Kazino «Royale»

21. nodala Vespere

Nākamajā dienā Bonds lūdza paaicināt Vesperi. Iepriekš viņš to nebija vēlējies redzēt, lai gan zināja, ka meitene katru dienu ierodas aprūpes centrā apjautāties par drauga veselī­bu. Vairākkārt viņa bija atsūtījusi ziedus. Bondam puķes nepatika, un viņš lūdza, lai kopēja tās atdāvina kādam citam pacientam. Pēc divām šādām reizēm ziedi vairs neparādī­jās. Bonds nebija vēlējies Vesperi aizvainot, viņš vienkārši negribēja, lai tuvumā atrastos lietas, kas atgādina sievietes. Puķes it kā lū­dza sniegt atzinību to dāvātajai, kas izrādīja rūpes un pieķeršanos. Bondu tas kaitināja. Viņš necieta, ka tiek lutināts, jo tādos brīžos jutās kā klaustrofobijas slimnieks.

Bonds pagura, cenzdamies izprātot, kā likt Vesperei to saprast un vai vajadzētu lūgt vi­ņai izskaidrot savu neizprotamo uzvedību, jo baidījās, ka jebkura atbilde varētu parādīt meiteni muļķīgā gaismā. Varbūt labāk to pat nezināt, jo viņa pienākums bija sniegt M. pil­nu atskaiti par Vesperi. Bonds nevēlējās, lai tā kalpotu par iemeslu viņas atlaišanai.

Tomēr vēl vairāk viņš baidījās saņemt at­bildi uz kādu daudz sāpīgāku jautājumu.

Ārsts Bondam regulāri stāstīja par viņa ve­selības stāvokli. Viņš centās savu pacientu pārliecināt, ka paliekošas sekas spīdzināšana nav radījusi un neviena no ķermeņa funkci­jām nebūs traucēta. Tomēr Bonda pašsajūta liecināja par pretējo. Ikreiz, kad beidzās in­jekcijas iedarbība, sevi lika manīt sāpes. Vēl nežēlīgāk viņu mocīja paša iztēle. Stundām il­gās spīdzināšanās laikā Le Chiffre bija iedve­sis Bondam tik nesatricināmu pārliecību par impotences nenovēršamību, ka to atspēkot varētu tikai pretēja pieredze praksē.

Kopš pašas pirmās tikšanās ar Vesperi "Hennitage" bārā viņš iedegās nevaldāmā kais­lē. Bonds zināja, ka būtu mēģinājis jauno sie­vieti iegūt, ja vien naktsklubā viss risinātos mazliet savādāk, ja Vespere neizturētos (ik no­raidoši, ja viņu nenolaupitu… tas būtu noticis tajā pašā nakti. Ari vēlāk - ienaidnieka mašīnā un ārā pie villas - kad, Dievs ir liecinieks, vi­ņam bija pietiekami daudz citu lietu, par ko domāt, Bonds bija izjutis erotisku satrauku­mu, redzot meitenes nepiedienīgo kailumu.

Bet tagad viņš baidījās to atkal ieraudzit. Baidījās, ka izmocītais ķermenis nespēs atbil­dēt viņas jutekliskajam daiļumam. Baidijās, ka neuzvilnīs iekāre, ka asinis dzīslās nesāks vārīties. Bonds klusībā nolēma, ka pirmā at­kalredzēšanās reize būs pārbaudījums, un baidījās no iznākuma. Šīs bailes bija patie­sais iemesls, kura dēļ viņš bija atlicis tikša­nos gandrīz vai nedēlu, jo vēlējās dot savam ķermenim sagatavošanās laiku. Bonds labp­rāt būtu šo mirkli vēl novilcinājis, tomēr iek­šējā balss viņam čukstēja, ka agri vai vēlu vienalga būs jātiek skaidrībā par to. Tad kā­dēļ gan nepielikt punktu tūlīt?

Beidzot savas atveseļošanās astotajā die­nā viņš taujāja pēc Vesperes un vēlējās to sastapt agri no rita, kad vēl pēc nakts miera jutās svaigs un stiprs.

Nezin kādēļ Bonds bija iedomājies, ka meite­nes acis atspoguļosies pārdzīvojumu pēdas un viņa izskatīsies bāla vai pat slima. Viņš nebija sagatavojies ieraudzīt slaido stāvu brūni iedegu- šu, krēmkrāsas kostīmā ar melnu jostu un lai­mīgu smaidu sejā, kas tika veltīts tieši viņam.

- Ak tu debestiņ, Vesper, - viņš teica, šķībi pasmaidījis, - jūs izskatāties vienkārši satrie­coši. Jums taču vajadzēja nīkuļot pēc visa pārdzīvotā. Pa kuru laiku esat paspējusi iegūt tik skaistu iedegumu?

- Jūtos ārkārtigi vainīga jūsu priekšā, - viņa atbildēja, apsēzdamās uz gultas maliņas. - Man nekas cits neatlika, kā dirnēt pludmalē, ka­mēr jūs šeit atkopjaties. Ārsts man ieteica rī­koties tieši tā, S. nodaļas vadītājs viņu at­balstīja… Un es nospriedu, ka nekādas jēgas jau nebūs, ja es sērodama kvernēšu savā is­taba. Atradu jauku smilšaina liedaga strēlīti, kurp devos katru dienu ar pusdienu sainiti un grāmatu somā. Mājās atgriezos tikai vaka­rā. Līdz turienei var ērti aizbraukt ar autobu­su, no pieturas atliek tikai pāriet pāri kāpai, turklāt… esmu jau tikusi pāri tam, ka plud­male atrodas pa ceļam uz to villu.

Viņas balss viegli nodrebēja.

Kad atskanēja vārdi "to villu", ari Bonda plakstiņi nedaudz noraustījās.

Vespere, it kā pretojoties Bonda drūmajai klusēšanai, braši turpināja.

- Ārsts saka, ka jūs drīz drīkstēšot celties no gultas. Es domāju, ka varbūt… ka varbūt mēs tad varētu uz to pludmali aizbraukt abi kopā. Ārsts domā, ka peldes nāktu par labu jūsu veselibai.

Bonds nokremšlojās.

- Dievs vien zina, kad es būšu spējīgs at­kal peldēties, - viņš iebilda. - Ārsts jau nesa­ka visu. Un, kad patiešām atkopšos tiktāl, lai varētu mesties ūdeni, domāju, ka sākumā būtu labāk to darīt vienatnē. Es negribu bai­dīt cilvēkus, - viņš ar acīm norādija uz savu ķermeni, - mana miesa viscaur klāta rētām un nobrāzumiem. Bet jūs atpūtieties kārtīgi! Tiešām nav jēgas nīkt istabā.

Vespere sadzirdēja rūgtuma un netaisnī­bas sajūtas radīto dzēlienu viņa balsī.

- Piedodiet, - viņa teica, - es tikai domā­ju… es tikai centos…

Pēkšņi meitenes acis pieplūda asarām, vi­ņa norija kaklā iestrēgušo kamolu.

- Es gribēju… es tikai gribēju jūs iepriecināt.

Vesperes balss atkal aizžņaudzās. Nožēlas pilnām acim viņa vērās pretī Bonda apsūdzo­šajam skatienam.

Tad viņa vairs nespēja izturēt un iešņuk­stējusies aizklāja ar plaukstām seju.

- Piedodiet, - viņa elsoja, - man ir tik žēl, ka tā sanāca. - Ar vienu roku meitene taustī­jās somā pēc mutautiņa. - Tā ir mana vai­na, - viņa teica, susinot asaras. - Zinu, ka pie visa vainīga esmu es.

Bonds atmaiga. Viņš uzlika savu pārsaitē­to plaukstu uz satrauktās meitenes ceļgala.

- Viss būs kārtībā, Vesper. Atvainojiet, ka izturējos tik skarbi. Es biju greizsirdīgs, ka jūs gozējaties saulītē, kamēr es pūstu šajā palātā. Īstenībā es jau jūtos tīri labi, un, pro­tams, drīz vien mēs kopā dosimies pastaigā, un jums noteikti būs jāparāda man sava pludmale. Kā gan citādi, tas taču ir tieši tas, ko es vēlos. Tas būs tik lieliski.

Vespere saspieda Bonda plaukstu, tad pie­cēlās un piegāja pie loga. Ātri nopūderējusi saraudāto seju, viņa atgriezās pie gultas.

Bonds lūkojās meitenē maiguma pilnām acīm. Šķita, ka notikušais ir atkausējis šī aukstā, skarbā vīra sirdi. Vespere likās tik skaista un tik mīļi pret viņu izturējās. Bonds klusībā apņēmās, ka turpmākajos izteicienos būs saudzīgs pret meiteni.

Viņš piedāvāja tai cigareti, un kadu brīdi abi pavadīja, runājot par S. nodaļas vadītāju un Londonas reakciju uz Le Chiffre lietas iz­nākumu.

No Vesperes teiktā Bonds secināja, ka Londonā operāciju uzskata par izpildītu pat ar uzviju. Notikumam vēl joprojām tika veltīta pasaules lielāko preses izdevumu uzmanība, un ārzemju korespondenti centās sadzīt pēdas Jamaikas miljonāram, kurš sakāvis Le Chiffre pie spēļu galda. Žurnālisti bija uzklu- puši arī Vesperei, bet viņa esot pratusi veiksmīgi sajaukt visiem galvas, iestāstot, ka Bonds it kā devies uz Kannām un Montekar- lo, lai tur liktu uz spēles jauniegūto kapitālu. Tā nu pēdu dzinēji bija pārcēlušies uz Franci­jas dienvidiem. Metisam kopā ar policiju bija izdevies noslēpt visas pārējās pēdas, un tagad visa avīžu uzmanība tika vērsta Strasbūras virzienā un uz franču komunistu rindām.

- Starp citu, Vesper, - ierunājās Bonds, - vai pastāstīsiet man, kas īsti ar jums notika pēc tam, kad atstājāt mani naktsklubā? Es jūsu nolaupī­šanu varēju vērot tikai no attāluma, - un viņš īsumā pārstāstīja, ko tika redzējis kazino ārpusē.

- Man šķiet, es biju zaudējusi veselo saprā­tu, - teica Vespere, novērsdama acis no saru­nu biedra. - Kad neatradu Metisu vestibilā, de­vos uz izeju, kur šveicars, pajautājis, vai es es­mu Lindes jaunkundze, pastāstīja, ka vīrietis, kas sūtījis zīmīti, gaidot mašīnā pa labi no kāpnēm. Es īpaši par to nesatraucos, jo ar Me­tisu biju iepazinusies pirms pāris dienām, tā­pēc nevarēju zināt, kāds ir viņa darba stils. Mierīgi devos uz norādīto mašīnu. Tā stāvēja daļēji ēnā, mazliet uz priekšu pa piebraucamo ceļu. Kad biju pavisam tuvu, abi Le Chiffre miesassargi izlēca no aizmugurējā sēdekļa un vienkārši pārvilka man svārkus pār galvu.

Vespere nosarka.

- Izklausās pavisam muļķīgi, - viņa vainīgi paskatījās Bondā, - tomēr šī trika efekts ir biedējošs. Es jutos absolūti bezpalīdzīga, un, lai gan kliedzu, cik jaudāju, nedomāju, ka no svārku apakšas kāds manu kliedzienu varēja sadzirdēt. Es arī spēru, cik spēka, taču tam nebija īstas jēgas, jo es taču neko neredzēju, un arī rokas nespēju izmantot. Biju kā cālis uz iesma.

Bonds pamāja.

- Sapratusi, ka jūs pat nenojaušat, kas ar mani notiek, es pārbijos un izdarīju pirmo, kas iešāvās prātā, - izmetu pa mašīnas logu savu somiņu

Bonds zināja, ka pretinieks patiesībā gri­bēja piesaistīt viņa uzmanību. Pat tad, ja Ves­pere pati nebūtu izmetusi pa logu somiņu, to būtu izdarījuši viņi, kad ieraudzīja Bondu iz- skrienam uz kāpnēm.

- Tas, protams, bija prātigi darīts, - Bonds atzina, - tomēr es nesaprotu, kādēļ jūs man nedevāt nekādu zīmi, kad viņi mani pēc avā­rijas ievilka mašīnā. Es taču jūs uzrunāju. Biju pagalam uztraucies. Es nodomāju, ka vi­ņi jūs piekāvuši lidz bezsamaņai.

- Iespējams, ka tiešām biju paģībusi, - tei­ca Vespere. - Man kļuva slikti, jo trūka skā­bekļa. Kad es atguvos, viņi izplēsa svārkos pretī degunam caurumu. Tomēr es laikam paģību atkal. Patiesībā neko daudz neatceros no šī brauciena līdz villai. To, ka jūs esat sa­gūstīts, es atskārtu tikai tad, kad mēģinājāt nokļūt pie manis tur, pasāžā.

- Un viņi jums pat nepieskārās? Neviens no tiem nemēģināja uzmākties, kamēr Le Chiffre otrā istabā nodarbojās ar mani?

- Nē, viņi mani vienkārši iegrūda atzvel­tnes krēslā. Paši dzēra un spēlēja kārtis, un pēc tam abi piemiga. Laikam tieši tajā brīdī arī SMERŠ viņiem piekļuva. Tie bija sasējuši man kājas un pagriezuši ar seju pret sienu, tāpēc es neko neredzēju, tikai saklausīju sa­vādas skaņas. No tām es droši vien pamodos. Tad es dzirdēju, kā kāds nokrīt no krēsla. Pēc tam kluss solu troksnis virzījās uz izeju, tika aizvērtas durvis, un tas bija viss, līdz mani atrada Metiss, kurš dažas stundas vēlāk kopā ar policistiem ieradās villā. Es visu to laiku pavadīju tādā kā pusmiegā, un man nebija ne jausmas, kas notiek ar jums, bet, - viņa sa- minstinājās, - vienubrīd man likās, ka dzirdu kliedzienu, bet tad es nodomāju, ka tas ir ti­kai sapnis.

- Baidos, ka tas tomēr būšu bijis es, - atzi­nās Bonds.

Vespere pastiepa roku un uzlika savu plaukstu uz viņējās. Meitenes acis pildījās asarām.

- Tas ir šausmīgi, - viņa izdvesa. - Tas, ko viņi ar jums darīja. Un tas viss tikai manis dēļ. Ja vien…

Viņa atkal paslēpa seju plaukstās.

- Nu jau viss ir galā, - Bonds mierinoši no­teica. - Izlietu ūdeni nesasmelsi. Atstāsim to pagātnei. Es pateicos Dievam, ka viņi vismaz jums nav neko nodarījuši. - Viņš papliķēja

Vesperei pa ceļgalu. - Viņu plānos ietilpa ķer­ties klāt jums, kad es vairs nebūšu lieto­jams. - ""Lietojams" skan labi," viņš pie sevis nodomāja. - Mums par daudz ko jābūt patei­cīgiem SMERŠ. Bet tagad mēģināsim aizmirst visus pārdzīvojumus. Jūs taču neizdarījāt ne­ko nosodāmu. Jebkurš, saņēmis tādu zīmīti, varēja iekrist. Gan jau laiks dziedēs visas brūces, - viņš mēģināja runāt jautrāk.

Vespere pateicīgi uzlūkoja viņu caur asaru pielijušajām skropstām.

- Vai jūs to sakāt no sirds? - viņa vaicā­ja. - Man likās, ka jūs man nemūžam nepie­dosiet. Es… es mēģināšu šo pāridarījumu kaut kā izlīdzināt.

"Kaut kā?" nodomāja Bonds un vērīgi pa­skatījās meitenē. Viņa tam uzsmaidīja, un viņš atsmaidīja pretī.

- Labāk piesargieties, - viņš ķircinājās, - ka neturu jūs pie vārda.

Viņa vēlreiz, nebilzdama ne vārda, ielūko­jās Bondam acīs. Vārdos neizteiktais guva apstiprinājumu skatienā. Meitene paspieda tam pirkstu galiņus un piebilda:

- Solījums paliek solījums.

Abi saprata, kas ar to domāts.

Vespere paņēma somiņu un devās uz durvīm.

- Vai man rit atnākt? - viņa uzmeta palicē­jam nopietnu skatienu.

- Jā, Vesper, lūdzu, - atsaucās Bonds. - Tas būtu jauki. Un papētiet apkārtni cītīgāk, lai zinām, ko iesākt, kad būšu uz kājām. Vai ap­solāt padomāt par to?

- Protams, - meitene atteica. - Lūdzu, ve­seļojieties drīzāk!

Viņu acis atkal sastapās. Tad Vespere at­stāja istabu, bet Bonds klausijās, kā aiz dur­vīm izgaist viņas soļi.