Kazino «Royale»

20. nodala Sātana daba

Bonds strauji atlaba. Kad Metiss trīs die­nas vēlāk atkal ieradās apraudzīt draugu, Bonds jau bija uzstutēts gultā sēdus, un viņa rokas vairs nebija piesprādzētas. Ķermeņa le­jasdaļa vēl joprojām atradās baltajā, zārkam lidzīgajā teltī, taču viņš pats izskatījās līksms, un sāpju lēkmes vairs tikai paretam lika viņa acīm samiegties.

Metiss izskatījās sadrumis.

- Te būs čeks, - viņš teica. - Sajūta, ka tev kabatā ir četrdesmit miljoni franku, nav slik­ta, tomēr labāk paraksti to, un es ieskaitīšu naudu tavā Lionas kredītbankas kontā. Mūsu draugs no SMERŠ nav atstājis nekādas pē­das. Nekā, kur pieķerties. Domājams, ka uz villu viņš braucis ar velosipēdu vai gājis kā­jām, jo tu taču nedzirdēji piebraucam mašīnu un abi miesassargi acīmredzot arī. Tas nekā­du prieku nesagādā. Man nav gandrīz nekā­du vērā ņemamu faktu par šo SMERŠ organi­zāciju, un arī Londona man nevar palīdzēt. Vašingtona gan teica, ka viņiem kaut kas ir, bet tās izrādījās parastās muļķības, kas iegū­tas no gūstekņiem, un tu jau pats zini, ka tām ir tikpat liela vērtība, kā Anglijas iedzīvo­tāju aptaujai par viņu valsts slepeno dienestu vai ari ierindas francūža zināšanām par Otro biroju.

- Es domāju, ka viņš ir braucis no Ļeņin- gradas caur Varšavu uz Berlīni, - teica Bonds. - No Berlines ir daudz iespēju doties uz jebkuru vietu Eiropā. Tagad viņš noteikti jau ir mājās un uzklausa pārmetumus, ka at­stājis mani dzīvu. Šķiet, ka viņi ir savākuši krietnu faktu materiālu no tām dažām rei­zēm, kad mūsu celi krustojušies, man pildot M. uzdotos darbiņus. Pats viņš laikam domā, ka ir bijis ārkārtīgi asprātīgs, iegriezdams man plaukstā šo zīmi.

- Ko tas nozīmē? - nesaprata Metiss. - Ārsts minēja, ka tev rokā iegriezts kaut kas līdzīgs otrādi apgrieztam "m" ar pagarinātu astīti augšpusē. Viņš neteica, ka tam varētu būt kāda nozīme.

- Es jau pats ari tam spēju uzmest tikai īsu acumirkli, pirms atslēdzos, tomēr vēlāk, pārsiešanas laikā, esmu šo meistardarbu ap­lūkojis vairākkārt, un man šķiet, ka tas varē­tu būt krievu burts "Š" - tas patiešām izska­tās līdzigs apgāztam "m" ar astīti. SMERŠ ir saīsinājums no SMERĶ ŠPIONAM - nāvi spie­giem -, un viņam liekas, ka nu ir mani iezī­mējis kā spiegu. Tas, protams, nav nekas pa­tīkams, jo, kad atgriezīšos Londonā, M. droši vien liks man vēlreiz iet slimnīcā, lai pārstādī­tu ādu. Bet patiesībā tas mani vairs neuz­trauc, jo esmu nolēmis iesniegt atlūgumu.

Metisam pārsteigumā pavērās mute.

- Atlūgumu? - viņš neticīgi pārvaicāja. - Kā­da velna pēc?

Bonds novērsa skatienu un izlikās pētām savas apsaitētās rokas.

- Kad no manis tur centās izsist putek­ļus. - viņš teica, - man pēkšņi sāka iepatik­ties doma, ka varētu vēl padzīvot. Pirms Le Chiffre sāka, viņš izmeta frāzi, kas iespiedu­sies man atmiņā. "Spēlēt indiāņus." Viņš tei­ca, ka es rotaļājoties kā puišelis. Tagad man liekas, ka varbūt Le Chiffre bija taisnība.

- Redzi, - Bonds turpināja, vēl joprojām skatīdamies uz saviem apsējiem, - jaunībā tev liekas, ka skaidri redzi, kur ir melns, kur balts, bet, kad tu kļūsti vecāks, to izšķirt nā­kas aizvien grūtāk. Skolā tev ar karotīti ielej mutē, kuri ir varoņi, kuri - ļaunie ienaidnieki, un tu audz liels un vēlies kļūt par varoni, kas nokaus ļaunos.

Viņš iecirtīgi pavērās Metisā.

- Tā nu ir sanācis, ka divu pēdējo gadu laikā es esmu nogalinājis divus ļaunos. Pir­mais bija Ņujorkā. Japāņu šifrēšanas speci­ālists mēģināja uzlauzt mūsu kodus Rokfelle- ra centra trīsdesmit sestajā stāvā, kur ir Ja­pānas konsulāts. Es paslēpos pretimesošā debesskrāpja četrdesmitajā stāvā un mierīgi pāri ielai vēroju viņa darbošanos. Tad man atsūtīja kolēģi no mūsu Ņujorkas biroja un pāris trīsdesmit trešā kalibra remingtonu ar optisko tēmēkli un klusinātāju. Mēs uzdabū- jām tos augšā līdz manai slēptuvei un vairā­kas dienas nosēdējām, gaidot pateicīgu bridi. Puisis izšāva sekundi pirms manis. Viņa uz­devums bija tikai izsist caurumu logā, lai es varu trāpīt japānim. Lode laikam aizslīdēja gar stiklu, Dievs vien zina, kurā virzienā, ta­ču, kad šāvu es, mērķēdams nule izsistajā caurumā, trāpiju japānim tieši starp zobiem, kad tas, muti pavēris, pēkšņi pagriezās pret logu, lai redzētu, kas tur notiek.

Bonda balss piesmaka.

- Darbiņš tika padarīts diezgan tīri, bez lieka trača, no trīssimt jardu liela attāluma. Nekāda personīga kontakta. Nākamā reize Stokholmā nebija tik patīkama. Tur es nogali­nāju norvēģu dubultaģentu, kas spēlēja pret mums vāciešu labā. Pateicoties viņam, tiem jau bija izdevies saņemt gūstā divus mūsu vī­rus. Arī šoreiz visam vajadzēja notikt klusi un mierīgi. Tieši tāpēc es izvēlējos viņa guļamis­tabu un nazi, bet tas nelga ilgi pretojās. Šo divu nopelnu dēļ man piešķīra dubultnulles. Pašam likās, ka esmu gudrāks par gudru, jo ieguvu stiprā un neuzveicamā reputāciju. Dubultnulles pie mums var saņemt tas, kurš spēj nogalināt aukstasinīgi un neatstājot pē­das. Tik tālu, - viņš paskatījās uz Metisu, - viss izskatās vienkārši brīnišķīgi. Varonis nogali­na divus ļaundarus, bet tad varonis Le Chiff­re ķeras klāt ļaundarim Bondam. Un ļaunda­ris Bonds, kurš zina, ka patiesībā nemaz nav ļaundaris, sāk saprast, ko domāja tie divi vi­ņa paša upuri. Tad vairs nav tik viegli izšķirt, kas ir kas. Protams, - viņš aši turpināja, ne­ļaudams Metisam neko iebilst, - patriotisma jūtas dara savu un liek visam izskatīties ne­vainojami. bet šis valsts mēroga skatījums man šķiet novecojis. Šodien mēs cīnāmies pret komunismu. Lai tā būtu. Bet, ja darbība risinātos pirms piecdesmit gadiem, tad paš­reizējie konservatīvisma lozungi mūsos raditu tādu pašu sašutumu, kā šodien komunisma saukļi, un mums liktu doties cīņā, lai tos iz­nīcinātu. Vēstures gaita kļūst aizvien straujā­ka, un varoņi un ļaundari mainās lomām.

Metiss, paraudzijies Bondā pārsteigumā ieplestām acīm, paplikšķināja draugam pa plecu un mierinādams saņēma viņa roku.

- Tu gribi teikt, ka dārgais Le Chiffre, kurš darīja, ko varēja, lai tevi pārvērstu einuhā, nevar tikt kvalificēts kā ļaundaris? - viņš vai­cāja. - Kad tu tā runā, varētu likties, ka viņš tev sitis pa galvu, nevis… - Metiss zīmīgi pa­māja uz gultas kājgaļu. - Pagaidi tikai, kad M. tevi sūtīs neitralizēt vēl kādu le chiffre. Varu saderēt, ka divreiz viņam nebūs jāatkār­to. Un kā tad ar SMERŠ? Es tev teikšu, man nemaz nepatīk doma, ka viņi skraida apkārt pa Franciju un nogalina ikvienu, kas izskatās pēc viņu tik dārgās valsts iekārtas nodevēja. Tu taču esi sasodīts anarhists.

Bonds iesmējās.

- Protams, protams, - viņš sacīja. - Pie­sauc vien katra vārda galā mūsu draugu Le Chiffre. Kas gan varētu būt vienkāršāk, kā pa­sludināt viņu par pašu Sātanu. It īpaši man, jo tieši man viņš sagādāja sātaniskas mokas. Ja viņš tagad šeit ierastos, man varbūt arī rastos vēlēšanās apgriezt viņam sprandu uz līdzenas vietas, taču es to nedarītu, lai gan lam būtu attaisnojums - atriebība. Varbūt tā­pēc, ka manī notikusi morāles normu inven­tarizācija, bet varbūt savas valsts dēļ.

Viņš uzmeta skatienu Metisam, lai redzē­tu, vai draugs jau garlaicībā nežāvājas, klau­soties pārdomās par lietām, uz kurām pats lūkojās vienīgi kā uz pienākumu.

Metiss vērās pretī un smaidīja.

- Turpini, mans dārgais draugs! Angļi ir tik savādi. Gluži kā krievu matrjoškas. Tu tās ver vaļā, un katras vēderā ir cita, mazāka par ie­priekšējo, bet pašas pēdējās iekšpusē vairs nav nekā. Tukšums. Tomēr meklēšanas pro­cess ir bijis intriģējošs. Turpini! Attisti savu domu līdz galam! Varbūt kādu no taviem argu­mentiem es varēšu aizņemties un likt galdā sa­vam priekšniekam, ja vēlēšos tikt vaļā no kāda nepatīkama uzdevuma. - Viņš nīgri pasmīnēja.

Bonds izlikās šo īgnumu neievērojam.

- Lai būtu vieglāk atšķirt labo no ļaunā, ļaudis ir radījuši tēlus, kas iemieso šos pret­status to galējās izpausmēs. Tie atšķiras kā melns no balta, un mēs tos dēvējam par Die­vu un Sātanu. Tomēr savā aklumā mēs esam atstājuši nepamanītu kādu niansi. Par Dievu mums šaubu nav - viņa skaidrajā vaigā pa­zīstam vai katru bārdas rugāju, taču Sā­tans… Kāds viņš īsti izskatās? - Bonda uzme­ta Metisam triumfējošu skatienu.

- Kā sieviete, - Metiss ironiski atsmēja.

- Labi jau, labi, - turpināja Bonds, - tomēr es esmu mēģinājis dziļāk analizēt šo tematu. Esmu jautājis pats sev, kura pusē man būtu jānostājas. Es patiesībā jūtu līdzi Sātanam un tādiem viņa sekotājiem kā vecais, labais Le Chiffre. Sātanam neklājas viegli, un man vienmēr ir bijusi tieksme aizstāvēt tos, kam tiek darīts pāri. Mēs taču nedodam tam na­bagam iespēju paskaidrot savu nostāju. Mū­su rīcībā ir mūžsenā grāmata par Dieva liku­miem, kas māca būt labiem, bet vai mums ir viena īsta grāmata par Sātanu, par ļaunumu, par to, kā cilvēks kļūst ļauns? Sātanam nav praviešu, kas pierakstītu viņa desmit bauš­ļus, un nav apustuļu, kas uzrakstītu viņa biogrāfiju. Viņa lietas nav mūsu dokumentu skapī. Par viņa isto būtību mēs nezinām ne­kā. Tikai to, ko vecāki mums vēstījuši vakara pasaciņās. Tomēr, cik interesanti būtu izlasit grāmatu par Sātanu visās tā izpausmēs, ale­gorijas par ļaundariem, sakāmvārdus par ļaundariem, visa veida folkloru par ļaunda­riem… Mums ir tikai dzīvo cilvēku piemēri, kuri mūsu acīs nav pietiekami labi, un patie­sībā mēs vienmēr sekojam vienīgi savai intuī­cijai. Tātad, - turpināja Bonds, manāmi iesi­lis, - Le Chiffre kalpoja cēlam mērķim, patiesi radošam mērķim, iespējams, pašam nozīmī­gākajam mērķim uz zemes. Ar savu ļauno ek­sistenci, kuru es tik muļķīgā kārtā palīdzēju iznīcināt, viņš izstrādāja tādu uzvedības nor­mu kodeksu, uz kura fona mēs spējam sa­skatīt tam pretējas vērtības. Tajā īsajā laika sprīdī, kuru Le Chiffre pavadīja dzīvajo vidū, mums tika dāvāta iespēja saskatit un novēr­tēt viņa mežonīgo dabu, lai no šim attiecībām mēs atdzimtu daudz šķīstāki savā garā.

- Bravo! - Metiss zobgalīgi iesaucās. - Es lepojos ar tevi, draugs! Tevi vajadzētu spīdzi­nāt katru dienu. Mēģināšu paturēt prātā, ka šovakar man jāpaveic kaut kas ļauns. Varbūt sākt tūlīt? Šo mācību priekšmetu neesmu ap­guvis visai centīgi - esmu saņēmis diezgan vājas atzīmes, - viņš ar nožēlu balsī turpinā­ja, - bet nu man jāatgūst iekavētais. Es jau redzu gaismu tuneļa galā. Drīz es tā kārtīgi izpriecāšos. Jāpadomā, ar ko sākt. Varbūt ar slepkavību, ļaunprātīgu dedzināšanu, izvaro­šanu? Taču nē, tas nebūtu pietiekami smalki. Būs jāpārlasa marķīzs de Sads, jo man patie­šām trūkst pieredzes.

Viņa seja sadrūma.

- Bet ko lai iesākam ar savu sirdsapziņu, dārgais Bond? Kur to lai liekam, kamēr būsim aizņemti, tīksmi strādājot kādu grēka darbu? Tā mums var radit neērtības. No tās nebūs viegli atbrīvoties, jo sirdsapziņa ir mūžīga, tā dzimusi tajos laikos, kad mums tik līdzīgo pērtiķveidīgo radījumu ģimenē radās pirmais cilvēks. Ja nepratīsim ar to tikt galā, tā mums var sabojāt izklaides prieku. Mums jāizdomā, kā tai piegriezt skābekli, lai gan viņa, maita, ir sīksta. Tomēr, ja beigu beigās tiksim ar to ga­lā, būsim pārspējuši pašu Le Chiffre. Tev, dārgo Džeims, padoms jau bija rokā. Tu vari sākt tieši ar atlūgumu. Tas būtu smalks veids, kā uzsākt savu jauno ceļu. Turklāt tur nav nekā sarežģīta. Ikvienam kabatā var at­rasties atlūguma ierocis. Tev tikai atliek no­spiest gaili, un līdz ar to tu būsi izšāvis lielu caurumu savas valsts paļāvībā uz tevi un pie reizes arī savā sirdsapziņā. Ja runājam par mani, tad ari man būs jāmaina daži ieradumi.

Metiss uzmeta skatienu pulkstenim.

- Lieliski. Esmu spēris pirmo soli, jo patla­ban par pusstundu kavēju tikšanos ar polici­jas priekšnieku.

Viņš izplūda smieklos un piecēlās.

- Bija interesanti ar tevi patērzēt, dārgo Džeims. Varbūt tev vajadzētu pārkvalificēties par tiesnesi. Bet, kas attiecas uz tavu neizprat­ni, kā atšķirt labo no sliktā un varoņus no ļaundariem, tad jāteic, ka grūtibas sagādā tikai abstraktie tēli. Tev taču pašam būtu jāzina, vai esi ists anglis vai tāds kā krievu matrjoška.

Pie durvim viņš apstājās.

- Atzīsti, ka Le Chiffre tev personīgi sagā­dāja lielas ciešanas. Domāju, ka tu tomēr ķertos tam puisim pie rīkles, ja viņš vēlreiz nostātos tavā priekšā. Tad nu piemini manus vārdus: Londonā tu sastapsi citus le chiffre, kas mēģinās izrēķināties ar tevi un kaitēt la­vai valstij. M. tev par viņiem pastāstīs. Tieši tagad, kad esi pieredzējis īstu nežēlību, tu tos uzreiz pratīsi atšķirt no pārējiem un rūpīgi sekosi, lai viņi tiktu iznīcināti, jo tu gribēsi pasargāt gan pats sevi, gan ari sev tuvos. Ne­ticu, ka tava roka nodrebēs. Tu tos saodīsi pa gabalu un zināsi, ko tādi var nodarīt. Varbūt tu mazliet patirgosies, pirms piekritīsi pildīt nākamo uzdevumu. Varbūt tu gribēsi būt pārliecināts, ka tas velns patiesi ir tik melns, kā viņu mālē, tomēr vienalga redzēsi, ka ap­kāri lēkā simtiem velnēnu un ka tev ir daudz darāmā. Un tu turpināsi cīnīties. Bet, kad tu iemīlēsies, kad tev būs sava sirds karaliene vai jauka sieva un bērni, par ko rūpēties, iz­šķirties būs daudz vieglāk.

Metiss atvēra durvis un nostājās uz sliekšņa.

- Mēģini veidot ap sevi pasauli no dzīva­jiem, miļo Džeims. Par tiem cīnīties ir vien­kāršāk, nekā par principiem. - Viņš iesmē­jās. - Un neliec man tevi vilties!

Viņš pamāja un aizvēra aiz sevis durvis.

- Pagaidi! - iesaucās Bonds.

Steidzīgi soļi jau attālinājās pa gaiteni.