Kazino «Royale»

15. nodala Pakaļdzīšanās

Tas bija visrupjākais viltojums. Bonds da­žos lēcienos bija pie bentlija, domās uzslavē­dams sevi, ka novietojis to pie pašas ieejas. Viņš žigli iedarbināja motoru, un mašīnas troksnis pārmāca šveicara purpināšanu, kad tas palēcās sāņus, lai pakaļējie riteņi neuz­sviestu granti uz viņa šaurajam bikšu sta­rām.

Kad mašīna izlīgoja cauri vārtiem un no­griezās pa kreisi, Bonds ar nožēlu iedomājās, ka arī viņa bentlijam nenāktu par ļaunu priekšējie velkošie riteņi un tik zema šasija ka sitroenam. Tad viņš ātri pārslēdza ātrumu un uzsāka pakaļdzīšanos, klausīdamies, kā paša auto izpūtēja radītā trokšņa atbalss, atsitu­sies pret šaurās galvenās ielas namu sienām, atgriežas atpakaļ pie viņa.

Drīz Bonds jau traucās pa plato piekrastes šoseju, kas - klāta ar nevainojamas kvalitātes segumu un likumos labi apgaismota - veda cauri smilšu kāpām. Viņš kāpināja motora apgriezienus un steidzināja mašīnu, kura nu jau no astoņdesmit pārgāja uz deviņdesmit jūdzēm stundā. Auto lukturu milzīgās "Mar- chal" lampas izurba tumsā drošu tuneli gandrīz pusjūdzes garumā.

Viņš zināja, ka sitroens braucis šajā virzie­nā, jo bija dzirdējis nakts klusumā atbalsoja­mies tā izpūtēja radito troksni un ievērojis, ka pagriezienos uz ceļa vēl nav nosēdušies putekļi. Viņš cerēja, ka driz ieraudzis priekšā- braucošās mašīnas starmešu gaismas kūļus, tomēr nakts palika tukša un klusa. Tikai jū­ras tālē varēja dzirdēt miglas tauru mauro­šanu, it kā krastmalā ganītos metāla govis.

Viņš trieca savu automašīnu dūmakainajā nakti arvien ātrāk un ātrāk, domās lādot Ves­peri un pašu M., ka tas uzticējis šo uzdevu­mu sievietei.

Tieši no tā viņš bija baidījies. Šīs pļāpīgās būtnes iedomājās, ka var darit vīriešu dar­bus. Kāda velna pēc viņas mierīgi nevarēja sēdēt mājās pie savām pannām un katliem un pļāpāt par lupatām, un aprunāt kaimiņie­nes, bet vīriešiem atstāt viņu vīru darbus? Un tam bija jānotiek tieši tagad, kad viņam jau likās, ka darbs ir padarīts. Vespere uzķēru- sies uz veca, banāla āķa un tagad droši vien tiks turēta gūstā kā bravurīga animācijas fil­miņu galvenā varone. Muļķa kaza!

Bonds vārījās dusmās.

Nu, protams! Ideja bija veca kā pasaule - ap­mainīt gūstekn? pret čeku četrdesmit miljonu vērtībā. Viņš pat nedomāja piedalīties šādās spēlītēs. Būdama Slepenā dienesta darbinie­ce, Vespere lieliski zināja, ar ko jārēķinās. Viņš pat nelūgs palīdzību no M. Darbs ir daudz svarīgāks par visu pārējo. Muļķīga si­tuācija… Meitenei nebija nekādas vainas, bet viņš neiekritīs uz tik lētu triku. Nedos tiem ne centa! Bija iespējams panākt sitroenu un uz­sākt apšaudi, taču kāda nejauša lode varēja nogalināt Vesperi, un tas būtu gaužām muļ­ķīgi. Jāizdara tik, cik šobrīd ir viņa spēkos, lai atbrīvotu meiteni, pirms tie viņu nogādā savā paslēptuvē, bet, ja tas neizdosies, jā­brauc atpakaļ uz viesnīcu, jāliekas gultā un jāpārtrauc par to domāt. Nākamajā rītā viņš pajautās Metisam, kas noticis, un parādīs vil­toto zīmīti. Le Chiffre cerēja dabūt naudu ap­maiņā pret meiteni? Nu, ko, Bonds neliksies ne zinis un arī citiem neko nestāstīs! Vesperei nāksies ar to samierināties. Ja šveicars kā­dām kaut ko izpļāpās, viņš teiks, ka dzērumā sastrīdējies ar draudzeni un abi pašķīrušies.

Bonda prātā trakoja vispretrunīgākās do­mas, tomēr viņš turpināja droši vadit auto­mašīnu cauri līkumiem, vairīdamies no nak­snīgajiem pajūgiem un riteņbraucējiem, kas devās Rojālas virzienā. Taisnajos ceļa posmos viņš piedeva gāzi, un bentlija divdesmit pieci zirgspēki lika mašīnai kā sāpēs kaukt nakts klusumā. Tad tika sasniegts arī šī auto re­kords - atzīme uz spidometra rādīja 120 jū­džu stundā.

Viņš saprata, ka, traucoties ar tādu ātru­mu, drīz vien panāks sitroenu, kurš - smagi pārlādēts - diez vai spēja sasniegt vairāk par astoņdesmit jūdzēm stundā. Automātiski Bonds samazināja ātrumu līdz septiņdesmit un ieslēdza miglas lukturus. Secinājums izrā­dījās pareizs - spožo starmešu gaismā viņš pāris jūdžu tālāk pamanīja iezīmējamies ot­ras automašīnas apveidus.

Bonds pataustījās zem paneļa, izņēma no paslēptuves 45. kalibra garstobra"Colt Army Spēcini" un nolika to uz blakus sēdekļa. Ja ceļa segums būs tikpat gluds, ar šo varēja trāpīt viņu riepās vai degvielas bākā no simts jardu attāluma.

Viņš atkal ieslēdza tālās ugunis un piede­va gāzi. Bonds jutās mierīgs un nosvērts. Vesperes dzīvības vai nāves jautājums tuvo­jās atrisinājumam. Bonda vaibsti zilajā pa­neļa gaismā izskatījās nežēlīgi, bet rāmi.

Tur, priekšā, sitroenā sēdēja trīs vīrieši un meitene.

Le Chiffre vadīja automašīnu, viņa lielais, receklainais augums bija nolīcis uz priekšu, rokas maigi turēja stūri. Blakus sēdēja druk­nais miesassargs, kas kazino bija ieradies ar spieķi. Kreisajā rokā viņš bija sagrābis sviru, kas atradās tuvu gridas līmenim un varēja būt paredzēta vadītāja sēdekļa pieregulēšanai.

Aizmugurē bija iekārtojies garais, tievais ieroču virs. Viņš atslābis gulšņāja, blenzdams griestos, pilnīgi nelikdamies ne zinis par to, ar kādu ātrumu traucas mašīna. Viņa labā roka glāstoši gulēja uz Vesperes atkailinātā augšstilba.

Ja neskaita garās kājas, kas bija atsegtas līdz pat gurniem, Vespere šajā vīrā neizraisīja lielāku interesi kā vienkāršs sainis. Viņas ga­rie, melnie samta svārki, uzrauti pāri rokām un galvai, augšā bija sasieti ar virvi. Apmē­ram tur, kur viņas seja atradās deguns, sam­tā bija izplēsts neliels caurumiņš, lai gūstek­ne nenosmaktu. Citādi viņa ne ar ko nebija sasaistīta, un ķermenis gausi šūpojās līdz ar mašīnas zvāļošanos.

Le Chiffre, lielāko daļu uzmanības pievēr­sis ceļam, tomēr neaizmirsa ari Bonda mašī­nas tālo uguņu atspulgu, ik pa brīdim spogulī vērojot to tuvošanos. Viņš neizskatījās uz­traucies - pat tad, kad vajāto no vajātāja šķī­ra vairs tikai nepilna jūdze. Ticis aiz līkuma, Le Chiffre vēl vairāk samazināja ātrumu. Da­žus jardus tālāk vīdēja "Michelin" reklāma, bet aiz tās šoseja krustojās ar šauru zemes ceļu.

- Uzmanību, - viņš asi uzsauca blakussē- došajam vīram.

Roka. kas turēja sviru, saspringa.

Kad līdz krustojumam bija atlicis vairs ti­kai simts jardu, ātrums tika samazināts līdz trīsdesmit. Spogulī varēja redzēt, ka līkumā parādās Bonda automašīnas tālo starmešu gaismas kūļi.

Le Chiffre acīmredzot pieņēma kādu lēmu­mu.

- Allez![45]

Vīrs, kas sēdēja viņam līdzās, asi pavilka sviru uz augšu. Mašīnas bagāžas nodalījums atvērās kā lielas valzivs žokļi. Uz ceļa kaut kas izbira, un atskanēja tāda šķindoņa, it kā mašīna vilktu aiz sevis garu ķēdi.

- Coupez!*

Virs stingri uzspieda svirai, un šķindēšana mitējās.

Le Chiffre vēlreiz paskatījās spogulī. Tieši tajā brīdi līkumā parādījās Bonda auto. Le Chiffre strauji mainīja virzienu un, izdzēsis gaismas, iegrieza mašīnu pa kreisi sānceļā.

Viņš nobremzēja tik strauji, ka riepas asi nošvīkstēja. Trīs vīri izlēca no mašīnas un pieliekušies metās slēpties aiz dzīvžoga, kas vijās gar šosejas malu un patlaban bija bent- lija uguņu izgaismots. Katram no viņiem rokā bija revolveris, bet tievajam vīrelim vēl ari kāds priekšmets, kas izskatījās kā liela, mel­na ola.

Bentlijs tuvojās, gaudodams kā ātrvilciens.