Kazino «Royale»

25. nodala Melnais plankums

Klusiem soļiem ienācis no terases pustum­šajā ēdamzālē, Bonds pārsteigts ieraudzīja Vesperi parādāmies no stiklotās telefona ka­bīnes pie ieejas durvīm un lavāmies atpakaļ uz guļamistabu pusi.

- Vesper, - Bonds pasauca, nospriedis, ka varbūt pienākusi kāda steidzama ziņa, kas attiecas uz viņiem abiem.

Vespere strauji pagriezās un aizklāja muti.

Viņas pārbīlis bija pārāk liels, lai neliktos aizdomīgs, aci pletās aizvien platākas.

- Kas noticis, mīļā? - Bonds vaicāja, satrū­cies, ka viņu attiecībās varētu būt noticis kāds lūzums.

- Vai, - Vespere izdvesa, - tu mani pārbiedē­ji. Es tikai… es gribēju piezvanīt Metisam. Zva­nīju Metisam, - viņa atkārtoja. - Gribēju lūgt, vai viņš man nevarētu sadabūt vēl kādu izeja­mo tērpu. Atceries, es tev stāstīju par savu draudzeni. Vendcuse. Redzi, - viņa tik ātri bēra vārdus, it kā mēģinādama Bondu par kaut ko pārliecināt, - man galīgi vairs nav ko vilkt mu­gurā. Domāju, ka varēšu Metisu sazvanīt mā­jās, pirms viņš devies uz biroju. Es pati nezinu savas draudzenes telefona numuru un gribēju tev sagādāt pārsteigumu. Negribēju tevi pamo­dināt. Vai ūdens ir silts? Tu taču biji peldēties, vai ne? Tev vajadzēja pagaidīt mani.

- Rīts ir brīnišķīgs, - Bonds atteica, vēlē­damies Vesperi nomierināt, lai gan viņu maz- liei kaitināja šāda bērnišķīga slēpšanās. - Ie­sim iekšā un paēdīsim brokastis. Esmu izba­dējies kā vilks. Atvaino, ka tevi tā izbiedēju. Es jutos pārsteigts, ieraudzīdams kādu šeit tik agrā rīta stundā.

Viņš aplika roku meitenei ap vidu, bet viņa atsvabinājās un ātri devās uz kāpnēm.

- Tu mani tiešām pārsteidzi, - viņa novil­ka, mēģinādama notikušo pārvērst jokā. - Tu izskatījies kā spoks, kā augšāmcēlies slīkonis ar izspūrušiem matiem.

Vespere spalgi iesmējās, bet tad, it kā viņu pašu būtu izbiedējusi spalgā skaņa, centās smieklus pārvērst klepus lēkmē.

- Laikam būšu mazliet apsaldējusies, - vi­ņa teica.

Vespere turpināja melot, un Bondam gri­bējās viņu ieplaukāt un pateikt, lai nomieri­nās un izstāsta patiesību. Tomēr viņš uz­mundrinoši papliķēja meitenei pa muguru un mudināja ķerties pie savas rīta tualetes.

Pats viņš iegāja savā istabā.

* * *

Bonda un Vesperes savstarpējā uzticēša­nās bija iedragāta. Nākamās dienas tika ne­veikli pitas neīstuma un liekulības pavedie­nos, kam piejaucās asaru straumes un dzīvnieciskas kaisles mirkļi, kuriem viņa at­devās alkatigāk nekā jebkad, padarot abu ir­stošās attiecības aizvien piedauzīgākas.

Bonds vairākas reizes lūkoja salauzt neuz­ticēšanās sienu. Ik pa laikam viņš mēģināja atgriezties pie sarunas par telefona zvanu, bet Vespere ietiepīgi palika pie savas sagud­rotās versijas, izpušķodama to ar aizvien jau­niem papildinājumiem, kurus, kā Bonds sa­prata. pēc tam bija piedomājusi. Viņa pat ap­sūdzēja Bondu greizsirdībā.

Šīs scēnas parasti beidzās ar asarām un histērijas lēkmēm.

Dienām ritot, atmosfēra kļuva aizvien ne­ciešamāka.

Bonds nespēja noticēt, ka divu cilvēku at­tiecības bez kāda iemesla vienas nakts laikā var sabirzt putekļos, un centās rast notiku­šajam izskaidrojumu.

Bonds saprata, ka arī Vespere jūtas tik­pat nomākta, un pieļāva, ka viņas izmisums varētu būt pat lielāks. Tomēr noslēpumai­nais telefona zvans, kuru jaunā sieviete dusmīgi, pat nikni atteicās izskaidrot, klājās pār viņiem kā melna ēna, kuru aiz­vien tumšāku darīja katrs jauns izdomā­jums un noklusēšana.

Šīs dienas launaglaikā krāsas sabiezēja vēl vairāk.

Pēc brokastīm, kuras abi izjuta kā īstu mocību, Vespere paziņoja, ka viņai sākušās galvassāpes un viņa palikšot savā istabā, lai nenāktos karsēties saulē. Bonds paņēma grā­matu un devās jūdzēm garā pastaigā gar pludmali. Viņš daudz ko pārdomāja un izlē­ma, ko pateiks Vesperei kopīgo pusdienu lai­kā. lai pieliktu šai lietai punktu.

Tiklīdz viņi bija apsēdušies pie galda, Bonds nekavējoties atvainojās, ka rīta agru­mā pārsteidzis Vesperi pie telefona kabīnes, un tūlīt mēģināja mainīt sarunas tematu, stāstīdams, ko redzējis pastaigas laikā. To­mēr Vespere acīmredzami nejutās labi savā ādā un sarunā piedalījās tikai ar pāris sko­piem vārdiem. Viņa stumdīja pa šķīvi ēdienu un vairījās paskatīties Bondam acīs. Varēja just, ka viņas prāts ir pārņemts ar ko citu.

Vairākas reizes pieķēris, ka meitene pat nav dzirdējusi, ko viņš iepriekš teicis, ari Bonds ie­grima klusēšanā un savās drūmajās pārdomās.

Pēkšņi Vespere sastinga. Dakšiņa izkrita viņai no rokas un ar troksni atsitās pret šķīv­ja malu, tad noslīdēja uz galda, bet no turie­nes - uz grīdas.

Bonds pacēla skatienu. Vespere bija kļu­vusi bāla kā krits un ar izbailēm sejā vērās pāri viņa plecam.

Bonds pagriezās un ieraudzīja, ka terases otrā pusē, krietnu gabalu no viņiem, pie gal­diņa apsēdies kāds vīrietis. Šī cilvēka izskatā nebija nekā neparasta, vina lietišķais apģērbs ļāva Bondam spriest, ka tas varētu būt kāds darījumcilvēks. kurš te iegriezies gluži nejau­ši, kad pie pagrieziena ievērojis "Michelin" reklāmas plakātu.

- Kas noticis, dārgā? - Bonds nemierīgi ie­jautājās.

Vespere nenovērsa skatienu no svešā vīrieša.

- Tas ir tas pats vīrs, kas bija tajā mašī­nā, - viņa piesmakušā balsi atsaucās. - Viņš mums ir sekojis. Esmu par to pārliecinātā.

Bonds vēlreiz palūkojās pār plecu. Mesjē Versuā ar viesi patlaban apsprieda ēdienkar­ti. Aina izskatījās pavisam nevainīga. Viņi pie­krītoši uzsmaidīja viens otram, kad bija vie­nojušies par piemērotāko ēdienu. Tad saim­nieks paņēma dzērienu karti, un viņi pār­sprieda, kāds vīns vislabāk piederētos pasūtī­tajam ēdienam. Mesjē Versuā aizgāja.

Vīrietis laikam sajuta, ka tiek novērots. Viņš pameta uz Vesperes un Bonda pusi gluži neie­interesētu skatienu. Tad pasniedzās pēc ādas portfeļa uz blakus krēsla, izvilka no tā avīzi un, uzlicis elkoņus uz galda, iegrima lasīšanā.

Kad vīrietis pagriezās ar seju pret viņiem, Boncls ievēroja, ka vienas acs vietā tam rēgo­jas melns plankums. Tas nebija piestiprināts ar lentīti, bet laikam turējās, iestiprināts acs dobulī kā monoklis. Visādi citādi svešais šķi­ta draudzīgs pusmūža kungs, tumši brūniem, atpakaļ atsukātiem matiem un neredzēti pla­tiem, mirdzoši baltiem zobiem, kurus Bonds bija pamanījis jau, tam sarunājoties ar māj­vietas saimnieku.

Džeimss atkal pagriezās pret Vesperi.

- Man nu gan, mīļā, šķiet, ka viņš nemaz neliekas aizdomīgs. Kāpēc tu domā, ka tas ir tas pats vīrs? Mēs taču mūžīgi te nebūsim vienīgie klienti.

Vesperes seja joprojām bija tikpat bāla. Vi­ņa ar abām rokām ieķērās galda malā, un Bondam šķita, ka meitene tūlīt paģībs. Viņš jau bija gatavs celties, lai sniegtu palīdzīgu ro­ku, bet viņa, noraidoši pamājusi, pastiepās pēc vīna glāzes un iedzēra lielu malku. Stikls sitās pret zobiem, un viņa ņēma talkā otru roku, cenzdamās noturēt glāzi, lai tā netrīcētu. Tad uzmeta Bondam neko neizsakošu skatienu.

- Es zinu, ka tas ir tas pats vīrs.

Viņš centās iebilst, minot dažādus argu­mentus, bet Vespere neklausījās. Vēl pāris reižu paskatījusies svešinieka virzienā ar tā­du kā ziņkāru padevību, viņa atvainojās, teik­dama, ka nejūtas labi un vēlas šo dienu pa­vadīt savā istabā, tad piecēlās un neatskatī­damās devās uz durvīm.

Bonds nolēma izdarīt visu iespējamo, lai Vesperi nomierinātu. Viņš pasūtīja kafiju un piecēlies devās pagalma virzienā. Melnais "Peugeot" tiešām varēja būt tas pats limuzīns, ko tie bija redzējuši, bet tikpat labi tā varēja būt jebkura cita no daudzajām luksusmašī- nām, kas braukā pa Francijas ceļiem. Bonds ātri ielūkojās salonā - tas bija tukšs. Kad viņš mēģināja pacelt bagāžas nodalījuma pār­segu, izrādijās, ka tas ir aizslēgts. Pierakstījis Parīzē izdoto numuru, Bonds steidzīgi devās uz tualeti, kura atradās blakus ēdamzālei, norāva ūdeni un atgriezās uz terases.

Vīrietis turpināja pusdienot un uz viņu pat nepaskatījās.

Bonds atsēdās Vesperes krēslā, lai varētu vērot otru aizņemto galdiņu.

Pēc pāris minūtēm vīrietis pieprasīja rēķi­nu. samaksāja un aizgāja. Bonds dzirdēja, kā tiek iedarbināts "Peugeot", un drīz izpūtēja troksnis izgaisa uz ceļa Rojālas virzienā.

Pie viņa galdiņa apstājās mesjē Versuā, ku­ram Bonds paskaidroja, ka jaunkundze, par nelaimi, dabūjusi vieglu saules dūrienu. Kad saimnieks bija izteicis savu nožēlu un brīdinā­jis uzmanīties un neiet laukā lielā karstumā, Bonds. it kā starp citu, iejautājās par otro viesi.

- Viņš man atgādina kādu senu draugu, kurš tāpat zaudējis vienu aci. Arī viņš valkā tādu pašu melnu aizsegu.

Saimnieks atbildēja, ka šo viru nekad ag­rāk neesot saticis. Tas esot uzslavējis virtuvi un teicis, ka pēc dažām dienām noteikti ie- griezišoties auberge* paēst pusdienas, jo vi­ņam atkal būšot jābrauc garām šai vietai. Vī­rietis esot no Šveices - tas bijis manāms ari pēc akcenta - un darbojoties pulksteņu ražo­šanas biznesā. Laikam neesot viegli, ja ir tikai viena acs. Un noteikti nevarot būt ērti visu dienu nēsāt tādu melnu aizsegu, bet cilvēki jau laikam pie visa pierodot.

- Jā, tas patiešām ir ļoti bēdīgi, - piekrita Bonds. - Arī jums nav paveicies, - viņš norā-

"Krodziņš.

dīja uz saimnieka tukšo piedurkni. - Mans sargeņģelis gan nav gulējis.

Viņi pārmija vēl dažus vārdus par karu. Tad Bonds piecēlās.

- Starp citu, - viņš teica, - jaunkundze 110 rīta kādam zvanīja. Atgādiniet, lai samaksāju rēķinu. Laikam uz Parīzi… Elizejas numurs, ja nemaldos, - viņš piebilda, atcerējies, ka tā bija Metisa centrāle.

- Paldies, mesjē, bet nekas nav jāmaksā. Šorīt es runāju ar Rojālu, un centrālē man teica, ka viens no maniem klientiem mēģinā­jis sazvanīt Parīzi, bet numurs neesot atbildē­jis. Viņi vēlējās zināt, vai jaunkundze grib, lai piesaka zvanu uz vēlāku laiku. Man laikam tas bija izskrējis no prāta. Varbūt mesjē par to varētu ieminēties jaunkundzei. Tomēr, man šķiet, ka tā bija "Invalides" centrāle.