Kazino «Royale»

7. nodala Rougeetnoir***

Bonds mēģināja nomierināties, lai būtu gatavs gaidāmajai spēļu partiju virknei, kas

•Zosu aknu pastēte. "Juras vēzis. •"Sarkanais un melnais.

varēja vilkties gandrīz visu nakti. Trijos viņš pie sevis bija uzaicinājis masieri. Kad lenča trauki bija novākti, viņš apsēdās pie galda un vienkārši skatījās laukā pa logu uz jūru tik il­gi, līdz pie durvīm atskanēja klauvējieni. Izrā­dījās, ka masieris ir zviedrs.

Viņš darbojās ap Bondu klusēdams, sākot ar kāju pēdām un virzoties augšup lidz sprandai, lai izlīdzinātu visus saspriegto ner­vu un muskuļu mezglus, kas pēc piedzīvotā vēl ik pa brīdim raustījās. Pat garie nobrāzu- mi uz pleciem un sāniem pārstāja smelgt, un, kad zviedrs bija aizgājis, Bonds iegrima ciešā miegā.

Viņš pamodās vakarā un jutās pilnīgi mundrs.

Pēc vēsas dušas Bonds devās uz kazino. Lai gan pārdzīvotais bija laupījis noskaņoju­mu spēlēt, vajadzēja saņemties un atgūt tādu stāvokli, kad vienlaicīgi darbojas gan analītis­kais prāts, gan intuīcija, gan iedzimtais tem­peraments. Bonds apzinājās, ka tie ir viņa visvērtīgākie trumpji, kas palīdzēja būt veiksmīgam spēlmanim.

Bondam vienmēr bija piemitis azartis- kums. Viņš milēja klausīties, kā krītot liegi noskan kārtis, un pāri zaļajiem galdiem vērot it kā bezkaislīgās sejas, kas tomēr slēpa sa­traukumu. Viņam patika eleganti atturīgais kāršu istabu un kazino zāļu komforts ar ērta­jiem krēslu rokubalstiem, uz kuriem varēja novietot šampanieša vai viskija glāzi, mierīgais un prasmīgais viesmīļu darbs. Viņu uzjautri­nāja tas, ka ruletei un kārtīm bija savs lē­mums, kam piešķirt, kam atņemt, - tie sprieda tiesu pēc saviem kritērijiem. Viņam tikās gan spēlēt, gan vērojot lemt, kā viņš būtu rīkojies citu spēlētāju vietā, tāpat ari pārdzīvot brīžus, kad jāsaka izšķirīgais "jā" vai "nē", apzinoties, ka parasti izredzes laimēt ir puse uz pusi.

Tomēr visvairāk viņam patika tieši tas, ka iznākumā katrs varēja vainot vienīgi pats se­vi. Veiksme šeit bija vergs, nevis kungs. Veiksmi varēja palaist garām vai noķert aiz svārku maliņas. Šeit jāsaprot un jāiegaumē viens - vislielākais grēks būtu kādu tur, aug­šā, vainot par gājienu, kuru tu pats izdari šeit, apakšā. Sava veiksme katram jāmil tā­pat kā cilvēks - ar visiem trūkumiem. Bonds veiksmi uztvēra kā sievieti, kuru var maigi pierunāt un nežēlīgi pakļaut, bet ne kā sa­biedroto vai tiesnesi. Tomēr viņš bija pietie­kami godigs pats pret sevi, lai atzītu, ka ne sievietes, ne veiksme viņam līdz šim nebija centušās nodarīt pāri, un nojauta, ka var pienākt brīdis, kad vai nu veiksme, vai arī sieviete viņu piespiedis nomesties ceļos. Kad tas notiks, viņa seja droši vien izskatīsies tik­pat muļķīga, kā citiem, kurus viņš šeit ne­skaitāmas reizes bija vērojis, jo, tāpat kā tiem, viņam būs jāizšķiras, vai solīt maksu par to, ko jau pēc brīža var pazaudēt.

Tomēr šajā jūnija novakarē Bonds - vēl pilns pārliecības un priecīgu gaidu - cauri kasei iegāja šalle privēe un samainīja miljons franku pret piecdesmit tūkstošu čipiem, bet pēc tam apsēdās pie ruletes galda ar numuru 1 blakus chefcle partie.

Bonds paņēma no chef karti, uz kuras tas bija atzīmējis izspēlētos ciparus, un vēroja, kā ripo bumbiņa, jo spēles seanss bija sācies jau pulksten trijos. Viņš tā rīkojās vienmēr, lai gan no galvas zināja, kā tiks griezts rats un kā ripos bumbiņas, iekrizdamas kādā no numurētajām bedrītēm. Tomēr katra spēle bi­ja unikāla, un katra no tām sākas 110 jauna, kad krupjē, labajā rokā paņēmis ziloņkaula bumbiņu, ar to pašu roku satvēris vienu no ruletes riteņa četriem spieķiem, iegrieza to pulksteņrādītāja virziena. Atlika vēl trešā kustība ar to pašu roku - raidīt bumbiņu pa ārējo josliņu pretēji pulksteņrādītāja virzie­nam un rata kustībai.

Neapšaubāmi, ka viss šis rituāls un visi mehāniskie sīkumi - pats rats, numurētās bedrītes un cilindrs - laika gaitā tika pārman­toti un uzlaboti tādā mērā, ka bumbiņas skrējienu nevarēja ietekmēt ne kāda īpašās prasmes, ne krupjē, ne arī rata slīpums. To­mēr, neskatoties uz to, spēlmaņu vidū bija saglabājies paradums - un ari Bonds to nelo­kāmi ievēroja - pierakstīt visu spēles gaitu un vadīties pēc novērotajām tendencēm. Viņš, piemēram, atzīmēja un par svarīgu uzskatīja sakritību, kad divos seansos atkārtojās viens un tas pats skaitlis vai arī vairāk nekā četri pāra cipari pēc kārtas.

Bonds tādēļ gan neaizstāvēja viedokli, ka regulāri būtu jātrenējas pie spēļu galdiem, bet turējās pie uzskata - jo vairāk pūļu un iz­domas tiek ieguldīts spēlē, jo vairāk no tās var saņemt.

Pie minētā galdiņa gan triju stundu laikā, kopš bija sākusies spēle, nekādu ievērības cienīgu sakritību nevarēja saskatīt, ja nu vie­nīgi to, ka neviens nav licis uz beidzamo du­ci [22] . bonds parasti izvēlējās spēlēt pret pašu ruleti un spēlēt pretēji, nekā katrā no saviem iepriekšējiem gājieniem, kā ari sākt jaunu kursu tad, kad bija uzkritusi nulle. Un tā viņš nolēma izspēlēt vienu no saviem iecienītāka­jiem manevriem un likt maksimumu - simts tūkstošus franku - uz diviem pirmajiem du­čiem. Tādējādi viņš bija noklājis divas trešda­ļas no galda (bez nulles), un, tā kā duči dod izredzes ar divi pret viens, viņš varēja vinnēt simttūkstoš franku ikreiz, kad uzkrita skaitlis, kas ir mazāks par divdesmit pieci.

Viņš bija vinnējis sešos no septiņiem gā­jieniem un zaudēja, kad uzkrita trīsdesmit- nieks. Tīrā peļņa bija četrsimt tūkstoši franku. Astoto gājienu viņš izlaida. Uzkrita nulle. Bonds to uzskatīja par zīmi, ka var turpināt, un, pieņemdams skaitli trīsdes­mit par ceļa rāditāju uz pēdējo duci, izlē­ma šoreiz likt uz pirmo un pēdējo, līdz bija divreiz vinnējis. Desmit metienu vēlāk div­reiz uzkrita vidējais ducis, kas maksāja vi­ņam četrsimt tūkstošus franku, tomēr no galda viņš piecēlās ar vienu miljonu franku kabatā.

Tūlīt pēc tam, kad Bonds bija sācis likt uz maksimumu, ap galdu sapulcējās par vi­ņa spēli ieinteresējušies ļaudis. Tā kā tiem likās, ka veiksme šim vīram uzmetusies par sabiedroto, pāris citu cilvēku lika uz Bonda izvēli - gluži kā mazās loču zivis, kas seko plēsonīgai haizivij. Kāds, kurš sēdēja pretī un izskatijās pēc amerikāņa, izturējās nepa­rasti draudzīgi un īpaši priecājās par Bonda veiksmēm. Viņš jau pāris reižu bija uzsmai­dījis no pretējās puses un pārāk uzkritoši atdarināja Bonda darbības, uzlikdams divas desmit tūkstošus vērtas likmju kartītes tieši pretī Bonda lielākajām. Kad Bonds piecēlās, arī viņš atbīdīja savu krēslu un jautri uz­sauca:

- Paldies par ceļa rādīšanu! Laikam esmu parādā vienu dzērienu. Vai varu uzaicināt piebiedroties man bārā?

Bonds nojauta, ka šis vīrs varētu būt no CIP. Viņš pasvieda vienu desmit tūkstošus vērto kartīti krupjē, bet otru zāles pārzinim un, tuvojoties bāram, bija jau gandrīz pārlie­cināts par sava pieņēmuma pareizību.

- Mani sauc Fēlikss Leiters, - paziņoja amerikānis. - Priecājos iepazīties.

- Esmu Bonds. Džeimss Bonds.

- Ak tā, - jauniegūtais paziņa smaidot no­teica, - bet tagad palūkosimies, ar ko mēs to varētu atzīmēt.

Bonds ieteica Leiteram nogaršot savu iemī­ļoto kokteili un sāka uzmanīgi sekot bārmeņa rosībai.

- Būs nepieciešams sausais "Mārtiņi", - viņš teica, - viens mēriņš, kas jāielej dziļā šampa­nieša glāzē.

- Oui, monsieur.[23]

- Tas nav viss. Piejauciet tam trīs daļas "Gordona", vienu daļu degvina un pusi "Kina Lillet". To visu labi sakratiet kopā ar ledu un beigās pievienojiet plānu citrona šķēliti. Vai iegaumējāt?

- Protams, mesjē. - Bārmenim, šķiet, pati­ka šī ideja.

- Dieviņ, tētiņ, tas tik būs dzēriens, - no­brīnījās Leiters.

Bonds iesmējās.

- Kad ir… hm… kā lai saka… nepieciešams koncentrēties, - viņš mēģināja paskaidrot, - es pirms vakariņām nekad nedzeru vairāk par vienu glāzi. Toties dzērienam ir jābūt ilgi bau­dāmam, ļoti stipram, ļoti aukstam un ļoti labi sajauktam. Man nepatīk dzert no sīkām glāzī­tēm, vienalga, kas tajās ieliets. Šis dzēriens ir mans izgudrojums. Es droši vien to patentē­šu, kad būšu izdomājis nosaukumu.

Viņš uzmanīgi vēroja, kā nosvīda dziļā glā­ze, kad tajā ielija aukstais, bāli zeltainais dzē­riens, kurā bija ieklīduši sīki gaisa burbulīši, kad tas tika maisīts šeikerī. Tad Bonds pa­sniedzās pēc glāzes un lēni izbaudīja pirmo, lielo malku.

- Teicami, - viņš atzinīgi bilda, - tomēr, ja jūs tam būtu pievienojis graudu degvīnu, ne­vis to, kas gatavots no kartupeļiem, garšotu vēl lieliskāk.

- Bet nekļūsim sīkumaini, - viņš sazvēr­nieciski teica bārmenim. Tas plati pasmaidī­ja. - Mēs taču nevēlamies nodarboties ar ma­lu skaldīšanu.

Leiteram dzēriens garšoja.

- Jums acīmredzami padodas lietas, kur visu izšķir precizitāte, - viņš atzinīgi teica, kad abi ar glāzēm rokās pārvietojās uz telpas stūri. Tad paklusāk piebilda: - Varbūt jūs va­rētu to nosaukt par Molotova kokteili, par go­du tam, ka vienu tādu šopēcpusdien jau esat nobaudījis.

Bonds iesmējās. Tad viņi apsēdās.

- Redzēju, ka zināmā vieta ir norobežota ar vi īvēm un mašīnām to nākas apbraukt pa iet­vi. Ceru, ka tas nav atbaidījis ļaudis ar bieza­jiem maciņiem.

- Cilvēki ir noticējuši stāstam par komu­nistu savstarpējiem rēķiniem, bet daži domā, ka uzsprāgusi gāzes caurule. Visi apsvilušie koki pa nakti tikšot nozāģēti, un, ja viņi strā­dās tikpat cītīgi kā Montekarlo, tad rit no rīta nekas vairs neliecinās par šodien notikušo.

Leiters izslidināja no "Chesterfield" paciņas vienu cigareti.

- Priecājos, ka esam vienā komandā. - Viņš ielūkojās dzēriena glāzē. - Bet visvairāk es priecājos par to, ka jūs neuzspēra gaisā. Mū­su puse ir loti ieinteresēta pozitīvā lietas iznā­kumā, un es domāju, ka mūsējie vērtē to tik­pat augstu kā jūsējie. Arī par avantūru viņi to neuzskata. Patiesībā Vašingtona griež zobus, ka viņiem pašiem tas nebija ienācis prātā. Jūs jau zināt, kāda mēdz būt priekšniecība. Nedomāju, ka jūsējā Londonā īpaši atšķirtos no manas.

Bonds piekrītoši pamāja.

- Tiem vienmēr drusku skauž, ja otram kaut kas izdodas, - viņš atzina.

-Jebkurā gadījumā, esmu jūsu rīcībā. Do­siet man ziņu, kad jums būs nepieciešama palīdzība. Lai gan Metiss ar saviem puišiem te jau visu kontrolē, tomēr arī ar mani varat rēķināties jebkurā brīdī.

- Es pratīšu novērtēt jūsu atbalstu, - Bonds teica. - Pretinieks mani jau ir sazimējis, un es nebrīnītos, ja tie būtu atšifrējuši ari jūs un Metisu. Spēlīte ir sākusies, un lidzekļi tajā diez vai tiks taupīti. Labi, ka Le Chiffre patiesi ir tādā izmisumā, kā mēs domājām. Pagai­dām gan nekādu konkrētu uzdevumu nedo­šu, tomēr būtu labi, ja šovakar jūs paliktu kazino. Man ir asistente Lindes jaunkundze. Jūs varētu pakavēt viņai laiku, kad es pats būšu sācis spēlēt. Viņas dēļ jums nebūs jā­kaunas. Ļoti glīta meitene. - Viņš uzsmaidīja Leiteram. - Pie viena jūs varētu pavērot preti­nieka ieroču vīrus. Es gan šaubos, vai viņi šeit, telpās, kaut ko uzsāks, bet drošs paliek drošs.

- Uzdevums ir kā radīts man, - teica Lei- ters. - Pirms sāku strādāt šajā organizācijā, es dienēju jūras kājniekos, ja jums tas kaut ko izsaka. - Šajos vārdos Bonds saklausīja tādu kā lūgumu pēc atzinības.

- Protams, tas daudz ko izsaka, - viņš ap­liecināja.

Izrādījās, ka Leiters ir no Teksasas. Kamēr viņš stāstīja par savu darbu NATO Apvienota­jā izlūkošanas štābā un grūtībām, ar kādām nācies saskarties, lai uzturētu stabilitāti or­ganizācijā, kur kopā darbojās tik dažādu tau­tību cilvēki, Bonds nodomāja, ka amerikāņi ir jauki ļaudis un ka paši jaukākie laikam ir no

Teksasas.

Fēlikss Leiters bija apmēram trīsdesmit piecus gadus vecs, gara auguma, kalsns vīrs smalkiem kauliem. Viņa vieglais iedeguma krāsas uzvalks brīvi karājās uz auguma kā uz pakaramā, atgādinot Frenka Sinatras apģēr­bus. Lai gan Leitera runa un kustības bija lēnas, varēja nojaust, ka šis vīrs spēj rīkoties ari spēji un dzelžaini, sagādājot nopietnas ne­patikšanas pretiniekam. Viņa pār galdu salī­kušais stāvs atgādināja piekūnu, kas ar savu spēcigo knābi ir sagatavojies negaidīti uz­brukt laupījumam. Ari sejas izteiksme ar aso zodu, izcilnajiem vaigu kauliem un greizo muti atbilda šim tēlam. Leiteram bija zaļga­nas, ieslīpas acis, kuras viņš mēdza samiegt gluži kā kaķis, jo bija paradis vairīties no pa­ša vienā laidā kūpināto cigarešu dūmiem. Re­dzot krunciņas, kas no miegšanas bija uz mūžu iegūlušas acu kaktiņos, likās, ka vīrietis smaida vairāk ar acīm, nekā ar muti. Salmu krāsas matu ērkulis vērta viņa izskatu puicis­kāku un kontrastēja ar seju. Lai gan Leiters diezgan atklāti stāstīja par saviem pienāku­miem Parīzē, Bonds drīz vien pamanīja, ka tas nekad nepiemin amerikāņu kolēģus Eiro­pā vai Vašingtonā, jo laikam organizācijas in­tereses vērtēja daudz augstāk nekā Ziemeļat- lantijas sabiedroto. Bondam viņš patika.

Kamēr Leiters tukšoja nākamo viskija glāzi, Bonds paspēja viņam pastāstīt par Munciem un savu īso šīrīta izlūkbraucienu gar krastmalu. Bija jau pusastoņi, un viņi nolēma, ka laiks doties uz viesnīcas pusi. Pirms abi pameta kazino, Bonds noguldīja caisse* visu savu kapitālu, kas sastāvēja no divdesmit četriem miljoniem, atstājot kaba­tā tikai dažas naudaszīmes sīkiem izdevu­miem.

Tuvojoties "Splendide", viņi redzēja, ka strādnieku brigāde jau rosās ap bumbas eks­plozijas vietu. Vairāki koki bija izcelti ar vi­sām saknēm, un vietējās pašvaldības norīko­to speciālo mašīnu šļūtenes mazgāja bulvāri un ietves. Bumbas izrautais krāteris bija pa­zudis, un tikai nedaudzi ziņkārīgie apstāju­šies vēroja šo rosību. Bonds nodomāja, ka droši vien tāda pati plastiskā operācija tika izdarīta pie "Hermitage" un veikaliem, kuri bi­ja pazaudējuši logus.

"Kase.

Rojāla-Lezo atkal mierīgi gulēja siltajā, zi lajā dūmakā.

- Kā labā darbojas concierge? - vaicāja Leiters. Bonds to nezināja un tā arī pateica.

Ari Metiss neko nebija izdibinājis. "Ja tu nevari uzpirkt concierge pats, tad tas nozīmē, ka viņu jau ir pasteidzies uzpirkt kāds cits. Visi concierges ir piekukuļojami. Tā nav viņu vaina, jo viņi tiek apmāciti visus viesnīcu klientus, izņemot maharadžas, uzskatīt par potenciāliem krāpniekiem un zagļiem. Viņiem tava veselība rūp tikpat maz kā krokodiliem." Bonds šo Metisa teikto bija atminējies bridi, kad concierge ieskrēja pie viņa apjautāties, vai kungs esot atguvies pēc nelaimīgā pēc­pusdienas atgadījuma. Bondam bija licies, ka labāk būs, ja viņš teiks, ka jūtas vēl mazliet nedroši. Ja šī ziņa nāks ausis pretinieka izlū­kiem, tad Le Chiffre droši vien uzsāks spēli jau šai pašā vakarā, maldīgi domādams, ka sāncensis nav formā. Concierge bija piedāvā­jis atsūtīt kādas zāles, kas varētu palīdzēt Bondam ātrāk atlabt.

Leitera istaba atradās vienā no augšējiem stāviem, un tādēļ viņi atvadījās pie lifta, ie­priekš norunājuši tikties kazino ap pusdivpa­dsmitiem, kad parasti sākās īstā spēle.