Kazino «Royale»

17. nodaļa "Manu mīlulīt…"

Lielā, trūcīgā telpa bija iekārtota lētā franču art nouveau stilā [46] . Varbūt sākotnēji tā tikusi iecerēta kā dzīvojamā istaba, bet, spriežot pēc trauslās bufetes ar spoguļstikliem, augļu trau­ka, kura oranžā glazūra likās pagalam saplai­sājusi. un diviem krāsotiem koka svečturiem, kas aizņēma visu tālāko sienu un nekādi nesa­derējās ar izbalējušo rozā dīvānu telpas pretējā pusē, tā tikpat labi varēja būt ari ēdamistaba.

Tas tomēr nelikās īsti ticami, jo istabas centrā trūka ēdamgalda. Tur vāļājās tikai maza, nopleķota paklāja četrstūris ar futūris­tisku ainavu brūnos toņos.

Tieši pretī logam stāvēja šajā telpā gaužām neiederīgs - drīzāk tronim līdzīgs - ozolkoka krēsls ar sarkana samta sēdekli. Blakus tam bija novietots mazs galdiņš, uz kura atradās tukša karafe un divas ūdens glāzes, bet otrā pusē - pīts atzveltnes krēsls ar ieliektu sē­dekli un bez polsterējuma.

Puspievērtas venēciešu logu žalūzijas aizse­dza dalu ainavas, tomēr slīpie austošās saules stari, ielauzušies istabā, krita pār mēbelēm, košajām tapetēm un netīrajiem grīdas dēļiem.

Le Chiffre norādīja uz pīto krēslu.

- Tas mums derēs ideāli, - viņš teica tieva­jam. - Ātri sagatavo viņu un, ja pretojas, ne­daudz piestrādā!

Viņš pagriezās pret Bondu. Platajā sejā ne­bija nekādas izteiksmes, un apaļās ačteles li­kās pilnīgi vienaldzīgas.

- Velc nost drēbes! Par katru pretošanās mēģinājumu Bezils tev salauzis vienu pirk­stu. Mēs nedzenam jokus, un tavs veselibas stāvoklis mums ir pilnīgi vienaldzīgs. No tā, kāds būs sarunas iznākums, ir atkarīgs, vai tu vēl dzīvosi, vai mirsi jau pavisam drīz.

Viņš pamāja par Bezilu nosauktajam vī­ram un izgāja no istabas.

Kalsnā vīra pirmā darbiba bija visai savā­da - viņš atvāza saliekamo nazi, ar kuru bija izgriezis caurumu Bonda mašīnas jumtā, un, pievilcis tuvāk pīto krēslu, izgrieza no tā sē­dekļa vietu.

Atkal pienācis pie Bonda, viņš iebāza neaiz­taisīto nazi žaketes krūšu kabatā kā parastu pildspalvai un, pagriezis gūstekni pret gaismu, atbrīvoja tā rokas no virves. Pēc tam viņš 110 jau­na paņēma nazi labajā rokā un nostājās blakus.

- Vi te!*

Bonds stāvēja, braucīdams sāpošās delnu locītavas, un klusībā prātoja, cik daudz laika viņš tiem atņemtu pretojoties. Šādās pārdo­mās viņš bija kavējies tikai vienu acumirkli, tomēr kalsnais vīrelis jau paliecās uz priekšu, ar veiklu brīvās rokas kustību satvēra Bondu aiz žaketes apkakles un nogrūda zemē, at­lauzdams atpakaļ viņa rokas. Bonds, labi zi­nādams šo seno policijas tvērienu, aši nome­tās uz viena ceļgala un pārsvieda uzbrucēju sev pāri. vienlaicīgi aizlidinot pa gaisu arī vi­ņa nazi, kurš nokrita zemē tieši aiz muguras. Kaut kas nošņirkstēja, un Bonds sajuta auk­stu metālu pārslīdam miesai. Asais asmenis bija pāršķēlis žaketes audumu visā muguras garumā, un Bonda pleci pēkšņi kļuva kaili, jo abas žaketes puses noslīdēja uz priekšu.

Viņš nolamājās un pielēca kājās. Arī preti­nieks jau bija nostājies iepriekšējā pozā un satvēris rokā nazi. Bonds atļāva abām žake­tes daļām nokrist uz grīdas.

- Allez.[47] - tievais vīrs nošņāca, un šoreiz balsi varēja just aizkaitinājumu.

Bonds paskatījās viņam acīs un lēnām sā­ka vilkt nost kreklu.

Klusiem soļiem istabā atgriezās Le Chiffre. Rokā viņš turēja katliņu, no kura plūda kafijas smarža. Viņš nolika to uz mazā galdiņa blakus logam kopā ar diviem citiem mājsaimniecības priekšmetiem - trīs pēdas garu savītu niedru tepiķu dauzāmo un koka grebjamo duncīti.

Ērti iekārtojies tronim līdzīgajā krēslā un ielē­jis vienā no glāzēm mazliet kaiijas, viņš ar kāju pagrieza pret sevi niedru krēslu, kura sēdekļa vietā tagad rēgojās vairs (ikai ovāls koka rāmis.

Bonds pilnīgi kails stāvēja istabas vidū, un uz viņa bālās ādas spilgti izcēlās daudzie nobrāzumi, bet pelēkajā sejā atspoguļojās pārgurums un apziņa par gaidāmo.

- Sēdies, - Le Chiffre pamāja uz krēslu sev pretī.

Bonds paklausīja.

Tievais virs attina auklu un piesēja Bonda delnu locītavas pie krēsla paročiem, bet potī­tes - pie krēsla kājām, tad divas reizes aptina auklu ap viņa krūtīm zem padusēm un izvēra cauri spraugām krēsla atzveltnē. Mezgli tika profesionāli sasieti, un stingri nostieptā aukla sāpigi iegriezās Bonda miesā. Krēsla kājas bi­ja pietiekami atstatu viena no otras, un Bonds juta, ka nespētu to pat sašūpot.

Viņš bija neaizsargāts kā visīstākais cie­tumnieks, turklāt kails.

Sēžamvieta un ciskas izspiedās cauri sē­dekļa rāmim.

Le Chiffre pamāja tievajam vīram, un tas klusi atstāja istabu un aizvēra aiz sevis dur­vis. Uz galda bija paciņa "Gauloises" un šķil­tavas. Le Chiffre aizkūpināja cigareti un ie­malkoja kafiju, tad paņēma no niedrēm pīto tepiķu dauzāmo un, ērti atstutējis sev pret ceļgalu tā rokturi, ļāva otram galam balstīties uz grīdas tieši zem Bonda sēžamvietas.

Viņš uzmanīgi un pat mazliet sirsnīgi pa­skatījās gūstekņa acis, taču tad uz ceļgala at­balstītā roka pēkšņi saspringa.

Sāpes bija neciešamas. Bonda ķermenis iz­liecās nevaldāmās spazmās. Seja savilkās aiz­turētā kliedzienā, bet lūpas saspringa, atsedzot zobus. Viņa galva krampjaini atliecās, un kļuva redzamas spēji pietūkušās kakla dzīslas. Visi muskuļi uz sitienu bija reaģējuši kā uz elek­trisko strāvu, bet pirksti tik krampjaini sažņau­dzās, ka locītavas šķita palikušas pilnigi bez asinīm. Tad ķermenis atslāba un pārklājās ar sviedru pērlītēm. Viņš izdvesa rupju gārdzienu.

Le Chiffre gaidīja, kad Bonds atvērs acis.

- Nu, kā ir, manu mīlulīt? - Viņš tēvišķīgi pasmaidīja. - Vai tas padara bildi skaidrāku?

Sviedru lāse no Bonda zoda nopilēja uz krūtīm.

- Es domāju, tagad mēs varētu ķerties pie lietas. Varbūt tu pratīsi visai driz tikt ārā no ķezas, kurā pats esi iekūlies. - Viņš izpūta kuplu dūmu mutuli un brīdinādams spēji trieca savu spīdzināšanas rīksti pret grīdu tieši zem Bonda krēsla.

- Manu mīlulīt, - Le Chiffre runāja gādīga tēva tonī, - pietiks ampelēties kā puikam, spē­lējot indiāņus. Tu nejauši esi iesaistījies pieau­gušo darīšanās un droši vien jau atskārtis, ka šī pieredze var izrādīties samērā sāpīga. Tev vēl jāpaaugas, puisīt. Tava Londonas auklīte nu­dien nerīkojās prātīgi, sūtīdama tevi šurpu, apbruņojušos tikai ar spainīti un lāpstiņu. Tie­šām nepārdomāti, bet tev pašam - pagalam neveiksmīgi. Un tagad metīsim jokus pie ma­las, dārgais draugs, lai gan es esmu pārlieci­nāts, ka tev, zēniņ, mana pamācošā vakara pasaciņa nebūt neliekas pārāk gara.

Pēkšņi viņš atmeta savu ķircinošo toni un uzlūkoja Bondu skarbi un nikni.

- Kur ir nauda?

Bonda asinim pieplūdušās acis tukši rau­dzījās viņam pretī.

Atkal tika raidīts pletnes sitiens, un atkal Bonda augums ķēmīgi izliecās.

Le Chiffre pagaidīja, kamēr upura sirds mazliet atgūst ritmu un apdullušās acis atkal atveras.

- Varbūt man vajadzētu sniegt dažus pa­skaidrojumus. Es turpināšu piestrādāt pie ta­va ķermeņa visjūtīgākajām vietiņām, līdz tu atbildēsi uz maniem jautājumiem. Es nepazīs­tu žēlastības un netaisos atmaigt. Tev nav ne mazākā iemesla cerēt uz apžēlošanu pēdējā bridi, nedz ari uz bēgšanas iespējamību. Šī nav pasaciņa, kur ļaundaris tiek sakauts, bet varonis iegūst balvu un apprec daiļavu. Diem­žēl jāteic, ka dzīvē viss ir savādāk. Ja turpinā­si tiepties, mēs tevi spīdzināsim, līdz tu būsi uz ārprāta robežas. Tad atvedīsim skuķi un ķersimies pie viņas tavu acu priekšā. Ja ar to nepietiks, mēs jūs abus nomocīsim līdz nāvei, un tad man nekas cits neatliks, kā pamest jū­su līķus šeit un doties pāri robežai, kur mani jau gaida kāds kluss namiņš. Tur es uzsākšu nodarboties ar kaut ko noderīgāku un ienesī­gāku un līdz sirmam vecumam mierīgi dzīvo­šu draudzīgā ģimenē, kuru pilnīgi noteikti iz­veidošu. Nu tu redzi, mīlulīt, ka man nav ko zaudēt. Ja tu man iedosi naudiņu, labāk būs mums abiem, ja nē, es tikai paraustīšu plecus un rīkošos pa savam.

Le Chiffre apklusa, un viņa plauksta atkal apņēma putekļu dauzāmā kātu. Bonda miesa sūrstēja pat no niedru pieskāriena.

- Tev, mans dārgais draugs, atliek tikai ce­rēt, ka es pietaupīšu tev sāpes un pasaudzē­šu tavu dzīvību. Citas izvēles nav. Absolūti nekādas. Nu, kā būs?

Bonds aizvēra acis un sagatavojās cieša­nām. Viņš zināja, ka visgrūtāk ir paciest spī­dzināšanas sākumu. Darbojas tā saucamā agonijas parabola. Sāpes pakāpeniski pieaug, lidz sasniedz galējo robežu, kad nervi ir no­trulinājušies - to reakcija pavājinās un iestā­jas bezsamaņa vai nāve. Bonds klusībā lū­dzās, kaut drīzāk nokļūtu līdz šai virsotnei un viņa gars šajā ceļā nesalūztu. Ratu ripoša­nu no kalna lejā, lidz pat melnajam akacim, varēs paciest vieglāk.

Viņa kolēģi, kuri bija pārdzīvojuši spīdzi­nāšanu pie vāciešiem vai japāņiem, tika stās­tījuši, ka tās beigās iestājas tāda kā brīniš­ķīga miera un tvīksmes sajūta, kas var novest pat pie seksuāla pārdzīvojuma, kad sāpes pārvēršas baudā, bet naids un bailes, ko izjūt pret mocītājiem, kļūst par mazohistisku pie­ķeršanos. Spēt neizrādit šo eiforiju ir augstā­kā gribasspēka pārbaude. Ja spīdzinātājs to uztvēra, tas vai nu tūlīt upuri nogalināja, lai aiztaupītu sev liekas pūles, vai ari ļāva tā ner­viem atkopties un tad sāka visu no jauna.

Bonda acis nedaudz pavērās.

Le Chiffre to jau bija gaidījis, un niedru moku riks kā klaburčūska 110 jauna pacēlās sitienā. Tā dzēla atkal un atkal, tā ka Bonds nespēja apslāpēt kliedzienu, bet viņa ķerme­nis krēslā lēkāja kā aukliņu vadīta marionete.

Le Chiffre rimās tikai tad, kad Bonda krampju lēkmes jau bija kļuvušas pavisam trulas. Kādu laiku viņš sēdēja, malkodams kafiju un raukdams pieri kā ķirurgs, kas vēro sava pacienta kardiogrammu sarežģītas ope­rācijas laikā.

Kad Bonda plakstiņi nodrebēja, viņš sita atkal, bet šoreiz jau daudz nepacietigāk.

- Mēs zinām, ka nauda atrodas kaut kur tavā istabā, - viņš teica. - Tu izņēmi no kases čeku par četrdesmit miljoniem franku, un es zinu, ka tu devies atpakaļ uz viesnīcu, lai to tur noslēptu.

Bonds brīnījās, cik pārliecināti Le Chiffre to pateica.

- Tūlīt pēc tam tu aizgāji uz naktsklubu, - tur­pināja Le Chiffre, - bet četri mani vīri ieradās viesnīcā, lai pārmeklētu tavu istabu.

"Munci būs viņam palīdzējuši," nodomāja Bonds.

- Tavās bērnišķīgajās slēptuvītēs mēs atra­dām daudz krāmu. Tualetes poda ūdens- tvertnes pludiņš glabāja mazu, interesantu šifra strēmelīti, bet zem atvilktnes dibena bija pielīmēti šādi tādi dokumenti. Tavas mēbelī- tes ir sadalītas gabalos, bet aizkari, gultasve­ļa un drēbes - sīkās skrandās. Tika pārmek­lēts katrs spridis, un viss, kas bija kaut kur piemontēts, nu ir atmontēts. Atklāti sakot, tev nelaimējās, ka mēs neatradām čeku. Ja mēs to būtu atraduši, tu tagad mierīgi čučētu savā gultiņā, varbūt ar daiļo Lindes jaunkun­dzīti blakus. - Viņš zvēla atkal.

Cauri sarkanajai miglai acu priekšā Bonds redzēja Vesperes tēlu. Viņš iedomājās, ko abi miesassargi tagad ar meiteni dara. Tie jau nu neatstās iespējas neizmantotas, pirms nodos gūstekni Le Chiffre rokās. Viņš iedomājās bie­zās, siekalainās Korsikāņa lūpas un kalsnā nesteidzīgo brutalitāti. Nabaga neaizsargātajai būtnei to visu nāksies izbaudīt uz savas ādas. Tik bezpalīdzīgai kā mazam dzīvnieciņam.

Le Chiffre turpināja spriedelēt.

- Spidzināšana ir šausmīgs izgudrojums, - to sakot, viņš aizsmēķēja jaunu cigareti, - un spīdzinātājam nav jābūt īpaši asprātīgam, it īpaši, ja pacients, - viņš apmierināti pasmai­dīja, izrunājot šo vārdu, - ir vīrietis. Redzi, mans dārgais Bond, ar vīrieti nav nepiecie­šams būt izsmalcinātam. Ar tik vienkāršu instrumentu kā šis, vai ar jebkuru citu, vīrie­tim var sagādāt tik stipras sāpes, cik vien tas vispār ir iespējams un nepieciešams. Netici tam, ko esi lasījis grāmatās par karu. Par šo metodi labākas nav. Tā rada ne vien tūlītējas ciešanas, bet arī domu par to, ka tava vīrietība palēnām tiek sasista lupatās, un, ja tu nepa­dosies, šī akta beigās vairs nevarēsi saukt sevi par vīrieti. Tai, manu dārgo Bond, ir jābūt briesmīgai apziņai, ka tevi sagaida lēnas agoni­jas krampju virkne, kas plosīs tavu ķermeni un tavu prātu, lidz pienāks bridis, kad tu vairs to nespēsi izturēt un lūgsies mani, lai drīzāk padaru tev galu. Tas ir nenovēršami, ja vien tu man nepateiksi, kur esi noslēpis naudu.

Viņš ielēja savā krūzē kafiju un izdzēra - lūpu kaktiņos iegūla brūnas svitras.

Bonda mute raustījās, cenšoties kaut ko pateikt. Beidzot viņš spēja izgrūst griezīgu skaņu.

- Dzert, - Bonds lūdza, un viņa mēle mēģi­nāja samitrināt izkaltušās lūpas.

- Protams, manu mīlulīt, cik neapdomīgi 110 manas puses. - Le Chiffre ielēja mazliet kafijas otrā glāzē. Uz grīdas ap Bonda krēslu sviedru lāses bija iezīmējušas tumšu apli.

- Bez šaubām, ka ir nepieciešams samitri­nāt tavu mēli.

Le Chiffre nolika tepiķu dauzāmo zemē starp savām resnajām kājām, uzslējās stā­vus, apgāja Bondam apkārt un nostājās vi­ņam aiz muguras. Ar vienu roku saņēmis Bonda sasvīdušos matus, viņš atlieca galvu atpakaļ un lēnītēm, tā, lai upuris neaizritos, lēja viņa rīklē kafiju. Pēc brīža mocītājs atlai­da matus un ļāva Bonda galvai brivi nokrist atpakaļ uz krūtīm. Atgriezies savā vietā, Le Chiffre atkal paņēma tepiķu dauzāmo.

- Nauda tev nepalīdzēs. - Likās, ka Bonds saņēmis pēdējos spēkus, lai to pateiktu. - Pēc tās policija tevi sadzīs rokā.

Pārguris no piepūles, viņš atkal nokāra galvu. Bonds mazliet, bet patiešām tikai maz­liet pārspīlēja savu fizisko sabrukumu. Node­rēja jebkas, lai tikai novilcinātu laiku, attāli­not nākamo sāpju impulsu.

- Ai, mīļo puisīt, es nudien aizmirsu tev pastāstīt. - Le Chiffre viltīgi smaidīja. - Mēs taču pēc draudzīgā mača satikāmies ārā, pie kazino. Tu teici, ka esot spēlējis tikai sporta pēc, un piedāvāji revanšu - vēl vienu spēli ti­kai starp mums abiem. Tas, protams, bija ļoti cēli. Tu rīkojies kā īsts angļu džentlmenis. Tomēr šai reizē tu diemžēl zaudēji, un tas tev tik ļoti sabojāja garastāvokli, ka tu pasiti asti gaisā un tai pašā naktī aizdrāzies no Rojālas nezināmā virzienā. Tomēr, tā kā tu patiešām esi īsts džentlmenis, tu atstāji zimiti, kurā vi­su paskaidroji, lai man nebūtu nekādu grūtī­bu tevi un tavu čeku sameklēt. Redzi, mīļo zēn. viss ir labi pārdomāts, un tev par mani nav jāraizējas. - Un viņš nekaunīgi ieķiķinā- jās. - Vai turpināsim? Manā rīcībā ir laiks vai vesela mūža garumā, un, godigi sakot, mani ļoti interesē, cik ilgi vīrietis spēj izturēt šāda veida… khm… iedrošināšanu. - Un viņš no- švīkstināja pret grīdu niedru pletni.

"Tātad tāds ir iznākums," nodomāja Bonds, sirdij pagurstot. "Nezināmā virzie­nā…" Tas nozīmē jebkur - zem zemes, jūras dzelmē vai, pavisam banāli, zem sasistā bentlija. Tomēr, ja viņam bija lemts mirt ta­gad, varēja jau arī paciesties un to izbaudīt . Viņš vairs necerēja, ka Metiss vai Leiters pa­gūs ierasties laikā, bet varbūt viņi paspēs notvert Le Chiffre, pirms tas paspējis no­zust. Pulkstenis droši vien bija jau septiņi. Mašīna ap šo laiku varēja būt jau atrasta. Lai gan viņš sevi nolēma elles mokām, to­mēr, jo ilgāk Le Chiffre varēs turpinās šo spīdzināšanu, jo ticamāka bija iespēja, ka viņš tiks atriebts.

Bonds pacēla galvu un ieskatījās Le Chiff­re sejā.

Viņa acu baltumi tagad bija sasārtuši - tās izskatījās kā divi šķīvīši, kuros asiņu mērcē peldas pa mellenei. Platās sejas mitrā āda šķita dzeltenīga it visur, kur to nesedza biezie bārdas rugāji. Kafijas pēdas lūpu kaktiņos pastiepa muti tādā kā neīstā smaidā, bet visu seju bija iesvītrojušas ēnas, kas krita no ve­nēciešu logu žalūzijām.

- Nē, - Bonds apņēmīgi sāka, - tu…

Le Chiffre ierūcās un mežonīgā niknumā atsāka savu nežēlīgo darbu. Ik pa brīdim viņš ierēcās kā zvērs.

Pēc desmit minūtēm Bonds jau bija iegri­mis svētlaimīgā bezsamaņā.

Tajā pašā brīdī Le Chiffre pārtrauca mocī­šanu un ar brīvo roku notrauca no sejas sviedrus. Tad, paskatījies pulkstenī, pieņēma lēmumu.

Viņš piecēlās un nostājās aiz saļimušā, sviedriem klātā stāva. Bonda seja un ķerme­nis virs vidukļa vairs neatgādināja dzīva cil­vēka miesu. Tikai sirds apvidū viegli pulsējo­šā āda liecināja, ka viņš vēl nav miris.

Le Chiffre saņēma Bonda ausis un sāka tās berzēt. Tad pārliecās viņam pāri un vairā­kas reizes spēcīgi iepļaukāja pa vaigiem. Bon­da galva pēc katra sitiena šūpojās no viena sāna uz otru. Palēnām viņa elpošana atjauno­jās, un pār lupām pārvēlās nomocīta dzīvnie­ka kunksts.

Le Chiffre paņēma glāzi, ielēja Bonda mutē nedaudz kafijas, bet atlikumu uzšļakstija uz viņa sejas. Bonda acis lēnām atvērās.

Le Chiffre atgriezās pie sava krēsla un, aiz­dedzinājis cigareti, domīgi aplūkoja asiņu peļ­ķi zem nekustīgā ķermeņa sev pretī.

Bonds ievaidējās vēlreiz. Viņa acis atvērās un apdullušu skatienu vērās mocītājā.

Le Chiffre ierunājās.

- Viss ir beidzies, Bond. Tagad mēs tevi piebeigsim. Vai tu saproti? Nevis nogalinā­sim, bet piebeigsim. Un tad ķersimies klāt tam skuķim un paskatīsimies, kas no jums abiem paliks pāri.

Viņš pasniedzās galda virzienā.

- Atvadies, Bond!