Viesnīcas "Holivuda" rēgi

MĪKLAINAIS ŠMITA KUNGS

Zilais autobuss ar uzrakstu «Malāga — Panotarosa», šķērskokam nolaižoties, strauji nobremzēja. Jumtam pie­stiprinātās ceļa somas un zemnieku grozi palēcās un atkal sastinga. Gandrīz visi pasažieri izkāpa. Izvilkuši tabakas makus, zemnieki uztina smēķus.

— Lūdzu! — pie Mūna pienāca garīdznieks melnos, garos svārkos. Viņam bija iedegusi, pajauna seja. Tumšās acis zem kuplām, iesirmām uzacīm ar slēptu ziņkāri pē­tīja sarunu biedru.

Pirms divām stundām viņi bija tikušies Pedro Hime- nesa bankā, kur padre Antonio labprāt uzņēmās tulka pienākumus. Autobusā garīdznieks neuzmācās ar savu sabiedrību. Bet laiku pa laikam Mūns uztvēra garīdznieka skatienu, kas atgādināja rentgena starus. Šķita, padre Antonio caurskata cilvēku un ar septītā jutekļa palīdzību uzmin tā vājības.

— Pateicos! — paņēmis pasniegto portsigāru, ko grez­noja krusts un burti «O. D.», Mūns to aplūkoja. Otrā pusē bija iegravēti krustiņi. Divdesmit vai trīsdesmit. Kaut kādas atzīmes, kuru īsto jēgu viņš saprata tikai vēlāk.

— Pavisam piemirsu! Šim portsigāram ir mazs noslē­pums, — garīdznieks nospieda slepenu atsperi. Kreisajā iedalē gulēja gaišas tabakas lapas, labajā — tumšas.

— Tik vien? — Mūns pajokojās.

— Jūs domājat «O. D.»? — padre Antonio pasmai­dīja. — Tie ir latīņu vārdu «Opus Dei», tulkojumā «Dieva darbs», pirmie burti. Tā saucas garīgais ordenis, kura biedrs esmu. Kā redzat, nekā mīklaina nav.

— Un krustiņi droši vien ir atzīmes par biedru maksu?

— Gandrīz… Palīdzēt? — Un padre Antonio, izvairī­damies no sarunas, veikli saritināja Mūna izvēlēto melno lapu. Viņam bija gari un slaidi pirksti, īsi apgrieztajos nagos neredzēja nikotīna pēdu.

Mūns ievilka dūmu un izpūta dubultu gredzenu. Ta­baka bija lieliska, daudz labāka par lētajiem cigāriem, ko viņš parasti smēķēja.

Aiz pagrieziena iznira preču vilciens ar nokvēpušu vecum vecu lokomotīvi.

Dārdinādamas pārmijas, garām ripoja platformas ar aitām. Autobusa pasažieri neizrādīja nekādu interesi. Bet tad parādījās koka krātiņi ar vēršiem.

— Korīdai ved, — padre Antonio paskaidroja.

Pasažieri dzīvi tērzēja, acīm redzot, apsprieda, kādas

izredzes rītdienas cīņā toreadoriem. Vērši šķita rāmi, pat mazliet bailīgi. Viens no tiem skumji māva, it kā sū­dzēdamies par ceļa neērtībām. Bet pēc varenajiem kak­liem un lielajiem ragiem varēja spriest, ka tie ļaus sevi nonāvēt tikai pēc sīkstas cīņas.

Pēdējais vagons aizrībināja aiz šķērskoka.

Šoferis deva signālu iekāpt. Mūns nometa pussmēķēto cigāru un nelabprāt sekoja garīdzniekam. Pēc marta slapj­draņķa, no kura Mūns bija atvadījies tikai vakar, siltā, gandrīz karstā dienvidu saule patīkami pārsteidza. Viņa brūnais, no rupjas vilnas austais uzvalks ne visai derēja šim klimatam.

Iekāpis autobusā, Mūns uzmeta bažīgu skatienu uz sē­dekļa nomestajiem svārkiem. Viņš bija pavisam piemir­sis par dažiem tūkstošiem, kas glabājās iekšējā kabatā. Droši vien šī summa spētu ievest kārdināšanā ne vienu vien nabadzīgi ģērbto ceļabiedru.

— Esiet bez bažām, — padre Antonio mazliet ironiski pasmaidīja. — Jūs atrodaties Spānijā. Te nabadzība un godīgums ir tikpat kā sinonīmi.

Abi sāka runāt par vēršu cīņām. Garīdznieks tās ne­nosodīja.

— Visiem cilvēkiem, it sevišķi dienvidniekiem, nepie­ciešama maize un izpriecas. To zināja jau senie romieši. Maizes mums pamaz, tāpēc jāgādā par izrādēm. Vēršu cīņas vismaz nav revolūcija … Kas attiecas uz humani­tāti, tad, manuprāt, jūsu birža daudz neatšķiras no korīdas.

— Jūs esat bijis pie mums? — Mūns vaicāja. — Laikam tāpēc tik lieliski runājat angliski.

— Neesmu bijis un arī netaisos. Jūsu mašīnu civilizā­cija man sveša. Kas attiecas uz valodas zināšanām, tad mācījos monsinjora de Šerizi koledžā …

— Pirmā dzirdēšana, — Mūns noburkšķēja.

— Tā ir vislabākā jezuītu universitāte… Atrodas Pa­rīzē … Katram studentam, atskaitot latīņu, sengrieķu un senebreju valodu, pilnībā jāpārvalda trīs mūsdienu valo- das._.. Bez tam pēc paša izvēles viņš mācās kādu Āzijas vai Āfrikas dialektu. Es, piemēram, runāju angliski, fran­ciski, zviedriski un bantu cilts dialektā.

Garīdznieks turpināja tērzēt. Garām slīdēja olīvu birzis, brūngani violetas kalnu nogāzes, no akmeņiem sakrauti lauku iežogojumi. Mūns naktī nebija gulējis un tagad nemanot aizmiga. Viņu pamodināja bremžu čirkstoņa un pasažieru satrauktās valodas.

— Kāpēc apstājāmies? — Mūns vaicāja.

— Dokumentu pārbaude, — garīdznieks paskaidroja. — Vilcienos un automaģistrālēs tā pie mums bieža pa­rādība. Bet Panotarosā — pirmo reizi.

Mūns paskatījās pa logu. Autobuss stāvēja kalnu pār­ejā, pāri kurai veda vienīgais ceļš uz Panotarosu. Tālumā zilgoja jūra. No ielejas augšup rāpās ēzelīši ar groziem uz muguras. Viens no tiem apstājās, lai noplūktu ceļmalā augošu magoni. Ar ziedu mutē tas patlaban izskatījās kā karikatūra par tūristu plakātiem, kuros parasti redzama tumšmataina spāņu skaistule ar kastaņetēm vijīgajās ro­kās un sarkanu rozi sniegbaltajos zobos.

Blakus autobusam stāvēja divi civilie gvardi melnos mundieros ar sakrustotām gaišdzeltenām siksnām. Viņu dīvainās, augšup uzlocītās, melnās trijstūrenes šķita vēl senlaicīgākas blakus amerikāņu kara policijas seržanta baltajai bruņu cepurei.

Policistus ieraudzījis, ēzeļu dzinējs apstājās bez pavē­les. Amerikāņu seržants ieskatījās grozos. To saturs — tomāti — viņam nez kādēļ nepatika. Ar izteiksmīgu žestu viņš pavēlēja zemniekam griezties atpakaļ.

— Ko viņi īsti meklē? — Mūns jautāja.

— Nav ne jausmas, — padre Antonio paraustīja ple­cus. — «Pueblo» šīsdienas numurā lasīju, ka amerikāņi gaisa katastrofas laikā pazaudējuši kaut kādas slepenas ierīces.

— Vai tad šos noslēpumus var noglabāt tomātā? — Mūns smējās.

— Jūsu pasi, senjor! — viņu uzrunāja civilais gvards. Ieraudzījis ģerboni, gvards nodeva pasi amerikāņu kareivim. Tas nevīžīgi izlasīja uzvārdu un atdeva pasi at­pakaļ. Tā bija vienīgā reize, kad amerikānis piedalījās pārbaudē. Visu pārējo laiku viņš vienaldzīgi stāvēja autobusa ēnā un laiski vēroja cigaretes dūmus. Glītā haki krāsas uniformā ģērbies, spēcīgs, platiem pleciem, labi barots — viņš likās nevis cilvēks, bet dzīvs Amerikas priekšpostenis, standartizēts kā «Esso» benzīna tanki.

— Viss kārtībā! — pēc pakāpes vecākais civilais gvards pielika roku cepurei. — Varat braukt!

Autobuss ripoja lejup. Mūns saskatījās ar policijas ser­žantu. Tas izteiksmīgi nospļāvās un aizgriezies piegāja pie portatīva raidītāja, kas stāvēja uz senromiešu kolonas drupām.

Vēl dažas spirālveida ceļa vītnes — un aiz loga sagrie­zās vesels krāsu jūklis, kurā dominēja jūras iezilgums, palmu zaļums, namu un būdiņu baltie un rozā toņi. Mūns bija cerējis redzēt patukšu ciematu. Malāgā viņam bija stāstījuši, ka pēdējā mēnesī straujais tūristu pieplūdums divkāršojis Panotarosas iedzīvotāju skaitu. Tomēr redzē­tais viņu pārsteidza. Panotarosa līdzinājās stihiski izaugu­šam gadu tirgum. Kalnu nogāze ar alām, kuru priekšā žuva veļa. Blakus senromiešu cietokšņa mūrim dzeloņstiepļu žo­ga apjozta telšu pilsētiņa, kur vīdēja amerikāņu kareivju zaļie, debeszilie un dzeltenie virsvalki… Dažas lielākas baltai celtnes centrā, starp tām baznīca un piecstāvu ēka, kuros jumtu vainagoja milzīgs (uzraksts «Holivuda» … Gar liedagu izmētātas rozā mājas mājeles, būdas, palmas, zvejnieku laivas, žūšanai izkārti tīkli, bet visapkārt, teras- veida paceldamies pret debesīm, zemnieku lauki un vīn­ogulāji. Mūnam nebija laika aplūkot, kā nākas, turklāt atstatums bija pārak liels, tomēr viņam šķita, ka visa austrumu nogāze nomelnējusi gluži kā pēc ugunsgrēka. Mazliet augstāk, pa pusei klinšaizsegts, bija redzams pils tornis un robots mūris.

Ielās. pa kurām ripoja autobuss, valdīja tāds pats jūklis. Zemnieku tumšās drēbes un ārzemnieču vieglprā­tīgie bikini.- formas tērpi un ķermenim cieši pieguļošās kleitas ar šķēlumiem mugurā un sānos, vietējo iedzīvo­tāju padrūmās sejas un no tālienes atbraukušo sieviešu profesionāli aicinošie smaidi. Gaisā viļņojās joda, sāls, apelsīnu, lētu smaržu, sviedrainu ķermeņu, benzīna un viegla deguma smaka. !

Autobuss apstājās centrālajā laukumā. To tūdaļ ielenca vai rāki nodriskāti pusaudži. Pazinuši Mūnā ārzemnieku, viņi, pārkliegdami cits citu, piedāvāja savus pakalpoju­mus.

— Pansija «Eskoriāla»!

— Pansija «Prādo»! Apburošu sieviešu sabiedrība!

— Pansija «Alhambra»! Visas ērtības! Privāts liedags!

— Viesnīca «Holivuda»! Brīvas istabas ar skatu uz jūru!—čigānam līdzīgs zēns, amerikāņu kareivja cepuri galvā, sarkanā vestē, kas tikko noslēpa kailās krūtis, daudzkārt lāpītās biksēs, kuru bārkstainās driskas plandī­jās gar basajām kājām, ar izmisīgu spēku ieķērās Mūna ceļa somā. Pārējie klaigādami mēģināja to atņemt. Padre Antonio kaut ko pateica. Netīrās rokas, kas stiepās pretī čemodānam, tūlīt pazuda. Acīm redzot, pat šie vazaņķi juta cieņu pret garīdznieku.

— Viņi saka, ka zēns melojot, — padre Antonio pa­teica bez nosodījuma. — «Holivudā» nav brīvu istabu.

— Un citā viesnīcā? — Mūns jautaja. Viņš ne visai uzticējās pansijām ar greznajiem spāņu nosaukumiem. Viesnīca garantēja insektu trūkumu un vesu dušu.

— Mums ir viena vienīga viesnīca, — padre Antonio pasmaidīja. — Varbūt pagaidām padzīvosiet pie manis?

— Varat pieņemt manu numuru! — blakus Mūnam stāvēja paresns vīrietis ar cūkādas somu. — Tas ir, ja neesat māņticīgs. Trīspadsmitā istaba, brīnišķīgs skats uz jūru. Lai jods to parauj! Tikai šaubos, vai gribēsiet palikt. .. Taisni jāsmejas — taisījos ieguldīt Panotarosa savu kapitālu. Vai jūtat? — paresnais vīrietis izteiksmīgi ievilka nāsīs gaisu ar skaidri nomānāmu deguma smaku. — Pie mums, Ķelnē, tādās reizēs saka: «Dāņu ka­ralistē ož pēc puvuma.» Tis ir citāts no Getes… Zināt, Gēte, izcilais vācu dzejnieks ..

Tas ir citāts no Šekspīra, Šmita kungs, — ar smaidu pārlaoboja padre Antonio.

— Tiešām? Paldies. Bet tas nemainc lietas būtība vā­rīgi, ka ož pēc puvuma, bet kas to teicis — Gč;'te vai Šek­spīrs … — Par Šmita kungu nosauktais cilvēks nicīgi paraustīja plecus un, izlādējis savas dusmas kilometru garā lāstā, ielēca autobusā.

Čigānam līdzīgais zēns ar priecīgu bļāvienu paķēra Mūna čemodānu un aizjoza pāri laukumam. Mūns pagriezās, lai dotos nopakaļ, bet garīdznieka smaiiļs to apturēja. . ,

— Jūsu čemodāns nekur nepazudīs. Pie mums, tājfeat kā pie jums, ir gangsteri un profesionāli zagļi, toties? jums nav parunas «Lepns un godīgs kā ubags». Atnāciet pie manis, būšu allaž priecīgs… Manu adresi pateiks jebkurš garāmgājējs, te visi mkni pazīst.

Mūns mirkli pastāvēja zem ļ^nta, kas bija uzvilkts virs ieejas viesnīcā. Garīdznieks attālinājās raitā, (ener­ģiskā solī, kas nekādi neatbilda garajiem mācītāja svār­kiem, sajoztiem ar raupju virvi, kurā karājās portfelis. Nez no kurienes kā melna ēna iznira nēģeris, ģērbies sar­kanās peldbiksītēs, ar ;krellēm ap kaklu un aprocēm uz rokām un kājām. Padre Antonio atdeva viņam portfeli. Abi izgaisa skatienam^ Bet Mūns vēl ilgi stāvēja zem svītrainās nojumes, prātodams par šo savādo pāri. Tad at­grūda durvis. No spogulsienām viņam pretī šķita iznākam pludmales tērpos ģērbtas sievietes. Vestibils izskatījās kā senlaiku mauru pils, kas pārveidota par mūsdienu bāru. Marmora grīda, palmas un kaulgrebumiem rotātas, iespai­dīgas kolonas bija rada mauru stilam, spoguļi, mīkstie atzveltnes krēsli un alumīnija spļaujamtrauki — ameri­kāņu.

— Lūdzu, senjor! — šveicars, zemu klanīdamies, ap­sveica Mūnu. — Mani sauc dons Benitess. Vienmēr gatavs jums pakalpot.

— Kur mans čemodāns? — Mūns pārlaida skatienu visapkārt.

— Es uz tā sēžu, — aiz šveicara muguras iznira pin­kaina galva. — Un mani sauc Pedro! «Dons» nav nepie­ciešams.

— Pedro runā muļķības, — šveicars cienīgi aizrādīja. Viņš runāja lauzītā angļu mēlē, ar jocīgu kastīliešu ak­centu. — Ņemiet slēdzeni, senjor! Trīspadsmitā istaba.

— Ar brīnišķīgu skatu uz jūru! — Mūns pasmīnēja, atcerējies Ķelnes komersanta vārdus.

— Pie mums visas labākās istabas atrodas jūras pusē. Izejiet uz balkona — un Vidusjūra gulēs pie jūsu kājām. Un kādi saulrieti! … Toties cenas arī divreiz lielākas, — šveicars piebilda jau citā tonī. — Mūsu viesnīcas īpaš­nieks senjors Deviljē pareizi izdomājis, — vai tad turīgs cilvēks vēlēsies, lai acu priekšā būtu laukums, kur mūžam drūzmējas ļaudis.

— Ir jau labi! — Mūns pārtrauca. — Kādas istabas ap­dzīvoja Šrīveri?

— Senjorita Gvendolīna Šrīvera dzīvoja četrpadsmi­tajā, — iesāka šveicars, bet Pedro neļāva viņam pabeigt.

— Bet trīspadsmitajā dzīvoja Jlols Šrīvers ar māti.

— Manā istabā! Vai tad tā nav aizzīmogota? — Mūns izbrīnījās.

— Kāpēc? — šveicars paraustīja plecus. — Viņi sa­indējās ar konserviem. Mūsu dakteris tūlīt pateica…

— Ar amerikāņu desu. Uz* etiķetes tādas gardas šķē­lītes, — Pedro aplaizījās. — Rols mani bieži cienāja … Labs puisis, ne tāds kā citi ārzemnieki. Viņš mācīja mani runāt angliski, bet es viņu — spāniski.

— Runāt andalūziešu dialektā, — šveicars pārlaboja. — Spāniski tu pats runā kā amerikānis!

— Kāpēc Šmits apmetās trīspadsmitajā? Vai tad nebija brīvu istabu? — Mūns vaicāja.

— Bija. Pats prasījās. Jūsu istaba ir viena no labāka­jām. Blakus dzīvo slavenā Evelīna Rodžera, Holivudas zvaigzne. — Šveicars paklanījās. — Kopš viņa atbraukusi, tūristiem nepietiek vietas: daudzi izīrējuši savas mājas ārzemniekiem, bet paši pārcēlušies dzīvot alās.

— Es ari dzīvoju alā. Pat piedzimu tur, — Pedro lepni paziņoja.

— Taisnība, — šveicars apstiprināja. — Pie mums tādu ir daudz. Kopš senseniem laikiem. Nabaga ļaudis pat pār­ceļas šurp tieši alu dēļ. Iznāk lētāk nekā celt būdiņas no visādiem draņķiem … — Apjēdzis, ka temats nav diez cik piemērots sarunai ar ārzemnieku, šveicars veikli pār­gāja uz citu: — Droši vien redzējāt pili? Jā, jā, marķīza Kastelmares dzimtsīpašums… Senjors Šmits gribēja to pārbūvēt par greznu viesnīcu …

— Bija domāts ar funikuleru uzturēt satiksmi tieši ar pludmali, — Pedro piebilda. — 2ēl, tā ari neizdevās pa­vizināties!

— Viņi ar marķīzu bija jau gandrīz salīguši. Bet šodien senjors Šmits pēkšņi aizbrauca. — Šveicars vaicājoši pa­skatījās viesī.

— Vai nezināt, kāpēc?

— Vai tad mums kaut ko saka? — šveicars paraustīja plecus. — Mēs visu uzzinām paši pēdējie.

— Varbūt viņu iespaidojusi šī traģēdija?

— Kāda traģēdija?

— Nu, gaisa katastrofa.

— Tādu traģēdiju visapkārt, cik uziet. Ja Šrīveri ne­būtu bagāti ļaudis, bet bojā gājušie lidotāji — ameri­kāņi, neviens nebūtu pat pamanījis. Pirms dažām dienām ar tiem pašiem desu konserviem saindējās divi vietējie — dons un donja Matosinjosi. Tagad viņi jau aizmirsti, — šveicars nopūtās, tad, atcerējies savus pienākumus, at­dzīvojās: — Vārdu sakot, būsiet apmierināti… Atļaujiet, es jūs pavadīšu!

Šveicars grasījās paņemt ceļa somu, bet puika izrāva to un metās augšup pa kāpnēm, acīm redzot, cerībā sa­ņemt papildu dzeramnaudu.

— Jā, pavisam piemirsu, lūdzu, aizpildiet ailes viesu grāmatā!

Mūns pārlapoja biezo sējumu. Joahims Maria Šmits, uzņēmējs, ieradies 15.martā, izbraucis 22. marta.

— Varbūt viņa sarunas ar marķīzu nonāca strupceļā? — Mūns domīgi vaicāja.

— Nepavisam, senjor… — šveicars aprāvās pusvārdā un uzmanīgi paskatījās uz viesi. — Piedodiet, senjor, vai neesat senjors Mūns?

— Jā! Bet kā jūs zināt, ka man bija jāatbrauc?

— O, Panotarosa ir mazs miestiņš! Tikko policijas priekšnieks saņēma telegrammu no senjora Šrīvera, visi jau zināja par jums … Starp citu, senjors Šmits arī in­teresējās par jums.

— Jocīgi, — Mūns izgrūda caur zobiem. — Bet kā jūs mani pazināt?

— Pēc jautājumiem. — Šveicars pasmaidīja. — Jūs pā­rāk daudz jautājat.

— Un jūs, liekas, pārāk labprāt sniedzat izziņas, — Mūns atcirta.

— Es?! Ko jūs! … Jā, jūs taču vaicājāt par senjoru Šmitu. Vēl šorīt senjors bija brīnišķīgā omā. Kad viņš pārnāca no pasta, mēs ar Pedro tieši runājām par jums. Šmits pieprasīja lēsi un sacīja: «Labprāt būtu palicis, lai paskatītos, kā viņš ar šo riekstu aplauzīs zobus! …»

— Vai viņš gadījumā neteica, ka tas ir citāts no iz­cilā vācu dzejnieka Gētes? — Mūns pasmīnēja.

— Nē, senjor. Viņš tikai atstāja divas vēstules. Vienu marķīzam Kastelmarem, starp citu, jums noteikti jāiepa­zīstas ar viņu. Marķīzs dievina detektīvus un bandītus … Viņš speciāli aizbrauca uz Barselonu, lai iepazītos ar slaveno Rodrigo Gaetano …

— Tā, tā … Un kam adresēta otra vēstule?

— Jums.

Mūns atplēsa aploksni. No tas izkrita vizītkartīte. «Dr. Hanss Šveinfurts Ķelnē, Terēzijas ielā 263». Otrā pusē rokrakstā pierakstīts: «Gadījumā, ja jums būs nepiecie­šami liekie žokļi!»