Viesnīcas "Holivuda" rēgi

MANDEĻU SMARŽA

Centrālais laukums, tik dzīvs no rīta, tagad bija pa­mests. Tradicionālās spāņu sjestas laiks. Spriežot pēc tā, ka cāli drīkstēja iebaudīt tikai vakaros, vietējie iedzīvo­tāji stingri ievēroja tradīcijas. Ar tām nerēķinājās vienīgi ārzemnieki. No šejienes Mūns varēja saskatīt tālo kalna nogāzi, uz kuras joprojām mudžēt mudžēja kareivji.

Nokļuvis līdz viesnīcai, Mūns to pamatīgi nopētīja. Celtnes apakšējā stāvā logu vispār nebija. Sākot ar otro, viesnīca «Holivuda» sastāvēja gandrīz vienīgi no stikla ar balkonu ķekariem, kas nokarājās tieši virs jūras. Mazliet nostāk atradās liela vienstāva garāža, domāta aptuveni divdesmit mašīnām.

Viesnīcas vestibilā, atskaitot šveicaru, neviena nebija. Viņš nupat pabeidza pieticīgu maltīti, kurā ietilpa pus- pudele vislētākā vīna un sojas eļļā cepti zirņi ar sīpo­liem.

Pamanījis, ka Mūns osta gaisu, dons Benitess atvaino­damies teica:

— Agrāk cepa ar olīvu eļļu. Tagad tā vairs nav pa kabatai. Vedam uz ārzemēm, bet paši pērkam amerikāņu sojas. Paldies dievam, ka viņi vēl nav izgudrojuši sojas vīnu … Ak, piedodiet, senjor! Negribēju jūs aizvainot. Ir ari ļoti simpātiski amerikāņi… Piemēram, Šrīveri… Al­laž deva man dzeramnaudu… Es, protams, atteicos, — ko viņi nodomās par mums, spāņiem.

— Tur nav nekā ļauna, pie mums visi ņem …

— Pie jums varbūt. Bet mēs esam ļoti nabadzīga, ļoti godīga un ļoti lepna tauta. Tāds puika kā Pedro var to atļauties. Īstenībā tā ir viņa vienīgā peļņa. Bet, ja ņemšu es, — mani vairs necienīs … Pie jums viss ir citādi. Pie­mēram, senjorita Gvendolīna bieži vien kliedza uz savu māti… Pieklājīgā spāņu ģimenē tas nebūtu iespējams.

— Kāpēc viņa kliedza?

— Visādu nieku dēļ. Ļoti untumaina jaunkundze. Vis­vairāk tāpēc, ka senjora nedeva tik daudz naudas, cik meita pieprasīja savām iegribām. Iedomājieties, viņa gri­bēja nopirkt šo viesnīcu!

— Kāpēc?

— Lai izmestu senjoru Rodžeru ar visiem čemodāniem un Ramirosu piedevām uz ielas. Viņa to ienīda. Vienreiz speciāli iekļuva naktī viņa istabā caur balkonu.

— Par šo gadījumu tiku dzirdējis.

— Senjors Ramiross apgalvo, ka senjorita Gvendolīna gribējusi viņu pabiedēt. Senjora Rodžera droši vien iedo­mājas kādu mīlas intrigu… Bet es zinu patiesību. Gven­dolīna darīja to, lai izraisītu greizsirdību un saniknotu senjoru Rodžeru.

— Un kā Rodžera izturējās pret Gvendolīnu?

— Uz mata tāpat. Reizēm man šķita, ka abas tūdaļ ieklups viena otrai matos … Kad atgriezīsies senjorita Gvendolīna, jūs pats redzēsiet, kas tas par velnēnu.

— Atgriezīsies? — Mūns sarauca uzacis.

— Es par to nešaubos. Viņa jau agrāk mēdza pazust uz ilgāku laiku. Starp citu, neesmu pārliecināts, vai senjo­rita Gvendolīna tiešām aizbraukusi uz Malāgu … Viņa kādam izteikusies, ka braukšot uz citu vietu.

— Uz kurieni?

— Pedro lāgā neatceras.

— Tas pats Pedro, kas nesa manu čemodānu?

— Jā. Viņš stāsta, ka esot noklausījies šo sarunu. Rei­zēm viņš gan melš. Ne jau aiz ļauna prāta, vienkārši tāpat, lai izklausītos interesantāk.

— Vienalga! — Mūnu sāka kratīt kaut kas drudzim līdzīgs. — Man nekavējoties ar Pedro jārunā. Vai jūs gadījumā nezināt, kur viņu var atrast?

— Jūs runājat par Pedro? — dons Benitess nez kādēļ pabrīnījās. — Viņš taču gaida jūsu istabā. Visu laiku nav nekur izgājis!

Tā tas tiešām bija. Atvēris 13. istabas durvis, Mūns ieraudzīja savu ceļa somu. Uz tās sēdēja Pedro un, sprie­žot pēc noslīgušās pinkainās galvas, gulēja.

Bet ne jau tas lika Mūnam sastingt kā sālsstabam. Gaisā bija samanāma vāja, taču pietiekami izteikta man­deļu smarža — smarža, kas piemīt gan briesmīgajai zil- skābei, gan nevainīgajai mandeļu esencei. Droši vien Mūns bija iekliedzies, jo Pedro acumirklī pamodās.

— Kas jums kaiš, senjor? — uzlēcis kājās, zēns apjucis skatījās Mūna zaļganajā sejā. — Ja jūtaties nevesels, aizskriešu pēc daktera Enkarno! — Viņš mudīgi metās uz durvīm, droši vien klusībā aplēsdams, cik dzeramnaudas par to saņems.

— Nav vajadzīgs! — Mūns viņu apstādināja. — Pie tam dakteris aizbraucis.

— Zinu, vakar palīdzēju viņam aiznest čemodānu līdz autobusam. Varbūt viņš jau atgriezies.

— Vai tu runāji ar viņu?

— Protams! Vaicāju, uz kurieni. Dakteris taču parasti nekur nebrauc, pat uz Malāgu ne!

— Un ko viņš tev atbildēja?

— Lai labāk nebāžot savu degunu, kur nevajag … Vēl noburkšķēja: «Muti ciet, ja negribi iekulties nepatikša­nās!»

— Interesanti! Vai gribi būt mans palīgs?

— Un kas jūs tāds esat?

— Vai tad šveicars tev neteica? Esmu detektīvs, cil­vēks, kas ķer noziedzniekus.

— Policists? Pie mums policijā dienē tikai fašisti.

— Esmu privātdetektīvs.

— Kaut kas Šerlokam Holmsam līdzīgs?

— Vai tu lasīji par viņu?

— Es neprotu lasīt, — Pedro pakratīja galvu. — Man pastāstīja marķīzs Kastelmare. Viņš ir labs, ļauj pat pa­rotaļāties ar pistoli.

— Ar rotaļu pistoli?

— Kam man tāda vajadzīga! — Pedro nicīgi atmeta ar roku. — Ar īstu! Pat atļāva to pielādēt.

Mūns uzmanīgi paskatījās zēnā. Dons Benitess bija brī­dinājis, ka viņš reizēm mīlot fantazēt. Bet pat tādā gadī­jumā no viņa var iegūt vērtīgu informāciju. Bērniem pa­

rasti nepievērš uzmanību, no tiem nebīstas, turklāt bērni bieži pamana to, kas paiet secen pieaugušajiem.

— Tātad tu esi ar mieru būt mans palīgs? — Mūns pabužināja zēna izpūrušos matus.

— Un kas man jādara?

— Jāatbild uz jautājumiem. Šveicars man teica …

— Dons Benitess? Starp citu, viņš ir mans tēvocis. Arī labs cilvēks …

— Viņš saka — tu esot dzirdējis, ka mis Šrīvera nemaz neesot taisījusies braukt uz Malāgu.

— Taisnība. Es nupat biju iznācis no mūsu alas. Redzu: uz ceļa stāv senjoritas automobilis. Tāds skaists, sarkans. Gribēju jau nospiest tauri. Bet te sadzirdēju viņas balsi. Viņa stāvēja aiz klints un ar kādu sarunājās.

— Ko viņa teica?

— īsti neatceros. Sapratu, ka viņa taisās braukt uz… Nosaukums visu laiku mēles galā, bet atcerēties nekādi nevaru … Jā, un pirms tam viņa iedeva vīrietim naudu. Es dzirdēju, kā viņš to pārskaitīja un pēc tam jautāja: «Vai tas ir viss?» Viņa atbildēja: «Vairāk man nav.»

— Vai tev nelikās, ka senjorita atdod to pret pašas gribu?

— Protams! … Man zem kājām iečirkstējās akmens. Tad vīrietis kļuva tramīgs. Viņam rokā bija revolveris. Bet mani viņš nepaguva ieraudzīt.

— Tu neizgudro?

— Pavaicājiet krusttēvam Benitesam, es nekad neiz­gudroju!

— Vai tu toreiz neizbijies?

— It nemaz! Tikai nadzīgi ielīdu atpakaļ alā un vairāk nerādījos. Vēlāk dzirdēju, kā iedarbina motoru. Kad atkal paskatījos, mašīnas vairs nebija.

— Vai redzēji to vīrieti?

— Pazinu viņu pēc balss. Tas bija senjors Brauns, tas pats, kas dzīvo pie marķīza.

— Tu nemelo?

— Zvēru pie svētā Hironīma!

— Kādēļ neesi nevienam par to stāstījis?

— Kam? — Pedro atmeta ar roku. — Dons Benitess nebūtu noticējis, pārējie ne tik. Bet uz policiju negāju, tāpēc ka tur kalpo tikai fašisti.

— Skaidrs.

— Vairāk jautājumu nebūs? — Pedro ar ierastu kus­tību pastiepa roku.

— Cik esmu tev parādā? — Mūns jautāja ar smaidu.

— Pirmkārt — aizstiepu jūsu čemodānu līdz viesnīcai, otrkārt — atnesu istabā, treškārt — sargāju dažas stun­das, — Pedro atlocīja trīs pirkstus un, mazliet padomājis, piebilda: — Ceturtkārt — skrēju pēc ārsta …

— Bet es taču tevi nesūtīju …

— Jā, bet es grasījos, biju jau aizskrējis līdz durvīm… Ja jūs nebūtu mani apturējis …

— Lai jau iet, pieņemsim, ka neesmu tevi apturējis. Cik tad kopā sanāk?

— Teiksim, desmit pesetu! … — Mūns iebāza roku kabatas portfelī. — Nē, nē, jūs mani neesat sapratis… Tik daudz es būtu pieprasījis no katra cita, bet jums taču es esmu palīgs… Dodiet, cik nav žēl. Šodien neesmu vēl ēdis.

— Ja tu atcerētos, kurp taisījās braukt Gvendolīna Šrī­vera, nopelnītu simts pesetu!

— Simts! Vai nemelojat? — puika neuzticīgi vaicāja.

— Nē. — Mūns uzmundrinoši viņu uzlūkoja. — Ja ga­dījumā atceries, atskrien!

— Simts pesetu! — Pedro apsēdās uz ceļa somas un iegrima domās. — Zināt, labāk pamēģināšu tūdaļ atmi­nēties … Uz kurieni viņa varēja braukt? Uz Bobadilu … Nē! Uz Florādo? Nē!

Pedro ņēmās uzskaitīt visus viņam pazīstamo pilsētu un ciematu nosaukumus. Šķita, ka viņš spējīgs nosēdēt uz ceļa somas līdz nākošajam rītam vai vismaz tik ilgi, ka­mēr nebūs izsmelts viņa ģeogrāfijas zināšanu krājums.

— Ej vispirms paēd! — Mūns ierosināja.

— Nekas, pacietīšos, — zēns izklaidīgi atbildēja.

Pēkšņi viņš pielēca kājās. — Atcerējos! Kaut kāds

ēdams nosaukums. Tūlīt, tūlīt… — Un Pedro ņēmās uz­skaitīt visus ēdienus, kurus vien pazina no paša pieredzes vai citu nostāstiem. Nekas neliecināja, ka šī nodarboša­nās drīz beigsies.

Mūns atvēra balkona durvis un izgāja ārā. Pie pašām kājām gulēja jūra. Zvejnieku laivu buras un noenkuroju­šies kara kuģi, kas vēla dūmu mutuļus pret debesīm, iz­raibināja vienmuļo ainavu. No istabas atskanēja zēna murmināšana. Atceroties kādu sevišķi gardu delikatesi, zēns skaļi šmakstināja un dziļi nopūtās.

Liedags bija tikpat kā tukšs. Zilganais, saulē zaigojošais ūdens plašums gar piekrasti vizuļoja maigā nefrīta krāsā, bet pie Svētlaimīgās vientulības salas kļuva tumši zaļš. Mūns atcerējās Šmita vārdus: «Lielisks skats uz jūru! Lai jods to parauj!» Ko nozīmē šī noslēpumainā frāze? Ar ko izskaidrojama Ķelnes komersanta pēkšņā bēgšana?

Uz jūras pusi pavērstā balkona sānus aizsedza audekla sienas. Mūns ar skatienu noteica atstatumu līdz blakus balkonam. Veiklam cilvēkam, kas turklāt nebīstas rei­boņa, nebūtu grūti nokļūt pie kaimiņiem. Ieskatījies kādā svītrainā audekla spraugā, Mūns ieraudzīja, ka Evelīna Rodžera sauļojas. Aktrises šokolādes brūno miesu klāja bieza vitaminizētas eļļas kārta. Spriežot pēc smaržas, tā bija olīvu eļļa — tā pati, kas no spāniešu virtuvēm pār­ceļojusi uz ārzemju parfimērijas laboratorijām.

Mūns atgriezās istabā. Pedro ar koncentrētu sejas iz­teiksmi turpināja pārcilāt savas kulinārijas zināšanas. Pēkšņi viņš iesita sev pa pieri.

— Atcerējies? — Mūns ar cerībām vaicāja.

— Vēl ne! … Aizmirsu pateikt, jūs meklēja marķīzs. Domāju, ka jūs drīz pārnāksiet, tāpēc uzaicināju viņu pa­gaidīt. Vai nedusmojaties?

-— Nemaz. Vai viņš ilgi uzkavējās?

— Ne visai… Aizsūtīja mani uzzināt, vai senjors Šmits nav atstājis viņam vēstuli. Kad atgriezos, marķīzs jau bija aizgājis. Droši vien iegriezās pie senjora Rami- rosa.

— Tātad marķīzs bija palicis te viens? Ļoti intere­santi! — Mūns nomurmināja. — Pedro, vai nejūti — istabā kaut kas ož.

— Nu protams. Un kas par to?

— Vai sajuti šo smaržu tūlīt, tiklīdz ienāci istabā, vai arī tikai pēc marķīza aiziešanas?

— Kāds tam sakars ar marķīzu? — zēns izbrīnā uzlū­koja Mūnu. — Saodu, tikko jūs atvērāt balkona durvis. Mūns nikni aizcirta tās. Olīvu eļļas gardā smarža, kas bija maldinājusi zēnu, tūdaļ izgaisa, dodama vietu rūgte- najai.

— Es runāju par mandeļu smaržu! — Mūns paskaid­roja.

Pedro nereaģēja. Viņš atkal bija iegrimis savā iepriek­šējā nodarbībā.