Viesnīcas "Holivuda" rēgi

LIECINIEKI STASTA

Mūns neuzkāpa savā istabā. Aizmirsis Pedro, kas augšā gaidīja dzeramnaudu, viņš izgāja laukumā. Saule žilbināja. Aiz mājām zaigoja jūra. — Kur te policija? — Mūns jautāja pretimnācējam.

•— Policijas komisariāts? Labprāt pavadīšu jūs. Ja ne­maldos, mans tautietis? Varbūt žurnālists? Tādā gadījumā varu sniegt interesantu informāciju. Esmu labs paziņa Lel­lītei Rodžerai.

Mūnu uzrunāja pavecs vīrietis, ģērbies baltā, ne visai tīrā sporta kreklā un tādās pašās īsās biksēs. Putekļiem klātajās kājās bija menlas, apvalkātas sandales. Vīrietis runāja pārspīlēti jautri, un viņa izturēšanās pauda paš­cieņu, taču ar tikko jaušamu sulainisku piegaršu.

— Esmu jūs kaut kur redzējis, — Mūns pūlējās at­cerēties.

Dziļās rievas zem skumjajām, bālgani zilajām acīm savilkās priecīgā smaidā.

— Vai tiešām? Atcerieties, kādi panākumi bija «Mājai ar spokiem»! Skatītāji plīsa no smiekliem. Bet «Lēciens no 43. stāva»? Daži kritiķi rakstīja, ka es spēju sasmī­dināt pat mironi. Bils Ričijs — smieklu karalis! — Ri- čijs paskatījās Mūnā. Smaids nodzisa un pārvērtās grimasē. Viņš skumji pakratīja galvu. — Nē, redzu, jūs neatceraties. Tagad jau neviens vairs neatceras šīs filmas. Kas palicis pāri no Lielā mēmā?

— Tomēr esmu jūs kaut kur redzējis.

Aktiera vecīgajā sejā atkal atspīdēja cerības stars. Va­rēja nojaust, ka viņam ļoti svarīgi sarunāties nevis ar kuru katru cilvēku, bet ar tādu, kas redzējis viņu uz ekrāna.

— Tādā gadījumā filmā «Hirosimas nakts» . . . Mana gandrīz vienīgā loma pēdējos divdesmit gados. Ja jūs zi­nātu, cik grūti bija to dabūt… Man bija jātēlo sagūs­tīts amerikānis, kas nejauši gadās Hirosimā tai brīdī, kad nomet atombumbu … Manai lomai bija ducis kan­didātu, daži pavisam plikpauraini… Bet es tos visus ap- vedu ap stūri… Ir tāds līdzeklis, no kura tūdaļ izkrīt mati… Uz sukas palika veselas šķipsnas. Režisors bija trakā sajūsmā … Bet tagad atauguši, it kā nekas nebūtu noticis, — Ričijs ar trīcošu roku pārvilka pāri saviem dabiskā krāsā nokrāsotajiem matiem. — Tagad man atkal radusies cerība. Zināt, Lellīte Rodžera apsolīja, ka nāka­majā filmā …

— Pareizi! Esmu jūs redzējis «Zelta Skatuvē» kopā ar Rodžeru un meksikāni. Jūs stāvējāt aizmugurē, jūsu seja gandrīz nav saredzama …

— Jā, jā, — Ričijs priecīgi pamāja. — Lellīte lūdza, lai es nostājos blakus, bet man tai dienā bija nolūzis zobs … Kaut kā neērti… — Ričijs meloja pārliecinoši, tomēr mazliet teatrāli.

— Esam jau klāt! — Ričijs norādīja uz nelielu rozā mājiņu. — Viņiem tur tagad jauns priekšnieks — pulk­vedis Baroha-i-Pinoss. Pirms dažām dienām viņu pārcē­luši šurp no Malāgas. Visi brīnās: tik mazs ciemats un pēkšņi — pulkvedis! Bet es zinu, — Ričijs piemiedza acis un turpināja čukstus, — ģenerālis Debldejs pastāstīja Lellītei, ka tas esot kaut kas trimdai līdzīgs. Pulkveža brālis, viens no jauno falangistu vadoņiem, pagājušajā gadā publiski nosaucis ģenerālisimusu Franko par node­vēju. Viņu ietupinājuši uz desmit gadiem, bet pulkvedi pārcēluši uz Panotarosu …

Telpai, kurā ienāca Mūns, bija specifiska smaka un visiem policijas iecirkņiem raksturīgs izskats. Balsinātās māla sienas klāja dūmu un putekļu kārta. Pie vienas sie­nas karājās krucifikss, pie otras — tā cilvēka ģīmetne, kura nākšana pie varas maksājusi dzīvību miljonam ļaužu. Mūns kaut kur bija lasījis, ka visi Amerikas kon­tinenta kari no pašiem spāņu iebrukuma laikiem prasī­juši mazāk upuru. Gleznotājs bijis sava amata meistars. Kaudiljo Franko, pazems vecis ar kumpu degunu, gleznā izskatījās jauns un vīrišķīgs, īsts spāņu bruņinieks ģene­rāļa mundierī. Pat kaudiljo neglītais deguns bija pārvēr­ties impozantā ērgļa degunā. Treknas, spīdīgas mušas riņ­ķoja pa istabu, brīžam apsēzdamās uz ģīmetnes, brīžam turpinādamas riņķa deju. Aiz koka letes stāvēja tintes traipiem klāts galds ar kaut kādiem aktu vākiem, koka- kolas pudeli un vecmodīgu tālruni. Dežurējošais policists ērti iekārtojies koka krēslā ar augstu atzveltni, ar labo roku pārlapoja grāmatiņu, kamēr kreisā gaiņāja mušas.

— Es pie pulkveža Barohas-i-Pinosa! — Mūns teica.

Policists atbildēja kaut ko spāniski.

— Baroha-i-Pinoss! — izrunādams katru balsienu, Mūns atkārtoja.

Policists saprata. Noraidoši pašūpoja galvu un ar žestu lika apsēsties. Pēc tam turpināja pārtraukto darbu. Kamēr policists pāršķīra lappuses, Mūnam bija iespēja sekot grāmatiņas sižetam. Tas bija «grafikos» — amerikāņu ko­miksa spāņu izdevums, veltīts supermeņa dēkām. Citu

planētu briesmoņi, ar kuriem cīnījās varonis, šais bildī­tēs nebija izmainījušies, toties pats varonis no tipiska amerikāņa pārvērties par tikpat tipisku spānieti. Mūnam pat likās, ka tas mazliet atgādina ģenerālisimusu Franko. Viena grāmatiņa bija izlasīta. Policists, izņēmis no at­vilktnes kokakolas pudeli, atvēra to ar zobiem, iedzēra kādu malku un iegrima sērijas turpinājumā. Komiksa lappuses atkal ņirbēja no elektronu pistoļu šāvieniem un kabatas formāta atombumbu sprādzieniem.

Mūns pagriezās ar muguru pret supermeni un aiz gara laika sāka ieklausīties balsīs, kas skanēja aiz blakus is­tabas durvīm. Kāds ierunājās angliski. Mūns piesēdās tuvāk durvīm. Tagad runāja jau cits cilvēks, pie tam spāniski. Trīcošā balss droši vien piederēja krietni vecam cilvēkam. Maza pauze. Tad jaunas sievietes balss atkal ierunājās angliski. Mūns nojauta, ka tā ir tulkotāja.

— Sadzirdēju kaut ko neizprotamu — it kā dārdoņu vai rēkoņu. Domāju — zemestrīce … Kliedzu sievai un bēr­niem, lai ceļas, bet pats apakšveļā skrienu uz šķūni iz­laist ēzelīti. Pēkšņi redzu — tieši acu priekšā no debesīm krīt ugunīga siena … Apkārt viss deg … Nolēmu, ka sā­cies atomkarš… Tikai vēlāk uzzināju, ka tas bija lies­mojošais benzīns no degošas lidmašīnas… Tomāti plēnē ja līdz pašam rītam … Nekad nebūtu ticējis, ka sak­nes var degt kā pakulas.

— Saņemsiet kompensāciju! … Parādiet uz fotogrāfijas vietu, kur atrodas jūsu māja … Atzīmējiet, major! — Šie vārdi tika sacīti angliski. Balss tūdaļ iespiedās atmiņā — tā bija patīkama, reizē pieglaimīga un pavēloša. Nogai­dījis, kamēr vina vārdus pārtulko, runātājs laipni apjau­tājās:

— Kas ir nākamais, pulkvedi Baroha?

— Donja Alisitina Sela, tabakas preču un suvenīru vei­kala īpašniece.

Tātad pulkvedis atrodas blakus. Mūns uzlēca kājās. Gandrīz tai pašā brīdī sakustējās policists. Bet Mūns bija pirmais. Pagrūdis bez ceremonijām durvis, viņš pārkāpa pār slieksni un izbrīnā apstājās. Viņa priekšā bija Panota­rosa miniatūrā. Lieliska, no helikoptera uzņemta fotogrā­fija, uz kuras varēja saredzēt katru māju, pat cilvēkus. Aerofoto sedza visu sienu. Pie galda sēdēja smagnējs vīrie­tis policijas formas tērpā ar pulkveža uzplečiem un daži amerikāņu karavīri. Pie fotogrāfijas, turēdams resnu, sar­kanu zīmuli, sastindzis stāvēja majors ar vējā aprautu ķieģeļu krāsas seju un gludiem, galvvidū pāršķirtiem ma­tiem. Pie loga atradās tulkotāja — jūras kara flotes leit- nante. Baltais, līdz spīdumam iecietinātais frencis efektīvi izcēla viņas melnīgsnējo seju un pūkainos, sudrabainā tonī nokrāsotos matus. Visu pārējo telpu piepildīja vie­tējie iedzīvotāji, apsēdušies kur kurais.

Ieraudzījis Mūnu, pulkvedis Baroha-i-Pinoss piecēlās. Viņa gaļīgā seja kļuva skarba:

— Šeit nedrīkst ienākt!

— Misters Šrīvers pilnvarojis mani izmeklēt…

— Tad jūs esat slavenais misters Mūns?! Priecājos iepa­zīties! — pulkvedis plati pasmaidīja. — Saņēmu no mis­tera Šrīvera telegrammu … Tiklīdz atbrīvošos, ieradīšos pie jums, bet pagaidām — atvainojiet… Svarīga ap­spriede.

— Es dzīvoju «Holivudā».

— Zinu, zinu, trīspadsmitajā… Uz drīzu redzēšanos!

— Neredzu iemeslu, kādēļ misteram Mūnam būtu jā­aiziet. Mums te nav noslēpumu, — teica patīkamā balss. — Būsim pazīstami… Debldejs! Jūsu kaimiņš viesnīcā. Dzīvoju astoņpadsmitajā.

Kalsnējs vīrietis pasniedza Mūnam roku. Celuloīda kvadrātā, kas bija piestiprināts virs krūšu kabatas, varēja lasīt — «Brigādes ģenerālis Džeremijs Debldejs». Sirmi, īsi apcirpti mati. Zelta pensnejs. Intelektuāla seja. Tādas reizēm mēdz būt gudriem juristiem vai veikalniekiem.

— Un tie ir mani līdzstrādnieki, — ģenerālis iepazīs­tināja ar pārējiem. — Majors Melbričs! — Virsnieks, kas stāvēja pie fotogrāfijas, pamāja sveicienam ar zīmuli.

— Un tā ir leitnante Rozita Bairda, amerikāņu armijas visapburošākā meitene! — Jaunā sieviete atturīgi pasmai­dīja. — Jums droši vien vajadzēs tulku. Firma «American Electronics», kuras prezidents es pēdējā laikā biju, sais­tīta ar misteru Šrīveru … Tāpēc labprāt sniegšu jums jebkuru palīdzību … Sēstieties! … Un tagad, pulkvedi, lūdzu turpināt!

Donja Sela runāja tikko dzirdami. Šķita, viņas izbiedē­tajās acīs uz visu mūžu iegūlušas tās nakts šausmas.

— Dzīvoju istabiņā aiz veikala. Man ir ļoti ciešs miegs. No zagļiem nebīstos, jo visa mana prece nemaksā vairāk par tūkstoš pesetām. Mani uzmodināja kaut kas neizpro­tams … Logā dega sarkana blāzma… Es izskrēju uz ielas … Redzu, kaut kas krīt tieši no debesīm. Tikko pa­guvu atlēkt sānis. Tas bija lidotājs … Rumpja augšējā daļa ar galvu un rokām nokrita tieši pie manām kājām, apakšējā mazliet nostāk … Es iekliedzos un metos bēgt.

— Jūsu veikals cietis? — Debldejs jautāja ar lietišķu laipnību.

— Nē.

— Vienalga, psihiska trauma un tā tālāk … Saņemsiet kompensāciju . .. Parādiet, kur atrodas jūsu māja!

Sieviete piegāja pie fotogrāfijas. Viņas roka tā trīcēja, ka majoram Melbričam nācās saņemt to savējā un vadīt pa fotogrāfiju. Vietu, kur atradās veikals, viņš atzīmēja ar sarkanu aplīti. Tādi paši aplīši bija izkaisīti pa visu Panotarosas austrumdaļu — no kalniem līdz piekrastei.

— Nākamais! Dons Huans Brito, zemkopis!

No sola piecēlās pusmūža zemnieks, uzblīdušu seju un ūdeņainām acīm. Vienmuļā balsī viņš pastāstīja, ka dzī­vojot viens. Sieva nomirusi, abi dēli aizbraukuši peļņā uz Šveici. Tai naktī viņš tieši izgājis sevis pēc. Tikai tas viņu izglābis. Vairākas tonnas smagais reaktīvais motors krītot sadragājis jumtu un pārvērtis dzīvojamo istabu skaidās, sašķaidīdams aitas, kas atradušās aiz sienas.

— Gāju tieši mājās. Tai vakarā biju stipri iedzēris, at­zīmējām mana drauga dzimšanas dienu, — stāstīja nāka­mais liecinieks. — Kad debesis sāka liesmot, es sākumā no­domāju, ka esmu jucis prātā, — liecinieks nervozi iesmē­jās. — Un pēkšņi — kaut kas krīt tieši man virsū. Degošs izpletnis. Viss reibums tūdaļ izkūpēja … Sāka plēnēt drē­bes . .. Vārtījos pa zemi, lai noslāpētu dzirkstis … Kad piecēlos, ieraudzīju manekenam līdzīgu, ādā tērptu figūru, kas stiepa man pretī rokas … Tikai pēc brīža sapratu, ka tas ir cilvēks. Kad pienācu klāt, lidotājs bija jau miris. Bija tik briesmīgi, ka es pat neizbijos …

Kā pēdējo pratināja zvejnieku Kamilo.

— Es atrados netālu no Svētlaimīgās vientulības salas. Zvejoju zivis. Šļakstienu nedzirdēju. Pēc pilsoņu kara beigām, pēc cietuma, kur mani iesēdināja par to, ka cī­nījos pret frankistiem .. .

— Bez politikas, don Kamilo! — pulkvedis viņu strupi pārtrauca.

— Vai tad es ko teicu, pulkvedi? Es pat nesaku, ka mani sita… Vienkārši pēc cietuma kļuvu pa pusei kurls … Jūtu — ar tīklu kaut kas nav kārtībā … Jau no­bijos, nodomāju — liels kalmārs. Te viens amerikānis ap­galvoja, ka esot redzējis tādu nezvēru. Man šis tīkls ir vienīgais, ja kalmārs pārraus — gals klāt… Izvelku, bet tīklā cilvēks, glābšanas vestē … Viņš bija dzīvs, pat ru­nāja … Teica, ka sācies karš, tūlīt varēja manīt, ka jucis prātā … Es mazliet saprotu angliski, strādāju par pava­doni pie Šrīveriem …

— Pietiek! Jīīsu biogrāfija mūs neinteresē, — ģenerālis pārtrauca. — Saņemsiet kompensāciju. Major Melbrič, at­zīmējiet vietu! .. . Kas tur vēl palicis, pulkvedi?

— Dakteris Enkarno! — pulkvedis ieskatījās sarakstā.

— Viņš nav atnācis.

— Iztiksim! — ģenerālis piecēlās un pagriezās pret lie­ciniekiem: — Pateicos jums!

— Vai varam iet? — zvejnieks jautāja. — Man laiks doties jūrā.

— Pagaidām jā, — majors nez kādēļ paskatījās uz Mūnu. — Visus, kas dzīvo šajā rajonā, — majors apvilka ar zīmuli loku, kurā ietilpa galvenokārt Panotarosas aus­trumdaļa, — lūdzu ierasties pēc stundas.

— Nav nekādas vajadzības! — ģenerāļa Debldeja gud­rās acis uzzibsnīja aiz pensneja stikliem. — Misters Mūns ir mūsu tautietis, no viņa nav ko slēpt… Redziet draugi, — viņš griezās pie vietējiem iedzīvotājiem,

— viena no bumbām nokritusi austrumu rajonā. Nebūtu nekā briesmīga, pat ja tā būtu sprāgusi. Tās ir mācību bumbas, ko pasargā no korozijas īpašs slepens sastāvs. Sadegot 150 tūkstošiem litru benzīna, radās ļoti augsta temperatūra, kuras rezultātā no aizsargsastāva izdalījās indīgas ķīmiskas vielas … Nedrīkst novākt saknes un vīn­ogas. Visiem, kas pieskārušies tādai šķembai, — ģene­rālis izņēma no kabatas un parādīja pa pusei izkusušā metāla gabalu, — jāsadedzina drēbes… Pats par sevi sa­protams, saņemsiet kompensāciju … Bez tam ieteicu vi­siem šī rajona iedzīvotājiem regulāri mazgāties karstā dušā, kamēr visas šķembas būs atrastas un padarītas ne­kaitīgas.

Panotarosieši ar izbrīnu paskatījās cits uz citu, viens otrs pat iesmējās.

— Kāpēc viņi smejas? — majors Melbričs asi vaicāja.

— Visā Panotarosā karsts ūdens ir vienīgi viesnīcā, — atvainodamies paskaidroja pulkvedis.

— Piedodiet, nezināju, — ģenerālis Debldejs pašūpoja galvu. — Protams, jūra ir pati labākā vanna, bet šai ga­dījumā … Majors Melbričs izsniegs jums talonus. Nāksiet mazgāties mūsu nometnē… Pateicos! Visi ir brīvi! Vēlu sekmes!

— Nekad nebiju domājis, ka nāksies ķēpāties ar tā­dām padarīšanām, — ģenerālis ironiski pārskatīja tukšo telpu. Tulkotāja bija aizgājusi kopā ar vietējiem iedzīvo­tājiem. Bija palikuši vienīgi virsnieki un Mūns. — Pirts karaspēka ģenerālis! Skaisti, vai ne… Nu, major, tagad novilksim apli ap rajonu, kur varētu atrasties šķembas.

— Un kādai karaspēka šķirai jūs īstenībā piederat? — Mūns vaicāja.

— Kā jums pašam liekas?

— Ķīmiskās drošības dienests, — Mūns pamirkšķināja aci.

— Diezgan asprātīgi, — ģenerālis iesmējās. — Priecā­jos, ka esat uzminējuši, par kādu drošību ir runa. Esmu izlūks, pareizāk sakot, pretizlūks.

— Meklējat slepenas ierīces?

— Protams. Indīgās vielas tikai starp citu. Pieci simti cilvēku jau meklē kā apsēsti, rīt ierodas tikpat daudz, turklāt vēl zemūdens daļas no Rotas. Iespējams, tas iekri­tis jūrā.

— Vai jūsu noslēpums ir vīriešu kārtas?

— Patiesībā tas ir kara noslēpums, — ģenerālis pa­smaidīja. — Bet, ja apsolāt nepārdot to krieviem, — viņš viltīgi piemiedza acis, — mēs meklējam kodu atombum- bošanas pavēles atšifrēšanai. Mūsu lidotāji to sauc par krustu kaklā, jo komandierim nav tiesību kodu noņemt nevienu brīdi… — ģenerālis pagriezās pret majoru. — Kas jums tur sanāk?

— Acumirkli! — majors Melbričs, kas bija ieklausījies sarunā, pievērsās savam uzdevumam. Daži vilcieni — un atsevišķos sarkanos aplīšus savienoja liels aplis.

Ģenerālis kritiski aplūkoja majora ieteikto meklējumu sektoru.

— Manuprāt, rādiusu derētu pagarināt. Būtu lietderīgi ietilpināt tajā Svētlaimīgās vientulības salu!

— Nekādā ziņā! — majors protestēja. — Tur, kur iz­zvejoja apakšpulkvedi Hogertu, ir galējā robeža, — ma­jors ar pirkstu iedūra vietā, ko bija norādījis zvejnieks Kamilo. — Turklāt jāņem vērā, ka viņš nokritis tik tālu vienīgi tādēļ, ka izlēcis ar katapultu … Paši redzat, līdz salai pamatīgs atstatums. Mums nav tiesību šķiest laiku neauglīgos meklējumos. Jo vairāk tie ieilgs, jo mazāk izredžu saglabāt slepenību.

— Piekrītu! — ģenerālis pagriezās pret policijas priekš­nieku. — Paldies, pulkvedi Baroha, jūs esat brīvs! Uz re­dzēšanos … Bet ar jums, — ģenerālis uzsmaidīja Mū­nam, — mēs vēl tiksimies. Noteikti pienāciet! Pacienāšu jūs ar tādu kokteili, pēc kura pat atomkarš jums liksies bērnu spēlīte!