Kazino «Royale»

5. nodala Meitene no štāba

Kad Bonds atstāja viesnīcu "Splendide", pulkstenis nebēdnīgi dimdināja divpadsmito stundu. Gaisā varēja just spēcīgo priežu un mimozu smaržu, bet ielas otrā pusē gozējās kazino svaigi laistītie dārzi ar baltajiem grants celiņiem un taciņām. Tāda ainava li­kās vairāk piemērota izsmalcinātai operteātra gaisotnei, nevis azartspēļu atmosfērai ar vi­sām tur notiekošajām melodrāmām.

Saule zvilnēja debesjumā, un likās, ka it visur uzvaru svin jautrība un optimisms, jo mazā piejūras pilsētiņa, atkopusies no laika griežos piedzīvotajām nepatikšanām, nu cerī­gi vērās preti rītdienai, gaidot iestājamies jau­nu prieka un pārticības ēru.

Rojāla-Lezo, kas atrodas pašā Sommas upes malā, kur sākas krasta līnija ar tās glu­dajām dienvidu Pikardijas pludmalēm un aiz­stiepjas līdz Havrai, pakāpeniski pārtopot Britānijas klintīs, bija piedzīvojusi gandrīz to pašu likteni, ko Truvila.

Sākumā Rojāla (bez Lezo) bija tikai mazs zvejnieku ciematiņš, kas vēlāk, Otrās Impēri­jas laikā, tieši tāpat kā Truvila, neticami ātri izvērtās elegantā pludmales kūrortā. Tomēr - tāpat kā Dovila iznīcināja Truvilu, pēc ilga panīkuma perioda Letukē tiešām nogalināja Rojālu.

Gadsimtu mijā, kad mazajai piejūras pilsē­tiņai klājās samērā grūti, kalnos aiz Rojālas ti­ka atrasts pazemes avots, un sēra līmenis ta­jā, kā vēlāk atzina, esot tieši tāds, kāds nepie­ciešams aknu slimību ārstēšanai. Tā bija lie­liska ziņa, jo modē nāca apvienot veseļošanās kūres ar atpūtas priekiem, un, tā kā gandrīz visi franči sūdzas par savām aknām, Rojāla ātri pārtapa par Rojālu-Lezo [16] , tomēr minerāl­ūdens "Eau Royale"[17] slaidajās garkakļu pu­delēs pat tad lika atturīgi pieminēts viesnīcu un restorānu ēdienkaršu pašās beigās.

Un, patiesi, ilgi tas neizturēja konkurences cīņā ar "Vichy", "Perrier" un "Vittel". Vēlāk sā­kās tiesu procesi, kas, kā zināms, nes finan­siālus zaudējumus jebkurai no pusēm. Iespē­jams, tieši šie strīdi bija patiesais iemesls tirdzniecības apjomu kritumam, kas noveda pie tā, ka beigu beigās "Eau Royale" pirka vairs tikai vietējie patrioti. Rojāla atkal bija ;i(karīga tikai no franču un angļu ģimenēm, kas ieradās šeit pavadīt vasaras atvaļināju­mu, bet ziemā pilsētiņa pārtika no ienāku­miem, kurus deva zvejas osta, un tiem gra­šiem, kas iekrita eleganti noplukušā kazino kasē no spēļu galdiem Letukē.

Baroka stilā ierīkotajam kazino "Royale" patiesi piemita kaut kāda burvība. Varbūt tās bija Viktorijas laika elegances paliekas, kas piesaistīja Parīzes sindikāta uzmanību, un vi­ņi savas kaprīzes dēļ 1950. gadā šeit iztērēja paprāvu naudas summu.

Tagad Braitona bija atkopusies no kara se­kām, Nica tāpat. Nostalģiskā tieksme pēc zel­ta laiku vēriena varēja rast izpausmi.

Kazino tika pārkrāsots baltā krāsā ar zelta rotājumiem, kāds tas bijis sākumā, bet istabās ar jaunām blāvi pelēkām tapetēm parādījās vīnsarkani lampu abažūri un paklāji. Pie gries­tiem tika piekarināti milzu svečturi. Atkal tika iekopti dārzi, atkal darbojās strūklakas pie abām lielākajām pilsētas viesnīcām - "Splendi- de" un "Hermitage". Tur tagad visu berza, spodrināja un pārkārtoja.

Mazā pilsētiņa un vieux-port[18] izmocīja sveicinošu dežūrsmaidiņu savās rētainajās sejās, un galvenā ieliņa mirdzināja jautras vitrīnas ar lieliskākajiem Parīzes juvelieru un modes salonu piedāvājumiem, vilinot vēl ci­tus pārdotgribētājus izmantot vieglprātīgajā tūrisma sezonā piedāvātos īpaši izdevīgos īres noteikumus.

Pa to laiku kādam bija izdevies pieglaimo­ties Muhameda Ali sindikāta cilvēkiem, lai tie izmēģina roku kazino spēlēs uz īstām vīru likmēm, un "Sociētē des Dains de Mer de Ro- yale" cerēja, ka nu beidzot Letukē atgūs kādu dalu no tās naudas, kuru tai bija atvīlusi pludmale.

Stāvot, saules apspīdētam, uz dzidrā, mir­dzošā fona, Bondu pārņēma sajūta, cik sa­ņemtais uzdevums ir neiederīgs un svešs šai videi, un paša izlikšanās šķita kā pliķis sejā īstiem aktieriem, kuru profesijas brālis viņš patlaban it kā bija.

Bonds noskurinājās, it kā nokratot traucē­jošo neveiklības sajūtu, un devās uz garāžām viesnīcas otrā pusē. Viņš bija nolēmis pirms tikšanās "Hennilage" bārā apmest likumu gar krastu līdz Le Chiffre villai un tad atpakaļ pa ceļu, kas pirms nogriešanās uz viesnīcu sa­stapās ar route nationale[19] un veda uz Parīzi.

Bonds savu 4,5 litru bentliju bija nopircis 1933. gadā gandrīz nelietotu un uzturējis tei­camā kārtībā visus kara gadus, jo auto bija viņa vaļasprieks. Arī tagad viņš to katru gadu turpināja vest uz tehnisko apkopi Londonā, kur bijušais "Bentley" firmas mehāniķis, kurš tagad strādāja autoservisā netālu no Bonda Čelsijas dzīvokļa, par to rūpējās ar apskauža­mu uzcītību. Bonds parasti vadīja mašīnu ātri un droši, izbaudīdams gandriz juteklisku tīk­smi. Šis neuzkrītoši pelēkais auto ar paceļamo jumtu bez mazākās piepūles sasniedz deviņ­desmit un - nepieciešamības gadījumā - pat simt trīsdesmit jūdzes stundā.

Izbraucis no garāžas, Bonds devās augšup pa nogāzi un drīz vien viņa auto izpūtēja du- cināšana jau bija dzirdama uz platā bulvāra ar trim kustības joslām katrā virzienā, tad uz mazās pilsētiņas galvenās ielas un vēl pēc brīža uz dienvidpuses smilšainajiem kāpu ce­ļiem.

Pēc stundas Bonds, mierīgi iesoļojis pa "Hermitage" bāra durvīm, izvēlējās vienu no galdiņiem lielo logu tuvumā.

Telpu krāšņoja gleznas ar pārāk muskuļo­tiem jātniekiem, kuri pūta medību taures un kurus pavadīja putnusuņi ar skrējienā plīvo­jošu garu spalvu. Visas mēbeles bija darinātas no pulēta sarkankoka un apvilktas ar ādu, ku­ru rotāja dekoratīvas misiņa kniedes. Lampu abažūri un paklāji laistījās koši zilā krāsā. Viesmīļi lepojās ar svītrainiem formas tērpiem un zaļiem, rupja auduma priekšautiem. Bonds pasūtīja "Ameiicano" un nopētīja pārspīlēti uz­posušos apmeklētājus. "Vairums no tiem droši vien ir parīzieši," viņš nodomāja, vērodams, cik manierīgi un dzīvi visi sarunājas, radīdami to teatrāli cienīgo atmosfēru, kuru varētu saukt par l'heure de l'apēritif*. Vīrieši nesteidzīgi baudīja šampanieti, dainas savukārt pārsvarā bija devušas priekšroku sausajam "Mārtiņi".

- Moi, j'adore le "Dry",** - pie blakus galdi­ņa kāda sārtvaidze skuķe teica savam pava­donim, kas bija ģērbies šim gadalaikam ne- piemeroti biezā tvida uzvalkā un ar siekalai- nu skatienu blenza viņā pāri savam ļoti dār- gajam "Hermes" firmas sēžamspieķim, - fait avec du Gordon's bien entendu.***

- D'accord, Daisy. Mais tu sais, un zeste de citron…****

•Aperitīva stunda - pirmsmaltites laiks. "Es dievinu sauso.

"•Protams, sajauktu ar "Gordona" džinu. ••••Piekritu. Dēzij. Bet, vai zini, kāds nieks citrona…

Bonda vērīgās acis ārā uz ietves pamanīja Metisa garo stāvu. Viņš patlaban dzīvi saru­nājās ar tumšmatainu meiteni pelēkā tērpā, i^ai gan viņš to turēja, saņēmis aiz elkoņa, ša­jā saskarsmē nebija jaušama intimitāte. Par tuvību neliecināja ari ironiskais vēsums mei­tenes profilā, kas it kā brīdināja viņu šādās attiecībās neiepīt. Bonds gaidīja abus ienā­kam bārā, tomēr skatienu nepacēla, bet izli­kās joprojām vērojam garāmgājējus.

- Tas taču mesjē Bonds! - Metisa balss aiz muguras izklausījās patīkami pārsteigta. Bonds, izrādīdams tieši tikpat lielu izbrīnu, piecēlās kājās. - Vai tiešām jūs te sēžat viens? Varbūt kādu gaidāt? Es labprāt jūs ie­pazīstinātu ar savu kolēģi Lindes jaunkundzi. Mana dārgā, šis ir tas kungs no Jamaikas, kuram mūsu firmai šorīt bija tas gods pakal­pot.

Bonds palocījās, demonstrējot atturīgu draudzīgumu.

- Ļoti priecājos, - viņš vērsās pie jaunās sievietes. - Es patiešām esmu viens, un būtu patīkami, ja jūs man piebiedrotos. - Viņš pa­vilka krēslus, lai pienācēji varētu apsēsties, un, neņemdams vērā Metisa iebildumus, uz­sauca oficiantam:

- Vienu džinu kungam un vienu "Bacardi" jaunajai dāmai.

Metiss un Bonds pārmija dažus bezrūpī­gus vārdus par jauko laiku un izteica cerības, ka Rojāla-Lezo atkal atgūs savu kādreizējo rosīgumu. Meitene cieta klusu. Paņēmusi vie­nu no Bonda piedāvātajām cigaretēm, viņa brīdi aplūkoja to, tad sāka smēķēt, izgaršojot, bet netīksminoties, vilkdama dūmus dziļi plaušās un izelpodama tos caur muti un nā­sīm. Jaunās sievietes kustības bija skopas un precīzas - bez mazākās ārišķības vai uzspē­les.

Bonds sajuta viņas personības strāvoju­mu, kaut gan tā vēl nebija bildusi ne vārda. Kamēr Metiss kaut ko stāstīja, Bonds laiku pa laikam pagriezās pret meiteni, pieklājīgi mēģinot iesaistīt sarunā, un ikkatrs īsais acu uzmetiens pievienoja viņa iespaidam par jau­no paziņu kādu sīku detaļu.

Meitenes mati bija ļoti tumši un apgriezti mazliet virs pleciem, izceļot glīto zoda līniju. Lai gan smagās šķipsnas līdz ar galvas kustī­bām bieži aizsedza seju, viņa nelikās neko manām, bet ļāva tiem brīvi dzīvot savu dzīvi. Acis atradās patālu viena no otras un zilgoja pretī Bondam atklāti kā dziļa jūra, tomēr skatiens bija uzcēlis saltas vienaldzības mūri, kuru - kā viņš, pārsteidzot pats sevi, aptvē­ra - tas būtu ar mieru sašķaidīt gabalos. Mai­gā sejas āda bija nedaudz iedegusi, uz tās ne­manīja gandrīz nekādu kosmētiku, vienīgi lū- pukrāsu, kas izcēla plato, juteklisko muti. Rokas, liecinot par savaldību un labām ma­nierēm, mierīgi gulēja klēpī vai uz galda, ļau­jot aplūkot īsi apgrieztos, nelakotos nagus. Ap kaklu viņa nēsāja vienkāršu zelta ķēdīti ar saplacinātiem posmiņiem, bet labās rokas zeltnesi rotāja topāza gredzens. Pelēkā soie sauvage* kleita ar četrstūrainu kakla izgrie­zumu cieši apņēma krūtis un garumā snie­dzās līdz apaļīgajiem ceļiem. Plisētās svārku daļas audums bija puķains. To visu papildi­nāja trīs collas plata, melna pītas ādas josta, bet uz blakus krēsla gulēja tādas pašas ādas somiņa un zeltaina salmu platmale ar melnu samta lenti, kas aizmugurē bija sasieta nelie­lā pušķī. Viņas melnajām plānās ādas kur­pēm bija stūraini purngali.

Sievietes skaistums Bondu satrieca, bet savaldība neciešami intriģēja. Tagad viņš ju­tās kā spārnos, pat varbūt mazliet par daudz satraukts, domādams par to, ka abi varēs

'Dabīgais zīds.

strādāt kopā. Lai nomierinātos, viņš cieši sakļāva pirkstus ap krēsla rokubalstiem.

Metiss bija pamanījis Bonda nemieru, lai­kam tādēļ pēc brīža piecēlās.

- Atvaino, - viņš teica meitenei, - bet man jāpiezvana Dibernesu ģimenei sakarā ar šo­dien paredzētajām vakariņām. Vai neiebildīsi, ja šovakar atstāšu tevi savā vaļā?

Viņa papurināja galvu.

Bonds strauji pārņēma iniciatīvu savās ro­kās un, tikko Metiss devās uz bāra pusi pie telefona, pievērsās meitenei.

- Ja jums nav citu plānu, varbūt es varētu jūs uzaicināt vakariņās?

Viņa mazliet sazvērnieciski pasmaidīja.

- Paldies par uzaicinājumu, tas būtu jau­ki, - tad piebilda, - bet pēc tam mēs varbūt varētu aiziet uz kazino, kur, kā man teica mesjē Metiss, jūs jūtoties kā zivs ūdenī. Var­būt es nesīšu veiksmi.

Tikko Metiss atstāja abus divatā, viņa pret Bondu sāka izturēties daudz draudzīgāk. Lī­kas, ka šī vīrieša sabiedrība viņu apmierina, un, kad tie vienojās par tikšanās vietu un lai­ku, arī Bonds juta. ka ar jauniegūto paziņu būs viegli sastrādāties. Viņš saprata, ka mei­tene uzticēto uzdevumu ir gatava pildīt ar prieku un neiebilst darīt to kopā ar viņu. Vēl pavisam nesen viņš baidījās, ka nāksies pār­varēt daudz šķēršļu, pirms abi atradīs kopīgu valodu, bet tagad jutās tā, ka bez grūtībām varētu sākt apspriest uzdevuma smalkākās detaļas jau tūlīt. Bonds pats sev klusībā atzi­nās, ka sākotnējā attieksmē pret viņas iesais­tīšanu operācijā bijis aizspriedumains, un jau tagad sapņoja šo sievieti iegūt, kad pasākums būs galā.

Kad Metiss atgriezās, Bonds lūdza viesmīli atnest rēķinu un paziņoja, ka viņam jādodas atpakaļ uz savu viesnīcu, lai kopā ar drau­giem ieturētu lenču. Atsveicinoties viņš bridi paturēja meitenes roku savā plaukstā un sa­juta, ka tos abus caurstrāvo savstarpēja uzti­cēšanās un vēlme iepazīt vienam otru tuvāk. Vēl pirms stundas tas būtu licies absurdi.

Meitene ar skatienu sekoja Bondam, kad tas aizsoloja pa bulvāri.

Metiss piebīdīja krēslu viņai tuvāk un klu­su teica:

- Mēs ar Bondu esam labi draugi, un es priecājos, ka jūs viens otru esat satikuši. Man šķiet, es jau tagad dzirdu, kā divās aiz­salušās upēs sprakšķot sāk lūzt kūstošais le­dus. - Viņš pasmaidīja. - Līdz šim es nebiju redzējis, ka Bondu kaut kas spētu atkausēt. Tas viņam pašam būs kaut kas jauns un lai­kam jau tev ari.

Viņa atbildēja tikai pēc brīža.

- Jāatzīst, ka Bonds ir izskatīgs vīrietis. Viņš man atgādina Hogiju Kārmaiklu, tomēr kaut kādu saltumu un pat cietsirdibu brīžiem jaušu viņa…

Šo teikumu viņai tā ari nebija lemts pa­beigt, jo pēkšņi dažas pēdas atstatu nodrebēja milzīgā loga rūts, sašķistot sprādziena izraisītā vilnī. Eksplozija bija tik spēcīga, ka abi kopā ar krēsliem tika atmesti labu gabalu atpakaļ. Tad iestājās klusums. Ārpusē uz ietves bira kaut kādi priekšmeti. No bāra letes lēnām viena pa­kaļ otrai noripoja pudeles. Tad atskanēja spiedzieni un sākās grūstīšanās pie durvīm.

- Paliec šeit! - norīkoja Metiss.

Viņš ar spērienu atgrūda no sevis krēslu un izlēca caur tagad jau tukšo loga rāmi.