Kazino «Royale»

19. nodala Baltā telts

Ja sapnī tu saproti, ka sapņo, tad drīz pa­modīsies.

Nākamās divas dienas Džeimss Bonds at radās tieši šādā stāvoklī, tomēr samaņu ne­spēja atgūt. Viņš it kā no malas vēroja pats savus sapņus, taču nepūlējās tajos iejauk- lies, lai gan daudzi no tiem bija paralizējoši baisi un sāpīgi. Viņš apzinājās, ka guļ gultā uz muguras, bet nevarēja pakustēties. Tad Bonds sajuta, ka ap gultu uz neilgu bridi sa­pulcējas ļaudis, tomēr viņš nespēja atvērt acis un atgriezties reālajā dzīvē.

Viņš jutās drošāk šajā tumsā un izmantoja to kā patvērumu.

Trešās dienas rītā asiņains murgs viņu, drebošu un nosvīdušu, atrāva īstenībā. Uz Bonda pieres gulēja kāda plauksta, kuru viņš atcerējās redzējis arī sapnī. Viņš centās pacelt roku un nogrūst šo plaukstu no savas pieres, bet nespēja pakustēties, jo bija piesaitēts pie gultas. Kaut kas līdzīgs balta zārka vākam traucēja, saskatīt gultas kājgali un pašam sa­vu ķermeni. Viņš gribēja izkliegt visneķītrākos lamu vārdus, taču tas prasītu pārāk daudz spēka. Vienīgais, ko viņš spēja izdvest šajā brīdī, bija vārgs šņuksts. Tad pār Bonda vai­giem sāka plūst bezspēcības asaras, un viņam kļuva pašam sevis neciešami žēl.

Atskanēja sievietes balss, kura palēnām, neatlaidīgi ielauzās viņa apziņā. Tā bija laipna un lēnīga, un Bonds saprata, ka runātāja ne­vēl viņam ļaunu, bet, gluži otrādi, mierina. Tomēr viņš nespēja noticēt. Viņam likās, ka tas ir tikai apmāns un jau pēc mirkļa atkal sāksies mocības. Tomēr, kad Džeimss sajuta, ka viņa seju maigi noslauka ar mīkstu drāni- ņu, kas smaržo pēc lavandas, viņš atkal iegri­ma sapņos.

Kad dažas stundas vēlāk Bonds no jauna pamodās, baiļu sajūta bija izgaisusi un viņš sa­juta savai ķermeni - siltu un apātiski laisku. Saule bija pielējusi balto istabu ar spožu gais­mu, un pa logu tajā ieplūda dārza trokšņi. Fo­nā varēja saklausīt klusu tuvējās pludmales viļņu šalkoņu. Bonds pakustināja galvu, un tū­līt, apģērbam nočaukstot, piecēlās netālu sēdē­jusī medmāsa. Glītā meitene parādījās viņa re­dzeslokā un, mīlīgi smaidot , saņēma aiz rokas.

- Man prieks, ka jūs beidzot esat pamo­dies, jo nekad mūžā nebiju dzirdējusi kādu tik mežonīgi lamājamies.

Bonds pasmaidīja pretī. .

- Kur es atrodos? - viņš vaicāja, un pats jutās pārsteigts par to, cik stingri un skaidri skanēja balss.

- Jūs esat Rojālas aprūpes centrā, bet ma­ni šurp atsūtīja no Anglijas, lai par jums pa­rūpētos. Mēs šeit esam divas, un mani sauc par māsu Gibsoni. Bet tagad paguliet mierīgi, kamēr es aiziešu pie ārsta un pateikšu, ka esat nācis pie samaņas. Visu laiku, kopš esat šeit, jūs atradāties komā, un tas mums sagā­dāja nopietnas raizes.

Bonds aizvēra acis un domās izmeklēja sa­vu ķermeni. Visvairāk sāpēja delnu locītavas, potītes un labās plaukstas virspuse, kur krievs bija iegriezis pazišanas zīmi. Ķermeņa vidusdaļa bija nejūtīga. Viņš nosprieda, ka tur noteikti ievadīts kāds vietējās anestēzijas līdzeklis. Visus locekļus lauzīja trula sāpe. Saites spieda un traucēja, bet neskūtais vaigs sāpīgi ķērās palagos, un viņš secināja, ka nav skuvies vismaz trīs dienas, tātad kopš spīdzi­nāšanas rīta varēja būt pagājušas divas.

Prātā viņš gatavoja noskaidrojamo jautāju­mu sarakstu, kad atvērās durvis un pa tām māsiņas pavadībā ienāca ārsts. Viņiem aiz muguras Bonds pamanīja Metisu, kurš, aiz plata smaida noslēpis savas patiesās rūpes par drauga veselību, klusītēm ieslīdēja istabā un apsēdās pie loga.

Ārsts - jauns inteliģenta izskata francū­zis - bija atbrīvots no citiem pienākumiem Otrajā birojā, lai varētu pievērsties vienīgi Bondam. Pienācis klāt un aplūkojis tempera­tūras likni gultas galvgalī, viņš uzlika roku uz sava pacienta pieres.

Jaunā ārsta runas veids bija tiešs un at­klāts.

- Jums noteikti ir vesela virkne jautāju­mu, - viņš teica lieliskā angļu valodā, - un es varētu izsmeļoši atbildēt uz lielāko daļu no tiem. Tomēr nevēlos lieki tērēt jūsu spēkus, tādēļ aprobežošos ar kailiem faktiem, bet pēc tam dažas minūtes varēsiet aprunāties ar mesjē Metisu, kuram nepieciešams precizēt dažas detaļas. Tiesa, vēl gan ir pāragri risināt šādas sarunas, taču es gribu, lai jums būtu mierīgs prāts un mēs varētu domāt vairs tikai par jūsu fiziskā stāvokļa uzlabošanu.

Māsa Gibsone pievilka pie gultas krēslu, lai ārstam būtu kur apsēsties, un atstāja is­tabu.

- Jūs esat šeit jau gandrīz divas dienas, - tur­pināja ārsts. - Negadījumā cietušo auto atra­da kāds fermeris, dodamies uz Rojālas tirgu, un tūdaļ ziņoja par to policijai. Drīz vien mes­jē Metiss noskaidroja, ka tā ir jūsu mašīna, un tūdaļ kopā ar šo vīru devās uz villu "Les Noctambules". Tur viņi atrada jūs un Le Chiffre, kā arī Lindes jaunkundzi, kura, sa­skaņā ar pašas sniegto liecību, bija tikusi cau­ri ar krietnām izbailēm. Viņa, protams, pār­cietusi šoku, bet pašlaik ir pilnīgi atlabusi un atpūšas savā viesnīcas numurā. No Londonas viņa ir saņēmusi pavēli palikt šeit, jūsu rīcī­bā, kamēr būsiet pietiekami atkopies, lai va­rētu veikt atpakaļceļu uz Angliju.

Abus Le Chiffre miesassargus atrada noga­linātus ar šāvienu pakausī. Izmantots 35. ka­libra šaujamierocis. Viņu vienaldzīgās sejas izteiksmes liecina par to, ka tie diez vai no- jautuši slepkavas tuvošanos. Abi tika atrasti tajā pašā istabā, kur Lindes jaunkundze. Le Chiffre ir miris - nogalināts ar šāvienu starp acīm. Vai jūs bijāt šīs nāves aculiecinieks?

- Jā, - Bonds atbildēja.

- Jums pašam ir nodarīti visai nopietni miesas bojājumi, taču dzīvībai briesmas vairs nedraud, lai gan esat zaudējis daudz asiņu. Ja viss ies labi, jūs pilnīgi atlabsiet, un nevie­na no jūsu ķermeņa funkcijām nebūs pavāji­nāta. - Ārsts plati pasmaidīja. - Baidos, ka dažas dienas jūs tomēr cietīsiet sāpes, bet es pacentīšos sniegt jums visu iespējamo palī­dzību. Tagad, kad esat atguvis samaņu, jūsu rokas tiks atbrīvotas, bet jums jācenšas ne­kustēties. Tomēr, kad kūdīsieties miegā, mēs jūs atkal piesprādzēsim. Vissvarīgākais patla­ban ir labi atpūsties un atgūt spēkus. Šai mirklī jūs vēl pārdzīvojat mentālā un fiziskā šoka fāzi. - Ārsts ieturēja pauzi. - Cik ilgi jūs tikāt spīdzināts?

- Apmēram stundu, - Bonds atbildēja.

- Tad atliek tikai pabrīnīties, ka vēl esal dzīvs, ar ko jūs arī apsveicu. Ne katram būtu pa spēkam kaut ko tādu izturēt. Tas lai kalpo jums par mierinājumu. Mesjē Metiss varēs apliecināt - manā praksē ir bijuši vairāki ga­dījumi. kad vīri piedzīvojuši šādu apiešanos, un diemžēl neviens no viņiem nav to tik labi pārcietis kā jūs.

Ārsts pagriezās pret Metisu.

- Jums ir desmit minūtes laika, un tad jūs bez ierunām liksiet aizraidīts. Ja pēc šīs sa­runas pacientam sāks celties temperatūra, jums nāksies par to atbildēt.

Viņš abiem plati uzsmaidīja un atstāja pa­lātu.

Metiss pienāca tuvāk un apsēdās ārsta vietā.

- Patīkams cilvēks, - teica Bonds, - es vi­ņam uzticos.

- Viņš ir no biroja, - teica Metiss. - Īsts profesionālis. Tuvākajās dienās pastāstīšu tev par viņu kaut ko vairāk. Šis virs domā, ka tu esi īsts brīnums, un es viņam piekritu. Bet ne jau tas patlaban ir vissvarīgākais. Kā pats va­ri iedomāties, vēl daudz kas jānoskaidro, un mani nomoka ar jautājumiem gan Parize, gan Londona un pat Vašingtona mūsu drauga Leitera personā. Starp citu, - viņš uz brīdi ap­klusa, - es saņēmu ziņu no M. Viņš pats per­sonīgi man piezvanīja. Pateica, ka tava darbī­ba atstājusi uz viņu lielu iespaidu. Es vaicā­ju, vai tas ir viss, un M. piebilda: "Pasaki viņam, ka Valsts kase jūtas ļoti atvieglota." Tad viņš nolika klausuli.

Bonds apmierināti pasmaidīja. Visvairāk viņu ieinteresēja ziņa, ka M. pats zvanijis Me­tisam. Tas bija kaut kas nedzirdēts. Neviens neko nedrikstēja zināt pat par M. eksistenci, kur nu vēl nonākt ar viņu tik tuvos kontak­tos, kas varētu atklāt šī cilvēka personību. Džeimss iedomājās, kāds tracis tagad sacēlies Londonas slepenajā dienestā.

- Tajā dienā, kad tevi atrada, no Londonas ieradās kāds tievs, garš vīrs ar vienu roku, - tur­pināja Metiss, nojauzdams, ka šādas sīkas detaļas Bondam sagādās vairāk prieka nekā viss cits, - un nolīga medmāsas, kā arī parū­pējās par visu pārējo. Pat tava mašīna tiek at­jaunota. Šķiet, tas ir Vesperes priekšnieks. Abi kopā pavadīja krietnu laiku, un viņš deva tai rīkojumu par tevi rūpēties.

"S. nodaļas vadītājs," nodomāja Bonds. "Viņi man sniedz karalisku aprūpi."

- Tagad ķersimies pie lietas, - teica Me­tiss. - Kas nogalināja Le Chiffre?

- SMERŠ, - atbildēja Bonds.

Metiss iesvilpās.

- Dieviņ tētiņ, - viņš ar cieņu noelsās, - tā­tad viņi tam tiešām bija uz pēdām. Kādi tie iz­skatījās?

Bonds īsi pārstāstīja notikumus lidz Le Chiffre nogalināšanas brīdim, atmezdams vi­su lieko un sniegdams tikai svarīgākās ziņas. Vārdi vēlās pār lūpām ar lielām grūtībām, un viņš jutās atvieglots, kad stāsts bija galā. Bonds juta, kā, atceroties visu pārdzīvoto murgu, miesa pārklājās ar sviedriem, kas straumēm sāka līt pār pieri. Augšup pa ķer­meni kāpa pulsējoša sāpe.

Metiss saprata, ka ir pārāk aizrāvies. Bonda balss bija sākusi skanēt vārgāk un skatiens apmiglojās. Metiss pārtrauca iztau­jāšanu un uzlika roku Bondam uz krūtīm.

- Piedod, draugs, - viņš teica. - Murgs ir beidzies. Tagad tu esi drošās rokās. Viss būs labi. Savu uzdevumu esi veicis spīdoši. Mēs esam izziņojuši, ka Le Chiffre pats nošāva abus savus miesassargus un pēc tam izdarīja pašnāvību, jo saprata, ka nespēs atskaitīties par izsaimniekoto naudu. Strasbūrā un Zie­meļos sacēlies liels troksnis. Tur viņš tika uz­skatīts par īstu varoni un komunistiskās par­tijas stūrakmeni Francijā. Šis notikums ar bordeļu biznesu un azartspēlēm ir izsitis viņu organizācijai pamatu zem kājām, tāpēc tie ta­gad skraida apkārt kā apsviluši. Pašlaik ko­munisti cenšas palaist baumas, ka Le ChilTre pēdējās dienās esot cietis no vājprāta lēk­mēm. Tomēr pēc Torēza nāves šie mēģināju­mi vairs nav ipaši auglīgi. Liekas, viņi tomēr centīsies visu nokārtot tā, lai izskatās, ka Le Chiffre lielie plāni ir bijuši plānprātiņa murgi. Redzēsim, vai tas galu galā izdosies.

Metiss redzēja, ka viņa stāstītais ir radījis ce­rēto iespaidu. Bonda skatiens jau kļuva gaišāks.

- Vēl tikai pēdējais noslēpums, - Metiss tei­ca, - un tad apsolu, ka iešu. - Viņš paskatījās rokaspulkstenī. - Kuru katru bridi ārsts iera­dīsies, lai mani patriektu. Kas ir ar naudu? Kur tā ir? Kur tu to noslēpi? Mēs ari pārmeklē­jām tavu istabu sprīdi pa sprīdim. Tās tur nav.

Bonds smaidīja.

- Ir gan, - viņš teica, - varbūt ne gluži ista­bā. Pie katras istabas durvīm ir pieskrūvēta numura plāksnīte. Protams, gaiteņa pusē.

Kad Leiters mani tajā nakti atstāja, es vien­kārši atvēru durvis un atskrūvēju šo plāksnī­ti, aizliku aiz tās salocīto čeku, tad atkal nu­muru pieskrūvēju atpakaļ. Tam tur vēl jopro­jām jābūt. - Viņš smaidīja. - Man prieks, ka tomēr ir kaut kas, ko muļķa angļi var pamā­cīt gudrajiem francūžiem.

Metiss jautri iesmējās.

- Tā laikam ir atmaksa par to, ka es tev ie­dzēlu ar to Muncu lietu. Tad jau laikam būsim kvīti. Starp citu, viņus mēs jau saņēmām ciet. Izrādās, ka nekādu lielo lomu tie nespēlē, tomēr dažus gadus viņiem šis solis būs jāpārdomā.

Viņš steidzīgi piecēlās, jo istabā ienāca ārsts un stingri paskatījās Bondā.

- Ārā! - viņš uzsauca Metisam. - Ārā, un atpakaļ vairs nerādieties!

Metiss paguva pamāt atvadu sveicienu un uzsaukt dažas uzmundrinošas frāzes, bet tūlīt tika izstumts laukā pa durvīm. Bonds dzirdēja stridā iekarsušas balsis attālināmies pa gaite­ni un pārguris atslīga spilvenos, bet viņa sirds līksmoja par visu uzzināto. Bonda smadzenēs uz mirkli uzzibsnīja domas par Vesperi, bet tūlīt pat viņš iegrima nemierīgā miegā.

Vēl bija daži jautājumi, uz kuriem viņš vē­lējās saņemt atbildes, bet tie varēja pagaidīt.