Viesnīcas "Holivuda" rēgi

ATKAL BILS RIČIJS

Domās nogrimis, Mūns pagāja garām sargpostenim un spēji apstājās, jūras apžilbināts. Saule bija paguvusi pa­celties zenītā. Jūra šķita milzīga, līdz pašai malai ar zai­gojošu gaismu piepildīta tvertne. Iespaids bija spēcīgs, labu brīdi Mūns nekā cita neredzēja.

Pamazām viņš sāka izšķirt detaļas. Pēkšņi viena no tām piecēlās, norausa no šortiem smiltis un, pakalpīgi smaidot, tuvojās Mūnam.

— Atkal jūs? —- Mūns nespēja noslēpt neapmierinātību.

— Atvainojiet, ka aizkavējos, — Bils Ričijs izlikās ne­manām. — Gribēju pastā apjautāties, vai uz mana vārda nav pienākusi korespondence, bet šie spānieši ir tik pļā­pīgi! — vecais aktieris teatrāli nopūtās.

— Kā jums vispār izdevās uzzināt, kur es atrodos?

— Pavisam vienkārši. Apvaicājos garāmgājējiem. Dažu stundu laikā jūs esat kļuvis slavenība. Vai jūs saprotat, mister Mūn, ko tādam miestiņam kā Panotarosa nozīmē slavena detektīva ierašanās?

— Un ko tas nozīmē jums?

— Man? Attiecībā uz jums man nav nekādu savtīgu interešu. Ceru, ka varu būt jums noderīgs kā tulks…

Protams, ja jūs būtu ar mieru uzrakstīt detektīvscenāriju… Jūs varētu pieprasīt, lai galvenajai lomai uzaicina mani… — Bils Ričijs apklusa un apstājies pamāja kādam ar roku.

Mūns apgriezās un ieraudzīja vienu no lieciniekiem — donu Kamilo. Zvejnieks stāvēja motorlaivā, kas patlaban devās jūrā. Mūnam radās iespaids, ka kuģīša korpuss sastāv gandrīz vienīgi no aizdrīvētiem caurumiem. Pa­vicinājis roku, dons Kamilo ātri ienira kajītē — droši vien tam par iemeslu bija pēkšņi noslāpušais motors.

Dažas minūtes Mūns un viņa pavadonis klusuciezdami soļoja gar tūkšo krastu. Mūns tīšām nepārtrauca klusē­šanu, jo gaidīja noteiktu jautājumu.

— Vai runājāt ar dakteri Enkarno? — aktieris beidzot iesāka, raudzīdamies Mūnā ar savām naivajām, nespodri zilajām acīm.

Šis šķietamais naivums uzjautrināja Mūnu. Viņš ne brīdi nešaubījās, ka Bilu Ričiju interesē viņa gājiens pie ārsta. Mazliet patirdījis to, Mūns nevērīgi izklās­tīja gan savus novērojumus, gan no ārsta kaimiņienes saņemtās ziņas.

— Jūs teicāt — aizbraucis?! Tas nevar būt! — Bila Ričija acis kļuva gluži apaļas. Viņš tēloja meistarīgi.

— Kāpēc nevar būt?

— Cik atminos, dakteris Enkarno ne reizi neizbrauca no Panotarosas. Pat uz Malāgu pēc zālēm viņš sūtīja kādu citu.

— Kas par to? Šoreiz nolēma braukt pats.

— Un ja nu kaut kas atgadīsies? Viņš ir vienīgais ārsts ciematā! Pēdējā laikā viņš galvenokārt ārstēja tūristus … Vietējie zemnieki ne visai mīl ārstus. Uzskata, ka dvē­seles aizlūgums izmaksā lētāk… Ārsts katru rītu atnāca uz viesnīcu. Tāds laipns, visiem sacīja, ka iedarbīgākās zāles esot labs vīns un jautrs smaids. No manis viņš nekad neņēma naudu.

— Vai dakteris Enkarno prata valodas?

— Tikai angļu… Dažus gadus viņš esot nodzīvojis Amerikā. Mēģināju viņu šad tad izprašņāt, bet dakteris negribēja stāstīt… Toreiz, kad ierunājās, bija tik ļoti piedzēries, ka ne velna nesapratu … Kaut kādas narko­tikas… Viņu vai nu apcietinājuši, vai ari taisījušies…

— Vai viņš daudz dzēra?

— Tieši otrādi, ļoti maz. Bet reizēm viņam kaut kas uz­nāca. Jūs, paldies dievam, nezināt, kā tas ir, kad iekšā kaut kas kremt… — Bils Ričijs apklusa, tad ņēmās gaus­ties: — Aizbraucis? Savādi! Un ja nu man pēkšņi būs sirdslēkme?

—- Vai kāds apciemoja Šrīverus pēc ievietošanas ame­rikāņu medicīnas daļā? — Mūns viņu pārtrauca.

Bils Ričijs neatbildēja. Viņš apstājās, it kā sagremo­dams savas domas. Nespodrās acis kļuva gaišākas, grum­bas izgludinājās.

— Nu jā, medpunkts! Biju to pavisam aizmirsis, — viņš atsāka skaļi un priecīgi. — Tur ir labi ārsti! Un viņi no­teikti palīdzēs tautietim … Vai jūs jau pusdienojāt?

Jautājumam bija tik maz sakara ar iepriekšējo, ka Mūns apstulba.

— Neesmu pat brokastojis. Vai varu jūs ielūgt? — viņš aicināja. Tagad Mūns bija ieinteresēts atrasties aktiera sabiedrībā. Lomas bija mainījušās. Agrāk vai vēlāk katrs izpļāpā savus noslēpumus.

— Paldies. Neesmu izsalcis… Bet labprāt pavadīšu jūs! Tas ir pavisam tuvu — dona Fernando krodziņš… Oriģināli ēdieni. Jums patiks.

Krodziņš atgādināja pagrabu. Vienā pusē atradās vīna mucas, otrā — gara lete. Pašlaik te sēdēja gandrīz visi tie vietējie, kurus Mūns bija saticis policijas komisariātā. Nebija nekādu šaubu, ka viņi iedzer uz amerikāņu apso­lītās kompensācijas rēķina.

— Jums jānogaršo itin viss, — Ričijs šķita labā omā. — Viss! Nebaidieties, te nav tik sātīgu ēdienu kā pie mums. Tikai viegli uzkožamie.

— Labprāt! — Mūns pasmaidīja. — Bet tikai tad, ja piedalīsieties.

Ričijs pieklājības pēc sākumā atteicās, bet pēc tam, nolē­mis, ka pietiekami izrādījis savu neatkarību, uzreiz pasū­tīja lielā daudzumā daždažādus ēdienus. Saimnieks atnesa ap divdesmit šķīvju. Te bija banderilas — uz kociņiem uz­spraustas šķiņķa, maizes un desas šķēles, kā arī ceturt- daļolas. Turku zirņi. Mazs iesms ar gaļu. Šķīvīši ar cep­tām zivīm. Un lielā vairumā citi mikroskopiskās devās pasniegti ēdieni, kuru nosaukumus Ričijs pakāpeniski pa­vēstīja. Kā pēdējo viņš pasūtīja paelju. Krodziņa saim­nieks saviebās, tomēr pasūtījumu pieņēma. Spriežot pēc grimases, Mūns sagaidīja marinētu vardi. Bet paelja iz­rādījās parasts cālis ar rīsiem un jūras gliemežiem.

Ričijs ēda pasvītroti lēni, pūlēdamies parādīt, ka tādas dzīres viņam gadās katru dienu. Noskalojis gabalu Man- čegas siera ar paša saimnieka izgudroto Andalūzijas vīnif maisījumu, viņš pēkšņi pacēla acis.

— Jūs vaicājāt, vai kāds apciemoja Šrīverus. Aizgāju, bet mani neielaida. Pat šo melnsvārci neielaida. Droši vien gribēja tos pirms nāves pievērst katoļticībai.

— Katoļticībai? — Mūns nesaprata.

— Kā tad! Vai tad neesat sapratis, kāpēc viņš luncinās ap Lellīti? Mani viņš i nedomā pataisīt par katoli. Viņam vajadzīgi iespaidīgi, bagāti cilvēki… Reiz izteicu viņam savas domas bez aplinkiem, kopš tā laika Lellīte uz mani nikna.

— Jāsecina, ka viņam rokās diezgan labas kārtis, — Mūns piezīmēja.

— Viņam ir ķēriens! — Bils Ričijs dusmīgi piekrita.

— Grib, lai Lellīte šķirtos no Mostrela un apprecētu savu oficiantu. Ramiross ir katolis. Melnsvārcis cer, ka aiz mīlestības pret Ramirosu Lellīte metīsies Romas pā­vesta skavās.

— Un viņa? — Mūns jautāja, kavēdamies pie citām problēmām.

— Lellītei viss apnicis, viņai vajag kaut ko jaunu — jaunu mīļāko vai jaunu ticību. Kāpēc pārmaiņas pēc ne­iemīlēties pāvestā? Uz vienu dienu tas ir pat intere­santi, — tukšā dūšā iedzertais vīns sāka jau iedarboties.

— Vai tad viņa vispār vēl ir spējīga kaut kam ticēt? Pieci gadi Holivudā padarītu par zaimotāju pašu Jēzu!

— Vai viņa šeit, Panotarosā, satikās ar kādu, atskaitot Ramirosu? — Kinoaktrises dēkas it nemaz neinteresēja Mūnu. Bet kāpēc Ričijs tik daudz runāja par viņu? Var­būt aiz tā kaut kas slēpjas?

— Vai domājat, ka viņa mani par velti cieta savā augstajā sabiedrībā? Nē, par to man bija jāpiegādā jauni draugi. Nesen te parādījās kāds amerikāņu žurnālists, ar to viņa ari gribēja uzsākt dēku. Bet nekas neiznāca. Viņš mani visu laiku izprašņāja par šo trako Gvendolīnu. Kā pavada laiku, vai bieži mēdz būt viena, kur izbrauc savā kadiljakā …

•— No kādas avīzes viņš bija?

— Spriežot pēc sejas, no kādas bandītu lapeles. Jūs jau zināt, kādi parasti ir mūsu žurnālisti — gangsteri, kas nogalina ar pildspalvu, — Ričijs arvien vairāk apreiba. — Vai domājat, ka es pats nogāju no skatuves? Tie bija Viņi, kas mani iznīcināja. Vispirms saslavēja līdz debesīm, bet vēlāk, kad debitēju skaņu filmā, rakstīja, ka man esot dikcija kā aizkautam sivēnam …

— Šis žurnālists vēl nav aizbraucis?

— Nezinu … Neesmu redzējis viņu jau dažas dienas. Viņš dzīvo pie marķīza … Lūk, viņš pats! Tiklīdz velnu piemin, viņš jau klāt!

Mūns pagriezās. Krodziņā bija ienācis gara auguma sirms vīrietis. Viņš neatgādināja ne žurnālistu, ne ameri­kāni, ne gangsteri. Drīzāk donu Kihotu, kas bruņu vietā nēsā šaurus, rūtainus svārkus un novalkātas, brūnas bikses. Ieraudzījis Mūnu un Ričiju, ienācējs devās tieši pie viņiem. Pirms Mūns paguva kaut ko apjēgt, viņš ieraudzīja pret sevi pavērstu revolvera stobru.

— Rokas augšā! — noteica pavēloša balss.