Kazino «Royale»

14. nodala "La vie en rose" [43]

"Roi Galant" ieejas durvis ietvēra septiņu pēdu augsts, zeltits gleznas rāmis, kas varbūt reiz bija rotājis kāda dižciltīga eiropieša por­tretu. Pie dažiem ruletes un kāršu galdiem vēl rosījās spēlētāji. Kad Bonds roku rokā ar Vesperi devās augšā pa apzeltītajiem pakāpie­niem, viņu pārņēma impulsīva vēlme griezties atpakaļ un caisse aizņemties tik daudz nau­das, lai pie tuvākā galda spēlētu uz augstāko likmi. Tomēr viņš savaldījās, saprazdams, ka tāda rīcība varbūt piedienētos lētu preču tir­gonim, ne viņam. Vienalga, vai Bonds vinnētu vai zaudētu, bet viņš būtu piesmējis veiksmi, kas tam šonakt dāvāja savu smaidu.

Nelielo, krēslaino naktsklubu apgaismoja vienīgi sveces apzeltītos svečturos un to mir­dzuma atspulgs zelta ietvaru ieskautos milzu spoguļos. Sienas bija tapsētas ar asinssarka- nu atlasu, un arī plīša krēsli un banquettes[44] bija tādā pašā toni. Tālākajā stūri trio, kas sastāvēja no klavierēm, elektriskās ģitāras un bungām, spēlēja "La vie en rose" visā šis me­lodijas bezvārdu saldmē. Klusi pulsējošo gai­su caurstrāvoja iekāres viļņi, un Bondam li­kās, ka visi pārīši zem galdiem sakļāvuši ro­kas kaislos mīlas glāstos.

Viņus apsēdināja pie galda telpas stūrī. Bonds pasūtīja pudeli "Veuve Cliquot" un olu kulteni ar speķi.

Kādu brīdi abi klausījās mūzikā, tad Bonds pagriezās pret Vesperi un teica:

- Ir tik jauki te sēdēt kopā ar jums un gan­darījuma sajūtu par paveiktu darbu. Šis ir pats jaukākais dienas noslēgums - kā apbalvojums.

Bonds cerēja, ka meitene pasmaidīs, bet viņas balss drīzāk skanēja nervozi.

- Ak, jā, protams. - Likās, ka Vespere ne­grib, lai to traucētu klausīties mūziku. At­spiedusi vienas rokas elkoni pret galdu, viņa atbalstīja zodu uz plaukstas virspuses. Bonds pamanīja, ka meitenes pirkstu kauliņi kļuvu­ši tik balti, kādi tie parasti mēdz būt, kad plauksta cieši savilkta dūrē.

Starp labās rokas īkšķi, rādītājpirkstu un vidējo pirkstu, līdzīgi kā mākslinieks, zīmējot pasteli, satver krītiņu, viņa turēja vienu no Bonda cigaretēm un, lai gan smēķēja nestei­dzīgi, cigareti nokratīja pārāk bieži - pat ja tās galā nebija pelnu.

Bonds ievēroja visas šīs nianses, jo neko, kas saistījās ar Vesperi, gluži vienkārši ne­spēja palaist garām, turklāt vēlējās, lai meite­nei pielīp viņa paša siltais, jutekliskais atslā­bums. Tomēr nācās samierināties ar jaunās dāmas atturību. Bonds iedomājās, ka viņa varbūt tam isti neuzticas, bet varbūt tā ir reakcija pret viņa paša iepriekšējā vakara no­robežošanos, kura, kaut arī bija apzināta un nepieciešama, laikam tikusi iztulkota kā augstprātība vai noniecināšana.

Bonds izturējās pacietīgi - dzēra šampa­nieti un runāja par dienas notikumiem, par Metisa un Leitera rīcību, par to, kāds liktenis varētu sagaidīt Le Chit'fre. Viņš bija smalkjū­tīgs un runāja tikai par tām lietām, kuras sa­vos rīkojumos Vesperei varēja būt uzticējusi Londona.

Viņas atbildes bija paviršas. Meitene atzi­na. ka pūlī gan viņa, gan Leiters pamanījuši abus miesassargus, bet nebija paredzējuši, ka vīrs ar spieķi aiz Bonda muguras nostājies ar tīšu nodomu. Viņi nepieļāva, ka pretinieks mēģinās kaut ko uzsākt kazino iekšienē. Uz­reiz pēc tam, kad Bonds un Leiters devušies atpakaļ uz viesnīcu, viņa esot zvanījusi uz Pa­rīzi un M. pārstāvim pastāstījusi par spēles rezultātu. Viņai vajadzējis loti piesardzīgi izvē­lēties vārdus, ar kādiem to pavēstīt, bet aģents, kurš pieņēmis ziņojumu, neesot drīk­stējis neko komentēt. M. esot lūdzis, lai infor­māciju viņam nosūta jebkurā diennakts laika.

Tas bija vienīgais, ko Vespere pastāstīja. Viņa tikai malkoja šampanieti un centās ne­skatīties uz Bondu. Meitene ne reizi nepa­smaidīja. Bonds jutās vīlies. Viņš dzēra ļoti daudz šampanieša un, kad pudele bija tukša, pasūtīja nākamo. Arī olu kulteni abi ēda klu­sējot.

Ap pulksten četriem, kad Bonds jau grasī­jās lūgt rēķinu, pie viņu galdiņa parādījās maitre d'hotel un vaicāja pēc Lindes jaun­kundzes. Viņš lai nodeva zīmīti, kuru meitene tūlīt steidzīgi izlasīja.

- Ak, tas ir tikai Metiss, - Vespere pa­skaidroja. - Viņš lūdz, lai es aizeju līdz vesti­bilam, jo viņam esot kāds ziņojums jums. Lai­kam viņam nav vakara uzvalka, ja nevar ienākt. Es tūlīt būšu atpakaļ. Pēc tam mēs varam doties mājās.

Viņa māksloti pasmaidīja.

- Laikam no manis šovakar nebūs nekāda labuma. Diena ir bijusi pārāk saspringta. Pie­dodiet!

Bonds atbildes vietā kaut ko neskaidri no­murmināja un atbīdīja krēslu, lai pieceltos.

- Es norēķināšos, - viņš teica un pavadīja Vesperi līdz zāles durvīm. Tad atkal apsēdās un, piepeši sašļucis, aizsmēķēja. Negaidot viņš sajuta milzīgu nogurumu. Smacīgais gaiss spieda viņu pie zemes gluži tāpat, kā bi­ja spiedis vakar agri no rīta. Bonds palūdza rēķinu un iedzēra pēdējo šampanieša malku. Tam bija rūgta garša. Parasti tāda mēdz būt pirmajam malkam vai arī… ja dzerts par daudz. Viņš priecātos, redzot Metisa starojošo seju un dzirdot, kas tam sakāms. Iespējams, ka tie būtu tikai apsveikuma vārdi.

Pēkšņi Bonds aptvēra, ka zīmītes sūtīša­na Vesperei ir Metisam pilnīgi neraksturīgs gājiens. Viņš drīzāk būtu aicinājis tos abus pievienoties sev kazino bārā vai arī devies iekšā naktsklubā, neraizējoties par to, kas pašam mugurā. Viņiem kopā būtu jautri, un Metiss izskatītos uzbudināts. Viņš stās­tītu daudz jaunumu, un tur Bonds viņu ne­varētu pārspēt. Varbūt arestētais bulgārs ir atklājis ko jaunu, varbūt viņš dzirdētu, kā tikušas dzītas pēdas miesassargam ar spie­ķi, vai par Le Chiffre gaitām pēc kazino at­stāšanas.

Bondu pārņēma savāds nemiers. Viņš steidzīgi samaksāja rēķinu un atstāja visu at­likumu dzeramnaudā. Atgrūdis krēslu, viņš metās uz izeju, aizmirsdams novēlēt labu nakti nia/lre d'hātel un šveicaram.

Viņš steidzās cauri spēļu zālei un ar ska­tienu pārmeklēja halli pie ieejas. Viņš lādējās un pielika soli. Tur bija tikai pāris nakstklu- ba darbinieku un divi trīs vīrieši un sievietes vakartērpos, kas pie vestiaire* saņēma savas virsdrēbes.

Nebija ne vēsts ne no Vesperes, ne art no Metisa.

Nu jau Bonds gandrīz vai skrēja. Ticis līdz izejai, viņš izmisīgi skatījās uz abām pusēm, cenzdamies ielūkoties starp nedaudzajām iet­ves malā novietotajām automašīnām.

- Meklējat taksometru, mesjē? - iejautājās pienākušais šveicars.

Ar rokas mājienu atraidījis piedāvājumu, Bonds metās lejā pa kāpnēm, lūkodamies tumsā, kur aukstais gaiss saskārās ar viņa sakarsušajiem deniņiem.

Viņš vēl nebija ticis lidz kāpņu apakšai, kad izdzirda apslāpētu kliedzienu, tad durvju aizciršanos pa labi no sevis. Atskanot griezī-

"Garderobc.

gam troksnim un izpūtēja gārdzieniem, no ēnām mēnessgaismā iznira mazai vabolei lī- dzigs sitroens, ar visiem četriem riteņiem buksēdams priekšpagalma irdenajā oļu segu­mā.

Auto, šūpodamies mīkstajās atsperēs, it kā uz aizmugurējā sēdekļa notiktu cīniņš, rūkdams izbrāzās cauri platajiem vārtiem, uzšķiežot gaisā grants lietu. Pa logu izlidoja neliels melns priekšmets un dobji nobūkšķēja puķu dobē. Gumijas riepas nošvīkstēja pa­griezienā pa kreisi, kad mašīna izdrāzās uz bulvāra, bet otrais pārnesums lika izpūtējam nodrebēt pāridarījuma sāpēs. Tad ātrums ti­ka pārslēgts, un auto garām veikaliem aizšā­vās piekrastes virzienā.

Bonds uzminēja, ka starp ziediem atradis Vesperes rokassomiņu.

To pakampis, viņš metās uz kāpnēm, tu­vāk gaismai, lai pārmeklētu somiņas saturu, un nelikās ne zinis par šveicara klātbūtni.

Saņurcītā zīmīte atradās starp dažādiem sievišķīgiem sīkumiem.

"Vai Tu uz bridi varētu iznākt vestibilā pie ieejas? Man ir jaunumi Tavam pavadonim.

Metiss Renē"