Viesnīcas "Holivuda" rēgi

KIDA BRAUNA PISTOLE

Aizvēris vārtiņus, Mūns ārkārtīgi izbrīnījās, ieraugot mašīnu. Padres Antonio sabiedrībā viņš bija pavadījis pusstundu, bet jau paguvis aizmirst, kā šurp nokļuvis: braukšus vai kājām, vienatnē vai kāda pavadīts. Pat uz­raksts «Savienoto Valstu armija» un pakaļējo uguņu sar­kanās acis nepadarīja reālāku brūni zaļganiem maskēšanās traipiem klāto džīpu. Tomēr kaprālis Milss ar mūžīgo ciga­reti zobos bija tik taustāms, ka tad jau drīzāk visu, ko Mūns nupat bija piedzīvojis, varēja uzskatīt par sapni.

— Uz viesnīcu? — kaprālis vaicāja, it kā jau iepriekš . zinādams, kādu maršrutu Mūns izvēlējies.

Mūns pamāja un, turpinādams kūpināt ne visai veikli aizlipināto smēķi, nogrima pārdomās. Viņš pat nepamanīja savu veco paziņu, kas soļoja pretī tai pašā līganajā jūras

vilka gaitā, taču šoreiz jau ar milzīgu pāri plecam pār­sviestu zivi.

Mūns neredzēja arī nēģeri, kas skrēja nopakaļ.

Mašīnai spēji nobremzējot, viņš uztrūkās. Vienlaikus aizmugurē apklusa aproču šķinda.

— Kas tur ir? — Mūns neapmierināts jautāja un tikai tad pamanīja marķīzu Kastelmari, kas aizsprostoja viņiem ceļu.

— Izkāpiet no mašīnas, man jums kaut kas jāpasaka, — marķīzs čukstēja.

— Atkal esat atklājis kādu noslēpumu? — Mūns savie­bās. — Paturiet to pie sevis, es ļoti steidzos.

— Kā vēlaties. Jūs to nožēlosiet.

Kaut kas viņa tonī lika Mūnam paklausīt. Atgājis dažus soļus sānis, viņš apgriezās, nesadzirdējis ierasto motora rūkoņu. Kaut gan attālums līdz viesnīcai bija niecīgs, kap­rālis Milss pat nedomāja izkustēties no vietas.

— Brauciet! Jūs man šodien vairs nebūsiet vajadzīgs! — Mūns uzsauca. Kaprālis klusuciešot izspļāva cigareti un acumirklī pazuda kopā ar džīpu.

— Nu, kas jums ir uz sirds? Klājiet vaļā, tikai veicī­gāk! — Mūns norūca.

— Es redzēju Braunu! — marķīzs uztraukti teica.

— Es arī, — Mūns pagriezās uz iešanu.

— Ne jau jūsējo Braunu! Bet ja tas jūs neinteresē … — un marķīzs izlikās aizejam.

— Kad? — Mūns iesaucās.

— Tikko! Viņš iegāja viesnīcā! … Bet tagad piedodiet, es tiešām steidzos. Atbrīvojos tikai uz dažām minūtēm, lai aiznestu donam Benitesam fraku. Neaizmirstiet, jūs arī esat ielūgts uz rautu! — viņš aizejot nokliedza.

Smagi elsdams, Mūns aizskrēja līdz viesnīcai. Droši vien viņš izskatījās kā prātu zaudējis, citādi šveicars nebūtu bažīgi apvaicājies:

— Kas jums kaiš?

— Kur ir Brauns?

— Brauns? — dons Benitess atviegloti nopūtās. — Savā istabā, vismaz slēdzenes uz dēļa nav.

— Man nevis slēdzene vajadzīga, bet Brauns! Viņš tikko ienāca, marķīzs redzējis …

— Ak tā, jūs runājat par to Braunu, kas dzīvoja pie marķīza pirms šī Brauna?

— Protams! Liela auguma, plecīgs, kastaņbrūni mati, pelēkas acis, — Mūns īsti neaptvēra, ka uzskaita pazīmes, kādas policija izsniedz saviem aģentiem, kad meklējams noziedznieks.

— Zinu! Esmu viņu dažas reizes redzējis kopā ar sen- j ori tu Gvendolīnu. Bet acis viņam, manuprāt, brūnas…

— Pie velna acis! Vai viņš bija šeit?

— Jā, apvaicājās, vai senjora Rodžera mājās. Gribēja uzkāpt augšā, bet es pateicu, ka viņa pašlaik atrodas pilī.

— Tātad aizgājis? Kādā virzienā?

— Jūs mani neesat sapratis, senjor Mūn. Pateicu viņam, ka senjora pārnāks, lai pārģērbtos peldēšanai…

— Un viņš?

— Sacīja, ka uzgaidīs. Ja vēlaties ar viņu runāt… — šveicars pagriezās un paskatījās uz tukšu krēslu. — Kas tas? Vai tiešām man spokojas? Kad jūs ienācāt, viņš vēl sēdēja te …

— Kāpēc jūs man tūlīt neteicāt? — Mūns apsviedās un pārlaida skatienu tukšajam vestibilam.

— Es taču nezināju, kurš no viņiem jums vajadzīgs … Pasakiet, — viņš noliecās pie Mūna, — kurš no viņiem galu galā ir Svens Krāgers? Vai atceraties senjoru Lund- holmu? Marķīzs apgalvo, ka īstais Svens Krāgers neesot vis senjors Lundholms, bet tas senjors Brauns, kas pašlaik apdzīvo Lundholma istabu.

«Prom? Nē! Ja viņš būtu izslīdējis pa ārdurvīm, es būtu redzējis! Tātad — uzgājis pa kāpnēm. Kur es stāvēju šai laikā? Un šveicars? Nē, viens no mums viņu noteikti būtu ievērojis. Tātad viņš izgājis pa kādām iekšējām durvīm un izkļuvis ārā pa logu! Viss pagalam! Esmu viņu pa­laidis!»

Un tieši tai mirklī Mūns kaut ko atcerējās. Viņš ne reizi nebija apmeklējis automātu zāli. Ne reizi nebija ieskatī­jies biljarda istabā — viņu pilnā mērā bija nodarbinājusi spēle, kur ziloņkaula biljarda bumbas aizstāja ziloņa ilknis, bet kiju — zobens, inde, revolveris. Viņš ne reizi nebija apmeklējis ne televīzijas, ne informācijas zāli — ar to informāciju, gan patiesu, gan pa lielākajai daļai nepatiesu, , kas tika viņam piegādāta nepilnā nedēļā, normālam cilvē­kam atliku likām pietiktu veselam gadam. Bet, kad Mūns pirmajā dienā bija apstaigājis viesnīcas ēku, viņš bija pa­manījis, ka apakšējam stāvam logu vispār nav, tos aiz­stāja dienas gaismas spuldzes. Bet, ja kads vēlējas paelpot svaigu gaisu, viņa rīcībā bija balkoni ar lielisku skatu uz jūru.

Tiklīdz Muns to atcerējās, drudžainais satraukums ap­rima. Brauns nekur nav varējis nozust, viņš joprojām ir šeit. Vestibilā pietiekami daudz priekšmetu, aiz kuriem paslēpties: kuplās palmas, ko dons Benitess rūpīgi laistīja ik pa trim stundām, resnās mauru kolonas, kas atgādina slavenās Grenādas pils arhitektūru. Ne jau velti viesnīca saucas «Holivuda», tās spožums atdarināja īsto, lielo Ho­livudu ar tās žilbinošajām karjerām un tikpat žilbinošajām traģēdijām.

Pie šīs situācijai gluži nepiemērotās domas Mūns nez kādēļ aizkavējās. Spoguļi! Jāpaskatās spoguļos! Mūns ne­steigdamies apsēdās krēslā un izvilka no paciņas cigareti. Slinki ievilkdams dūmus, viņš ļāva skatienam izklaidīgi slīdēt pār spoguļsienām. Tajās atainojās palmas, kolonas, dons Benitess un pats Mūns — viss nebeidzamā progre­sijā, žilbinot acis. Tur neredzēja tikai vienu — Kidu Braunu. Varēja, protams, izvēlēties citu, enerģiskāku tak­tiku. Vienkārši nostāties durvīs, aizsprostot ceļu, nelaist laukā. Bet nāve ir nejaušība, to saprata arī padre Antonio. Varēja gadīties arī tā, ka pirmais izšaus Brauns, viņam kā nekā bija psiholoģiskas priekšrocības. Mūns bija detek­tīvs un kā tāds pie ieroča ķērās vienīgi ārkārtējas nepie­ciešamības spiests. Brauns bija gangsteris — īpašus ko­mentārus tas neprasa.

Kamēr Mūns drudžaini apsvēra, dons Benitess vismaz piecas reizes centās uzzināt, kurš no abiem Brauniem ir Svens Krāgers. Un tieši tai mirklī, kad Mūns ar karātavu humoru nodomāja, ka labprāt nopirktu milzīgu šķūņa at­slēgu, lai aizslēgtu muti donam Benitesam un atvērtu to tikai augstos svētkos, detektīvs pamanīja vienā no spogu­ļiem tikko jaušamu kustību. Tai pašā mirklī Mūna pirksti, kas turēja cigareti, atslāba. Cigarete dzirksteļodama no­krita, un pakalpīgais dons Benitess metās to pacelt. Bet Mūns apturēja viņu ar bagāta tūrista plašo žestu:

— Lai krīt, neliecieties ne zinis! Šai tā kā tā bija rūg- tena garša! — Mūns nevērīgi iebāza roku kabatā it kā pēc jaunas, bet pats, viss sasprindzis kā atspere, vēroja spo­guli. Kustība atkārtojās. Tikko manāmi salīgojās palmas zars. Tieši šī palma stāvēja Mūnam aiz muguras, kamēr viņš drudžaini apsvēra, kas darāms. Apsvēra un nonāca pie pareiza slēdziena, ka ir tikai viena izeja no kļūmīgās situācijas — apsēsties krēslā un aizsmēķēt, tā sakot, iemi­dzināt ienaidnieka modrību.

Šī apnikusī frāze nez kādēļ atkal izpeldēja no atmiņas dzīlēm. Sen, sen atpakaļ, otrā pasaules kara laikā, kad ne­viens vēl nerunāja par trešo, viņš bija kalpojis iestādē ar drūmiem gaiteņiem, kur šo frāzi izrunāja daudz biežāk nekā «labrīt» vai «ar labu nakti».

Mūna apziņa it kā sadalījās uz pusēm. Vienā pusē pa­lika dons Benitess, šķūņa atslēga, gari gaiteņi iestādē, kur strādāja bez brīvdienām. Toreiz bija karš un vajadzēja par katru cenu vai nu uzvarēt, vai kapitulēt bez ierunām.

Nebija ne labu rītu, ne labu nakšu degošajā, sabumbo- tajā Londonā. Bija tikai nepārtraukta sirēnu kaukšana, nāvi nesošo «Fau-1» un «Fau-2» gaudoņa, zenītlielgabalu grāvieni, zenītložmetēju izmisīgie tarkšķi un šaušalīgā skaņa, iznīcinātājiem stāvus ieurbjoties debesīs. Diez vai šie lidotāji, pastiprināti elpodami nevis gaisu, bet skābekli, domāja par tādiem svinīgiem jēdzieniem kā armijas gods, pulka karogs un zvērests. Viņi domāja par to, ka tur lejā, ugunsgrēku dūmu aizklātajās ielās, atrodas viņu piede­rīgie, draugi un, lai arī sveši, tomēr cilvēki, kurus šai brīdī vēl varēja glābt. Un viņi metās piķējošā triecienā, taisīja nāves cilpas, bet, ja tas neizdevās, ziedoja paši sevi, ar uguni, metālu un miesu, kas sastāvēja no trausliem kau­liem un smalkiem asinsvadiem, aizsargāja visdārgāko, kas ir virs zemes, — cilvēku dzīvību.

Mūna apziņas otra puse vēsi konstatēja, ka Braunam nospļauties uz šo dārgo dzīvību un ka pirmā neuzmanīgā kustība var kļūt arī pēdējā. Un, kamēr pakalpīgais dons Benitess aizdedzināja sērkociņu, kamēr Mūns izlikās mek­lējam kabatā cigarešu paciņu, tikmēr viņa labā roka bez trokšņa uzvilka drošinātāju. Kad, aiz palmas zara slēpda­mies, pavērās uzmanīgs, melnam redzoklim līdzīgs stobrs, Mūns paguva aizsteigties Braunam priekšā par sekundes daļiņu.

Šajā sekundes daļiņā viņš paguva:

nokautējot donu Benitesu, piespiest viņu ieņemt vienīgo stāvokļi, kur tas atradās ārpus šāvienu līnijas;

pagriezties par simt astoņdesmit grādiem un ar ceļga­liem iekrist krēslā;

iespiesties ar visu ķermeni biezajā porolonā un saliek­ties deviņos līkumos;

ievilkt galvu plecos un izbāzt pistoles stobru, un turklāt vēl nodomāt, ka kails koks noderētu atbalstam daudz labāk nekā atzveltņa mīkstā mala.

— Rokas augšā! — ar šo frāzi pilnīgi pietika.

Tērauds krītot atsitās pret marmoru. Kids alias Pastērs,

alias Gonzaless, alias Brauns zināja spēles noteikumus. Ja tu paspēji izšaut pirmais, esi uzvarējis. Ja ne — vienīgais glābiņš nomest ieroci, pacelt rokas un pagriezt muguru. Ja esi novilcinājies kaut sekundi, tev beigas! Tā bija pie­ņemts pasaulē, kur viņš dzīvoja.

— Apgriezties! — Mūns pavēlēja, nenolaizdams pistoli.

Pat šai brīdī Brauna acīs līdzās izbīlim bija lasāma iz­aicinoša nekaunība. Bet Mūnu interesēja kaut kas cits — krāsa. Braunam, to apgalvoja gan marķīzs, gan dons Beni­tess, patiešām bija tumši brūnas acis.

— Atņemiet viņam pistoli! — viņš uzsauca donam Be- nitesam.

— Pistoli? — Mūna pēkšņā dūres sitiena un kritiena apdullināts, šveicars nesaprašanā mirkšķināja acis. — Vai tad neredzat, mister Mūn, pistole guļ zemē.

— Viņam ir divas! Žiglāk!

Benitess paspēra dažus soļus, tad vilcinādamies apstājās.

— Senjor Mūn, kurā kabatā — labajā vai kreisajā?

— Uz gūžas! To, kas bija padusē, viņš jau izvilka. Un neuzdodiet idiotiskus jautājumus!

— Piedodiet, senjor Mūn, bet ar tādām lietām nekad agrāk neesmu krāmējies. Jūs sakāt, uz gūžas? Tādā gadī­jumā, acīm redzot, nāksies palīdzēt viņam novilkt bikses.

— Atpogājiet bikšturus! Bikses nokritīs pašas.

— Bet ja viņam nav bikšturu?

— Tādiem vienmēr ir bikšturi. Pie tiem piestiprināta pistole, kas padusē.

Kamēr Mūns ātrumā nolasīja šveicaram lekciju par gangsteru pasaules pamatlikumiem, pagāja dažas minūtes. Pa to laiku Brauns ne reizi nepakustējās. Mūnam likās, viņš pateicis visu. Bet pašu galveno likumu — tuvoties tikai no muguras viņš bija piemirsis.

Pirms Mūns paguva uzkliegt, dons Benitess piegāja pie gangstera no priekšpuses. Brauna kāja savilkās kā atspere, iztaisnojās un ar meistarīgi pakrūtē tēmētu spērienu atsvieda šveicaru. Kamēr dons Benitess, vēderu turēdams, uzkrita Mūnam, detektīvs nevarēja šaut. Bet, kad dons Benitess beidzot iekunkstējās, bija par vēlu. Mūns jau krita pats. Taču horizontālajam stāvoklim bija sava priekšro­cība — uz zemē guļošajiem nav ērti šaut, it sevišķi, ja nav laika.

Krītot Mūns diezgan stipri satrieca galvu pret marmora grīdu. Vēl līdz galam neatjēdzies no trieciena, viņš sadzir­dēja biezā paklāja mīkstinātus soļus uz kāpnēm. Ja trok­snis būtu skaļāks, tas, iespējams, būtu sekundi agrāk atdzīvinājis Mūnu. Ne jau velti viņa bijušā priekšnieka iz­teiciens skanēja. «Sadzirdējis bēgoša noziedznieka soļus, policists piecelsies kaut vai no kapa.» Bet arī tas, ka Brauns skrēja pa kāpnēm, nebija slikti. Izejas durvis Mūns krītot aizbarikadēja ar savu ķermeni.

Ar pūlēm atrāvies no grīdas, viņš pielēca kājās un skrē­jienā pacēla izkritušo revolveri. Pusceļā līdz kāpnēm labi trenētā atmiņa atgādināja viņam, ka paklāja celiņus no gaiteņiem paņēmis marķīzs. Ja ieklausīsies, varēs noteikt pēc skaņas, kādu virzienu Brauns izvēlējies. Marmors iedunējās virs galvas, tātad Brauns atrodas otrā stāva gal­venajā gaitenī. Pazaudējis ne vairāk kā sekundes daļiņu, Mūns metās viņam pakaļ.

Pēdējais lēciens, pret pazolēm atsitās cietais pliens, un Mūns pieliecies, aizsargādams seju ar ieroci, jau paskrēja garām pirmajām istabām. Viss gaitenis atklājās kā uz del­nas, bet no Brauna — ne vēsts.

Mūns, mirkli sastindzis, drudžaini apsvēra, kurā istabā ieskrējis Brauns. Popēto durvju mīkstais plīkšķis grūti sa­dzirdams — it sevišķi, ja tu pats tai laikā skrien pa kāp­nēm. Cita lieta — soļi uz marmora grīdas. Zemapziņa bija tos ne tikai fiksējusi, bet ari saskaitījusi. Un tieši tai brīdī, kad Mūnam pēc soļu skaita kļuva skaidrs, ka Brauns pazu­dis Gvendolīnas istabā, viņš jau atrāva durvis.

Nekavēdamies pašā istabā, Mūns divos lēcienos veica atstatumu līdz balkonam. Telpas iekārta — uz gultas un krēsliem izmētātas grāmatas ar raibiem vākiem, Džona Šrīvera fotogrāfija uz galda, ziedi miniatūrā vāzē — tas viss pazibēja garām miglaini kā sapnī.

Balkons bija tukšs, bet kaimiņu balkona audekla aizsegs vēl kustējās. Mūns uzmanīgi pabāza galvu un ieraudzīja margām pārliktu kāju, kas tūdaļ atkal nozuda. Varētu, protams, šaut, bet šāviens ir nejaušība. Uzzināt par Gven­dolīnas likteni un Šrīveru nāvi varēja tikai no dzīva Brauna. Kaut kas nosvilpa — skaudri un šaušalīgi. Nokriz- dams uz balkona plastikāta grīdas, Mūns redzēja, kā ne­redzama adata cauršauj aizsega svītraino audeklu. Ne ska­ņas, atskaitot pretīgo svilpienu, drīzāk šņācienu, — Brauna pistole bija ar klusinātāju.

Bet arī tad, ja viņš būtu šāvis ar ložmetēju, neviens ne­būtu dzirdējis. Atskaitot šveicaru, pamestajā viesnīcā ne­bija ne dvēseles. Visi tās iemītnieki pašlaik atradās mar­ķīza pilī, baudīja garšīgus ēdienus un dzēra lieliskus vīnus. Vienīgo telefonu aplenca korespondenti, kas, kārtu gai­dīdami, aprakstīja Evelīnas Rodžeras žilbinošo tērpu, pils oriģinālo saimnieku un pārējos diplomātiskās pieņemša­nas izcilākos dalībniekus.

Neredzamā šujmašīna apklusa. Brauns pārlēca uz nā­kamo balkonu. Šī bija pēdējā iespēja laist darbā ieroci, bet Mūns, ar pūlēm atturējies no briesmīga kārdinājuma nospiest gaili, jau atkal ieklausījās. Dabiski, ka Brauns iz­vēlējies bēgšanai balkonus. Bet kāpēc viņš izvēlējies tieši šo virzienu, nevis pretējo? Nejaušība? Apšaubāmi. Mūns atkal atdzīvināja atmiņā to vienīgo reizi, kad bija apgājis apkārt viesnīcai. Kaut kur tai virzienā atradās notekas caurule, pa kuru var nolaisties. Bet tāda pati ir arī krei­sajā spārnā, daudz tuvāk Gvendolīnas istabai.

Mūna apziņa atkal sadalījās. Viena tās puse sasprindzi­nāti gaidīja uz balkona, otra soļoja gar viesnīcu, ielūkoda­mās nepārtrauktajā stikla sienā ar balkonu baltajām strē­lēm. Pēkšņi otrais Mūns spēji apstājās. Garāža! Tāpēc Brauns dodas turp. Labajā spārnā notekas caurule atrodas gandrīz līdzās garāžai, pie tam Braunu no šāvieniem tai laikā pasargās vairāki balkoni. Tajā brīdī Mūna acu priekšā gluži kā ūz ekrāna pazibēja dēlis ar slēdzenēm. Sarunādamies ar šveicaru, viņš uz to pusi pat nebija pa­skatījies, tomēr tagad nekļūdīgi zināja: lielā slēdzene no garāžas nekarājās parastajā vietā.

Pēc mirkļa Mūns jau izskrēja cauri vestibilam, kur dons Benitess, abām rokām spiezdams vēderu, joprojām klusi kunkstēja.

— Piezvaniet policijai! — drāzdamies garām, Mūns uz­sauca. Dona Benitesa atbildi noslāpēja durvju aizciršanās. Garām pazibēja laukums ar balto, it ka pusapgazto baznīcu un triumfa arkas varavīksnē saplūdušajiem karo­giem, apakšējā stāvā baltā bezlogu siena ar kaut ko melnu pie tās, — iespējams, ka tas bija nēģeris. Pretī salīgojās jūra, it kā skatīta no vētrā šūpotas laivas, tad to aizklāja garāžas baltā siena ar pavērtajām durvīm.

Sasniedzis to vienā lēcienā, Mūns tūdaļ bija spiests pa- rauties sānis. No garāžas kā torpēda izlidoja Evelīnas Ro­džeras baltais sporta vāģis, gandrīz notriekdams viņu zemē, pabrauca dažas pēdas, izdarīja strauju pagriezienu un pazuda aiz viesnīcas. Mūns nepaguva izšaut, bet, ja arī būtu paguvis, ātrums un virāžas pēkšņums neļautu trāpīt riepā.

Smagi elsdams, viņš aizskrēja līdz viesnīcas durvīm, domās nolādēdams sevi par to, ka atlaidis kaprāli Milsu. Pusvalsti par mašīnu!

Tikko viņš tā nodomāja, tūlīt izdzirdēja iedarbināta mo­tora troksni. Džīps stāvēja parastajā vietā. Kaprālis jau viņam māja. Mūns pārlēca pār bortu, un mašīna aiztraucās.

Viņi aizjoņoja pa Panotarosas šaurajām ieliņām. Namu spraugā pavīdēja baltais mazerati, bet Mūns atteicās no vajāšanas. Braunam bija tikai viens glābiņš — ceļš uz kalnu pāreju. Tādēļ Mūns pavēlēja kaprālim izrauties no ieliņu sarežģītā labirinta tieši uz šoseju. Garām aizsvilpa dona Ernando krodziņš, daktera Enkarno mājiņa, suvenīru veikaliņš, — šķita, tie rēkdami un šņākdami, tvirtā gaisa pretestību pārvarēdami, drāžas garām nekustīgajai ma­šīnai.

Manevrs izrādījās pareizs. Kad no zilajām debesīm spēji tuvojās pils robotais tornis, viņi ieraudzīja tālumā balto bagāžnieku ar tikko saskatāmu numuru. Melnā, stūrei pie­plakusi figūriņa pagriezās, it kā aplēsdama atstatumu, tad atkal pavērsa muguru. Precīzam šāvienam attālums bija par lielu, bet šaut uz labu laimi Brauns neuzdrošinājās, baidīdamies zaudēt ātrumu.

— Piedodiet gāzi! — Mūns samērā mierīgi palūdza, juz­dams, ka izredzes uzlabojas. — Mums viņš jāpanāk vēl līdz pilij.

— Labi, — savā ierasti bezkaislīgajā balsī atsaucās kap­rālis Milss. — Bet viņš brauc pusotras reizes ātrāk.

To Mūns zināja arī pats. Viņš lika cerības uz ceļa ga­balu pusjūdzes garumā, kur bija daži spēji pagriezieni un viens ļoti stāvs kāpums.

Džīpu sāka svaidīt, Mūns visiem spēkiem pieķērās sē­deklim. Kaprālis Milss, pieliecies, izdzisušu cigaretes galu zobos, šķita saaudzis ar stūri. Priekšā dejoja ēna, pati ma­šīna nebija redzama, tad pazuda skatienam arī ēna … Kā­pums sākās pēkšņi, Mūnu iespieda sēdeklī, motors mežo­nīgi ierēcās un tikko nenoslāpa. Bet, kad viņi lidoja lejup, baltā mašīna negaidot parādījās gandrīz pašā degungalā. Mūns skatījās tikai uz to, tāpēc uzreiz neapjēdza, kādēļ Brauns nekādi nereaģē uz bīstami sarukušo atstarpi. Pa­gāja vesela sekunde, kamēr detektīvs ieraudzīja pils vār­tus, pa kuriem izbrauca ģenerāļa milzīgā melnā mašīna. Apgriezdamās tā bija aizsprostojusi ceļu, bet tai uz pēdām sekoja nākamā.

Iekams Mūns paguva kaut ko aptvert, Brauns, veicis izmisīgu virāžu un tikko neapgāzies, atpakaļgaitā iebrauca klinšu spraugā.

— Ātrāk! Viņam pakaļ! — Mūns kliedza, bet bija par vēlu. Ģenerāļa mašīna jau atradās gandrīz līdzās džipam. Nācās palaist garām visu auto kolonu. Tikai tad, kad pē­dējais motociklists un jātnieks bija nozuduši putekļu mā­konī, varēja sākt kustēties.

Metālam stenot, džīps nobrauca no bruģa uz nelīdzenas, akmeņainas takas. Saule spīdēja tieši acīs. Aizēnojis tās ar delnu, Mūns ieraudzīja kaut kur augšā, pie pašas de­bess, balto torpēdu. Brauns līkumoja, atkārtodams kalnu takas pagriezienus, te nozūdot skatienam, te atkal parādo­ties. Džīps darīja to pašu.

Pa šo ceļu bija maldījies Gvendolīnas Šrīveras sarkanais kadiljaks, lai gan puslīdz prātīgs šoferis tikai nāves bries­mās izvēlētos tādu. Mūns jutās kā treniņa maiss, ko bok­sera dūres nepārtraukti dauza šurp un turp. No briesmīgās kratīšanās smeldza visi kauli, brīžiem viņš vairs nesaprata, kā un kādēļ nokļuvis uz šā elles ceļa. Reizēm viņam likāsf ka tas viss reiz jau bijis, bijis degoša benzīna liesmu ap­ņemtā naktī. Viņu kāds vajāja — varbūt ugunsgrēks, var­būt automašīna, no kuras izlēca šāvienu liesmiņas. Un, kad šī fantastiskā aina izjoņoja cauri zemapziņai, viņš beidzot saprata, ka dzīties pakaļ nav nozīmes.

— Grieziet atpakaļ, kaprāli, — Mūns izgrūda caur zo­biem. — Braunam agrāk vai vēlāk tikpat būs jāizbrauc uz šosejas.

— Braunam? — kaprālis Milss iekliedzās. — Vai tad bez Hjū Brauna ir vēl kāds?

— Nezaudējiet laiku muļķīgiem jautājumiem! Šis cil­vēks man pašlaik vērtīgāks par visu pasaulē! Viņš vienī­gais zina, kas noticis ar Gvendolīnu Šrīveru!

— Tūlīt! — kaprālis Milss norūca, un tieši tai mirklī zaļo krūmu aizsegā pavisam tuvu uzliesmoja kaut kas sar­kans. Atskanēja šausmīgs brīkšķis — sarkanais kadiljaks izkustējās no vietas, pakaļējie riteņi pacēlās gaisā.

Izlēkdams no džīpa, Mūns dzirdēja, ka motors apklusis un iekaucas bremzes, bet lejā, pie pašām kājām, ieraudzīja bezdibeni, kur, kritienā griezdamās ap savu asi, gāzās sar­kana metāliska lāpa. Džīps stāvēja pašā kraujas malā, viens ritenis karājās gaisā un lēni griezās, bet kaprālis Milss, bez nevienas skrambas, kā allaž bezkaislīgi izspļāva tabakas pikā sazelētu cigareti un, izvilcis no ādas port- sigāra jaunu, aizsmēķēja.

Mūnam bija vajadzīga tikai viena sekunde, lai ierau­dzītu un apjēgtu visu. Nākamajā mirklī, izrāvis no kabatas revolveri, viņš jau rāpās augšā pa tuvāko klinti. Sākumā bija redzamas tikai kailas akmeņu grēdas un reti krūmi, tad no tiem iznira mašīna. No šejienes skaidrais baltais siluets uz zilā debess fona šķita kā automobiļa makets, kustīgs mērķis tirgus šautuvē. Īstenībā Brauns atradās tādā attālumā, ka lodes viņu vairs nespēja sasniegt. Viņš pats to saprata ne sliktāk par Mūnu. Apstādinājis mašīnu, Brauns izslējās un ņirgādamies pamāja ar roku.

— Kā jūtaties, mister … — atlidoja tikko dzirdami, vie­nīgi pēdējais vārds «Mūn», atbalss pastiprināts, kā rē­ciens sašķīda pret klintīm.

— Nolādēts! — Mūns izgrūda caur zobiem un bezspēcī­gās dusmās piebilda nešpetnu lamu vārdu. Pēkšņi viņš sa­stinga no brīnumiem. Notika kaut kas neiedomājams. Brauna paceltā roka palika karājamies gaisā. Tai viņš pie­vienoja otru — tipiska ilustrācija detektīvromāna nodaļai, kur slepenpolicists uzsauc noziedzniekam «rokas augšā!». Joprojām neticēdams savām acīm, Mūns skrēja uz mašīnu un tikai tad ieraudzīja Deiliju, kas ar ieroci rokā līda laukā no bagāžnieka.

— Nekautrējieties, mister Mūn, sasieniet viņu! Tikai žiglāk, kamēr kaprālis Milss nav mani vēl ieraudzījis. Ci­tādi viņš ierakstīs savā ikdienas slepenajā ziņojumā, ka Lellītes pielūdzējs, aizvietodams čemodānu, vizinājies ba­gāžniekā. Bet īstam džentlmenim tas ir vēl apkaunojošāk nekā iztikt bez zobu sukas.