Kazino «Royale»

12. nodala Nāves spieķis

Bonds klusējot palika sēžam kā sastin­dzis - viņš bija sakauts. Viņš atvēra plato, melno etviju un izņēma cigareti. Tad, at šķīlis vaļā Ransona šauros žoklīšus, to aizdedzināja un nolika šķiltavas atpakaļ uz galda. Dūmus viņš ievilka dziļi plaušās, bet pēc tam ar tikko sadzirdamu šņācienu izpūta.

Ko tālāk? Steigties atpakaļ uz viesnīcu un palīst zem segas, lai varētu izbēgt no Metisa, Leitera un Vesperes līdzjūtīgajiem acu skatie­niem? Zvanīt uz Londonu, tad sēsties pirmajā lidmašīnā, no lidostas ar taksometru līdz Rī- džentparkam, augšā pa kāpnēm, cauri gaite­nim, lai sastaptos ar M. salto sejas izteiksmi un liekuļotajiem līdzjūtības apliecinājumiem, ka tas nekas, jo nākamreiz paveiksies, tomēr zināt, ka uzticība zaudēta un nākamās reizes vairs nebūs?

Viņš pavērās skatitājos visapkārt galdam. Tie gaidīja, kamēr krupjē skaitīja naudu un cē­la glītus čipu tornīšus bankas turētāja teritori­ja. Visi gribēja redzēt, vai būs kāds, kurš mestu izaicinājumu šim milzīgajam bankas uzkrāju­mam - trīsdesmit diviem miljoniem franku, šai neticamajai bankas turētāja veiksmei.

Leiters, droši vien nevēlēdamies pēc no­kauta skatīties viņam acīs, bija nozudis. Ves­pere - visdrīzāk ziņkārības dēļ - bija palikusi tepat un uzmundrinoši pasmaidīja, bet Bonds aptvēra, ka viņa jau nemaz nesaprot, cik tālu spele nonākusi. Meitenei nav ne jausmas, kādu sakāves rūgtumu viņš pašlaik pārdzīvo.

Bondam tuvojās zāles pārzinis. Viņš ie­spraucās aiz norobežojuma, pienāca pavisam klāt un noliecies nolika tam priekšā ar naudu piestūķētu aploksni - tik biezu kā vārdnīca. Pateicis tikai to, ka sūtījums ir no caisse, vīrs atkal nozuda.

Bonda sirds dauzījās kā negudra. Viņš pa­ņēma smago anonīmi sūtīto aploksni un, pa­bāzis to zem galda, ar īkšķa nagu atplēsa pa līmējuma vietu, kas vēl bija mitra.

Nespēdams noticēt, tomēr zinot, ka nesap­ņo, Bonds aptaustīja biezās naudas paciņas.

Viņš ieslidināja tās kabatās, nenoplēsis pie­zīmju lapiņu, kas bija piesprausta uz pašas augšējās. Lai gan galda mala meta ēnu, viņš bija paspējis salasīt uz tās uzrakstīto:

"Palīdzība no Maršala fonda. Trīsdesmit di­vi miljoni franku. Ar draudzīgu sveicienu no ASV."

Bondam izkalta rīkle. Viņš ar acīm samek­lēja Vesperi. Fēlikss Leiters atkal stāvēja mei­tenei blakus, un viņa lūpās jaudās tikko sa­manāms smaids. Bonds pasmaidīja pretī un ar vieglu žestu pateicās. Tad mēģināja padzīt no prāta visas sakāves rūgtuma paliekas, kas viņu bija pārpludinājušas vēl pirms pavisam neilga mirkļa. Varēja mazliet atvilkt elpu, bet jāsaprot, ka tā tiešām ir tikai atelpa. Uz vēl kādu palīdzību cerēt nevarēja. Šoreiz bija jā­vinnē, ja vien Le Chiffre jau tagad nav savācis sev nepieciešamos piecdesmit miljonus, ja vien viņš ir nolēmis spēli turpināt.

Krupjē jau bija paveicis savu uzdevumu - saskaitījis cagnotte un samainījis Bonda nau­du pret čipiem, no kuriem uzceltais tornis nu stāvēja galda centrā. Likme bija milzīga.

Tur gulēja trīsdesmit divi tūkstoši mārci­ņu. Iespējams, ka Le Chiffre bija nepiecieša ma tikai viena kārta, tikai daži miljoni fran­ku, kurus ieguvis, viņš atstās galdu, jo savus piecdesmit miljonus franku būs savācis, paša radītais iztrūkums tiks nosegts, un pozīcijas atkal kļūs drošas.

Viņš tomēr vēl nepakustējās, tāpēc Bonds ar atvieglojumu nojauta, ka laikam būs pār­vērtējis pretinieka uzkrājumus.

Tādā gadījumā bija jārīkojas droši. Ne­drīkstēja dalīties bankā ar galdu, nedrīkstē­ja solīt tikai kādu daļu, jāspēlē uz visu ban­ku. Tikai tā iespējams patiesi satriekt Le Chiffre. Viņam diez ko nepatiktu, ja kāds viens pats nosegtu desmit vai piecpadsmit miljonus lielu likmi, bet diez vai viņš gaida, ka kāds piekritīs banco visiem trīsdesmit di­viem miljoniem. Iespējams, viņš nebija no- jautis, ka Bonds ticis izputināts, bet gan jau rēķinājās ar to, ka pārāk daudz tam vairs nav atlicis. Viņš laikam arī nenojauta, kas bijis aploksnē, jo pretējā gadījumā būtu iz­ņēmis no bankas visu naudu un uzsācis spēli no jauna ar tik garlaicīgo piecsimt tūkstošus lielo likmi.

Bonds bija izskaitļojis pareizi.

Le Chiffre bija nepieciešami vēl astoņi mil­joni.

Beidzot viņš pamāja.

- Un banco de trente-deux millions.[36]

Klusumu, kas valdīja ap galdu, pieskandi­nāja krupjē balss.

- Un banco de trente-deux millions.

Chefde partie to atkārtoja skaļāk, ar lielā­ku lepnumu, cerot, ka izkonkurēs apkārtējos galdus. Turklāt tam sekos slava, jo tik aug­sta likme bija tikusi solīta līkai vienu reizi bakarā spēles vēsturē - Dovilā 1950. gadā. Konkurējošais kazino "De la Forēt", kas atra­dās Letukē, nekad nebija nonācis tādai ne tuvu.

Bonds, nedaudz paliecies uz priekšu, klusi noteica:

- Suivi.

Ap galdu sacēlās klusināta kņada. Trīsdes­mit divi miljoni - šie vārdi pāršalca kazino no mutes mutē! Lielākā daļa no klātesošajiem šādu summu spētu nopelnīt labi ja visas sa­vas dzīves laikā. Tāds varētu būt kapitāls, ko kāds, saņēmis mantojumu no senčiem, uz­krājis vairāku gadu garumā. Patiesībā tā bija vesela bagātība.

Viens no kazino direktoriem apspriedās ar chef de partie, kurš atvainodamies pēc tam palocijās pret Bondu.

- Excusez moi, monsieur. La mise?*

Šie vārdi nozīmēja, ka Boņdu lūdz pierā­dīt, vai viņš spēj nosegt solījumu. Protams, bija zināms, ka Bonds ir visai turīgs vīrs, bet pašreiz uz spēles tika likti trīsdesmit divi mil­joni! Dažkārt gadījās, ka izmisumā nonākuši ļaudis, kam pie dvēseles nav ne graša, ir prie­cīgi pat par iespēju zaudējuma gadījumā pa­tverties cietumā.

- Mes excuses, Monsieur Bond,[37] - chefde partie pazemīgi piebilda.

Kad Bonds sāka kraut biezās naudas paci­ņas ārā 110 kabatām - krupjē ātri ņēmās pār­skaitīt svaigi izlaistās desmittūkstoš Franci­jas franku vērtās naudas zīmes -, viņš pama­nīja, ka Le Chiffre pārmij ašus skatienus ar saviem miesassargiem, kuri bija nostājušies Bondam aiz muguras.

Šajā brīdī viņš sajuta mugurā - tieši tajā vietā, kur starp krēsla polsterējumiem bija sprauga, - iespiežamies kādu cietu priekšme­tu.

Nākamajā mirklī aizsmakusi balss, kurā bija jaušams Dienvidfrancijas akcents, klusi un pavēloši iečukstēja Bonda labajā ausī:

- Šis, mesjē, ir ierocis. Tam ir klusinātājs. Ar to es varu ietriekt lodi jūsu mugurā bez mazākā trokšņa, un izskatīsies, ka jūs esat paģībis. Tikmēr es jau būšu nozudis. Atsau­ciet solījumu, pirms esmu noskaitījis līdz des­mit. Ja kliegsiet pēc palīdzibas, es šaušu.

Tas skanēja tik pārliecinoši, ka Bondam nācās noticēt. Šie ļaudis bija pierādījuši, ka robežas viņiem neeksistē. Tagad Bonds sa­prata, kādam nolūkam kalpoja spieķis. Bonds zināja ari to, kāda tipa ierocis tas ir. Stobrā bija vairāki trokšņa slāpētāji, kuri novērsa detonācijas radīto skaņu, bet ļāva izkļūt cauri lodei. Tādi tika ieviesti kara laikā un izmanto­ti atentātos. Bonds pats bija tos pārbaudījis.

- Un,[38]- balss sāka skaitīt.

Bonds atskatījās. Pie viņa nolīkušais vīrs plati smaidīja zem melnajām ūsām, it kā vē­lot Bondam veiksmi. Viņš jutās droši paslē­pies pūlī un kazino troksnī.

Dzeltenīgie zobi sakļāvās, izrunājot nāka­mo skaitli.

- Devx. [39]- vīrietis turpināja plati smaidīt.

Bonds paskatījās visapkārt. Le Chiffre vē­roja viņu zalgojošām acīm, mute bija pavēru­sies un elpa paātrināta. Viņš gaidija… gaidija, ka Bonds vai nu dos mājienu krupjē par lik­mes atsaukšanu, vai ari ar apslāpētu klie­dzienu lūpās saļims krēslā.

- Trois. *

Bonds palūkojās tieši preti, kur stāvēja Vespere un Fēlikss Leiters. Viņi sarunājās un smaidīja. Muļķi! Kur bija Metiss? Kur bija vi­ņa dižie vīri?

- Quatre.**

Un pārējie skatītāji? Tarkšķošu idiotu pū­lis! Vai tad neviens nav pamanījis, kas no­liek? Kur skatās chefde partie, krupjē, zāles pārzinis?

- Cinq. ***

Krupjē jau kārtoja saskaitītās naudas zī­mes. Chel' de partie smaidīdams palocījās pret Bondu. Ar likmi viss ir kārtība, un tūlīt viņš paziņos: "Le jeux esi fait." Bet ierocis iz­šaus. neskatoties uz to, ka vīrietis vēl nebūs aizskaitījis līdz desmit.

- Six ****

Bonds pieņēma lēmumu. Tā bija vienīgā iespēja. Viņš uzmanīgi atvirzīja plaukstas līdz galda malai un, atbalstījies pret to ar abām rokām, cieši piespieda muguru krēs­lam, sajuzdams starp lāpstiņām šaujamrīka stobru.

-Sept.*

Chefde partie pagriezās pret Le Chiffre un. uzacis pacēlis, gaidīja atbildes zīmi, lai varētu uzsākt spēli.

Pēkšņi Bonds ar visu spēku atgrūdās no galda un gāzās atpakaļ ar visu krēslu. Kritie­nā krēsla atzveltnes šķērskoks aizķēra spieķi, un tas izšļuka no miesassarga rokām, pirms viņš bija paspējis nospiest gaili.

Bonds atmuguriski apmeta kūleni un pali­ka guļam pie skatītāju kājām. Krēsla atzvel­tne, skaļi nokrakšķot, ieplīsa. Atskanēja iz­baiļu kliedzieni. Skatītāji uz mirkli atkāpās, bet tūlit atkal sāka drūzmēties ap notikuma vietu. Tika sniegtas rokas, kas palīdzēja pie­celties kājās un noslaucīt drēbes. Zāles pārzi­nis un chef de partie klusītēm sava starpā apspriedās - skandālu par katru cenu vaja­dzēja novērst.

Bonds stāvēja, turēdamies pie misiņa mar­gām, un izskatījās apmulsis un nokaunējies. Ar roku viņš slaucīja pieri.

- Man uz mirklīti noreiba galva, - Bonds teica, - tas noteikti ir no karstuma, bet var­būt arī no uztraukuma.

Tika izteikti līdzjūtības apliecinājumi. Kā gan citādi - ši taču bija tik nopietna spēle. Varbūt mesjē vēlējās mest mieru, varbūt vi­ņam nepieciešams atgulties? Vai labāk nebū­tu doties mājās, vai varbūt vajadzētu paaici­nāt ārstu?

Bonds papurināja galvu. Tagad viņam vairs nekas nekaitēja. Viņš atvainojās visiem spēlētājiem, arī bankas turētājam.

Viņam atnesa jaunu krēslu. Bonds atsē­dās un paskatījās uz Le Chiffre. Vienlaikus ar atvieglojuma sajūtu viņš izbaudīja arī uzvaras prieku, jo tuklajā, bālajā sejā bija pamanījis izbaiļu ēnu.

Ap galdu jau tika slēgtas derības. Bonda kaimiņi, pieliekušies tuvāk, saprotoši runāja par karstumu, vēlo stundu, piedūmoto gaisu un skābekļa trūkumu.

Bonds pieklājīgi atbildēja. Viņš pagriezās, lai izpētītu pūli sev aiz muguras. Miesassargs bija pazudis bez pēdām, bet zāles pārzinis meklēja kādu, kam atdot spieķi, kas izskatī­jās gandrīz neskarts, tomēr tam trūka gumi­jas uzgaļa. Bonds viņam pamāja.

- Jūs to varētu uzticēt tam džentlmenim tur, pretī, - viņš teica, norādīdams uz Fēliksu Leiteru, - viņš zinās, kam to atdot. Spieķis pieder viņa paziņam.

Zāles pārzinis palocījās.

Bonds sadrūmis cerēja, ka vismaz tagad Leiters sapratīs, kāda iemesla dēj viņam sevi vajadzēja padarīt par apsmieklu publikas priekšā.

Tad, pagriezies atpakaj pret galdu, Bonds pāris reižu uzsita ar plaukstu pa zajo audu­mu, tādējādi likdams saprast, ka ir gatavs spēlei.