Kazino «Royale»

23. nodala Kaisles vilnis

Viņi sarunājās uz Vesperes istabiņas sliekšņa. Kad īpašnieks devās projām, Bonds iestūma jauno meiteni pāri slieksnim un aiz­vēra durvis. Tad uzlika rokas viņai uz pleciem un noskūpstīja uz abiem vaigiem.

- Šeit ir debešķīgi, - viņš sacīja.

Bonds pamanīja, kā iemirdzējās viņas acis. Vesperes rokas lēni virzījās augšup gar vīrie­ša ķermeni. Bonds strauji pievilka viņu sev klāt un cieši apņēma tās vidukli. Vespere at­lieca galvu, un viņas lūpas pavērās, gaidida- mas skūpstu.

- Mana dārgā, - viņš nočukstēja un, ar lū­pām apņēmis viņas muti, spieda tajā savu mēli, sajuzdams, ka Vespere atbild - sākumā kautrigi, tad jau kaisligāk. Bonds noslidināja plaukstas zemāk, uz viņas dibena apaļu­miem, un kaislīgi saspieda tā vaidziņus. Aiz­elsusies viņa atrāva muti, tomēr vēl bridi abi stāvēja, cieši saspiedušies kopā, un Bonds berzēja savu vaigu gar viņas seju un juta vi­ņas stingrās krūtis pie sava auguma. Tad viņš atkal pasniedzās augšup, saņēma meite­nes matus un atvilka tās galvu atpakaļ, lai tiktu pie vēl viena skūpsta. Viņa to atstūma un pagurusi atslīga gultā. Abi kādu mirkli skatījās viens otrā kā izsalkuši zvēri.

- Piedodiet, Vesper, - viņš atvainojās, - es laikam pārsteidzos.

Vespere papurināja galvu, viņu reibināja tikko notikušais un ari pašas pēkšņais jutu uzbangojums.

Bonds pienāca klāt un apsēdās blakus, vērdamies viņā ar neizmērojamu maigumu, kamēr kaisles vilnis abu dzīslās palēnam noplaka.

Vespere pastiepās un noskūpstīja Bonda lūpu kaktiņu, tad atglauda melno, nepaklau­sīgo matu sprogu no viņa sasvīdušās pieres.

- Dārgais, iedod man, lūdzu, cigareti. Nezi­nu, kur palikusi mana soma. - Viņa pārlaida miglainu skatienu istabai.

Bonds aizdedzināja cigareti un iesprauda to viņai starp lūpām. Vespere dziļi ievilka dū­mus un tad lava tiem izplūst no mutes kopā ar vieglu nopūtu.

Bonds gribēja viņu piekļaut sev klāt, bet Ves­pere atbrīvojās. Piecēlusies kājās, viņa piegāja pie loga un nostājās ar muguru pret Bondu.

Bonds nolieca galvu un pamanīja, ka viņa rokas vēl aizvien dreb.

- Mums vajadzētu izkravāt mantas un sa­posties vakariņām, - Vespere neatskatīdamās noteica. - Ejiet nomazgāties, bet es sakārtošu arī jūsu lietas.

Bonds piecēlās no gultas un piegāja viņai cieši klāt. Apskāvis meiteni no aizmugures, viņš saņēma rokās viņas krūtis. Tās maigi piepildīja plaukstas, bet cietie krūšu galiņi spiedās pret pirkstiem, tomēr Vespere vēl jo­projām skatijās ārā pa logu.

- Tagad nav īstais laiks, - viņa klusu no­teica.

Boncls pielieca galvu un, uz bridi pieglau­dis seju kuplajiem matiem, noskūpstīja viņas kaklu un tad lāva tai iet.

- Kā vēlaties, Vesper, - viņš noteica un de­vās uz durvīm.

Aizejot viņš atskatījās un redzēja, ka Ves­pere nebija izkustējusies no vietas. Bondam pēkšņi likās, ka tā raud, tādēļ viņš paspēra soli atpakaļ, bet tad saprata, ka nezina, ko teikt.

- Dārgā, - viņš klusu nočukstēja un izgāja pa durvīm, aizvērdams tās aiz sevis.

Boncls iegāja savā istabā un apsēdās uz gultas malas. Viņam bija grūti izšķirties, vai padoties kārdinājumam un kādu brīdi no­snausties, vai iet atvēsināties un atjaunot spēkus, izpeldoties jūrā. īsu brīdi viņš rotaļā­jās ar izvēles iespēju, tad piegāja pie čemodā­na un izņēma no tā baltus linauduma peld- šortus un tumši zilu halātu.

Bondam vienmēr bija riebušās pidžamas, tādēļ agrāk viņš mēdza gulēt kails, līdz Hon- kongā kara beigās radās lielisks risinājums. Viņš bija atklājis apģērbu, kas nesniedzās pat līdz ceļiem un lieliski kalpoja gan kā pidža­mas jaka, gan kā rītasvārki. Tam nebija pogu, tikai šaura josta. Piedurknes - platas un īsas - sniedzās tikai nedaudz pāri elkoņiem. Šis apģērbs ļāva justies brīvi uņ patīkami, turklāt tagad, uzvilkts pāri peldšortiem, tas paslēpa visas rētas un nobrāzumus, izņemot šaurās, bālās aproces uz delnu locītavām un potītēm un SMERŠ atstāto zīmi uz labās del­nas virspuses.

Viņš iešļūca kajas tumši zilās adas sanda­lēs un, nokāpis pa kāpnēm, pāri izvirzītajai terasei devās lejā uz pludmali. Ejot pāri pa­galmam, viņš domāja par Vesperi, tomēr vai­rījās paskatīties augšup, tāpēc netika gudrs, vai viņa vēl joprojām stāv turpat pie loga. Ja viņa tiešām tur bija, tad tomēr nedeva nekā­du ziņu.

Bonds soļoja pa mitro liedaga smilti gar ūdens malu, līdz viesnīca izzuda skatienam. Tad viņš nometa savu halātu un, vieglā soli nedaudz paskrējis, ienira sīko jūras vilnīšu apskāvienos. Spēcīgiem vēzieniem Bonds īrās aizvien tālāk prom no krasta. Lāgiem viņš ie­nira. cenzdamies pēc. iespējas ilgāk palikt zem ūdens un pilnam izbaudīt atspirdzinošo vēsu­mu virs sevis. Pēdējo reizi izniris, viņš atglau­da matus no acīm. Bija jau gandrīz septiņi, un saule vairs necepināja tik stipri kā ie­priekš, kad tā karājās tieši virs galvas un pludmalē nācās grūti atrast pavēni. Bonds apmetās uz muguras un sāka peldēt atpakaļ, ļaudams siltajiem stariem glāstīt seju.

Nonācis krastā, viņš ievēroja, ka ēna jau gatavojas apklat atstātās drēbes, tomēr nolē­ma vēl pakavēties, gribēdams mazliet apžāvē- ties, guļot raupjajās smiltīs, pirms iestājas krēsla.

Viņš nometa peldšortus un aplūkoja savu ķermeni. Ievainojumi bija gandrīz sadzijuši. Viņš paraustīja plecus un nogūlās zemē, iz­stiepis locekļus uz visām četrām pusēm kā jūras zvaigzne. Vērdamies tukšajās debesīs, Bonds domāja par Vesperi.

Viņš netika skaidrībā par savām jūtām pret meiteni, un šī neizpratne mulsināja. Sākumā taču bija pavisam praktiskas dabas nodomi. Viņš bija vēlējies ar Vesperi pārgulēt, tiklīdz radīsies tāda iespēja, jo iekāroja šo sievieti. Vienlaicīgi rastos iespēja pārbaudīt, vai viņa ķermenis spēj pilnvērtīgi darboties. Bonds bija plānojis veltīt šim eksperimentam vairākas dienas no vietas, bet vēlāk šad un tad satik ties Londonā. Tad nāktu neizbēgamā šķirša­nās, taču šoreiz tam nevajadzētu radīt īpašus sarežģījumus, jo abus bija norūdījis darbs sle­penajā dienestā. Ja tomēr rastos kādas grūtī­bas, viņš varētu palūgt komandējumu uz ār­valstīm vai ari realizēt nesen apdomāto plā­nu - atvaļināties no dienesta un doties ceļoju­ma apkārt pasaulei, kā to allaž bija vēlējies.

Tomēr Vesperei kādā neizprotamā veidā pamazām bija izdevies pārņemt viņa prātu, un beidzamo divu nedēļu laikā Bonda at­tieksme pret meiteni bija mainījusies.

Viņa bija izturējusies biedriski un nepie­spiesti, savā dziļākajā būtībā palikdama neiz­protama. 1111 tas uzkurināja interesi. Viņa ne­izpauda sevi visā pilnībā, un Bondu pārņēma sajūta, ka, neskatoties uz to, cik ilgi abi pa­liktu kopā, Vespere vienmēr prastu kādu sa­vas personības daļu atstāt noslēpumā, ku­ram viņš nemūžam nespētu piekļūt. Šai sie­vietei vienmēr bija savs viedoklis, un viņa vienmēr visu izlēma pati, nekad nepakļauda­mas, bet vienmēr palikdama lepna un nepie­ejama. Tomēr tagad viņš bija atklājis arī to, ka Vespere spēj būt aizraujoši jutekliska, bet viņas brīvību mīlošais gars tajā pat laikā pre­tojās pašas ķermeņa dziņām. "Milas akts ar Vesperi vienmēr mazliet atgādinās izvaroša­nu. Milēties ar viņu būs tāpat, kā doties sa­traucošā ceļojumā, 110 kura nav atslābinošas atgriešanās. Viņa atdosies alkatīgi," Bonds prātoja, "un savtīgi izbaudīs visus tuvības mirkļus, nekad neļaujot sevi pakļaut."

Viņš kails gulēja smiltīs un centās aizgai- ņāt secinājumus, ko lasīja debesīs. Tad pa­grieza galvu un pārlūkoja pludmali - ēnas no kāpām jau gandrīz bija viņu sasniegušas.

Viņš piecēlās un sākta tirit no ķermeņa smiltis, tad iedomājās, ka tik un tā būs jāiet nomazgā­ties, un, pacēlis šortus, devās atpakaļ uz viesnī­cu. Tikai sasniedzis savu smiltis nomesto halātu un pacēlis to, Boncls aptvēra, ka vēl joprojām ir kails. Pat nepūlēdamies uzvilkt bikšeles, viņš uz­meta halāt ii uz pleciem un turpināja ceļu.

Tajā brīdī Džeimss jau bija izšķīries par tā­lāko rīcību.