Kazino «Royale»

24. nodala Aizliegtais auglis

Atgriezies savā istabā, Bonds ar aizkusti­nājumu atklāja, ka viņa ceļa somas jau izkra­vātas, zobu birstīte un skujampiederumi kār- tigi nolikti vannasistabā uz stikla plauktiņa virs izlietnes. Otrā plauktiņa galā atradās Vesperes zobu birstīte, dažas pudelītes un se­jas krēma bundžiņa.

Bonds uzmeta skatienu pudelītēm un ju­tās pārsteigts, vienā no tām pamanījis miega zāļu tabletes. Vespere laikam notikumus villā pārdzīvo daudz smagāk, nekā viņš bija domā­jis.

Vespere jau bija ielaidusi vannā ūdeni, bet blakus tai uz krēsla nolikusi viņa dvieli un kādu dārgas vannas esences pudelīti.

- Vesper, - viņš uzsauca.

-Jā?

- Jūs esat pasaka. Jūs liekat man justies kā dārgam žigolo.

- Man lika par jums rūpēties. Es tikai klausu pavēlei.

- Mīļā, vanna ir sagatavota kā karalim. Vai jūs precēsieties ar mani?

Viņa iespurdzās.

-Jums jau vajag verdzeni, nevis sievu.

- Es gribu jūs.

- Bet es gribu savu omāru un šampanieti, tāpēc pasteidzieties!

- Labi jau, labi, - Bonds piekāpās.

Viņš noslaucījās un uzvilka baltu kreklu un tumši zilas bikses. Bonds cerēja, ka arī Vespere būs ģērbusies tikpat vienkārši, un priecājās, kad viņa bez klauvēšanas parādījās durvīs, ģērbusies zilā linu blūzē, kas piestā­vēja viņas acu krāsai, un tumši sarkanos ka­tūna svārkos ar ielocēm.

- Es nevarēju sagaidīt. Mirstu badā. Mana istaba ir virs virtuves, un lieliskā ēdiena smarža, kas plūst no turienes, padara manas mokas vēl neciešamākas.

Viņš piegāja meitenei klāt un aplika roku ap vidukli.

Vespere izlocījās no apskāviena un, saņē­musi aiz rokas, veda Bondu lejā uz terasi, kur viņus tukšajā ēdamzālē zem nojumes jau gaidīja uzklāts galds.

Šampanietis, ko Bonds tālredzīgi bija pa­sūtījis, jau atradās ledus spaini blakus galdi­ņam, un Bonds piepildīja abas glāzes. Vespe­re pievērsās mājas gaumē gatavotajai aknu pastētei un, paņēmusi pati, pasniedza ari Bondam kraukšķīgu franču maiziti un biezu pikuci tumši dzeltena sviesta, kas bija salikts starp ledus gabaliņiem.

Skatīdamies viens otrā, viņi iebaudīja dzē­rienu, un Bonds no jauna piepildīja glāzes līdz pašai augšai.

Maltītes laikā Bonds stāstīja par savu pēc­pusdienas peldi, un viņi apsprieda, ko varētu iesākt nākamajā rītā. Ne vārds netika bilsts par viņu jūtām vienam pret otru, bet gan Ves- peres, gan Bonda acis jautās satraukums par gaidāmo tuvības nakti. Viņi ļāva rokām un kājām ik pa brīdim saskarties, it kā tādējādi varētu mazināt saspringumu.

Kad omārs bija pasniegts un apēsts, kad jau otrā šampanieša pudele bija lidz pusei iztukšota un viņi tikko bija izrotājuši savas fraises (ies bois porcijas ar biezu pu­tukrējuma kārtu, Vespere apmierināti no­pūtās.

- Es uzvedos kā sivēns, - viņa laimigi dū­doja. - Jūs protat piedāvāt tieši tās lietas, kas man patīk visvairāk. Agrāk mani neviens nav tā lutinājis. - Viņa sapņaini vērās pāri terasei uz mēnessgaismas pielieto līci. - Ak, kaut es to būtu pelnījusi! - Vesperes balsi ieskanējās apslēpts rūgtums.

- Ko jūs ar to gribat sacīt? - Bonds pār­steigts jautāja.

- Ak, es tiešām nezinu. Vienmēr esmu uz­skatījusi, ka katrs saņem, ko pelnījis, tātad varbūt es tiešām to esmu pelnījusi.

Viņa paskatījās un uzsmaidīja. Meitenes acis viltīgi samiedzās,

- Jūs taču par mani gandrīz neko nezi­nāt, - viņa pēkšņi ieteicās.

Bondu pārsteidza nopietnība, kas ieskanē­jās viņas balsi, it kā sacītajam būtu kāds zemteksts.

- Es zinu tik, cik man jāzina, - viņš iesmē­jās. - Tieši tik, cik man nepieciešams rītdie­nai un paritdienai, un aizparītdienai. Arī jūs par mani nezināt vairāk. - Viņš ielēja glāzēs atlikušo šampanieti.

Vesperes skatiens kļuva domīgs.

- Ļaudis ir kā salas okeānā, - viņa teica, - tie nekad nesaskaras pa īstam. Lai arī cik tuvi viens otram būtu cilvēki, patiesībā viņi ir katrs par sevi. Pat ja nodzīvojuši kopā piec­desmit gadu.

Bonds jau sāka prātot, ka Vesperei uznā­kusi dzēruma jūtelība un izdzertais šampa nietis padarijis viņu pārlieku sentimentālu, kad meitene žirgti iesmējās.

- Neesiet taču tik norūpējies. - Vespere pa­liecās uz priekšu un uzlika savu plaukstu uz viņējās. - Es laikam kļūstu pārāk poētiska. Lai nu kā tas viss galu galā būtu, tomēr ma­na sala šonakt ir piepeldējusi ļoti tuvu jūsē­jai. - Un viņa iemalkoja šampanieti.

Bonds atviegloti iesmējās.

- Tad savienosimies un radīsim pussalu, - viņš jokoja. - Tūlīt pēc tam. kad būsim ap­ēduši zemenes.

- Nē, - viņa koķeti iebilda. - Man vēl jāpa­dzer kafija.

- Ar brendiju, - Bonds pieskaņojās Vespe­res tonim.

Pār galvu bija aizslīdējusi šaubu ēna. Pavi­sam īsa šaubu ēna, tomēr gaisa palika karāja­mies kāds neizteikts jautājums. Ari tas pagaisa, kad pār abiem atkal nolaidās tuvības siltums.

Kad viņi bija padzēruši kafiju un Bonds lē­ni malkoja brendiju, Vespere paņēma somiņu un nostājās viņam aiz muguras.

- Esmu nogurusi, - viņa teica un uzlika roku vīrietim uz pleca.

Viņš pasniedzās uz augšu, lai to vēl mirkli tur noturētu. Uz bridi abi palika kā sastingu­ši, tad Vespere pieliecās, ar lūpām viegli aiz­skāra viņa matus un aizsteidzās. Pēc īsa mir­kļa viņas istabas logā iemirdzējās gaisma.

Bonds smēķēja un gaidīja, līdz tā nodzisīs. Tad arī viņš devās projām, pakavēdamies vien tik daudz, lai novēlētu īpašniekam un viņa sievai labu nakti un pateiktos par vakariņām. Viņi pārmija dažas pieklājības frāzes, un tad Bonds kāpa augšā uz savu istabu.

Pulkstenis bija tikai pusdesmit, kad viņš caur kopīgo vannasistabu iegāja Vesperes gu­ļamistabā, cieši aizvērdams aiz sevis durvis.

Mēnessgaisma, ielauzusies pa pusaizvērta- jām žalūzijām, meta rotaļīgas ēnas uz viņas auguma platās gultas sniegbaltajos palagos. * * *

Nakamajā ritā Bonds pamodās pats savā istabā un kādu bridi kavējās atmiņās.

Tad klusitēm izlīda no gultas, uzslidināja mugurā savu halātu un, uz pirkstgaliem aiz- lavljies garām Vesperes istabai, devās uz lie­dagu.

Jūra saullēkta stundā šķita rāma un glu­da. Mazie, rožainie vilnīši laiski laizīja pie­krastes smiltis. Bija pavēss, tomēr Bonds no­vilka halātu un kails aizsoļoja līdz vietai, kur iepriekšējā vakarā bija peldējies. Tur viņš lēni un apņēmīgi brida ūdenī, līdz tas sniedzās līdz zodam. Ar vienu roku aizspiedis degunu un aizmiedzis acis, viņš līmeniski nogūlās uz ūdens virsmas un ļāva sev grimt, juzdams vē­sas strāvas plūstam gar ķermeni un plivinām matus.

Spoguļgludo jūras virsmu pāršķēla vienīgi kāda zivs, kas palēkdamās mēģināja noķert kukaini. Gulēdams zem ūdens, viņš iedomā­jās rāmo ainavu un vēlējās, kaut Vespere ta­gad nāktu caur priedulāju un viņš varētu meiteni pārsteigt, piepeši iznirdams no cilvē­cisku būtņu pamestās dabas gleznas.

Kad pēc minūtes, izšļākdams ūdens strūk­lu, Bonds skaļi iznira virspusē, viņš izjuta spēju vilšanos - visapkārt nebija nevienas dzīvas dvēseles. Vēl kādu laiku peldējies, viņš juta, ka saule jau kļūst pietiekami karsta, tā­dēļ iznāca krastā un atlaidās uz muguras, priecādamies par savu ķermeni, ko pagājusi nakts tam bija atdevusi.

Tieši tāpat kā iepriekšējā vakarā, viņš ska­tījās tukšajās debesis un saņēma no tām tieši to pašu atbildi.

Bonds piecēlās un lēnām sāka iet atpakaļ lidz savam halātam.

Viņš bija gatavs bildināt Vesperi. Viņš vairs nešaubījās. Atlika vienīgi atrast piemē­rotāko brīdi.