Kazino «Royale»

16. nodala Baiļu drebuli

Bonds trieca mašīnu līkumā, ar rokam un visu ķermeni mēģinot pretoties inerces spē­kam. Attālumam starp abām automašīnām aizvien vairāk sarūkot, viņš pārcilāja prātā darbības plānu. Bonds bija pārliecināts, ka pretinieks noteikti mēģinās nogriezties kādā sānceļā, ja vien radīsies tāda izdevība. Iz­braucis likumu un neieraudzījis aiz tā vajātās mašīnas ugunis, viņš saprata, ka jāsamazina ātrums. Kad skatienam pavērās "Michelin" reklāma, bentlijs jau bija gatavs bremzēt.

Pēkšņi uz ceļa parādījās tumšs plankums, kuru Bonds sākumā noturēja par ceļmalas koka ēnu. Bentlija ātrums tagad bija tikai sešdesmit jūdzes stundā, tomēr apbraukt savādo parādību viņš vairs nevarēja, un mirkli vēlāk mirguļojošu tērauda adatu pa­klājs nošņirkstot pārdūra auto riepas.

Bonds automātiski 110 visa spēka uzspieda kāju bremžu pedālim un sasprindzināja katru cipsliņu, cenzdamies noturēt stūri un cīnīda­mies ar spēku, kas rāva mašīnu uz kreiso pusi, tomēr tas viņam izdevās tikai pāris sekundes. Tā kā riepas bija sapluinītas lupatās un diski jau grauzās ceļa segumā, auto smagi triecās pret šosejas aizsargvalni, un Bonds tika iz­mests no vadītāja sēdekļa uz grīdas. Mašīna lē­nām apmeta kūleni un piezemējās uz degvielas tvertnes, mirkli palikdama ieslīpi guļam uz pa­cēluma, riteņi kūla gaisu kā milzu dievlūdzēja* pret debesim izstieptas priekškājas, bet uguņi kaut ko likās tvarstām tumšajos padebešos. Tad tā sazvāļojās un apvēlās uz muguras, sa­šķaidīdama stiklu un smalko apdari.

Draudīgajā klusumā noskanēja pēdējie priekšējo riteņu griešanās čuksti, bet tad arī tie it kā izpūta pēdējo dvašu un apstājās.

Le Chiffre un abiem viņa rokaspuišiem no savas slēptuves atlika mērot tikai dažus jardus.

- Lieciet nost šaujamos un velciet viņu ārā, - Le Chiffre skarbi pavēlēja. - Es jūs pie­segšu, ja vajadzēs. Esiet uzmanīgi un atcerie­ties, ka man nav vajadzīgs līķis. Un pastei­dzieties, sāk aust gaisma.

Abi vīri nometās ceļos. Viens no viņiem iz­vilka garu nazi un, izgriezis caurumu paceļa­majā jumtā, saņēma aiz pleciem Bondu, kuru bezsamaņa bija padarījusi smagu un nekus­tīgu. Otrs, ielocījies spraugā starp augšpēdus guļošo mašīnu un uzbērumu, centās ielīst pa izsisto logu, lai atbrīvotu Bonda kājas, kas bi­ja iesprūdušas starp stūri un jumtu. Tad tie lēnītēm, sprīdi pa sprīdim izvilka paģībušo pa caurumu jumta audumā.

Kad Bonds beidzot tika noguldīts uz ceļa, Le Chiffre miesassargi bija nosvīduši un no­tašķījušies ar eļļu un putekļiem.

Tievais virs pataustīja Bonda sirdspukstus un spēcīgi iepļaukāja viņa vaigus. Kad Bonds ievaidējās, kalsnais sita vēlreiz.

- Pieliks, - teica Le Chiffre. - Sasieniet vi­ņam rokas un velciet iekšā mašīnā. Ķer! - Viņš pasvieda vienam no saviem vīriem auk­las kamolu. - Vispirms iztukšojiet viņa kaba­tas un atdodiet man tā ieroci. Viņam to varē­tu būt vairāki, bet pārējos mēs dabūsim vē­lāk.

Le Chiffre savāca visus tam pasniegtos priekšmetus kopā ar Bonda "Berettu" un, sī­kāk neaplūkojis, iestūma tos savās platajās kabatās. Tad viņš atstāja vīrus un devās uz mašīnu. Viņa seja nepauda ne satraukumu, ne prieku.

Bondu no bezsamaņas izrāva sāpes, ko ra­dīja cieši sasietā virve ap plaukstu locītavām. Patiesībā viss ķermenis smeldza tā, it kā to kāds no galvas līdz kājām būtu apstrādājis ar koka milnu, tomēr, kad viņu uzrāva stāvus un mēģināja iestumt jau iedarbinātajā sitroe- nā, kas stāvēja uz šaurā sānceļa, Bonds sa­prata, ka kauli tomēr nav lauzti. Viņš tomēr neizjūta ne mazāko vēlēšanos uzsākt izmisīgu bēgšanas mēģinājumu, tādēļ bez pretošanās ļāva sevi iegrūst ienaidnieka mašīnā.

Bonds nespēja valdīt pār savu ķermeni un nespēja arī sakarīgi domāt. Pēdējā diennakts bija sagādājusi pārlieku daudz pārbaudīju­mu, un šis ienaidnieka dotais trieciens bei­dzot viņu bija pieveicis. Šoreiz laikam nebija vērts cerēt uz brīnumu. Neviens nezināja, kur viņš atrodas, un neviens nesāks viņu meklēt ātrāk kā - labākajā gadījumā - nākamās die­nas rītā. Mašīnas vraku atradis ātri, bet paies krietns laiks, kamēr identificēs tās īpašnieku.

Bet Vespere… Viņš paskatījās uz tievo vīre­li, kurš, aizvēris acis, zvilnēja tam blakus, un pēkšņi sajuta kaut ko līdzīgu nicinājumam. Sasodītais muļķa skuķis, atļāvis sevi sasiet kā cāli uz iesma, gul ar svārkiem pār galvu, it kā būtu kāds lupatu vīšķis! Bet jau nākamajā mirkli Bondam kļuva meitenes žēl. Viņas ne­aizsargātās kailās kājas bija tievas kā bērnam.

- Vesper, - viņš maigi nočukstēja.

No saiņa stūrī nenāca ne skaņas, un pār Bonda ķermeni noskrēja karsts izbaiļu vilnis, taču tad viņa mazliet sakustējās.

Tai pašā brīdī tievais vīrietis ietrieca dūri Bonda krūtīs.

- Aizveries!

Bonds sāpēs saliecās un tā pasargāja sevi no otra tikpat spēcīga sitiena, kas tagad trā- plja lāpstiņu rajonā, liekot viņam atkal izliek­ties, cinoties pēc elpas.

Tas bija profesionāls, ar plaukstas malu izdarīts sitiens, kas, pat ja tika raidīts bez īpašas piepūles, varēja kļūt liktenīgs, ja vien bija precīzs. Kalsnais atkal pievēra acis. Bū­dams īsts cietsirdības iemiesojums, tas spētu iedvest bailes jebkuram. Bonds cerēja, ka ag­rāk vai vēlāk viņam radīsies izdevība tikt šim virām pie rīkles.

Pēkšņi ar skaļu troksni tika atvērts mašī­nas bagāžas nodalījums. Bonds prātoja, ka šie divi laikam gaidījuši, kamēr trešais savāc naglu paklāju - tādus kara laikā izmantoja pretošanās kustības dalībnieki, kad vēlējās apturēt vācu štāba automašīnas.

Atkal un atkal viņam nācās apbrīnot šo ļaužu prasmi pielietot dažādas - gan pašu iz­domātas, gan no citiem aizgūtas - idejas. Vai M. būtu par zemu novērtējis viņu attapību? Bonds centās apslāpēt dusmu uzplūdu pret Londonu. Viņam pašam tas bija jāzin un jā­saprot, viņam pašam vajadzēja būt piesardzī­gākam un ņemt vērā daudzās sīkās brīdinā­juma zīmes. Bondam sametās kauns par sevi, atceroties, cik bezrūpīgi viņš "Roi Galant" bija laistījis šampanieti, kamēr ienaidnieks rūpīgi gatavojās prettriecienam. Viņš lādēja sevi un savu vieglprātību, kas bija likusi justies pār­liecinātam, ka kauja izcīnīta un ienaidnieks laižas lapās.

Visu šo laiku Le Chiffre nebija teicis ne vārda. Bagāžas nodalījuma pārsegs tika aiz­cirsts, un trešais vīrs, ielēcis mašīnā, iekārto­jās blakus Le Chiffre, kurš tūlīt izgrieza auto atpakaļ uz galvenā ceļa. Drīz vien, vadītajam veikli rīkojoties ar ātrumu pārslēgu, auto traucās gar piekrasti ar septiņdesmit jūdžu ātrumu stundā.

Austošajā gaismā - bija pieci no rīta - Bonds pazina ceļu un atcerējās, ka pagrieziens uz Le Chiffre villu būs pēc vienas divām jū­dzēm. Viņam pat prātā nebūtu ienācis, ka uz­brucēji vedis Vesperi turp. Tagad, sapratis, ka meitene kalpojusi tikai par ēsmu uz āķa, Bonds ieraudzīja visu ainu citā gaismā.

Tas, protams, nebija nekas patīkams. Pir­mo reizi kopš sagūstīšanas brīža Bondam pār muguru pārskrēja baiļu trīsas un viņš saju­tās pa īstam neomulīgi.

Desmit minūtes vēlāk sitroens grīļīgi no­griezās pa kreisi, noripoja simts jardu pa mazu sānceliņu, kas vietumis bija aizaudzis ar zāli, un tad starp divām pussagruvušām ģipša ko­lonnām iebrauca nolaistā pagalmā, kuru ie­tvēra augsta sēta. Virs sarūsējuša durvju zva­na rēgojās cinka plāksnite ar uzrakstu "Les Noctambules"*, bet zemāk - "Sonnez SVP"**.

Aplūkojis betona fasādi, Bonds nosprieda, ka ēka celta tipiskā franču piejūras villu stilā. Iztēlē viņš redzēja, kā no Rojālas sūtīta apkal­potāja pavasaros izmēž no istabām visu zie­mu krājušos putekļus un nosprāgušas mu­šas un atrauj vaļā logus, lai, gaidot jaunos atpūtniekus, atbrīvotu telpas no sasmakuma. Reizi piecos gados droši vien tika balsinātas sienas un atsvaidzināta ēkas ārējās daļas ko­ka apdare, lai māja varētu priecīgi uzsmaidīt pasaulei. Tostarp ziemas lieti un koka šķirbās patvērušies kukaiņi pūlējās, ko jaudāja, un ēka ātri vien izskatījās tikpat noplukuši kā ie­priekš.

Tomēr Le Chiffre šārīta nodomiem - pro­tams, ja Bonds, tos iztēlodamies, nekļūdī­jās, - ēka derēja lieliski. Pa šo laiku auto neti­ka pabraucis garām nevienai citai mājai, un no tā, cik viņš bija paguvis izpētīt dienu iepriekš, Bonds atcerējās, ka tikai labu gabalu tālāk uz dienvidiem atrodas kāda vientuļa ferma.

"Mēnessērdzīgie, naktsstaiguli. "Lūdzu, zvaniet!"

Tievais vīrelis izrāva viņu no mašīnas un ar asu elkoņa triecienu pa ribām bikstīja uz priekšu. Bonds aplēsa, ka Le Chiffre varēs ar saviem gūstekņiem mierīgi nodarboties vis­maz vairākas stundas, un mugurai atkal pār­skrēja sīki drebuji.

Le Chiffre atslēdza dunas un nozuda mājas iekšienē. Vespere savā pagalam nepiedienīgajā izskatā tika grūsta viņam nopakaļ, un vīrs. ku­ru Bonds bija iedēvējis par "Korsikāni", to pa­vadīja, bārstīdams neķītrus izteicienus franču valodā. Bonds sekoja bez mudināšanas, lai ne­dotu kalsnajam iespēju palaist rokas.

Aiz viņiem nosprakstēja slēdzene.

Le Chiffre tagad stāvēja durvīs, kas veda uz telpu pa labi, un klusējot māja ar saliektu pirkstu, saukdams Bondu pie sevis.

Vesperi pa galeriju bīdīja uz mājas aizmu­gurējo dalu. Bonds pēkšņi pieņēma lēmumu.

Ar asu spērienu viņš atmuguriski trāpīja pa tievā vira apakšstilbiem, likdams sāpēm to uz mirkli paralizēt, un metās pakal Vesperei. Tā kā Bonds sasieto roku dēļ spēja darboties tikai ar kājām, viņa izredzes nebija pārāk lielas. Varēja vienīgi censties pēc iespējas vairāk kaitēt abiem miesassargiem un pārmīt kaut dažus vārdus ar Vesperi, uzmundrinot meiteni, lai tā nepadodas.

Kad Korsikānis cīņas gatavībā pagriezās pret viņu, Bonds ar labo kāju raidija spērienu tam pa cirkšņiem. Korsikānis zibenīgi atsprā­ga atpakaļ līdz sienai un, Bonda kājai noslī­dot gar gurnu, izstiepa kreiso roku un stingrā tvērienā sagrāba uzbrucēja lielu.

Bonds zaudēja līdzsvaru, otra kāja paslī­dēja, un viņš ar visu ķermeni smagi triecās pret zemi.

Kādu mirkli viņš gulēja ejas vidū, zaudējis elpu. Tad pieskrēja tievais un, sagrābis aiz apkakles, uzrāva gūstekni stāvus. Satvēris rokā pistoli, viņš ziņkārīgi palūkojās Bonda acīs, nesteidzoties noliecās un no visa spēka zvēla ar ieroča spalu pa Bonda apakšstilbiem. Bonds ievaidējās un saļima ceļos.

- Ja tas atkārtosies, es to pašu izdarīšu pa taviem zobiem, - tievais virs sliktā franču va­lodā piedraudēja.

Durvis aizcirtās, noslēpdamas skatienam Vesperi un Korsikāni. Bonds pagrieza galvu pa labi. Le Chiffre, panācies dažus soļus uz priekšu, pacēla pirkstu un vēlreiz ar žestu ai­cināja nākt pie viņa, pirmo reizi pa visu šo laiku ierunādamies.

- Nāciet šurp, dārgais draugs! Mēs velti šķiežam laiku.

Angliski Le Chiffre runāja bez akcenta. Vi­ņa balss bija zema, maiga un mierīga, bez jebkādām emocijām. Tā varēja runāt ārsts, kurš aicina ienākt nākamo pacientu - histēri- ķi, kurš stridas ar māsiņu.

Bonds atkal sajutās vārgs un nespēcīgs. Tikai ists džiu-džilsa meistars spētu tik pras­mīgi taupīt enerģiju un būt tik aukstasinīgs kā Korsikānis. Arī tievā vira mierīgās un pre cīzās kustības bija apbrīnas vērtas.

Bonds pakļāvīgi devās atpakaļ pa galeriju.

Viņam nebija nekā, ko parādīt šiem ļau­dīm, ja nu vienigi svaigie nobrāzumi, kas ie­gūti, nemākulīgi pretojoties.

Kāpdams pāri slieksnim, Bonds saprata, ka tagad pilnīgi un galigi atrodas savu preti­nieku varā.