Kazino «Royale»

18. nodala Akmenscietā seja

Likās gluži neticami dzirdēt vēl trešo balsi. Stundu ilgās spīdzināšanas laikā bija skanējuši Le Chiffre uzdotie jautājumi un viņa paša slā­pētie atbildes vaidi. Liii gan Bonda sajūtas bija tiktai notrulinājušās, ka viņš tikko spēja uz­tvert ārpasauli, tomēr svešā balss vienā mirkli lika atgūties. Viņš atkal spēja gan redzēt, gan dzirdēt. Bonds uztvēra saspringto klusumu, kas iestājās pēc viena pusčukstus izteiktā vār­da, un redzēja, kā Le Chiffre galva lēnām pace­ļas un sejā uzplaiksni apjukums un neticīgs pārsteigums, kurš lēnām pārvēršas izbailēs.

- Stop! - aizsmakusi balss klusu pavēlēja.

Bonds dzirdēja kādu no aizmugures klusu

tuvojamies.

- Met zemē! - balss turpināja.

Bonds redzēja, kā, Le Chiffre plaukstai paklausīgi atveroties, zemē nokrīt nazis, un izmisīgi centās izlasit sava mocītāja sejā, kas īsti noliek lur, aiz muguras, bet tā atspo­guļoja vienīgi stulbu neizpratni un šausmas. Lai gan Le Chiffre lūpas sakustējās, pār tām izspruka tikai spalgs "hik". Gaļīgie vaigi trī- cēja, kad viņš centās samitrināt izkaltušo muti, lai kaut ko pateiktu. Klēpi gulošās ro­kas patvaļīgi raustījās. Viens no atnācējiem nedaudz sakustējās, sniedzoties pie viņa ka­batas, bet tad pēkšņi atsprāga nost, un Bonds minēja, ka pret vīru droši vien liek vērsts ieroča stobrs.

Uz bridi iestājās klusums.

- SMERŠ.

Ar krītošu intonāciju, it kā nekas cits vairs ari nebūtu pasakāms, šis vārds beidzot izlau­zās pār Le Chiffre lūpām. Tas visu izskaidro­ja. Tas pielika punktu.

- Nē, - viņš pretojās, - nē, es… - bet mēle sapinās.

Varbūt Le Chiffre bija gribējis kaut ko pa­skaidrot, atvainoties, tomēr tas, ko viņš re­dzēja atnācēju sejās, lika saprast, ka viss bū­tu veltīgi.

- Abi tavi vīri ir pagalam. Tu esi muļķis, zaglis un nodevējs. Mani atsūtīja no Padomju Savienības, lai tevi novāktu. Tev paveicies, ka man ir tik vien laika, lai tevi nošautu. Ja bū­tu savādāk, es izpildītu rīkojumu un liktu tev mirt nežēlīgās mokās. Tam postam, ko tu esi nodarījis, mēs neredzam robežu.

Piesmakusī balss aprāvās. Istabas klusu­mā varēja dzirdēt Le Chiffre sēcošo elpu.

Ārā aiz loga čivināja putni, daba modās jaunai dienai. Saules stari sildīja jau stiprāk, un sviedru lāses uz Le Chiffre sejas spoži mir­dzēja.

- Vai atzīsti savu vainu?

Bonds sasprindzināja gribasspēku, pūlē­damies nezaudēt samaņu. Viņš centās kon­centrēt skatienu un papurināt galvu, lai sa­kopotu domas, bet nervu sistēma bija it kā atslēgta un muskuļi neklausija prātam. Vie­nīgais, ko viņš spēja, bija fokusēt skatienu uz pelēcīgo seju sev priekšā un izvalbītajām acīm tajā.

Tieva siekalu stīdziņa iztecēja no atvērtās mutes un palika karājamies lūpu kaktiņā.

- Jā, - šī mute teica.

Atskanēja "puff - ne skaļāks, kā no zobu pastas tūbiņas izspiežot gaisa burbuli, tad ie­stājās klusums. Le Chiffre sejā pēkšņi uzra­dās vēl viena acs - tieši starp abām pārējām, pieres vidū virs resnā deguna. Maza melna actiņa bez skropstām un uzacīm…

Dažas sekundes visas trīs acis vēl it kā pārlūkoja istabu, tad seja sāka slīdēt uz sā­niem, un abas malējās acis noraustīdamās pavērsās pret griestiem. Smagā galva nokrita uz labā pleca, tad ķermeņa augšdaļa sagrīļo­jās un pārkārās pāri krēsla parocenim, it kā Le Chiffre kungam būtu kļuvis slikti. Papēži nedaudz pašļūca pa grīdu uz priekšu, un ķer­menis sastinga.

Tagad augstais, tronim līdzīgais krēsls bezkaislīgi turēja savās koka rokās līķi.

Aiz Bonda muguras kaut kas gandriz ne­manāmi sakustējās. Kāda roka satvēra viņa zodu un atgāza atpakaļ galvu.

Mirkli Bonds bija spiests skatities divās spožās acīs, kas lūkojās uz viņu caur melnu masku. Seja zem platās cepures malām uz dzeltenbrūnā lietusmēteļa fona likās cieta kā akmens. Tas bija viss, ko uztvēra Bonda apzi­ņa, pirms viņa zods tika atlaists un galva noslīga atpakaļ uz krūtīm.

- Tev veicas, - teica balss. - Neesmu saņē­mis pavēli tevi novākt. Toties es tev atstāšu savu vizītkarti. Tu esi spēlmanis un labi proti savu lietu. Kādu dienu tu, iespējams, spēlēsi pret kādu no mums. tāpēc būs derīgi tevi ie­zīmēt kā spiegu.

Svešais apgāja apkārt Bondam un nostā­jās pie viņa labā pleca.

Atskanēja ass klikšķis, atvāžoties nazim. Bonda redzes laukā parādījās pelēka pie­durkne, no kuras rēgojās netīra balta krekla aproce un spalvaina roka, kura turēja mazu duncīti. Uz mirkli tā sastinga virs Bonda la­bās plaukstas, kas bija cieši piesieta pie krēs­la paroča. Tad dunča asmens iegrieza plauk­stas virspusē trīs taisnas švīkas un ceturto, kas savienoja iepriekšējās tieši zem pirkstu kauliņiem. No šī apgāztā "m" burta uz grīdas sāka pilēt asinis.

Sāpes, salīdzinot ar iepriekš pārdzīvoto, bi­ja niecīgas, tomēr ar to pietika, lai Bonds at­kal zaudētu samaņu.

Klusi soli aizčabēja pāri istabai, ar tikko saklausāmu būkšķi aizvērās durvis.

Cauri aizvērtajam logam telpā plūda dzī- vespriecigās vasaras skaņas. Uz sienas aug­stu pie griestiem, kā tievos diedziņos iekārti, trīsuļoja divi sārtas gaismas plankumiņi. Šos baisos saules zaķīšus bija radījusi saule, kas, izlauzusies caur žalūzijām, rotaļājās asinspeļ- ķēs uz grīdas.

Laikam ritot, sārtie zaķiši pārvietojās pa sienu uz priekšu un auga aizvien lielāki.