Kazino «Royale»

22. nodala Melnais limuzīns

Kopš tās dienas Bonda atveseļošanās ritē­ja aizvien straujāk.

Sēdēdams gultā, viņš uzrakstīja atskaiti M. Bonds mikstināja atziņas par neprofesio- nalitātes pazīmēm Vesperes rīcībā. Mazliet sagrozīdams faktus, viņš nolaupīšanas ainu attēloja tā, lai pasākums liktos daudz viltīgāk izplānots, nekā bija patiesībā. Viņš uzslavēja Vesperes savaldību un nosvērtību operācijas laikā, bet neatklāja, ka dažkārt viņas rīcību pats būtu vērtējis kā bezatbildīgu.

Vespere nāca viņu apciemot katru dienu, un Bonds šos apmeklējumus gaidīja ar sa­traukumu. Viņa laimīgi dalījās iespaidos par iepriekšējā dienā piedzīvoto, par saviem klejo­jumiem gar jūras malu un restorāniem, kuros pusdienojusi. Viņa bija sadraudzējusies ar policijas kapteini un kādas viesnīcas direkto­ru, kuri viņu vakaros veda izklaidēt, bet die­nā viens vai otrs aizdeva savu auto. Viņa uz­raudzīja, kā ekskluzīvo mašīnu servisā virzās uz priekšu bentlija remontdarbi. Vespere pat bija parūpējusies, lai no Bonda Londonas dzī­vokļa tiktu atsūtīti daži jauni apģērba gabali, jo no līdzpaņemtajām drēbēm nekas nebija palicis pāri. Meklējot četrdesmit miljonus vēr­to čeku, ienaidnieki bija visu sadīrājuši lupa­tu lēveros.

Ar Le Chiffre lietu saistītos notikumus viņi vairs nepieminēja. Dažkārt Vespere stāstīja uzjautrinošus gadījumus par S. nodaļas priekšnieku, bet Bonds dalījās atmiņās par saviem piedzīvojumiem dienesta laika.

Viņš atklāja, ka ar šo sievieti ir neparasti viegli sarunāties, un jutās par to pārsteigts.

Esot kopā ar citām sievietēm, kuras vēlējās iegūt, Bonds parasti nejuta vēlēšanos daudz runāt. Viņu garlaikoja garie aplidošanas rituāli un tiem nenovēršami sekojošie savstarpējo at­tiecību pinekļi. Bonds lieliski zināja, kā tas viss parasti beidzas, un tas viņu biedēja. Sākumā līkne kāpa augšup - romantika, pieskārieni, pirmais skūpsts, kam sekoja citi, kaislīgāki, tad ķermeņu saskaršanās, gulta un orgasmi, atkal gulta, tad jau retāk, pēc tam asaras un šķirša­nās rūgtums, jo līkne jau bija noslīdējusi uz le­ju un attiecības kļuvušas apkaunojoši liekuļo­tas. Viņš vairs negribēja piedalīties šādās me­lodrāmās, kas sākās ar sastapšanos ballītē un turpinājās restorānā, taksometrā, paša dzīvok­lī, sievietes dzīvoklī, ar brīvdienām pie jūras, kas no jauna noveda pie tiem pašiem dzīvok­ļiem, sagudrotiem attaisnojumiem, dusmu iz­virduma un lietū aizejošiem soļiem.

Ar Vesperi tā nebūs.

Bonds katru ritu ar nepacietību gaidīja vi­ņas parādīšanos savā vientuļajā un nomāco­šajā ikdienā. Viņu sarunas bija partneru sa­runas, kurām klāt jaucās tikko manāma kaisles smarža. Sajūtas, gluži kā eksotiskam ēdienam pievienota pikanta garšviela, kairi­nāja dotais solījums, kurš kaut kad tiks pie­pildīts. Bondu tracināja atturība, kas bija jā­ievēro atveseļošanās laikā, jo tā lika šaubīties par savām vīrišķajām spējām.

Vai nu Bondam tas patika, vai ne, bet lau­va jau bija pasprucis no krātiņa - viņš vairs nebija noteicējs pār savām jūtām.

Beidzot Bonds bija tiktāl atlabis, ka viņam atļāva celties. Tagad viņš drikstēja pasēdēt dārzā. Pēc kāda laiciņa vairs netika liegtas ari nelielas pastaigas, tad - garāks izbrauciens, un visbeidzot ārsts, atgriezies no komandēju­ma Parīzē, paziņoja, ka nu Bonds tā kā būtu vesels. Vespere atveda viņam drēbes, abi sir- snigi atvadījās no māsiņām un īrētā automa­šīnā pameta dziednīcu.

Kopš brīža, kad Bonds tika izrauts nāvei no nagiem, bija pagājušas trīs nedēļas. Bija jūlijs, un karstā saule lika gaisam krastmalā vibrēt. Bonds tvēra šos mirkļus.

Vespere neteica, kurp viņa to vedīs. Bonds pats bija iebildis pret atgriešanos kādā no lie­lajām Rojālas viesnīcām, un Vespere solījās at­rast kaut ko piemērotu ārpus pilsētas. Tomēr viņa gribēja savu izvēli paturēt noslēpumā un pateica tikai to, ka Bondam tas patikšot. Viņš ar prieku nodeva sevi viņas rokās, bet slēpa savu padevību, dēvējot izraudzito ceļamērķi par "Trou sur Mer"[48] (jo tik daudz, ka tas būs piejūras, viņa bija atzinusi), un jokoja par tu- alelēm pagalmā, blaktīm gultās un tarakā­niem, ko viņi tur sastaps.

Ceļojumu sabojāja kāds atgadījums.

Braucot pa piekrastes ceļu virzienā uz villu "Les Noctambules", Bonds pastāstīja, kā viņš savā bentlijā dzinies pakaļ Vesperes nolaupītā­jiem, un parādīja likumu, aiz kura uz ceļa bija nomests liktenīgais naglu paklājs. Viņš lūdza palēnināt mašīnas ātrumu un, izliecies pa logu, rādīja rievas, kuras šosejas aizsargvalnī bija at­stājuši viņa mašīnas riteņu diski, nolauztos za­rus dzīvžogā un eļļas pleķi vietā, kur auto bija apgāzies, bet Vespere klausījās izklaidīgi un iz­skatījās nemierīga, atbildēdama uz viņa stāstī­jumu tikai ar 'jā" un "ne", lai vismaz izklausī­tos, ka piedalās sarunā. Pāris reižu Bonds pie­ķēra meiteni raugāmies atpakaļskata spogulī, bet, kad viņš pats mēģināja pavērties pa aizmu­gurējo logu, skatu aizsedza ceļa līkums.

Galu galā Bonds saņēma meitenes roku.

- Jūs kaut kas dara nemierīgu, Vesper, - viņš teica.

Viņa tam veltīja žilbinošu, bet samākslotu smaidu.

- Ak. laikam jau tikai iedomas. Man ir tā­da sajūta, ka mēs tiekam izsekoti. Droši vien vainīgi būs nervi un šis spocīgais ceļš.

Viņa nervozi ieķiķinājās un vēlreiz pavērās atpakaļ.

- Skatieties! - viņas balss izbīli skanēja pa­visam spalgi.

Paklausīdams viņai, Bonds pagrieza galvu un patiešām ceturtdaļjūdzes atstatumā ie­raudzīja melnu limuzīnu, kas lielā ātrumā tu­vojās.

Bonds iesmējās.

- Jūs taču nevarat prasīt, lai mēs būtu vienīgie, kas izmanto šo ceļu, - viņš mierinā­ja. - Kurš gan lai mums sekotu? Tam vairs nav nekāda iemesla. - Viņš papliķēja Vespe- rei pa roku. - Tas noteikti ir kāds pusmūža biznesmenis, kas noirējis šo auto un dodas uz Havru. Viņš droši vien ir aizsapņojies par garšīgām vakariņām vai savu sirdsdāmu Pa­rīzē. Beidziet, Vesper, netaisiet nu no mušas ziloni!

- Ceru, ka jums taisniba, - viņa vēl nespē­ja nomierināties. - Labi, ka gandrīz jau esam sasnieguši mērķi.

Vespere atkal patvērās klusēšanā un lūko­jās ārā pa logu.

Bonds juta, ka viņa joprojām ir saspring­ta, un tikko jaušami pasmaidīja, jo bija pār­liecināts, ka meiteni nomoka iedomas, ko rada iepriekš pārdzīvotais. Pamanījis šauru sānceliņu, kas ved jūras virzienā, viņš, lai nomierinātu Vesperi, lūdza šoferim samazi­nāt ātrumu un pēc nogriešanās uz tā apstā­ties.

Paslēpušies aiz augstā dzīvžoga, viņi pa lo­giem vēroja ceļu.

Cauri vasarīgajiem dabas trokšņiem viņi dzirdēja tuvojamies mašīnu. Vespere ieķērās Bonda roka. Braukdams garām viņu slēptu­vei, limuzīns ātrumu nesamazināja, tādēļ viņi tikai pāris sekundes spēja aplūkot iekšā sē­došā vīrieša profilu.

Vīrietis tiešām vērīgi pētīja šosejas malu, bet Bonds bija pārliecināts, ka viņa uzmanī­bu piesaistījis vien košais plakāts ar uzrakstu "L' Auberge du Fruit Dēfendu, crustaces, fri- tvres", kurš bija uzstādīts tieši virs tās vietas, kur slēpās viņu auto.

Kad limuzīna izpūtēja rūkoņa izzuda tālu­mā. Vespere nobālusi saļima savā mašīnas stūrītī.

- Viņš uz mums skatijās, - viņa izdvesa, - es taču teicu. Es jutu, ka mums seko. Tagad vi­ņi zina, kur mēs atrodamies.

Bondam sāka pietrūkt pacietibas.

'Aizliegtā augļa krodziņš, vēžveidīgie, sacepumi. 228

- Blēņas, - viņš iemeta, - tas virs taču lasī­ja uzrakstu uz plakāta, - un viņš ar roku no­rādīja uz to.

Viņa vēl īsti neticēja.

- Vai jūs no tiesas tā domājat? - viņa vai­cāja. - Laikam jau jums būs taisnība. Brauk­sim. Atvainojiet, ka kritu panikā. Nezinu, kas man bija uznācis.

Vespere noliecās uz priekšu un caur stikla starpsienu kaut ko pateica šoferim. Viņi brau­ca tālāk, un Vespere nu jau dzīvespriecīgi pa­skatījās Bondā. Viņas vaigi vairs nebija bāli.

- Tiešām, piedodiet, es… es laikam vēl ne­spēju noticēt, ka visas briesmas jau garām un vairs nav jābaidās. - Viņa paspieda Bonda plaukstu. - Jūs laikam domājat, ka esmu īsta muļķe.

- Protams, nē, - Bonds smējās. - Taču ne­vajag raizēties, jo pašlaik nevienam nav ie­mesla par mums interesēties. Operācija ir pa­beigta, un domas par to jāizmet no galvas. Iz­baudīsim brīvdienas. Skat, pie debesīm nav ne mākonīša. Vai jūs kādu redzat? - viņš cen­tās novirzīt meitenes uzmanibu.

Abi paliecās uz priekšu. Vespere jau izska­tījās gluži mundra, un pārdzīvotais atvirzījās otrajā plānā. Tas izgaisa no domām pavisam, kad viņi ieraudzīja kāpas, jūru un mazo, pie­ticīgo viesnīciņu starp priedēm.

- Tā gan nav īpaši smalka, - Vespere atvai­nojās, - bet tur viss ir nevainojami tīrs un, galvenais, arī ēdiens ir lielisks. - Viņa nedroši paskatījās Bondā.

Tomēr jebkuras raizes bija liekas. Bondam ši vieta iepatikās jau no pirmā skatiena - gan paisuma viļņu apskalotā terase, gan pati divstāvīgā ēka ar draiskajām sarkanu ķieģeļu markīzēm, kura bija ērti iekārtojusies līča zel­tainajās smiltīs pašā mēnessirpja formas krastmalas viducī, gozēdamās debeszilā ūdens atblāzmā. Daudzkārt savā mūžā viņš bija vēlējies nogriezties no galvenā ceļa un at­rast tādu klusu nostūri kā šis, kur varētu go­zēties pludmalē no saules lēkta līdz rietam un ļaut, lai pasaule ar savām rūpēm to netraucē. Un tagad viņam šāda iespēja tika piedāvāta, turklāt viņš to izbaudīs kopā ar Vesperi. Iztēlē Bonds jau skatīja šīs dienas noslēgumu.

Viņi iebrauca pagalmā ēkas otrajā pusē, un īpašnieks ar kundzi iznāca abus sagaidīt.

Mesjē Versuā bija pusmūža vīrs ar vienu roku. Otru viņš bija zaudējis, cīnoties Franču leģiona rindās Madagaskarā. Viņš bija drau­gos ar Rojālas policijas komisāru, un tas ari bija Vesperei ieteicis šo vietu un pats piezva­nījis īpašniekam, lai visu sarunātu. Viņš esot bijis visai prasīgs.

Versuā kundze patlaban beidza gatavot va­kariņas, tāpēc iznāca pretī viesiem, apsējusi priekšautu un ar karoti rokā. Viņa bija jau­nāka par savu vīru, apaļīga, glīta, ar siltu skatienu. Bonds instinktīvi nojauta, ka vi­ņiem nav bērnu un tie abi visu savu mīlestī­bu atdod draugiem un dažiem pastāvīgajiem klientiem. Varbūt arī kādam mājdzīvniekam. Droši vien viņiem nebija viegli uzturēt šo vies­nīcu, jo ziemā te diez vai apgrozijās daudz viesu. Klausoties vienīgi jūras un priežu šal­koņā, te varēja būt diezgan vientuļi.

Īpašnieks ierādīja abiem istabas.

Vespere apmetās divvietīgā numurā, bet Bonds - tieši blakus. Viņa istaba atradās ēkas stūri, un tas deva iespēju pārredzēt ap­kārtni divos virzienos. Viņus šķira vienīgi vannasistaba. Viss bija nevainojami tīrs un ārkārtīgi ērts.

īpašnieks priecājās, redzot viesu sajūsmu. Viņš paziņoja, ka vakariņas, kurām madame la patronnē* pašlaik gatavo kausētā sviestā sautētus omārus, tiks pasniegtas pusastoņos,

•Saimnieces kundze.

un atvainojās, ka "nav īstas atmosfēras, jo vēl jau ir tikai trešdiena", tomēr viņi gaidot vai­rāk ļaužu ierodamies brīvdienās. Šī sezona neesot bijusi ipaši veiksmīga. Citkārt te esot apmeties daudz angļu, bet šajos grūtajos lai­kos tie uz Rojālu atbraucot tikai brīvdienās un, pazaudējuši visu naudu pie spēļu gal­diem, tūlīt dodoties prom. Neesot vairs tā, kā agrākajos laikos. Viņš filozofiski paraustīja plecus. Nevarot jau gaidīt, ka pasaule dienu no dienas vai gadsimtu no gadsimta aizvien paliks tāda pati, un…

- Tā ir gan, - piekrita Bonds.