Viesnīcas "Holivuda" rēgi

PROLOGS MINERVAS ZINGERES SPOKS

Divdesmitajā maitā Neatkarības ielā pie mājas ar četr­desmit otro numuru piebrauca netīrs, vecs fords un iespie­dās vietā, ko nupat bija atbrīvojis ziloņkaula krāsas mustangs. Braucējs nesteidzās izkāpt. Tas bija vecs vīrs melnā, apvalkātā mētelī. Viņa pieri sedza melna filca platmale, zem kuras neskaidri iezīmējās grumbaina seja un melnas acenes. Rokas bija iespīlētas melnos cimdos.

Piepildīdams ielu ar elektroniskās mūzikas metāliska­jām skaņām, mustangs pazuda sniega virpulī, bet cilvēks melnajā mētelī vēl vienmēr sēdēja mašīnā un uzmanīgi lūkojās automobiļu starmešu zibsnī jumos. Pagāja minūtes piecas. Neviena mašīna neapstājās. Likās, ka viss kārtībā.

Cilvēks piespieda sevi izkāpt, un viņa melnais mētelis saplūda ar mašīnu. Viņš stāvēja nekustīgi. Uz sagumu- ša.jiem pleciem nosēdās mitras pārslas, bet viņš vēl aiz­vien stāvēja, pūlēdamies saskatīt debesis. Debesis nere­dzēja — bija tikai ielas lukturu baltie apļi, apgaismotas trīsdesmitstāvu fasādes, kaut kur virs neredzamajiem jumtiem asinssarkana un indīgi zaļa elektriska rūsa, bet vēl augstāk — sniega aizplīvurota tumsa, caur kuru iz­lauzās nespodrs mirdzums — lielpilsētas uguņu atblāzma.

Cilvēks melnajā mētelī pakratīja galvu un, gurdeni vilkdams svina smagās kājas, devās uz stāvvietas au­tomātu. Viņš iemeta vairākas monētas. Nevar zināt, cik ilgi nāksies uzkavēties. Tad, cenzdamies palikt nemanīts, ieslīdēja mājā.

Pagājis garām ātrajam liftam, kas Minervas Zingeres klientu ērtības labad apstājās tikai 8. stāvā, viņš izvē­lējās parasto liftu. Piesardzības dēļ uzbraucis līdz galam, cilvēks pēc tam nokāpa astotajā stāvā.

Durvis atvēra solīds, zinātniekam līdzīgs vīrietis tumši pelēkā uzvalkā.

— Jūsu vārds? — viņš vaicāja, pavadot jautājumu ar korektu, diplomāta cienīgu sveicienu.

— Panotaross! — nomurmināja cilvēks melnajā mētelī un nervozi sarāvās. Viņš bija nodomājis pateikt pirmo uz­vārdu, kas ienāks prātā, — Smitu, Džonsu. Te tev nu bija! Pateica tieši to, kas varēja nodot.

— Misters Panotaross! Lieliski! — solīdais vīrietis ierakstīja uzvārdu apmeklētāju grāmatā ar melnu ādas iesējumu. — Lūdzu, apsēdieties zālē! Miss Minervas Zin- geres sekretārs paziņos, vai viņa varēs jūs pieņemt… Garderobe atrodas pa kreisi, tualetes istaba — pa labi…

Zāle bija pārāk plaša ducim cilvēku, kas pacietīgi gai­dīja savu kārtu. Tai bija jāiespaido un jānomāc, tāpat kā svētnama augstās velves nomāc ceļos nometušos baz­nīcēnus. Taču pati Minerva kategoriski noraidīja jebkādu mistiku. Zāles noformējums centās pārliecināt, ka viņas gaišreģes darbība balstās uz zinātniska pamata. Pie sienām karājās ne tikai telepātiskā ceļā iegūti savādu marsiešu celtņu un vēl dīvaināku venēriešu kosmisko kuģu zīmē­jumi, bet arī fotogrāfijas, kas demonstrēja mūslaiku as­tronomijas izcilos panākumus.

Pūlēdamies nepievērst sev uzmanību, cilvēks melnajā mētelī atlaidās dziļā klubkrēslā. Viņš palika ēnā. Vienīgi melni cimdotās rokas, kas bija ieķērušās atbalstņos, un melnās, apbružātās kurpēs ieautās kājas iekļuva šaurā gaismas strēlē. Apgaismojums, par spīti zāles puszinātnis- kajam noformējumam, radīja spokainas noslēpumainības noskaņu. Cilvēki sēdēja pustumsā. Matētā gaisma krita vienīgi uz sienām. Bet arī tās šķita tumšas, salīdzinot ar žilbinoši baltajām durvīm, kuras veda uz Minervas Zin- geres svētnīcu.

Durvis gandrīz bez trokšņa paslīdēja sānis un tūdaļ at­kal aizvērās. Nedzirdami soļodams kurpēs ar kaučuka pa­zolēm, pie cilvēka melnajā mētelī pienāca sekretārs. Viņš bija ģērbies tādā pašā tumši pelēkā uzvalkā kā šveicars. Āriene sekretāram bija vēl inteliģentāka, sveiciens vēl korektāks.

— Misters Panotaross?

Cilvēks melnajā mētelī dobji iekliedzās. Viņš bija pa­guvis aizmirst, ka nosaucis šo uzvārdu.

— Nebaidieties! Nav nekā baismīga, — aplami iztul­kojis kliedzienu, sekretārs mierināja. — Ja jums ir šaubas, varat palasīt profesora Gudmena zinātnisko slē­dzienu, — sekretārs pamāja uz galdiņu, ko klāja bio« šūras un žurnāli. — Šim fenomenam ir tīri zinātnisks iz­skaidrojums … Starp citu, seansa laikā redzēsiet miglai līdzīgu būtni. — Sekretārs runāja gluži lietišķā tonī.

— Dieva dēļ, neizbīstieties. Tas ir tikai optisks efekts, kas palīdz mis Zingerei ātrāk iegrimt transā. Transam reizēm seko nesamaņa. Tādēļ seansa laikā ārsts mērī pulsu un asinsspiedienu … Ja viņš uzskatīs par nepieciešamu pār­traukt seansu, jūs bez atlīdzības varēsiet atnākt vēlreiz… Vai honorārs jums zināms? — Sekretārs nosauca summu, par kuru varētu nopirkt visas apmeklētāja drēbes un viņa mašīnu piedevām.

— Skaidrā vai čeku? — sekretārs delikāti izstiepa roku.

— Maksājot skaidrā, piecu procentu nolaide.

Apmeklētājs iebāza roku svārku augšējā kabatā, bet

apdomājies tūliņ atrāva un izvilka no mēteļa kabatas dažas naudas zīmes. Maksāja viņš skaidrā ne jau tādēļ, lai ietaupītu piecus procentus. Summa šoreiz nespēlēja nekādu lomu, bet paraksts zem čeka nodotu viņa īsto vārdu. Par šo apmeklējumu neviens nedrīkstēja zināt.

— Viss kārtībā! — sekretārs saskaitīja naudu. — Pa­gaidiet, kamēr jūs izsauks!

Cits pēc cita cilvēki pazuda aiz žilbinoši baltajām dur­vīm. Zālē neviens neatgriezās. Acīm redzot, izejai kal­poja citas durvis. Telpā, kas tagad likās vēl milzīgāka un drūmāka, palika tikai vecais vīrs un jauniņa meitene, kas nervozi grozījās krēslā. Laiku pa laikam viņa slepus iz­ņēma no somiņas plakanu blašķi un iedzēra dažus mal­kus. Beidzot pienāca arī viņas kārta.

Vecais vīrs palika viens. Juzdamies drošāk, viņš no­ņēma melnās acenes un drebošiem pirkstiem sāka šķir­stīt žurnālu. Kinoskatītāju miljoniem pazīstamu kāju, krū­šu, seju krāsainā simfonija. Bet vecais vīrs neredzēja ne žilbinošos smaidus, ne kairās gūžas, ne vilinošās acis. Viņš redzēja tikai melnus sēru rāmjus un tukšumu, ko tie ietvēra. Tas bija kaut kas apsēstībai līdzīgs. Pēkšņi no acīm nokrita kā migla. Fotogrāfija ieguva krāsu un ap­veidu. Viņš ieraudzīja kinozvaigzni Evelīnu Rodžeru uz klinšainas salas fona. Aktrise pašlaik nāca laukā no jūras, bet krastā stāvošais muskuļainais vīrietis ar melnām ūsi- ņām stiepa viņai pretī rokas. Tā fotogrāfija izskatījās žurnālā. Taču vecais vīrs redzēja pavisam ko citu. Izplū­dušu ķermeni ūdenī. Izplūdušu ķermeni krastā. Aizmu­gurē — asi konturētu, ne visai jaunas, bet vēl joprojām skaistas sievietes seju ar lielām, izteiksmīgām acīm.

— Mister Panotaros! Jūsu kārta!

Vecais vīrs paslēpās aiz žurnāla un ātri uzlika melnās acenes. Saburzījis žurnālu, viņš iebāza to kabatā un smagi, vēl vairāk sagumis, grumbaināks, aizsoļoja garām Supernovas uzliesmojumam, garām marsiešu piramīdai, garām spirālveida galaktikai — pretī žilbinošajām dur­vīm, aiz kurām viņu sagaidīja kosmiskā gadsimta vissla­venākā gaišreģe.

— Misters Panotaross! — paziņoja sekretārs un tūdaļ pazuda.

Minerva sarāvās. Viņai nebija laika pārlūkot apmeklē­tāju sarakstu, tādēļ uzvārds negaidīti pārsteidza. Vakar­dienas avīzes, radio un televīzija vēstīja par traģēdiju, kas norisinājusies virs Panotarosas. Bumbvedējs sadūries ar degvielas lidmašīnu, un tikai četri abu komandu lo­cekļi palikuši dzīvi. Un, lūk, ierodas melnās drēbēs tēr­pies vīrs, kuram ir tāds pats uzvārds kā katastrofas vietai!

Taču Minerva ātri vien atjēdzās. Gaišreģei izbrīna ne­piestāv.

— Lūdzu, sēstieties! Jūtieties kā mājās.

Vecais vīrs apsēdās. Telpas noskaņa nekādā ziņā ne­iedvesa mājīguma sajūtu. Tieši otrādi. No galvas līdz kājām garā, melnā tērpā iespīlētā Minerva Zingere ar rēgaini balto seju zem melno matu smagā vainaga, istabas tumsā tikko nojaušams nekustīgs cilvēka stāvs — tas drī­zāk varēja novest apmeklētāju līdz halucinācijām. Griesti iezaigojās. Vecais vīrs, kas tik bieži bija skatījies debesīs, ieraudzīja pazīstamos zvaigznājus. Tie nestāvēja uz vietas, bet lēnām pārvietojās kā planetārijā.

Minerva apsēdās zobārstniecības krēslam līdzīgā sē­deklī. Viņai pakāpeniski iegrimstot spiritiskā transā, tas slīdēja lejup līdz horizontālam stāvoklim. Taču līdz tran­sam vēl bija piecas minūtes. Piecas minūtes sarunai, ku­ras laikā apmeklētājs izklāstīja savu vajadzību, bet Mi­nerva sniedza īsu informāciju par Pulsomonīdu. Ārsts pa to laiku pievienoja viņas kailajām rokām vadus.

— Mister Panotaros, lūdzu neuzskatīt par pārdabisku to, kas notiks. Man izdevies stāties sakaros ar kādas at­tālos planētas sevišķām spējām apveltītu iemītnieku zvaigžņu sistēmā 13217. 1—13. Pulsomonīda redz visu, kas notiek uz Zemes. Šīs parādības dziļākā būtība man pašai nav visai skaidra. Daži redzami zinātnieki, piemē­ram, profesors Gudmens, uzskata, ka tā esot vienkārši te- lepātiska spēja kosmosa mērogā. Man jābrīdina, ka ūdens un zemes irdne ir šķērslis, ko nespēj pārvarēt pat Pulso- monīdas visu redzošā acs. Iespējams, esat jau dzirdējuši, ka tieši tādēļ Pulsomonīda nevar sameklēt zemē ieraktās vai jūras dziļumos nogremdētās bagātības… Tātad — kāds būtu jūsu lūgums?

Vecais vīrs pacēla galvu. Minerva varēja iztikt bez lētiem efektiem, kādus parasti pielieto kāršu licējas. Taču ilggadīgā pieredze bija viņai iemācījusi neatteikties no psiholoģiskiem trikiem. Bieži vien pareizi uzminēts sī­kums iespaidoja vairāk nekā pats pareģojums.

— Mister Panotaros, jūs nomāc smags zaudējums, — pateicoties savai profesijai, Minerva prata nekļūdīgi lasīt apmeklētāju sejās nāciena iemeslu.

— Jā, jā, — vecais vīrs skumji pamāja. Īsu brīdi viņš aizmirsa, kur atrodas. Minervas Zingeres vietā viņš re­dzēja izplūdušu ķermeni peldkostīmā. Baltā ķitelī tērptais ārsts, kas nupat iznira no tumsas un pienāca pie Mi­nervas, pārvērtās muskuļainā vīrietī ar melnām ūsiņām. Bet tur, zvaigžņoto istabas griestu rēgainajā atblāzmā, stāvēja ne visai jauna sieviete un piecpadsmitgadīgs zēns. Viņi likās kā dzīvi. Vecais vīrs ievaidējās un aizklāja acis.

Kad viņš tās atkal atvēra, rēgs bija nozudis. Pastāvēja tikai realitāte. Pati Minerva Zingere, ārsts, kas ar veik­lām kustībām aptina viņas roku ar kaut kādiem vadiem, un starp grīdu un griestiem miglai līdzīgā cilvēciskā būtne, kurā gaišreģe ieurbās ar nekustīgu skatienu. Ve­cais virs pirmajā mirklī nesaprata, kas tas par spoku. Tad atcerējās sekretāra paskaidrojumu.

— Mis Minerva Zingere sāk iegrimt transā, — ārsts čukstēja. — Bet viņa vēl jūs dzird. Izklāstiet savu lūgumu klusā un skaidrā balsī.

— Lūgumu?… Jā, jā… Vai nepateiksiet, cik pulk­stenis? Mans, liekas, atpaliek…

— Tieši astoņi… Izklāstiet savu lūgumu… Ātrāk… Pēc dažām minūtēm mis Minerva Zingere nebūs vairs spē­jīga jūs dzirdēt.

Minervas acis aizvērās. Viņas svara iespaidā krēsls lēni slīdēja lejup.

— Runājiet… Runājiet… Pulsomonīda jūs klausās, — viņa čukstēja ar manāmu piepūli, it kā katram vārdam būtu jāizlaužas cauri sienai, kas viņu atdalīja no apkār­tējās pasaules.

— Dakter, palūgšu jūs atstāt istabu! — strupi noteica vecais vīrs. Likās, nevis gaišreģe, bet viņš pats bija atra­dies transa stāvoklī un tikai tagad atģidies.

— Ja jūs man neuzticaties… — ārsts čukstēja. — Lū­dzu, izņēmuma veidā… Ja mis Minerva Zingere pus­stundas laikā neatgūs samaņu, pasauciet mani. Būšu bla­kus istabā…

— Neuztraucieties, viņa atgūs samaņu. Pat ātrāk, nekā domājat, — vecā vīra sejā iezīmējās smīns.

— Runājiet, runājiet… Pulsomonīda jūs dzird, — no krēsla atskanēja vienmuļi čuksti.

Pārliecinājies, ka ārsts aizvēris durvis, vecais vīrs strauji pagriezās pret Minervu:

— Dzird mūs? Tādā gadījumā pavaicājiet viņam — kāpēc nav ieradies jūsu vīrs?

— Mans vīrs? — Minerva pēc inerces turpināja runāt tai pašā aizkapa balsī.

— Jā. Misters Deilijs no detektīvu aģentūras «Mūns un Deilijs». Bijām norunājuši tikties pie jums tieši asto­ņos.

Bajā mirklī durvis atvērās. Istabā iesoļoja divi vīrieši.

— Ir nu gan piesmēķēts! — Mūns, kas pirmo reizi bija klāt spiritiski telepātisko sakaru seansā, sajauca līgano gaismas miglāju ar dūmiem.

— Jūs, kā parasti, sekli jokojat, — Deilijs iesmējās.

— Vai neredzat, ka tas ir gars? Minij, aizvāc viņu! — viņš pagriezās pret sievu.

Minerva, gluži piemirsusi, ka atrodas transa stāvoklī, mudīgi pielēca no krēsla un pagrozīja kādu sviru. Taču miglai līdzīgā būtne nedomāja pazust. Velti Minerva krampjaini raustīja sviru.

— Atkal kaut kas aizķēries! — viņa žēlabaini paziņoja.

— Būs jāizsauc montieris.

— Labi, lai jau paliek, — Deilijs pamāja ar roku.

— Iededz gaismu!

Spilgts staru kūlis pa pusei iznīcināja spoku, bet gan­drīz caurspīdīgais, griestiem piekārtais ekrāns, uz kura slepens projekcijas aparāts raidīja mirgojošu tēlu, turpi­nāja izpildīt savas nevajadzīgās funkcijas.

— Piedodiet! — vecais vīrs piecēlās. — Netaisījos ielauzties jūsu noslēpumos. Ierados, apstākļu spiests. Man ir pamats domāt, ka manas sievas un dēla slepkavas iz­seko arī mani. Tāpēc norunāju tikties ar misteru Mūnu un misteru Deiliju nevis kantorī, bet pie jums.

— Kāpēc tu mani nebrīdināji, Krist? — Minerva pār­meta vīram.

— Vai tad es tev neteicu, ka misters Šrīvers atnāks…

— Misters Šrīvers? — Minerva izbrīnā paskatījās uz nabadzīgi ģērbto apmeklētāju. — Tas pats Šrīvers?

— Jā, — vecais vīrs noņēma melnās acenes. — Bai­dījos nosaukt īsto vārdu.

Tagad Minerva beidzot viņu pazina. Šo pašu seju, tiesa, ne tik grumbainu, šo pašu stāvu, ne tik sakumpušu, viņa ne vienu reizi vien redzējusi laikrakstos. Tas bija Džošua Šrīvers, miljonārs, universālveikalu karalis, daudzu rūpniecības uzņēmumu līdzīpašnieks.

— Ceru, jūs nenodosiet manu profesionālo noslē­pumu? — Minerva jautāja ar smaidu. — Jūs uztur vei­kali un akcijas, bet mani… — Minerva kā atvainodamās norādīja uz mirdzošo ekrānu.

— Pats par sevi saprotams, — Šrīvers pamāja. — Tas atbilst mūsu savstarpējām interesēm.

— Nu un tagad, kad tava sievišķīgā ziņkārība apmieri­nāta … — Deilijs pamirkšķināja sievai.

— Uz redzēšanos, mister Šrīver! — Minerva saprata pusvārdā. — Vēlu jums sekmes!

Minervas slaidais, melnās drānās tērptais stāvs īsu mirkli aizsedza vāji mirdzošo spoku, durvis bez trokšņa paslīdēja sānis, pēc tam tikpat klusi aizvērās.

Šrīvers apsēdās. Tagad viņš atkal likās bezgala no­guris.

— Vai esat drošs, ka jums neviens nesekoja? — Mūns jautāja.

— Nezinu. Rīkojos tik piesardzīgi, cik vien varēju. Šīs drēbes aizņēmos no sava sulaiņa, mašīnu — tīšām izvē­lējos visvecāko — noīrēju garāžā, kur mani neviens ne­pazīst… Man ļoti grūti stāstīt, — Šrīvers turpināja trīcošā balsī. — Pārāk smags sitiens… Taču lūkošu saņemties… — viņš iztaisnojās, atpogāja melno mēteli un krampjaini ievilka elpu. — Tas sākās pirms gada. Da­žos manos universālveikalos izsita skatlogus, citos sprāga bumbas ar asaru gāzēm, vēl citos notika pārdrošas zā­dzības. Pēc tam pie apvāršņa parādījās kāds misters Čelmzs. Viņš teica, ka esot Roda Gaetano pārstāvis… Jums šis vārds laikam pazīstams?

Mūns un Deilijs pamāja. Pirms desmit gadiem Rodrigo, sava vecākā brāļa Laimīgā Gaetano aicināts, bija ieradies no Spānijas. Pēc brāļa varmācīgās nāves Rodrigo, ātri izrēķinājies ar sāncenšiem, kļuva par varenās noziedz­nieku organizācijas saimnieku. Šā sindikāta locekļi no­darbojās ar narkotisku vielu kontrabandu, uzturēja spēļu un izpriecu namus, bet viņu pasakaino ienākumu gal­venais avots bija organizēta šantāža — tā saucamais rekets.

— Man bija jāmaksā Rodam Gaetano ik mēnesi gan­drīz desmitā daļa savu ienākumu, — Šrīvers turpināja. — Par to man apsolīja veikalus neaiztikt. Atteicos, uz­skatīdams, ka labāk izmantot pieprasīto summu apsar­dzei. Čelmzs brīdināja, ka man jāsagatavojas nopietnām nepatikšanām. Šie draudi sākumā palika bez sekām. Manus universālveikalus apsargāja detektīvi. Jau nodo­māju, ka Rods Gaetano šai afērai atmetis ar roku. Bet apmēram pēc divām nedējām nepazīstamas personas mē­ģināja nolaupīt manu jaunāko dēlu… Tad nolēmu aiz­sūtīt ģimeni uz Panotarosu. Tas ir neliels ciemats Vidus­jūras krastā. Savā laikā, kad kopā ar sievu apceļojām Franciju un Spāniju, Panotarosa viņai bija ļoti iepa­tikusies … Brīnišķīga daba, neviena tūrista, tikai vietējie iedzīvotāji… Sieva man ir neparasta. Skaļa sabiedrība viņai nekad nav bijusi pa prātam… Ģimenes uzturē­šanās vietu nezināja ne kalpotāji, ne radi. Korespondence piesardzības dēļ tika sūtīta caur franču detektīvu aģen­tūru Parīzē. Viss likās kārtībā… Bet šodien saņēmu te­legrammu … No Panotarosas… Policijas priekšnieks pa­ziņo … — Šrīvers aizklāja ar rokām seju.

Mūns un Deilijs novērsās. Bija grūti noskatīties, kā Šrī­vers mēģina noslēpt savas bēdas. Beidzot viņa rokas bezspēcīgi noslīdēja, atklādamas sakritušu seju ar asaru pilnām acīm un tumšsārtiem pirkstu nospiedumiem uz pieres.

— Beigti… Abi… Ūna un zēns. Telegrammā teikts, ka viņi saindējušies ar konserviem. Bet es esmu pārlie­cināts, ka viņi nogalināti.

— Piedodiet, mister Brīver, — Mūns pārtrauca. — Cik saprotu, tiešu pierādījumu jums nav. Varbūt tomēr ne­laimes gadījums?

— Vai tad nestāstīju? — Brīvers izbrīnījies paskatījās uz detektīvu. — Atvainojiet, nāve ir tik briesmīgs no­tikums, ka pārējais gribot negribot aizmirstas. — Brīvers izvilka no kabatas telegrammu. — Policijas priekšnieks paziņo, ka pazudusi arī mana meita Gvendolīna… Tā, bez šaubām, ir Roda Gaetano atriebība …

— Laikam jums taisnība, — Mūns pašūpoja galvu.

— Ceru, ka viņa ir vēl dzīva. Bet var arī viņu noga­lināt. Jāsteidzas! — Brīvers izstiepa roku pret Mūnu. — Rīt jums jāizlido uz Panotarosu.

— Man?

— Jā. Es ne visai uzticos spāņu policijai. Ja jau mūsējā nespēja mani aizsargāt no Roda Gaetano, tad tur, savā dzimtenē, viņam ir tīrais nieks uzpirkt jebkuru priekšnieku.

— Jūs aizmirsāt par ārzemju pasi, — Mūns atgādināja.

— Jau pasūtīta.

— Vienalga, šī procedūra aizņems krietnu laiku.

— Jau rīt pase būs jums rokā.

Mūns neticīgi paskatījās Brīverā. Miljonārs pirmo reizi pasmaidīja.

— Nebrīnieties! Manam personīgajam draugam, valsts sekretāra palīgam, ir iespēja — protams, tikai izņēmuma gadījumos — paātrināt šo procedūru. Iestāstīju viņam, ka jūs esat mans tirdznieciskais pārstāvis. Manam komerci­ālajam direktoram šajās dienās tiešām bija jāizlido uz Spāniju sarunu vešanai… Atliek tikai vienoties par ho­norāru … Nosakiet paši! Tas būs visprātīgākais.

— Jūsu priekšlikums izklausās vilinošs, taču …

— Nekādu taču, — Deilijs pamirkšķināja. — Jau sen sapņoju nokļūt Spānijā. Stāsta, tur esot vistemperamen­tīgākās sievietes pasaulē.

— Jūsu laime, ka Minerva nedzird, — Mūns padrau­dēja viņam ar pirkstu. — Labi, esmu ar mieru… Kaut vai tādēļ, lai dotu jums iespēju pārliecināties, ka jūsu sieva

nav sliktāka par spānietēm. Ja tikai viņa netērētu tik daudz temperamenta ārlaulības sakariem ar misteru Pul- somonldu…

— Tātad jūs brauksiet abi?… Tas mazliet sarežģī ap- stākjus. Griezties otrreiz pie mana drauga no valsts de­partamenta būtu veltīgi… — Šrīvers iegrima domās. Tad it kā novērtēdams uzmanīgi aplūkoja Deiliju. — Bet man ir ide ja!…

— Kāda?

— Domāju, kā paātrināt ārzemju pases saņemšanu mis­teram Deilijam… Mēs par to vēl parunāsim… Šā vai tā — jums, mister Mūn, pagaidām būs jālido vienam.

— Labi! — Mūns ātri izlēma. — Patiešām no svara katra stunda. Honorāra summu nosaukšu vēlāk. Viss at­karīgs no sekmēm. Pagaidām jūs dosiet man tikai izde­vumiem … Teiksim …

— Par visu esmu jau parūpējies, — Šrīvers pamāja. — Malāgā, Pedro Himenesa bankā, uz jūsu vārda at­vērts tekošais rēķins. Limits — pusmiljons pesetu.

— Vareni! — Deilijs iesvilpās. — Ar tādiem miljonā­riem prieks sastrādāt!

— Te būs Panotarosas policijas priekšniekam adresēta pilnvara, — Šrīvera lietišķais tonis rādīja, ka arī ne­stundā viņš paliek tas pats slavenais Šrīvers. — Lūk, fo­togrāfijas. Maniem detektīviem izdevies izsekot Čelmzu un dažas reizes nofotografēt kopā ar citiem Gaetano vīriem, — Šrīvers piebīdīja attēlus un ar trīcošu roku iz­vilka no kabatas vēl kādu: — Mana meita Gvendolīna Šrī­vera.

Deilijs pārliecās pār Mūna plecu. Viņa sejā atspogu­ļojās patīkama izbrīna. Gvendolīna Šrīvera bija glīta mei­tene, pilnīgi atbilstoša standartam, ko žurnāli, televīzija un kino reklamēja kā nacionālu ideālu. Vienīgi garie, iezilganie mati piešķīra viņai zināmu oriģinalitāti.

— Mana sieva Ūna. Dēls Rols. Viņam nupat palika piecpadsmit gadu … Te viņi visi kopā… — Šrīvera balss atkal ietrīsējās. — Pēdējā fotogrāfija… Viņi to atsūtīja pirms mēneša… — Šrīvers nolieca galvu.

Mūns satvēra fotogrāfiju, kas bija izkritusi no vecā vīra rokām. Gvendolīna kopā ar māti un brāli sēdēja gliserī. To vadīja neliela auguma pavecs vīrietis elegantā

jahtsmeņa uzvalkā. Acīs dūrās spilgts kontrasts starp viņa laimīgo sejas izteiksmi un Gvendolīnas pusnicinošo grimasi.

— Kādā ceļā Rods Gaetano uzzināja, kur viņi atro­das? — Deilijs vaicāja.

— Šis ir vienīgais ticamais izskaidrojums! — Šrīvers izņēma no kabatas sagumzītu žurnālu. — Viņi nejauši no­fotografēti kopā ar Evelīnu Rodžeru … Būtu šis nolādētais reportieris zinājis, cik briesmīgas sekas būs viņa uzņē­mumam!

Pēc Šrīvera aiziešanas Deilijs pacēla zemē nomesto žur­nālu. Tā bija «Zelta Skatuve», nedēļas izdevums, speci­alizējies populāru aktieru mīlas afēru attēlošanā. Eve­līnai Rodžerai, kuru viņas pielūdzēji bija iesaukuši par Lellīti, veltītā reportāža aizņēma sešas lappuses.

«Lellīte Rodžera aizbēgusi no vīra! Viņas jaunais mī­ļākais — Ramiross Vil ja, meksikāņu restorāna «Kuka- rača» apburošais oficiants! Slepenais medusmēnesis Panotarosas paradīzes liedagā!» aizgūtnēm vēstīja virs­raksti.

Raksta sākumā autors īsumā pieskārās aktrises karjeras pamatposmiem. Evelīnas Rodžeras pirmās nelielās lomas palikušas nepamanītas, bet pēc piedalīšanās komēdijā «Nāves skūpsts», kur viņa tēlojusi Merilinu Monro, kri­tiķi atklājuši Evelīnas pārsteidzošo līdzību ar slaveno paš­nāvnieci. Žurnālisti sāka pievērst Rodžerai uzmanību. Te viņiem atklājās īsta zelta bedre. Neskaitāmas mīlas dēkas, greizsirdīgs vīrs — džeza dziedātājs Sidnejs Mostrels, vētraini skandāli publiskās vietās — tas viss sniedza neizsmeļamu vielu pikantiem rakstiem. Kad pirms pus­gada ievajadzējās kinoaktrises Dienvidvjetnamā karojošo amerikāņu morāles stiprināšanai, šim uzdevumam izrau­dzījās tieši viņu. Evelīna Rodžera spīdoši veica savu lomu, izdalīdama divu nedēļu turnejā piecus tūkstošus auto­grāfu un desmit tūkstošus skūpstu. Tam sekoja tri­umfs — galvenā loma superfilmā «Ievas jaunais kostīms». Un jauna sensācija: nenogaidījusi pēdējo kadru uzņem­šanu, viņa bēg ar meksikāņu oficiantu. Kinofirma augst­sirdīgi atsakās no soda naudas par kontrakta laušanu.

Reklāmas vadītājs paziņo, ka firma nav cietusi, jo dub­liere, kura aizstāja Rodžeru fināla ainā, apģērbtā veidā neatšķiras no viņas ne par matu. Toties virs nopērk re­volveri un, vicinādams to, zvēr žurnālistiem, ka nogalinās abus. Pēc tam viņa iedziedātā skaņuplate «Dejo, mana mī­ļotā!» tiek izpirkta rekorda ātrumā. Reportieri meklē Rodžeru visās pasaules malās. Klīst baumas, ka viņa re­dzēta Šauda Arābijas karaļa harēmā. Kāds tikko no Vjet­namas atgriezies ģenerālis pieprasa iesniegt Šauda Arā­bi jai ultimātu un sūtīt uz Sarkano jūru sesto Vidusjūras floti. Baumas izrādās nepamatotas. Un, lūk, pēc mēnesi ilgiem nesekmīgiem meklējumiem kādam Madrides žur­nālistam izdodas uziet Lellītes Rodžeras pēdas.

«Es mīlu Ramirosu! Viņš ir īsts vīrietis! Jūtos bezgala laimīga!» — ar šiem vārdiem iesākās «Zelta Skatuvē» iespiestā reportāža. Divdesmit divi fotoattēli uzskatāmi rādīja Rodžeras bezgalīgo laimi uz debeszilās jūras, zaļo palmu un gleznaino spāņu zemnieku fona. Divās bez Lellī­tes un meksikāņa bija redzams baltā virskreklā un īsās, baltās biksēs tērpies pavecs vīrietis, kurš kautrīgi turē­jās aizmugurē. Bet vienā attēlā — kam izrādījās tik traģiska loma — objektīvs bija nejauši fiksējis Šrīvera sievu un dēlu. Paraksts skanēja: «Svētlaimīgās vien­tulības salā Lellīti Rodžeru sagaida viņas mīļotais Rami- ross».

Deilijs aizvēra žurnālu. Uz vāka bija redzams datums — «15. februāris».

— Pagājis vesels mēnesis, — Mūns sarauca pieri. — Nesaprotu, kāpēc Rods Gaetano tik ilgi gaidījis. Tas nemaz neizskatās pēc viņa.

— Acīm redzot, viņa puiši neinteresējas par kinoak­tieru mīlas gaitām. Šrīvers arī tikai šodien ieraudzīja žurnālu.

— Savādi, — Mūns nomurmināja.

— Kas īsti?

— Viss! Panotarosā vakar notikusi gaisa katastrofa. Bojā gājušas divas lidmašīnas. Tur jābūt simtiem poli­cistu un kareivju, kas meklē lidotājus un lidmašīnu at­liekas. Iznāk, ka Gaetano bandas locekļi it kā tīšām izvē­lējušies operācijai visriskantāko laiku… Nožēloju, ka ielaidos šai dēkā… Kaut kas te nav tā, kā vajadzīgs…

— Bail? — Deilijs pavīpsnāja.

Māns paskatījās uz krēslu, kurā nesen bija sēdējis Brī­vers. Viņam likās, it kā sēdeklis, iesācis sevī vecā vīra nelaimi, būtu sagumis un sakrunkojies. Mūns steigšus sabāza kabatās fotogrāfijas un papīrus. Deilijs nodzēsa gaismu. Iekāms durvis bez trokšņa aizvērās, Mūns vēl­reiz atskatījās. Mirdzošais rēgs vientuļi šūpojās tumšajā istabā.