Viesnīcas "Holivuda" rēgi

MANDEĻU TORTE

Vestibilā jau valdīja zināma dzīvība.

— Gribētu apskatīt Gvendolīnas Šrīveras istabu! — Mūns griezās pie šveicara.

— Acumirkli! — Dons Benitess iedeva vienam slēdzeni, otram lidmašīnu sarakstu, trešajam apsolīja pasūtīt uz rītdienu vietu autobusā. Visu to viņš darīja veikli un žigli. — Zinu, man jau zvanīja pulkvedis Baroha-i-Pinoss. Ja neiebilstat, iešu jums līdz. Nedomājiet, ka jums neuz­ticos. Bet saimnieks, senjors Deviljē, dusmotos, ja uzzi­nātu, ka esmu jūs ielaidis svešā istabā.

— Jūs aizmirsāt slēdzeni! — Mūns atgādināja, redzē­dams, ka šveicars dodas uz kāpnēm.

— Esiet bez bažām! Man tā ir kabatā.

— Nesaprotu, — Mūns paraustīja plecus. — Varējāt mierīgi atstāt uz dēļa.

— Pirmās divas dienas atslēga karājās uz dēļa. Bet tad pieķēru marķīzu tieši tai brīdī, kad viņš mēģināja to sle­pus paņemt.

— Kad tas notika?

— Aizvakar no rīta.

— Tātad tūlīt pēc Šrīveru nāves? … Hm … Un kā viņš izskaidroja savu rīcību?

— Es pat nejautāju, tikai sacīju, ka pieklājīgā viesnīcā tā nevar darīt… Marķīzs iedomājas esam detektīvs. Vi­ņam, tāpat kā jums, visur rēgojas noziegumi. Droši vien cerēja atrast kādu lietišķu pierādījumu.

Dons Benitess atslēdza durvis un ielaida Mūnu. Gaisā bija jaušama pusizgaisusi parfīma un svaigu ziedu smarža.

— Te kāds nesen bijis! — Mūns paskatījās uz metāla vāzes turētāju. Vāze bija sīciņa, tāpēc puķes, kas atgādi­nāja kumelītes, izskatījās nesamērīgi lielas.

— Ak puķes? — dons Benitess pasmaidīja. — Tās at­nesa apkopēja. Senjorita Gvendolīna var atgriezties kuru katru brīdi, un, ja istaba nebūs uzkopta, saimnieks mani izrās! Jūs nezināt, cik kaprīza viņa ir.

— Vai jūs visiem viesiem noliekat ziedus?

— Tikai istabās, kas savienotas ar ārdurvīm. Lai ilū­zija būtu pilnīga. Senjors Deviljē uzskata …

— Un kur tad ir durvis? — Mūns nepacietīgi pārtrauca, pat nemēģinot izprast šo miglaino izskaidrojumu. Sienu, kas atdalīja abas istabas, klāja tapetes ar modernu ab­straktu rakstu. No durvīm nebija ne vēsts.

Mūns ieraudzīja tās tikai tad, kad šveicars norādīja uz grīdā iesistajām nagliņu galviņām.

— Tā ir bulta! — dons Benitess, pieskāries vāzes tu­reklim, pabīdīja to pa kreisi. — Ja nebūtu naglu, jūs ta­gad varētu ieiet savā istabā.

— Asprātīgs izgudrojums, — Mūns pasmīnēja. — Bet varēja taču iztikt ar vienkāršu rokturi.

— Jūs nepazīstat mūsu viesus, — dons Benitess skumji pašūpoja galvu. — Mūsu laikos ļaudis pat tad, ja viņi tikko apprecējušies, ciena ne tikai ērtības, bet arī iespēju pabūt vienam. Tāpēc senjors Deviljē arī izgudrojis šo ziedu turekli. Vari ieslēgties, un nekāds rokturis neat­gādina, ka blakus atrodas tava otrā puse.

Mūns apskatīja istabu. Mēbeles bija izkārtotas tāpat kā viņa istabā. Žurnāli un grāmatas raibos vākos, izmētātas uz gultas un krēsliem, nepārprotami liecināja par Gven- dolīnas interesēm. Pirmo iespaidu pastiprināja pie sienām piestiprinātie kinozvaigžņu fotouzņēmumi, starp kuriem Mūns ieraudzīja arī no žurnāliem izgrieztas slavenu gang­steru fotogrāfijas.

Gangsterim līdzinājās arī jaunais cilvēks, kura fotogrā­fija ierāmēta stāvēja uz galda. Vienu revolveri viņš bija aizbāzis aiz platas kovboja jostas, ar otru tēmēja uz ne­redzamu pretinieku. Samērā skaistajā sejā un piemiegta­jās acīs varēja saskatīt zināmu līdzību ar pašu Gvendo- līnu. Izņēmis uzņēmumu no rāmja, Mūns otrā pusē izla­sīja:

«Manai romantiskajai masiņai Gvendolīnai. Džons.»

Gangsteris izrādījās viņas vecākais brālis, Šrīvera mil­jonu mantinieks.

— Pasta priekšnieks man stāstīja, ka jūs esot atnesis misis Šrīveras vēstuli, — Mūns tikai tagad atcerējās. — Vai viņa neļāva jums noprast tās saturu?

— Nē. Bet vēstule noteikti bija ļoti svarīga.

— Kāpēc jūs tā domājat? — Mūns vaicāja, turpinādams rūpīgi pārmeklēt istabu. Viņam pašam nebija visai skaidrs, ko viņš īsti meklē.

— Senjora likās ļoti satraukta. Tas bija tūdaļ pēc strīda ar Gvendolīnu.

— Vai viņas bieži ķīvējās?

— Es jau stāstīju. Lielāko tiesu — nieku dēļ. Bet šo­reiz tas bija nopietns strīds.

— Jūs slepus noklausījāties? — Mūns uzminēja.

— Nepavisam! Vienkārši pastaigājos gaitenī un ne­jauši uztvēru dažus teikumus … Manuprāt, viņas runāja par kādu vīrieti, ar kuru Gvendolīna satikās. Māte drau­dēja aizrakstīt tēvam, lai tas izslēdz meitu no manto­juma.

— Un ko atbildēja Gvendolīna?

— Kliedza, ka māte to vēl nožēlos.

— Tātad jūs tomēr reizēm noklausāties? — Mūns pa­smīnēja.

— Tīšuprāt nekad! — šveicars ari pasmaidīja — pus- vainīgi, pusviltīgi. — Es tikai palaikam pastaigājos pa gaiteni.

— Iznāk, ka misis Šrīvera izpildījusi savus draudus,— Mūns domīgi nomurmināja, pasniegdams donam Benite- sam desmit pesetu.

— Nē, nē, dzeramnaudu es neņemu, — tas atgaiņājās.

— 2ēl, gribēju jums pateikties par informāciju.

— Jūs varat nopirkt kādu svēto! — šveicars žigli iz­vilka no kabatas veselu žūksni atklātņu. — Šrīveri vien­mēr tā darīja. Te būs svētais Hulians! Ļoti pateicos! — Paklanījies šveicars paņēma naudu.

Vēl piecas minūtes Mūns pārmeklēja istabu, taču nekā interesanta neatrada.

— Sakiet — vai balkona durvis vienmēr aizslēgtas? — viņš pēkšņi vaicāja. Un tikai tad saprata, ko tik cītīgi bija meklējis. Flakonu! Iespējams, tā bija tikai fantāzija, tomēr viņš no tās nevarēja atbrīvoties tāpat, kā nevarēja tikt vaļā no uzmācīgās smakas 13. istabā.

— Obligāti! — dons Benitess pamāja. — Katru reizi īpaši piekodinu apkopējai.

— Labi! Varam iet!

Aizejot Mūns automātiski pieskārās rokturim. Balkona durvis atsprāga vaļā. Dons Benitess iekliedzās.

Tikai viena doma paguva uzzibsnīt Mūna smadzenēs — tātad arī Šmits varēja iekļūt pie Gvendolīnas — tāpat kā pirmīt marķīzs Kastelmare. Tai brīdī viņpus sienas atbal­sojās cits kliedziens.

Mūns ieskrēja savā istabā. Pedro stāvēja blakus ceļa somai un laimīgi smaidīja.

— Atcerējos! Atcerējos! — viņš smējās, sizdams plauk­stas. — Jūs kaut ko teicāt par mandeļu smaržu, bet pēc tam aizgājāt. Man visu laiku neizgāja no prāta jūsu vārdi, bet tikai nupat es sapratu, kāpēc. Rolam Šrīveram sestdien bija dzimšanas diena, kur arī es tiku ielūgts. Cienāja ar milzīgu, ļoti garšīgu torti, toreiz taču neviens nezināja, ka viņš nākamajā dienā nomirs.

— Tu saki, tā bija mandeļu torte? — aiz satraukuma Mūna balss skanēja dobji.

— Jā! Bet tam nav nekāda sakara …

Nekāda sakara! Mūns rūgti pasmīnēja. Zēns jau ne­varēja zināt, ka mandeļu torte ir vienīgā iespēja piejaukt ēdienam zilskābi tā, lai cilvēks nesajustu indes īpašo rūg­tumu.

— Vai visa torte bija apēsta, kad tu aizgāji?

— Tikai līdz pusei! — Pedro ar nožēlu nolaizījās. — Es jau teicu, ka tā bija milzīga. Bet ķiršus mēs ar Rolu pa­guvām notiesāt. Tie atradās virspusē — izgreznojumam.

— Kādi ķirši? — Pedro kulinārā pļāpāšana Mūnam likās neizprotama.

— Pateicoties tiem, beidzot atcerējos! Ķirsi spāņu va­lodā sauc «čerizo». Bet vieta, uz kurieni brauca Gvendo­līna, — Puente Alčezerilo. Tas ir uz Malāgas pusi.

— Paldies! Tu esi pirmšķirīgs palīgs! — Mūns izņēma no maka naudas zīmi.

Pedro bez kādām ceremonijām paķēra banknoti un zi­benīgi aizskrēja. Acīm redzot, remdināt izsalkumu, ko bija sakāpinājusi ilgā ēdienu uzskaitīšana.

Mūns palika vienatnē ar uzmācīgo smaržu. Bija tikai trīs iespējas. Vai nu marķīzs izdomājis stāstu par flakonu un, uzzinājis no šveicara, ka Mūns vēl nav bijis savā istabā, atnācis zēna prombūtnē izlaistīt šķidrumu, vaifarī Gvendolīna tiešām nozagusi pudelīti, lai piejauktu tās saturu mandeļu tortei. Bet tādā gadījumā Šrīveri būtu vēl dzīvi — no mandeļu esences nemirst. Tātad palika vēl trešā iespēja: uzminējis Gvendolīnas nodomus, marķīzs apmainījis flakona saturu. Nav arī izslēgts, ka marķīza stāsts satur gan patiesību, gan melus: Gvendolīna neko nav ņēmusi slepus, bet palūgusi zilskābi marķīzam.