Kazino «Royale»

8. nodala Sārtās gaismas un šampanietis

Bonds iegāja savā istabā, kur atkal nema­nīja nekādu pazīmju, kas liecinātu par ielau­šanos, nometa drēbes, izkarsējās vannā, bet pēc tam noskalojās ledainā dušā un atlaidās gultā. Bija atlikusi viena stunda pirms tikša­nās ar meiteni "Splendide" bārā. Pa šo laiku jāpagūst apkopot domas, izanalizēt katru sa­va plāna detaļu. Jāizlemj, kā rīkoties pēc spē­les gan uzvaras, gan sakāves gadījumā. Viņš gribēja izplānot visas rīcību kombinācijas Me­tisam. Leiteram un meitenei, kā ari apsvērt pretinieka iespējamo reakciju dažādās situ­ācijās. Bonds aizvēra acis, un viņa galvā kā kaleidoskopā parādījās dažādas situācijas un dažāds cilvēku izvietojums.

Divdesmit minūtes pirms deviņiem viņš nolēma, ka ir apsvēris jebkuru reakciju, kas varētu sekot viņa un Le Chiffre duelim. Viņš piecēlās, saģērbās un izdzēsa visas nākotnes projekcijas no sava prāta.

Siedams šauro melna satina kaklasaiti, viņš uz mirkli apstājās spoguļa priekšā, lai kritiski novērtētu tajā redzamo. Pretī rāmi raudzījās zaļganzilas acis ar mazliet ironiski jautājošu izteiksmi, bet pāri labajai uzacij kā dūšīgs komatiņš krita, īsa melna matu cirta, kas nemūžam nebija piedabūjama paklausīt. Šaurās rētas dēļ, kas bija vertikāli iegūlusi labajā vaigā, vīrietis spogulī mazliet atgādinā­ja pirātu. "īpašu līdzību ar Hogiju Kārmaiklu es te nesaskatu," Bonds nodomāja un piepil­dīja plakanu viegla metāla etviju ar piecdes­mit "Morland" cigaretēm, kurām bija trīs zelta joslas. Metiss bija viņam atstāstījis meitenes vārdus.

Bonds ieslidināja bikšu kabatā cigarešu etviju un, iepriekš pārbaudījis, vai tām pie­tiek degmaisījuma, savas "Ronson" šķiltavas. Atradis turpat vietu arī plānai desmit miljonu franku paciņai, viņš atvilka lādi un izņēma vieglu zamšādas ieroču maksti, pārlika pār plecu un piesprādzēja, lai tā karātos apmē­ram trīs collas zem paduses. Pēc tam plauktā zem krekliem sataustīja vēl vienu lādīti, kurā glabājās ļoti plāna 25. kalibra automātiskā "Beretta"ar kaula rokturi. Viņš izņēma aptve­ri un lodi, kas bija ielādēta stobrā, un tad vai­rākas reizes pavirpināja ieroci ap pirkstu, bei­gās nospiezdams gaili. No jauna ielicis aptve­ri, viņš uzlika drošinātāju un iemeta ieroci seklajā makstī zem pleca. Beidzot, uzmanīgi pārlaidis acis istabai, lai redzētu, vai nekas nav aizmirsts, un pāri smagajam zida krek­lam pārslidinājis elegantā vakara uzvalka ža­keti ar vienrindu pogu aizdari, Bonds sajutās ērti un viegli. Viņš vēlreiz nopētīja sevi spogu­lī, lai pārliecinātos, vai tomēr nav manāms zem apģērba paslēptais ierocis, vēlreiz piekār­toja kaklasaiti un atstāja istabu, aizslēgdams aiz sevis durvis.

Ticis līdz pagriezienam kāpņu apakšā, kas veda uz bāru, viņš izdzirdēja, kā aiz muguras atveras lifta durvis un melodiska balss uzsauc:

- Labvakar!

Tā bija viņa. Meitene stāvēja un gaidīja, kad viņš pienāks tai klāt.

Bonds nebija aizmirsis, cik daiļa viņa bija, tādēļ nebrīnījās, atkal izjūtot saviļņojumu, kuru viņā spēja izraisīt tikai šīs sievietes klāt­būtne vien.

Viņai mugurā bija vienkārša piegriezuma melna samta kleita, kura tomēr bija darināta ar tādu meistarību, kas ir pa spēkam tikai augstākās klases couturier.[24] Ap kaklu rotājās šaura dimantu kaklarota, un sīka dimanta piespraudīte, mirguļojot elpas ritmā, pievērsa uzmanību viņas krūšu izcilnišiem zem klei­tas. Uz saliektās rokas elkoņa locitavas bija uzvērta melnas, vienkāršas vakara somiņas rokturis. Viņas taisnie, piķa melnie mati, brī­vi izlaisti, krita uz leju lidz zodam, kur maigi piekļāvās sejai.

Viņa izskatījās nevainojami, un Bonda sirds salēcās kā jauns kumeļš.

- Jūs izskatāties jauki. Radiobizness lai­kam plaukst un zeļ.

Viņa ieķērās vīrieša elkonī.

- Esmu izsalkusi, tādēļ labāk nekavēsimies te, tukši runājot, ja neiebilstat, - viņa ierosi­nāja. - Es gribu visus satriekt, kad mēs tur ie­radīsimies, bet melnajam samtam ir viens briesmīgs trūkums, un es jums pačukstēšu, kāds: tas izsēžas. Un, starp citu, ja dzirdēsiet mani šovakar iekliedzamies, tad ziniet - uz niedru krēsla būšu uzrāvusi kleitā diedziņu.

Bonds smējās.

- Kā nu ne, iesim taisnā ceļā iestiprināties, un, lai būtu vieglāk sagaidīt pasūtījumu, ie­dzersim pa glāzītei degvīna.

Viņa pārsteigti uzlūkoja savu pavadoni, un Bonds tūlīt pārlaboja:

- Vai arī kokteili, ja jums tas labāk tīk. Bet garšīgāku ēdienu kā te jūs neatradīsiet visā Rojālā.

To pateicis, Bonds sajuta, ka vai nu ar sa­vu vēlmi vadil situāciju, vai arī ar pārāk alka­tīgo skatienu ir meiteni aizvainojis. Laikam bija kāda robeža, kuru nevajadzēja pārkāpt. Nu Bonds tika atalgots ar krietnu ironijas de­vu viņas acu skatienā.

Tomēr abi lo aizmirsa, kad mattre d'hotel[25] klanīdamies cauri pūlim ievadīja viņus ēdam­zālē, un Bonds pārliecinājās, ka vairums va­kariņotāju patiešām krietnu brīdi nespēj at­raut skatienu no viņa pavadones.

Restorāna modernizētā dala bija izveidota kā kuģa pakaļgals ar lielu pusmēness tonnas logu, kas pavēra skatu lejā pāri viesnīcas dārziem, to­mēr Bonds izvēlējās galdiņu kādā spogulsienu nišā milzīgās zāles tālākajā daļā, kas bija sagla­bājusi savu karaļa Edvarda laika stilu. Tur vi­ņus apņēma balti zeltainā interjera mirdzums, bet pats galdiņš bija norobežots ar sarkana zida aizkariem un apgaismots ar aizgājušā laikmeta norieta periodā modē nākušām sienu lampām.

Kamēr viņi mēģināja atšifrēt ēdienkarti, kuras teksts bija iespiests ar purpurkrāsas burtiem, Bonds pamāja sommelier,** tad pa­griezās pret savu pavadoni.

- Vai esat izlēmusi?

- Es labprāt iedzertu glāzīti degvīna, - viņa atteica un turpināja lasīt ēdienkarti.

- Atnesiet nelielu karafiti loti auksta degvī­na, - pasūtīja Bonds. - Es nevaru dzert uz jū­su veselību, ja nezinu kāds ir jūsu kristītais vārds.

- Vespere,* - viņa teica. - Vespere Linde.

Bonds skatījās meitenē ar tādu kā neiz­pratni.

- Man jau ir apnicis paskaidrot. Vecāki stāstīja, ka es esot dzimusi vakarā, ļoti vēt­rainā vakarā. Laikam viņi būs vēlējušies šo vakaru paturēt prātā, - Vespere pasmaidī­ja. - Dažiem cilvēkiem mans vārds patīk, ci­tiem nē. Es pati vienkārši pie tā esmu piera­dusi.

- Man šķiet, ka tas ir jauks, - teica Bonds. Tad viņam prātā ienāca kāda doma. - Vai es drīkstu to aizņemties? - Viņš atklāja, ka mek­lē nosaukumu paša izgudrotajam sapņu dzē­rienam. - "Vespere" izklausās jauki un at­bilstoši pievakares debesīm un saulrieta stundai, kuras laikā ļaudis visā pasaulē varē­tu baudīt manu dzērienu. Lūdzu, atļaujiet man to nosaukt jūsu vārdā!

- Ar vienu noteikumu. Jūs vispirms Jau­siet man to nogaršot, - viņa atbildēja. - Tas laikam ir dzēriens, ar kuru jūs lepojaties.

- Es jūs ar to uzcienāšu, kad viss būs ga­lā, - apsolīja Bonds, - pat ja mēs zaudēsim. Vai izvēlējāties, ko ēdīsiet vakariņās? Lūdzu, nebaidieties būt ekstravaganta, - un tad maz­liet piesardzīgi piebilda, - vai ari jūs riskējat atpalikt pati no savas kleitas.

- Es īsti nevaru izlemt par labu vienam no diviem variantiem, - viņa smiedamās at­bildēja. - Abi man garšotu vienlīdz labi, bet, ja reiz radusies izdevība izturēties kā miljonārei… tad es sāktu ar kaviāru, pēc tam nobaudītu grilēto rognon de veau ar pommes soufHēs,[26] bet desertā - fraises des bois[27] ar ļoti lielu kaudzi putukrējuma. Vai mana apņēmīgā izvēle neizklausās pārāk negausīga? - viņa jautājoši palūkojās uz Bondu.

- Izvēle ir ļoti nevainīga. Tas taču ir tikai labs, vienkāršs un pilnvērtīgs ēdiens. - Viņš pagriezās pret viesmili. - Un atnesiet labi daudz grauzdiņu!

- Lielākās grūtības, - viņš ņēmās skaid­rot, - ir nevis dabūt kaviāru, bet gan labi daudz sausiņu, uz kuriem to uzsmērēt.

- Tālāk, - viņš pievērsās ēdienkartei, - se­košu dāmas izvēlei un arī ņemšu kaviāru, bet kā galveno ēdienu es vēlētos nelielu gabalu pusjēla liellopu gaļas steika ar sauce Bear- naise un coeur d'artichaut[28]. Kamēr jaunkun­dze baudīs zemenes, man atnesiet pusīti avo­kado ar Franču mērci. Vai tas viss saderēs kopā?

Viesmīlis palocījās.

- Lieliska izvēle, mademoiselle un monsie- ur. Monsieur Džordž, - viņš pagriezās pret sommelier, kuram atkārtoja abu klientu pa­sūtījumu.

- Parfait, * - teica sommelier un pasniedza vīnu sarakstu ādas vākos.

- Ja jūs piekristu, - teica Bonds, - es ļoti vēlētos šovakar kopā ar jums dzert šampanieti. Tas ir līksmes dzēriens un atbildīs šī vakara noskaņai. Es vismaz tā ceru, - viņš piebilda.

- Lieliski. Arī man šampanietis būtu pa prātam,- viņa atbildēja.

Ar pirkstu atradis nosaukumu sarakstā, viņš to rādīja sommelier.

- "The Taitinger 45"?

- Tas ir lielisks, - atzina sommelier. - Bet, ja kungs atļautu piedāvāt, - viņš norādija ar zīmuli, - tās pašas markas "Blanc de Blanc Brut 1943". Līdzīgu jūs neatradīsiet nekur.

Bonds pasmaidīja.

- Tad mēs, protams, ņemsim to.

- Šis nosaukums nav plaši pazīstams, - Bonds pievērsās Vesperei, - bet tas laikam ir pats smalkākais šampanietis pasaulē. - Viņš pēkšņi pasmaidīja, jo sajuta, ka paskaidro­jums bijis mazliet pretenciozs. - Jums mani jāatvaino. Es esmu līdz smieklīgumam izvē­līgs ēdienos un dzērienos. Varbūt tas tāpēc, ka esmu vecpuisis, bet varbūt ari tāpēc, ka man it visā ir paradums pievērst uzmanību detaļām. Varbūt es kādam varu likties kā tā­da klīrīga vecmeita, bet, tā kā man maltītes parasti jāietur vienatnē, tā ir mazliet intere­santāk.

Vespere viņam uzsmaidīja.

- Man tas patīk. - viņa atbildēja. - Es, sa­vukārt, pati parasti uztveru lietas kopumā un no sliktākā cenšos izvilkt labāko. Varbūt tas izklausās mazliet bērnišķigi, - viņa kā atvai­nodamās piebilda, - bet man liekas, ka tā ir vieglāk dzīvot,

Tika atnesta maza, ledus spainīti ievietota karafite ar degvīnu, un Bonds piepildīja gla­zēs.

- Es piekrītu, - viņš teica, - bet tagad, Ves­pere, iedzersim par šo vakaru!

- Jā, - viņa atbildēja, paceldama mazo glā­zīti un paskatīdamās viņam cieši acīs. - Es ceru. ka viss ritēs bez aizķeršanās.

Bondam likās, ka, to sakot, viņas pleci mazliet notrīcēja. Tad Vespere impulsīvi pie­liecās viņam tuvāk.

- Man ir jaunumi 110 Metisa. Viņš gan vēlē­jās pats jums tos pavēstīt. Runa ir par bum­bu. Jūs neticēsiet…