Kazino «Royale»

13. nodala Mīlas skūpsts, naida skūpsts

- La partie continue,[40] - izteiksmīgi izsau­cās chel'. - Un banco de trente-deux millions.

Skatītāji paliecās uz priekšu. Le Chiffre uzsita kurpes mēlītei tik stipri, ka tā ietark- šķējās un nespēja uzreiz apstāties. Tad viņš, it kā kaut ko atcerējies, izņēma savu benzedrīna inhalatoru un iebāza tā uzgali nāsī.

- Bezkaunīgais lops, - noteica Dipona kundze, kas sēdēja no Bonda pa kreisi.

Bonda prāts atkal bija pilnīgi skaidrs. Vēl pirms mirkļa viņa dzīvība bija karājusies ma­ta galā - viņš vēl joprojām juta, ka pirkstu ga­li ir mitri no uztraukuma, - tomēr, pateicoties veiklajam trikam ar krēslu, bija izdevies ap­muļķot nāvi. Bet Bonds par to vairs nevēlējās domāt.

Viņš bija pats sevi nostādījis muļķa lomā. Spēle tika pārtraukta vismaz uz desmit minū­tēm, kas tik respektablam kazino godu neda­līja, bet nu kārtis atkal bija kurpē un gaidīja viņu. Kaut tikai tās nepieviltu! Viņš juta, ka sirds met kūleņus, domājot par to, kāds varē­tu būt iznākums.

Pulkstenis jau rādīja otro nakts stundu. Neskaitot tos, kas bija sapulcējušies, lai vēro­tu šo gadsimta spēli, vairs tikai ap kādiem trim kāršu un tikpat daudziem ruletes gal­diem rosījās daži azartiski ļaudis.

Klusumā, kas bija sastindzis ap galdu, pie kura spēlēja viņš pats, pēkšņi skaidri ieska­nējās krupjē izsauciens:

- Neuf. Le rouge gagne, impair et man- que.*

Kam bija tēmēts šis pareģojums? Viņam vai Le Chiffre?

Divas kārtis pa zaļo jūru jau kuģoja pie Bonda.

Kā astoņkājis, kas paslēpies zem klints, Le Chiffre viņu vēroja no galda otras puses.

Bonds ar stingru labās rokas tvērienu pa­sniedzās pēc kārtīm un pievilka tās sev klāt. Vai tās nesīs laimīgo devītnieku vai astotnie­ku, kas ļaus viņa sirdij priekā gavilēt?

Viņš paslēpa abas kārtis aiz savas rokas priekškara. Žokļu muskuļi savilkās, kad Bonds satraukumā sakoda zobus. Ķermenis bija sastindzis, kā uzbrukumu gaidot.

Viņam bija divas dāmas, divas sarkanās dāmas.

Plaukstas mestajā ēnā likās, ka abas vi­ņam šķelmīgi uzsmaida. Viņš tās ienida. Tas bija tukšums. Nulle. Bakarā.

- Kārti! - lūdza Bonds, cenšoties apslāpēt bezcerību savā balsi. Viņš juta Le Chiffre caur­urbjošo skatienu, kas centās ielauzties preti­nieka smadzenēs.

Bankas turētājs lēnām atklāja savas kār­tis.

Viņam kopā sanāca trīs - kungs un mel­nais trijnieks.

Bonds savaldīgi izpūta cigaretes dūmus. Vēl bija cerība. Tagad jau viņš pats bija kārts kādās citās rokās. Le Chiffre uzsita kurpei, izslidināja no tās kārti - Bonda likteni - un apmeta to otrādi.

Tas bija devītnieks, brīnišķīgais ercena de­vītnieks, kārts, kuru čigāni zīlējot sauca par "mīlas skūpstu, naida skūpstu", kārts, kas gandrīz pilnīgi noteikti nozīmēja Bonda uzva­ru.

Krupjē to liegi pārslidināja pāri galdam. Le Chiffre tas nenozīmēja neko. Bondam, ie­spējams, rokās bija vieninieks, kas dotu desmit punktus, jeb neko - bakarā, kā to mēdza dēvēt. Viņam varēja būt arī divi, trīs, četri vai pat pieci. Tādā gadījumā, summējot to ar deviņi, viņš būtu ieguvis četrus punk­tus.

Kad pašam rokās ir trijnieks, bet otram at­dodams devītnieks, situācija var būt ļoti mal­dinoša. Lēmums ņemt vai neņemt jaunu kārti var būt patiešām izšķirošs. Bonda nodoms bi­ja likt bankas turētājam pasvīst. Bija jānotiek brīnumainai sakritībai, lai tas izvilktu sešnie­ku un rezultāts būtu neizšķirts. Draudzīgā spēlē Bonds jau uzreiz būtu atklājis savu punktu skaitu.

Tā nebija draudzīga spēle, un Bonda kārtis tagad gulēja uz galda, atklājot tikai divas vie­naldzīgas muguras un starojošo ercena devīt­nieku, kas pretiniekam varēja paust patie­sību vai visdažādāko melu stāstu variācijas.

Noslēpumu glabāja divas sārtas muguri­ņas, likdamas abām dāmām skūpstīt zaļo pārklāju.

Gar bankas turētāja knābjveida deguna nāsīm aumaļām plūda sviedri. Resnā mēle iz­manīgi uztvēra tekošās straumītes, kad tās sasniedza sarkanās mutes kaktiņus. Viņš skatījās te uz Bonda kārtīm, te - savējām, te - atkal uz Bonda.

Le Chiffre ķermenis spēji nodrebēja, un viņš izslidināja no kurpes čabošās mutītes kārti.

Viņš atklāja tās seju. Skatītāji snaikstīja kaklus. Tā bija brīnišķīga kārts - piecnieks.

- Huit ā la banque,*~ teica krupjē.

Tā kā Bonds vēl joprojām sēdēja klusē­dams, Le Chiffre jau atņirdza zobus. Viņš būs vinnējis.

Krupjē lāpstiņā sniedzās pāri galdam gandrīz kā atvainodamās. Šeit nebija neviena, kas neticētu, ka Bonds ir sakauts.

"Bankā astoņi.

Lāpstiņa apmeta kārtis uz muguras. Jaut­rās dāmas gaismā starojoši smaidīja.

- Et leneuf. [41]

Skatītāji pārsteigumā tvēra pēc gaisa. Ska­nēja satrauktas balsis.

Bonda acis vērās Le Chiffre, kurš saļima krēslā, it kā to būtu ķērusi lode. Viņa mute pāris reižu atvērās, kā protestējot, bet labā roka ķēra pie rīkles. Taču tad viņš saņēmās, lai gan lūpas bija kļuvušas pavisam pelēkas.

Kad lielās čipu kaudzes tika pārbīdītas pā­ri galdam Bonda pusē, bankas turētājs, pa- taustījies žaketes iekškabatā, uzmeta galdā naudas paciņu.

Krupjē pārskaitīja naudu.

- Un banco de dix millions, [42] - viņš pazi­ņoja un sadalīja savu attiecīgā daudzuma či­pu kapitālu desmit vienādās kaudzītēs pa miljonam katrā.

'Tās ir beigas," domāja Bonds. Tas vīrs ne­atkāpsies. Viņš liek uz pēdējo, kas tam ir. Nu viņš atrodas tādā pašā situācijā, kādā es biju pirms stundas, un rīkojas tieši tāpat, kā riko- jos es. Tomēr, ja zaudēs viņš, neviens to ne­nāks atpestīt, brīnums viņam netiks dāvāts."

Bonds atlaidās krēslā un aizsmēķēja. Vi­ņam blakus uz mazā galdiņa bija parādījusies pudele "Cliquot" un glāze. Nepūlēdamies no­skaidrot, kurš to viņam uzsaucis, Bonds pie­pildīja glāzi līdz malām un izdzēra divos lielos malkos.

Tad viņš atkal noliecās uz priekšu un uzli­ka elkoņus uz galda kā cīkstonis, kas meklē atspērienu savam cīņas paņēmienam.

Spēlētāji pa kreisi no viņa klusēja.

- Danco, - viņš teica, vērdamies tieši Le Chiffre acīs.

Jau atkal krupjē viņa izstiepto roku izvei­dotajā zaļajā lagūnā ieslidināja divas kārtis.

Bonds piesedza kārtis ar plaukstu, ātri tās aplūkoja un turpat galda vidū pagrieza ar zī­mējumu uz augšu.

- Le neuf, - teica krupjē.

Le Chiffre kā nemaņā blenza uz saviem di­viem melnajiem kungiem.

- Et le baccarat, - un krupjē aizstūma pāri galdam čipu torņus.

Le Chiffre noskatījās, kā tie tiek piepulci­nāti iepriekš iegūtajiem miljoniem, kas slēpās Bonda roku ēnā, tad piecēlās un, ne vārda neteicis, izspraucās cauri pūlim līdz nožogo­juma izejai. Viņš atkabināja ar samtu apvilk- io ķēdi un atstāja to karājoties. Vērotāji pa­šķīrās. Viņu skatieni bija ziņkārības, bet reizē ari baiļu pilni, jo visiem šķita, ka pār ši vīra plecu raugās nāve. Tad viņš pazuda no Bon­da redzesloka.

Bonds piecēlās. Viņš paņēma simts tūk­stošu čipus no kaudzes sev blakām un aizsli­dināja pāri galdam pie chef de partie. Tad, iz­teicis vien tik daudz pateicības vārdu, lai ne­izskatītos nepieklājīgs, lūdza, lai krupjē no­gādā viņa laimestu uz caisse. Pārējie spēlētā­ji atstāja savas vietas. Bez bankas turētāja spēle nevarēja turpināties, un pulkstenis arī jau rādīja pustrīs. Pārmijis dažus sirsnīgus vārdus ar partneriem, Bonds palīda zem ķē­des tai vietā, kur stāvēja Vespere un Fēlikss Leiters.

Visi trīs devās uz kasi. Bondu lūdza ienākt kazino direktora privātajā darbistabā. Tur uz galda gulēja viņa milzīgā čipu kaudze, kuru Bonds papildināja ar krājumiem no savām kabatām.

Kopā bija vairāk nekā septiņdesmit miljoni franku.

Bonds atskaitīja summu, kuru vajadzēja atdot Fēliksam Leiteram, un par atlikušajiem četrdesmit miljoniem izņēma čeku "Credit

Lyonnais". Viņu silti apsveica ar uzvaru. Di­rektori būšot priecīgi, ja kungs šovakar spēlē­šot vēlreiz.

Bonds atbildēja izvairīgi. Viņš aizgāja līdz bāram un atdeva Leiteram viņa naudu. Kādu brīdi viņi pavadīja, dzerdami šampanieti un pārspriezdami spēles gaitu, līdz Leiters iz­ņēma no kabatas 45. kalibra lodi un nolika to uz galda.

- Ieroci es atdevu Metisam, - viņš teica. - Kad tas notika, viņš atradās pūļa aizmugurē un īsti nesaprata, kas par lietu. Miesassargam izdevās aizšmaukt bez mazākajām grūtībām. Varat iedomāties, kā puiši lādējās, kad atklā­ja spieķī ieroci. Metiss man iedeva šo te, lai jūs redzētu, no kā jums pašam saviem spē­kiem izdevies izvairīties. Tā ir dumdum lode - ar novirzīto kustības trajektoriju. Jūs bijāt ļo­ti tuvu kārtigām nepatikšanām. Bet mēs ne­varam to sasaistīt ar Le Chiffre. Tas vīrs iera­dās viens. Skaidrs, ka ieejas karte bija viltota. Pateicoties kara invalida apliecībai - arī droši vien viltotai -, viņš bija dabūjis atļauju spieķa ienešanai kazino. Tie ļaudis prot kārtot lietas. Bet ir jau dabūti šī vīra pirkstu nospiedumi, un rit no rīta mēs no Parīzes saņemsim sīkā­kas ziņas par viņu. - Fēlikss Leiters izkratīja no paciņas vēl vienu cigareti. - Lai nu kā, viss ir labs, kas labi beidzas. Beigās jūs Le Chiffre pamatīgi paspīdzinājāt, lai gan arī mums vie­nu brīdi klājās pavisam plāni, kā jums pašam šķiet?

Bonds smaidīja.

- Tā aploksne ir labākais, kas ar mani jel- kal ir noticis. Es jau domāju, ka beigas klāt. Sajuta nudien bija draņķīga, bet drauga plecs gadījās blakus īstajā brīdī. Ceru, ka reiz man izdosies jums to atlīdzināt.

Viņš piecēlās.

- Man jāaiziet līdz viesnīcai un jānogla­bā šis te, - Bonds teica un uzsita pa kaba­tu. - Nav nemaz tik patīkami klaiņot ap­kārt ar Le Chiffre nāves spriedumu kabatā. Viņam var ienākt prātā kas nelabs. Bet pēc tam gan es to gribēšu atzīmēt. Ko jūs par to teiksiet?

Viņš pagriezās pret Vesperi. Meitene kopš spēles beigām nebija bildusi gandrīz ne vār­da.

- Vai neiedzersim glāzi šampanieša kādā naktsklubā, pirms dodamies pie miera? Zi­nu vienu vietiņu, kas saucas "Roi Galant". Tur vienmēr pilns ar ļaudīm un jautra at­mosfēra.

- Kāpēc gan nē, - teica Vespere, - bet es tikmēr pazudīšu un sagaidīšu jūs vestibilā pie ieejas, kad būsiet noglabājis savu vinnes­tu.

- Kā ar jums, Fēliks? - Bonds cerēja, ka varēs palikt ar Vesperi divatā.

Fēlikss to izlasīja viņa skatienā.

- Es gan labāk pirms brokastīm mazliet atpūstos, - viņš teica. - Ir bijusi gara diena, un Parīze droši vien gribēs, lai es rīt esmu gatavs darbam. Dažas lietas uzticētas man tieši tādēļ, lai jūs varētu danl to, kas jums darāms. Pavadīšu jūs līdz viesnīcai, lai būtu drošs, ka dārgumu kuģis neskarts nonāk savā osta.

Cauri ēnainajai mēnessgaismai viņi pastai­gājoties devās uz viesnīcu. Abi turēja ieročus kaujas gatavībā. Bija jau trīs nakti, bet uz ie­las vēl manīja cilvēkus, un arī mašīnas stāvē­ja, novietotas pie kazino.

Pa ceļam nekas neatgadījās.

Kad viņi bija nonākuši lidz viesnīcai, Lei­ters uzstāja, ka pavadīs Bondu līdz viņa ista­bas durvīm. Bija pagājušas sešas stundas, kopš Bonds to atstāja.

- Pārsteigumus viņi laikam taupa vēlākam laikam, - Leiters secināja, kad bija apskatījis istabu. - Modribu nedrikst zaudēt. Kā jums šķiet, vai man tomēr nepalikt nomodā un ne- pakavēties jūsu sabiedrībā?

- Ejiet atpūsties, - teica Bonds. - Par mums neraizējieties! Viņiem es bez naudas neesmu vajadzīgs, un man šai ziņā ir savs plāns. Paldies par visu. Ceru, ka mēs vel sa­darbosimies.

- Es ari, - teica Leiters, - ar noteikumu, ka jūs izvelkat devilnieku, kad tas nepieciešams, un… paņemat sev līdzi Vesperi, - viņš klusāk piebilda. Tad Leiters izgāja, aizvērdams aiz sevis durvis.

Bonds palika savas istabas patvērumā.

Pēc atrašanās pie ļaužu pūļa ieskautā gal da zāles vidū un nervu saspringuma, ko sa­gādāja trīs stundas ilgā spēle, Bonds no visas sirds izbaudīja vienatni, kur viņu uzticīgi sveica (ikai paša pidžama un matu suka uz spoguļgalda. Viņš iegāja vannasistabā un ap­laistīja seju ar aukstu ūdeni, sprauslodams zem stiprās strūklas. Sajutis iesmeldzamies nobrāzumus galvas pamatnē un uz labā ple­ca, Bonds ar patiku atcerējās, ka šīs dienas laikā divas reizes izsprucis no nāves. Vai vi­ņam tagad būtu jāsēž nomodā visu nakti un jāgaida ienaidnieku ierašanās? Vai varbūt tas ir Le Chiffre, kas pašreiz - pārbijies lidz nāvei, bet par spiti visam, - cenšas nokļūt Havrā vai Bordo, lai tiktu uz kuģa un mēģinātu izbēgt no SMERŠ vajāšanas vai pat lodes?

Bonds paraustīja plecus. Šai dienai pietiks prātot par slikto. Viņš brīdi lūkojās spogulī un domāja par Vesperes atturibu, apzināda­mies, ka iekāro tās atturīgo un augstprātīgo ķermeni. Meitenes skropstās, kas ietvēra no­raidošo acu skatienu, viņš vēlējās ieraudzīt iemirdzamies asaras, bet skatienā - kaisli. Viņš gribēja sajust plaukstās tās biezos ma­tus un pakļaut slaido stāvu zem savējā. Bon­da acis samiedzās un pēkšņi seja, kas vērās pretī no spoguļa, šķita izsalkusi no ilgām.

Viņš novērsās un, izņēmis no kabatas če­ku par četrdesmit miljoniem franku, salocīja to ļoti sikā kvadrātiņā. Tad, atvēris durvis, paraudzījās, vai gaitenī neviena nav. Atstājis durvis plaši vaļā un sasprindzinājis dzirdi, lai uztvertu soļu skaņu vai lifta klaboņu, Bonds laida darbā nelielu skrūvgriezi.

Pēc piecām minūtēm viņš uzmeta vērtējo­šu skatienu savam veikumam, ielika etvijā dažas svaigas cigaretes, aizslēdza durvis, un devās prom pa gaiteni, tad cauri vestibilam ārā, ēnainajā mēnessgaismā.