāizrunājas. Ja nepiecie­šams, viņš ies tālāk - vērsīsies pie pārvaldes priekšniekiem, kabineta, premjerministra. M ir bīstams vājprātīgais - viņš apdraud valsti. Bon­dam jāglābj Anglija. Viņam prātā šaudījās vārgas, histēriskas domas, jaukdamās kopā ar grāfa Lipes spalvaino roku, Patricijas Fēringas lūpām, karstas dārzeņu zupas garšu un, apziņai atkal zūdot, ar mistera Veina balsi, kas pama­zām attālinājās. - Strukturālu bojājumu nav. Skarti tikai nervu gali. Un, protams, šoks. Jūs pati parūpēsieties par šo pacientu, Fēringas jaunkundz. Atpūta, siltums un effleurage. Vai saprat…?

•••

Atpūta, siltums un effleurage. Kad Bonds atkal atguvās, viņš gulēja uz vēdera savā gultā, un visu viņa augumu apņēma visliegākās sa­jūtas. No apakšas viņu maigi sildīja elektriskā sega, bet mugura kvēloja divu lielu solārija lam­pu siltumā. Divas, šķiet, vissamtainākajā kažok­ādā ietērptas plaukstas ritmiski slīdēja augšup un lejup pa visu viņa augumu no kakla līdz pat ceļgaliem. Bonds gulēja un Jāvās šai maigajai, gandrīz iznīcinoši glāsmainajai sajūtai.

- Vai to sauc par effleurage? - viņš beidzot apvaicājās.

- Es jau domāju, ka esat atguvis samaņu, - klusi sacīja meitene. - Jūsu ādas tonuss piepeši mainījās. Kā jūs jūtaties?

- Brīnišķīgi. Bet justos vēl labāk, ja varētu dabūt dubulto viskiju ar ledu.

Meitene iesmējās.

- Misters Veins sacīja, ka jums vislabāk derē­šot pieneņu tēja. Taču es nodomāju, ka kaut kas stimulējošs nenāktu par ļaunu, tāpēc paņēmu līdzi brendiju. Tikai šoreiz. Ledus ari būs pie­tiekamā daudzumā, jo jūs tūlīt dabūsiet ledus kompresi. Vai tiešām vēlaties brendiju? Pagaidiet, es jūs pārsegšu ar ritasvārkiem, un tad palūko­jiet, vai varat pagriezties. Es neskatīšos.

Bonds dzirdēja, kā tiek pastumtas lampas. Viņš nedroši pagriezās uz sāniem. Trulā smel­dze atgriezās, bet tad pamazām pārgāja. Viņš piesardzīgi pārcēla kājas gultas malai un piecēlās sēdus.

Patricija Fēringa stāvēja viņa priekšā tīra, bal­ta, nomierinoša un iekārojama. Vienā rokā viņa turēja pāri smagu ūdeļādas pirkstaiņu, tikai kažokāda klāja plaukstas daļu, nevis cimda virs­pusi. Otrā rokā bija glāze. Viņa pasniedza glāzi. Dzerot brendiju un klausoties ledus gabaliņu nomierinošajā šķindā, Bonds nodomāja: šī ir pati brīnišķīgākā meitene pasaulē. Es no viņas nešķir- šos. Viņa katru dienu taisīs man effleurage un laiku pa laikam iedos labu, kārtīgu dzērienu.

Tā būs ļoti skaista dzīve. Uzsmaidījis meitenei, viņš pastiepa tukšo glāzi un sacīja: - Vēl.

Viņa iesmējās, galvenokārt aiz atvieglojuma, ka viņš atkal ir pavisam dzīvs.

Paņēmusi glāzi, viņa sacīja: - Nu labi, vēl vienu. Tikai neaizmirsti, ka tu dzer tukšā dūšā. Tev var kļūt nelabi.

Brendija pudele apstājās pusceļā. Viņas skatiens pēkšņi kļuva vēss un pētošs.

- Un tagad tev jāmēģina man pastāstīt, kas notika. Vai tu nejauši pieskāries svirai? Tu mūs visus briesmīgi pārbiedēji. Nekas tamlīdzīgs agrāk nav noticis. Zini, trakcijas galds ir pilnīgi drošs.

Bonds mīlīgi ieskatījās viņai acīs un apstipri­noši pamāja:

- Protams. Es tikai mēģināju ērtāk iekārto­ties. Sagrozījos un - tiešām atceros - mana plauk­sta atsitās pret kaut ko diezgan cietu. Droši vien tā bija svira. Neko vairāk neatceros. Droši vien man ļoti palaimējās, ka tu tik ātri atnāci.

Meitene pasniedza viņam piepildīto glāzi.

- Nu, tagad tas ir pāri. Paldies Dievam, ka nekas nav neatgriezeniski sastiepts. Vēl divas dienas, un jūs pilnībā atveseļosieties. - Visai ap­mulsusi viņa apklusa. - Ak, un misters Veins lūdz, vai jūs nevarētu paturēt notikušo, šīs nepatikšanas, pie sevis. Viņš negribētu, lai citi pacienti sāk raizēties.

"Saprotama lieta," nodomāja Bonds. Viņš spēja iztēloties avīžu virsrakstus. DABAS KLĪNIKĀ PACIENTAM GANDRĪZ SARAUSTA IX>CEKĻUS.

VAINĪGA KĀĶA MAŠĪNA. VESELĪBAS MINISTRI­JA NOSKAIDRO LIETAS APSTĀKĻUS.

- Protams, es neko neteikšu. Galu galā tā bija mana vaina. - Viņš iztukšoja glāzi, atdeva to meitenei un piesardzīgi atkal apgūlās. - Tas bija lieliski, - viņš teica. - Varbūt mani varētu vēl mazliet paārstēt ar ūdeļādām? Starp citu. Vai tu mani precēsi? Tu esi vienīgā meitene, ko esmu sastapis, kas zina, kā pareizi jāārstē vīrietis.

Viņa iesmējās.

- Nemuļķojieties! Un pagriezieties uz vēdera! Jūsu mugura ir tā, kas jāārstē.

- Kā tu to zini?

Pēc divām dienām Bonds bija atgriezies dabas dziedniecības krēslainajā pasaulē. Ikdienas ritmā ietilpa karsta ūdens glāze agri no rīta, apelsīns, ko, bez šaubām, precīzi simetriskās šķēlītēs ar kādu veiklu aparātu bija sagriezusi diētas māsa, pēc tam procedūras, karsta zupa, diendusa un tukša, bezmērķīga pastaiga vai brauciens ar auto­busu līdz tuvākajai tējnīcai, lai iebaudītu neatsve­ramās spēcinošās tējas tases ar brūno cukuru. Bonds ienīda un nicināja tēju, šo pliekano, maigo, laiku paņemošo masu opiju, bet tukšā dūšā un viņa drudžainajā stāvoklī cukura dzēriens iedar­bojās gandrīz kā alkohols. Trīs izdzertas tasītes iedarbojās varbūt ne gluži kā stiprs alkoholisks dzēriens, bet vismaz kā puspudele šampanieša ārpasaulē, īstajā dzīvē. Bonds iepazina visus tos nožēlojamos opija midzeņus - Rožu kotedžu, no kuras viņš izvairījās pēc tam, kad sieviete bija likusi viņam samaksāt par iztukšoto cukurtrau­ku, Veco šķūni, kas viņu uzjautrināja, jo bija īsts grēka perēklis, kur uz galdiem sakrauti lieli šķīvji ar smalkmaizītēm, kas smaržoja tik nepārvarami kārdinoši. Transporta kafejnīcu, kur indiešu tēju pasniedza melnu un stipru un kravas mašīnu šoferi ienesa sev līdzi sviedru, benzīna un lielās pasaules smakas (Bonds atklāja, ka visi viņa ju­tekļi, it sevišķi aukslējas un deguns, brīnumainā kārtā bija kļuvuši daudz asāki), un duci citu lauku kotedžām līdzīgu noslēgtu vietiņu, kur padzīvojuši pāri, atbraukuši ar Ford Populārs un Morris Minors, klusināti sarunājās par bērniem, vārdā Ronijs un I>enijs vai Pērla un Etele, un ēda maziem kumosiņiem ar pašiem zobu galiem un nesacēla ne mazāko troksnīti ar tējas piederu­miem. Tā bija pasaule, kuras nožēlojamā izsmal­cinātība un pareizums normālos apstākļos būtu Bondam uzdzinis riebumu. Tagad, kad viss, kas piederēja pie viņa skarbās, straujās un pamatā netīrās dzīves, viņam bija atņemts, badošanās iztukšots un novārdzis, Bonds kaut kādā veidā bija atguvis bērnības nevainību un šķīstību. Viņa prāta stāvoklim bija pilnībā pieņemama naivitāte un pilnīgais garšas, pārsteiguma, satraukuma trūkums, kas apņēma vārdu "jauka-tase-tējas", "pašceptas kūkas" un "vienu-vai-divas-šķēlītes" sterilo pasauli.

Neparasti bija tas, ka Bonds nespēja atcerē- lles, kad vēl būtu tik labi juties - viņš nejutās spēcīgs, bet nebija nekādas smeldzes vai sāpju. I 'ēc desmit miegā nogulētām stundām dienā acis nn āda bija skaidras, pats galvenais, bija pa­zudusi urdošā vainas izjūta, kas viņu pārņēma no rītiem, lēnām saēdot organismu. Tas šķita biedējoši. Vai viņa personība pamazām pārvēr­šas? Vai viņš zaudē savu jēgu, savu būtību, savu identitāti? Savus netikumus, kas bija tik nozīmīga daja viņa žēlastību nepazīstošajā, cietsirdīgajā, skarbajā raksturā? Par ko viņš lagad pārtop? Par maigu, sapņojošu, lādzīgu Ideālistu, kas bez nožēlās pametīs dienestu un kļūs par cietumu apmeklētāju, interesēsies par ļaunicšu klubiem, maršēs protesta demonstrā­cijās, cīnoties pret atombumbu, ēdīs riekstu kotletes, mēģinās labot pasauli?

Dienu no dienas aizvien vairāk padodoties V-dziedniecībai, Bonds būtu raizējies vairāk, ja nezinātu, ka nekad mūžā neatteiksies no trim apsēstībām, kas piederēja pie viņa iepriekšējās dzīves, - no kaislīgām ilgām pēc lielas porcijas Spaghetti Bolognese ar lielu daudzumu sasmal­cinātu ķiploku, ko papildina pudele vislētākā, visnenorūgušākā Chianti (tīrākās mocības viņa tukšajam vēderam un nobadināto aukslēju asajai garšas izjūtai), nepārvaramajai tieksmei pēc Patricijas Fēringas spēcīgā, gludā auguma un mērķtiecīgajām domām par veidiem un līdzek­ļiem, kā novilkt ādu pār acīm grāfam Lipem.

Pirmajiem diviem vajadzēs pagaidīt, lai gan mokošas domas par to, kā, ticis laukā no Krū­mājiem, viņš pirmajā dienā negausīgi notiesās abas maltītes, bieži nodarbināja Bonda prātu. Toties darbs pie projekta, kas saistīts ar grāfu Lipi, jau bija sācies kopš mirkļa, kad Bonds turpināja ārstniecības kursu.

Ar to pašu bezkaislīgo mērķtiecību, ko viņš būtu vērsis pret ienaidnieka aģentu, teiksim, Stokholmas vai Lisabonas viesnīcā kara laikā, Džeimss Bonds sāka izsekot otru vīrieti. Tērzējot ar Patriciju Fēringu, viņš sāka meiteni pastipri­nāti iztaujāt par dienas kārtību Krūmājos.

- Bet kā gan personāls var atrast laiku len­čam? Tas Lipe izskatās ļoti labā formā. Ak, viņš rūpējas par sava vidukļa apkārtmēru?! Vai tad aptaukošanos nevar novērst ar elektriskajām segām? Nē, es neesmu redzējis turku pirtis. Vajadzēs kādu dienu paskatīties.

Savukārt masierim viņš vaicāja: - Pēdējā lai­kā nemaz neesmu redzējis to svarīgo personu, grāfu, kā viņu tur sauca - Ripe? Hipe? Ak, jā, Lipe. Ak tā, katru dienu pusdienlaikā? Vajadzēs pamēģināt man arī dabūt to pašu laiku. Jauki būtu just skaidrību visu atlikušo dienu. Un pēc tam, kad būsiet beiguši masāžu, es labprāt gri­bētu izmēģināt turku pirtis. Vajag labi izsviedrē- ties.

Tā, gluži nevainīgi, fragmentu pa fragmen­tam, Džeimss Bonds izstrādāja rīcības plānu - plānu, kas dotu iespēju viņam palikt vienatnē ar I ipi un aparātiem skaņu necaurlaidīgajās pro­cedūru telpās.

Citas iespējas nebija. Līdz procedūrām, kas notika pusdienlaikā, grāfs Lipe uzturējās savā Istabā galvenajā ēkā. Pēcpusdienās viņš aizšā­vās prom savā violetajā Bentley - šķiet, uz Born- inutu, kur viņam bija "darīšanas". Vakara dežurants viņu ielaida katru vakaru ap pulksten vienpadsmitiem. Kādu pēcpusdienu - klusajā stundā - atslēdzis grāfa Lipes istabas durvis ar Jēlas atslēgu, ko bija pagatavojis no šim nolū­kam Vašingtonā nopirktas bērnu lidmašīnas gabala, Bonds iezagās viņa istabā. Pedantiski pārmeklējis telpu, viņš neko neatrada. Bonds uzzināja vienīgi to, ka grāfs daudz ceļo. Par to liecināja apģērba gabali - krekli no Charvet, kaklasaites no Tripler, Dior un Hardy Amies, apavi no Peel un jēlzīda pidžamas no Honkon- gas. Tumšsarkanā kazādas ceļasoma varēja glabāt noslēpumus, uņ Bonds to uzlūkoja, rota­ļādamies ar grāfa Wilkinson žileti. Taču nē! Labāk lai atriebība, ja to iespējams īstenot, nāk no zila gaisa.

Tajā pašā pēcpusdienā, dzerot plāno tēju, Bonds apkopoja niecīgās zināšanas par grāfu Lipi. Viņš bija apmēram trīsdesmit gadu vecs, patika sievietēm un fiziski, spriežot pēc kailā auguma, ko Bonds bija redzējis, šķita ļoti spē­cīgs. Viņā ritēja portugāļu asinis ar nelielu ķīniešu piejaukumu, un viņš izskatījās bagāts. Ar ko Lipe nodarbojas? Kāda ir viņa profesija?

Pirmajā bridi Bonds būtu noturējis viņu par iesīkstējušu dīkdieni no Rilz bāra Parīzē, Palace Sentmoricā, Carlton Kannās - tādu, kas labi prot triktraku, polo. ūdensslēpošanu un dzīvo uz sieviešu rēķina. Taču Lipe bija dzirdējis, ka Bonds par viņu interesējas, un ar to pietika, lai notiktu vardarbība - ļaunprātīga rīcība, ko viņš veikli un aukstasinīgi bija paveicis pēc procedū­ras, uzzinot no Patricijas piezīmes, ka Bonds šajā laikā būs viens pats uz trakcijas galda. Šī rīcība, iespējams, bija domāta kā brīdinājums, bet tikpat labi tās mērķis varēja būt viņa nāve, jo Lipe varēja tikai nojaust, kā uz mugurkaulu iedarbosies 200 mārciņu liela jauda. Kāpēc? Kas ir šis cilvēks, kam tik daudz slēpjama? Un kādi ir viņa noslēpumi? Bonds pārlēja brūnā cukura pauguru savā tasē ar pēdējo tējas lāsi. Viens bija skaidrs - noslēpumi bija lieli.

Bonds ne mirkli nebija nopietni domājis ziņot pārvaldei par Lipi un to, ko tas viņam nodarījis. Viss notikušais uz Krūmāju fona šķita tik neti­cams un bezgala smieklīgs. Un nezin kā gadījās, ka Bonds, šis rīcības cilvēks un attapības iemie­sojums, notikušajā izskatījās gandrīz kā muļķis - karsta ūdens un dārzeņu zupas diētas novājināto izlūkdienesta varoni piesien pie kaut kā, kas līdzi­nās moku ratam, pēc tam ierodas kāds vīrietis, vienkārši parauj sviru par dažām iedaļām zemāk un pārvērš varoni par trīcošu želeju! Nē! Te bija iespējams tikai viens - privāts - risinājums, dots pret dotu! Varbūt vēlāk, lai apmierinātu ziņkāri- bu, viņš varētu izsekot grāfa Lipes gaitas - pār­baudīt slepenā informācijas dienesta un kriminā­lās izmeklēšanas departamenta arhīvus, paintere­sēties Honkongas nodaļā. Taču pašlaik Bonds izturēsies klusi, turēsies tālāk no grāfa Lipes ceļa un pedantiski izplānos labāko atriebības veidu.

Kad pienāca četrpadsmitā, pēdējā, diena Krū­mājos, Bondam viss bija skaidrs - laiks, vieta un paņēmiens.

Pulksten desmitos misters Džošua Veins pieņēma Bondu, lai veiktu pēdējo medicīnisko apskati. Kad Bonds ienāca pieņemšanas telpā, misters Veins stāvēja pie atvērta loga un izdarīja dziļās elpošanas vingrojumus. Pēdējoreiz pama­tīgi izelpojis caur nāsīm, viņš pagriezās, lai apsveiktu Bondu ar "Ah! Bisto!" izteiksmi veselīgi piesārtušajā sejā. Viņa smaids kļuva biedriski plats.

- Un kā pasaule pret jums izturas, mister Bond? Vai nejaukais starpgadījums nav atstājis nekādas sekas? Nē? Tieši tā! Ķermenis ir pats ievērojamākais mehānisms. Neparastas atvese­ļošanās spējas. Nu tad novelciet, lūdzu, kreklu, un paskatīsimies, kādu labumu jums izdevies gūt no Krūmājiem

Pēc desmit minūtēm Bonds, kura asinsspie­diens bija sarucis lidz 132/84, svars samazinā­jies par desmit mārciņām, osteopātiskās defor­mācijas izzudušas, acis kļuvušas dzidras un mēle tīra, devās lejā uz pagrabstāvu, kur viņu gaidīja pēdējā procedūra.

Baltajās telpās un gaiteņos kā parasti valdīja smacīgs klusums un neitrāla smarža. No atsevišķiem kabinetiem laiku pa laikam atskanēja klusa klientu un personāla sasaukša­nās, bet fonā bija dzirdamas nerimtīgas santeh­nikas skaņas. Pastāvīgā ventilācijas sistēmas dūkoņa atgādināja lidmašīnas motora troksni nāves klusumā. Pulkstenis rādīja gandrīz divpadsmit un trīsdesmit minūtes. Bonds ar seju uz leju gulēja uz masāžas galda un ieklau­sījās sava upura autoritatīvajā balsī un kailo kāju plakšķos. Durvis gaiteņa galā nopūzdamās atvērās un nopūzdamās atkal aizvērās.

- Labrīt, Beresford! Vai esat man visu saga­tavojis? Raugieties, lai šodien vanna būtu labi karsta! Pēdējā procedūra. Man vēl jātiek vaļā no trim uncēm. Pareizi?

- Ļoti labi, ser!

Apkalpotāja soļi sporta apavos, kam sekoja basu kāju plakšķi, tuvojās pa gaiteni aiz plasti­kāta aizkariem, kas nošķīra masāžas telpu, un devās tālāk uz gala istabu, kur atradās elektris­kā turku vanna. Durvis ar nopūtu aizvērās un pēc dažām minūtēm atkal nopūzdamās atvērās, izlaižot apkalpotāju, kas, aprūpējis grāfu Lipi, devās pa gaiteni atpakaļ. Pagāja divdesmit minūtes. Divdesmit piecas. Bonds nokāpa no galda.

- Paldies, Sem! Tu man esi darījis tik daudz laba. Tuvākajās dienās droši vien es pie tevis atgriezīšos. Tagad mani gaida pēdējā sāls procedūra un sēžas vanna. Tu vari droši nodo­ties savām burkānu kotletēm. Kad būšu galā, es pats tikšu laukā.

Ap tinis ap gurniem dvieli, Bonds devās pro­jām pa gaiteni. Atskanēja soļu troksnis un balsis, kad, tikuši vaļā no saviem klientiem, darbinieki pa personāla durvīm steidzās lenča pārtraukumā.

Pēdējais pacients, bijušais alkoholiķis, uzsauca no ieejas: - Visu labu, Ūdens pumpi!

Kāds iesmējās. Tad, kā parasti, gaitenī atska­nēja Beresforda sīkmanīgi pārākā balss.

- Ix>gi, Billij? Iabi. Tev nākamais būs misters Dambers, precīzi divos. Lenij, pasaki veļas mazgā­tavā, ka mums pēc lenča būs vajadzīgi tīri dvieļi! Ted… Ted! Vai tu tur esi, Ted? Nu labi, Sem, pa­rūpējies par grāfu Lipi, labi? Viņš ir turku vannā.

Bonds bija veselu nedēļu klausījies, kā dien­dienā atkārtojas viens un tas pats, ievērojot tos, kas pacentās atbrīvoties no saviem pienāku­miem dažas minūtes agrāk, ievērojot tos, kas palika, lai paveiktu pašu sīkāko darbiņu līdz galam. Tagad pa tukšās dušas telpas durvīm viņš atsaucās Sema zemajā balsī, - Labi, mister Beresford, - un nogaidīja, kad atskanēs sporta kurpēs tērpto kāju čīkstošie soļi uz linoleja. Tur jau tie bija! Pusceļā uz personāla durvīm iestā­jās īss klusuma bridis, tad tās divkārt nopūtās atvērdamās un aizvērdamās. Tad iestājās nāves klusums, ko traucēja tikai ventilatoru dūkoņa. Procedūru telpas bija tukšas. Tajās bija palikuši tikai Džeimss Bonds un grāfs Lipe.

Bridi nogaidijis, Bonds iznāca no dušas tel­pas un klusi atvēra durvis uz turku pirti. Viņš bija izprasījis sev vienu procedūru, lai apgūtu šejienes geogrāfiju, un vieta izskatījās tieši tāda, kādu viņš to atcerējās.

Tā bija tieši tāda pati kabīnei līdzīga procedū­ru telpa kā visas pārējās, taču šajā telpā vienīgais priekšmets bija liela krēmkrāsas metāla un plast­masas kaste apmēram piecu pēdu augstumā un četru pēdu platumā. Kaste bija noslēgta no visām četrām pusēm, tikai augšdaļā bija caurums. Lielā skapja priekšējā sienā bija turekļi, lai pacients varētu iekāpt iekšā un apsēsties, bet pa caurumu augšdaļā pacients izbāza galvu, un tur bija putu­plasta balsti pakausim un zodam. Pārējo ķermeņa daļu skapja iekšpusē apsildīja atklātas elektris­kās spuldzes daudzās rindās, un temperatūru termostatiski kontrolēja ciparnīca skapja aiz­mugurē. Tā bija vienkārša sviedrēšanās kaste, kuru, kā Bonds ievēroja savā iepriekšējā vizītē, bija izgatavojusi Medikalischer Maschinenbau G.mb.H., 44 Franziskcuierstrasse Ulmā, kas atra­dās Bavārijā.

Skapis atradās ar mugurpusi pret durvīm. Izdzirdējis hidrauliskā slēdža šņākoņu, grāfs Lipe dusmīgi noteica: - Sasodīts, Beresford! Laid mani laukā! Es svīstu kā cūka.

- Jūs teicāt, ka gribat karstu vannu, ser, - Bonda draudzīgā balss bija labs Beresforda atdarinājums.

- Pie velna, nerunājiet pretī! Laidiet mani laukā!

- Manuprāt, jūs īsti neaptverat, kāda vērtī­ba V-dziedniecībā ir karstumam, ser. Karstums izšķīdina daudzus toksīnus asinsritē un tāpat arī muskuļu audos. Pacients, kas cieš no tādas toksēmijas kā jums, gūs lielu labumu no svied- rēšanās terapijas.

Bonds atklāja, cik viegli pār viņa lūpām plūst V-žargons. Viņš neraizējās par sekām, kādas viņa rīcība varētu radīt Beresfordam. Beresfordam bija pamatigs alibi personāla ēdnīcā.

- Nestāsti man savas blēņas. Es teicu - laid mani laukā!

Bonds nopētīja ciparnīcu aparāta aizmugu­rē. Adata atradās pie iedaļas 120. Cik tālu to vajadzētu pagriezt? Ciparnīcā bija iedaļas līdz atzīmei 200. Tā varētu grāfu izcepināt dzīvu, taču Bonds gribēja viņu sodīt, nevis noslepka­vot. Varbūt 180 būs pašā laikā? Bonds pagrieza kloķi.

- Manuprāt, pusstunda īstas svelmes atnesīs jums īstu svētību, ser, - viņš sacīja, tad, pārstājis atdarināt Beresfordu, asi piebilda: - Un, ja kaut kas aizsvilsies, varat sūdzēties tiesā.

Sviedriem noplūdusi galva pūlējās pagriez­ties, bet neveiksmīgi. Bonds devās uz durvīm. Piepeši grāfam Lipem uzradās pavisam cita balss - savaldīga, bet izmisīgi steidzīga.

Slēpdams atskārsmi un naidu, viņš stīvi sacīja: - Došu jums tūkstoš mārciņu, un būsim norēķinājušies.

Viņš dzirdēja, kā šņākdamas atveras durvis.

- Desmit tūkstošus! Nu labi, piecdesmit.

Cieši aizvēris aiz sevis durvis, Bonds steig­šus devās pa gaiteni uz priekšu, lai apģērbtos un laikus tiktu projām. Viņam aiz muguras slā­pēti atskanēja pirmais kliedziens pēc palīdzības. Bonds aizspieda ausis. Nebija nekā tāda, ko nevarētu izārstēt mokoša nedēja slimnīcā un Ģentes vijolīšu vai tanīnskābes želeja. Taču Bondam ienāca gan prātā, ka cilvēks, kas var piedāvāt piecdesmit tūkstošus mārciņu lielu kukuli, ir vai nu ļoti bagāts, vai ari viņam ir kāds ļoti spiedīgs iemesls saglabāt pārvietoša­nās brīvību. Summa katrā ziņā bija pārāk liela, lai to maksātu tikai par izvairīšanos no sāpēm.

•••

Džeimsam Bondam bija taisnība. Šī diezgan bērnišķīgā mērošanās ar spēkiem starp diviem ārkārtīgi sīkstiem un nežēlīgiem vīriešiem Sasek- sas dabas klīnikas dīvainajos apstākļos ietekmē­ja, kaut pavisam nedaudz, precīzi noorganizētās sazvērestības mašinēriju, kas teju, teju grasījās satricināt Rietumu pasaules valdības.