Kazino «Royale»

26. nodala Dusi saldi, mīļotā

Nākamās divas dienas ne ar ko neatšķīrās no iepriekšējām.

Ceturtās dienas rītā Vespere, pateikusi, ka viņai radusies nepieciešamība iegādāties zā-

Ies, devās uz Rojālu. Turp un atpakaļ viņu aizveda taksometrs.

Nakti viņa visiem spēkiem centās izskatī­ties jautra. Viņa daudz dzēra, un, kad abi de­vās augšā, Vespere ievilka Bondu savā guļam­istabā un kaislīgi tam atdevās. Bonda ķerme­nis atbildēja, bet, kad viss bija beidzies, Ves­pere izmisīgi raudāja, ieslēpusi galvu spilve­nā. un Džeimss, vēl lielāka izmisuma mākts, atgriezās savā guļamistabā.

Bondam bija trausls miegs, tādēļ agri no rīta viņš uztrūkās, izdzirdējis piesardzīgi at­veramies Vesperes istabas durvis. No lejas- stāva atskanēja klusas skaņas. Viņš bija pārliecināts, ka tās plūst no telefona kabi- nes. Pēc īsa brīža blakusistabas dunas klu­si aizvērās, un Bonds saprata, ka Parīzē arī šoreiz neviens nav atbildējis uz telefona zva­nu.

Tā bija sestdiena.

Svētdien atkal ieradās virs ar vienu aci. Bonds to saprata, tiklīdz bija pacēlis skatienu no šķīvja un ieraudzījis Vesperes sejas iz­teiksmi. Atstāstot viņai savu sarunu ar mesjē Versuā, Bonds, nevēlēdamies meiteni lieki satraukt, bija noklusējis, ka svešais solījis at­griezties.

Bonds bija zvanījis ari Metisam un pārbau­dījis, kam pieder "Peugeot". Izrādījās, ka tas pirms divām nedējām noīrēts kādā prestižā firmā. Klients esot kāds šveicietis, vārdā Ādolfs Getlers. Adresē viņš uzrādījis Cīrihes banku.

Metiss bija sazinājies ar Šveices policiju, un tā apstiprināja, ka uz šī kunga vārda mi­nētajā bankā tiešām ir atvērts rēķins. Tas gan netiekot bieži izmantots. Getlera kungs it kā esot saistīts ar pulksteņu ražošanu. Sīkā­ku informāciju varot sniegt tikai tādā gadīju­mā, ja pret viņu tiek izvirzīta apsūdzība.

Vespere, visu noklausījusies, bija tikai pa­raustījusi plecus, bet nu, ieraudzījusi šo cil­vēku, viņa pameta galdu, pat nepieskārusies ēdienam, devās augšup un ieslēdzās savā is­tabā.

Pabeidzis maltīti, Bonds sekoja viņai. Pēc krietnas pierunāšanas panācis, lai Vespere atslēdz durvis un ielaiž viņu istabā, Bonds ie­vēroja, ka žalūzijas ir pievērtas, jo viņa droši vien bija slepus vērojusi terasi.

Vesperes seja bija auksta kā akmens. Bonds aizveda viņu līdz gultai un palīdzēja apsēsties, pats iekārtodamies līdzās. Kādu brīdi abi sēdēja stīvi kā ļaudis vilciena vago­nā.

- Vesper, - viņš beidzot ierunājās, saņem­dams meitenes auksto roku savā delnā. - Tā mēs nevaram turpināt. Tam ir jāpieliek punkts. Mēs viens otru mokām, un es redzu tikai vie­nu izeju. Vai nu tu man visu izstāslisi, vai ari mums jāšķiras. Nekavējoties.

Vespere neko neatbildēja, un viņas rokas nedzīvi gulēja Bonda plaukstā.

- Mīļotā, - viņš lūdzās, - atklāj man, kas tev uz sirds. Vai tu maz zini, ka tajā rītā es atgriezos no jūrmalas, nolēmis tevi bildināt? Vai mēs nevaram sākt visu no gala? Kas tas par briesmīgu murgu, kas posta mūsu dzī­vi?

Kādu brīdi Vespere klusēja, vientuļa asara noritēja pār viņas vaigu.

- Vai tu tiešām biji nolēmis lūgt manu ro­ku?

Bonds pamāja.

- Ak Dievs, - viņa iešņukstējās. - Mans Dievs…

Vespere pagriezās un, apskāvusi Bondu, pieglauda seju viņa krūtīm.

Viņš piespieda meiteni sev cieši klāt.

- Pastāsti, mana mīļotā, - viņš mudinā­ja. - Pastāsti, kas tevi tā sāpina.

Šņuksti kļuva klusāki.

- Atstāj mani uz bridi vienu, - viņas balsī skanēja agrāk nedzirdēta intonācija. Tā varēja nozīmēt atkāpšanos. - Ļauj man visu pārdo­māt. - Vespere noskūpstīja Bonda seju, turē­dama to abās rokās. Viņas skatienā bija neiz­sakāmas ilgas. - Mīļais, es cenšos rīkoties tā, lai mums abiem būtu labāk. Lūdzu, tici man! Tomēr tas ir briesmīgi. Esmu iekļuvusi bais­mīgā… - viņa atkal iešņukstējās, piekļauda- mās Bondam kā bērns, kam rādījušies murgi.

Viņš mierināja meiteni, glāstīdams tās ga­ros, melnos matus un maigi viņu skūpstī­dams.

- Tagad ej, - Vespere teica. - Man nepie­ciešams laiks, lai sakārtotu domas. Mums būs kaut kas jāuzsāk.

Viņa paņēma kabatlakatiņu un, nosusinā­jusi acis, pavadīja Bondu līdz dūnām. Abi vēl­reiz cieši apskāvās un saskūpstījās, un tad Vespere aizvēra aiz viņa durvis.

Vakarā starp viņiem atkal valdīja gandrīz vai agrākā jautrība un tuvības sajūta. Vespe­re gan izskatījās satraukta, un viņas smiekli dažbrīd skanēja nervozi, bet Bonds bija apņē­mies uzturēt atraisītības gaisotni, un tikai maltītes beigās viņam paspruka kāda nepār­domāta piezīme, kas lika meitenei apklust.

Vespere uzlika savu plaukstu uz sarun- biedra rokas.

- Nepieminēsim to tagad, - viņa teica. - Aiz­mirsti to uz bridi! Tā ir pagātne. No rīta tu vi­su uzzināsi.

Jaunā sieviete paskatījās Bondā, un viņas acis pēkšņi pieplūda asarām. Viņa steidzīgi sameklēja somiņā kabatlakatiņu un ņēmās tās susināt.

- Ielej man vēl nedaudz šampanieša, - viņa palūdza un saspringti iesmējās. - Nē, es gri­bu vēl daudz šampanieša. Nav godīgi, ka tu dzer vairāk par mani.

Viņi sēdēja un dzēra, lidz pudele bija tuk ša. Tad Vespere piecēlās kājās. Viņa turējās pie sava krēsla un ķiķināja.

- Man šķiet, ka esmu iereibuši, - meitene murmināja, - kāds kauns! Lūdzu, Džeims, nerāj mani. Es ļoti cenšos būt jautra. Un es esmu jautra.

Nostājusies Bondam aiz muguras, viņa iz­laida pirkstus caur vīrieša melnajiem matiem.

- Iesim augšā, - Vespere aicināja. - Es ne­izsakāmi vēlos tevi šonakt.

Pametusi gaisaskūpstu, viņa aizsteidzās.

Divas nākamās stundas piepildīja pacietī­gi. maigi glāsti un apvaldīta mīļuma pilna kaisle, par kuras atgriešanos viņu attiecībās Bonds vēl dienu iepriekš nebija uzdrošinājies pat sapņot. Pašaizsardzības un neuzticēšanās baijeras bija nojauktas, un vārdi, ko tie viens otram teica, skanēja nevainīgi un patiesi. Vairs nekas neaizēnoja viņu laimi.

- Tagad tev jāiet, - teica Vespere, kad Bonds kādu laiku bija snaudis viņas apskā­vienos, un, it kā gribētu ņemt atpakaļ tikko izteiktos vārdus, vēl ciešāk sakļāva rokas ap vīrieša pleciem, dūdodama bezgalīgas mīlestī­bas apliecinājumus un ar visu ķermeni kļau- damās viņam klāt.

Kad Bonds beidzot piecēlās un noliecās, lai noskūpstītu Vesperi uz lūpām, novēlot la­bu nakti, viņa pasniedzās un iededza gaismu.

- Paskaties uz mani, - viņa teica, - un ļauj man paskatīties tevī.

Bonds nometās ceļos pie gultas.

Viņa izpētīja katru Džeimsa vaibstu, it kā redzētu to pirmo reizi. Tad pastiepa rokas un apķērās viņam ap kaklu. Vesperes skaistās, zilās acis atkal bija asaru pilnas. Viņa pievil­ka Bonda galvu sev klāt, maigi noskūpstīja viņa lūpas un, izslēgusi gaismu, ļāva tam iet.

- Ar labu nakti, mans sirdsmīļotais, - viņa nomurmināja.

Bonds noliecies noskūpstīja Vesperi un noslaucīja viņas asaras.

Dodamies uz durvju pusi, viņš atskatījās.

- Dusi saldi, miļotā, - viņš novēlēja. - Ne­raizējies vairs, tagad viss bus labi.

Viņš klusi aizvēra durvis un, aizgrābts lidz sirds dzijumiem, devās uz savu istabu.