Lampas bērni 1 grāmata Piedzīvojums ar Ehnatonu

9. nodaļa dŽini

- Jūs gribat teikt, ka mēs esam džini gluži kā Arā­bijas naktīs? Džons jautāja. Kur puisis atrod lampu vai pudeli un izlaiž džinu laukā?

Nimrods pamāja ar galvu.

- Jūs droši vien jokojat, Filipa teica.

- Saprotu, ka tam ir diezgan grūti ticēt, Nimrods atzina.

- Bet jūs to apgalvojat, Džons sacīja.

- Bet, ja jūs padomāsiet par dažām dīvainībām, kas ar jums notikušas pēdējā laikā, proti, pēc tam kad jums izrāva gudrības zobus, tad jums neapšaubāmi nāksies pieļaut tikpat dīvaina izskaidrojuma iespēju.

Nimrods nopētīja savu cigāru, iekams paņēma to at­kal mutē, tad ievilka, līdz tā gals spīdēja tikpat sarkans kā viņa žakete, un izpūta milzīgu dūmu gredzenu. Uz mirkli dūmu gredzens ieguva tādas pašas aprises kā li­dojošais paviljons, ko dvīņi bija redzējuši sapnī gudrības zobu izraušanas laikā, un tad pazuda gaisā.

- Piemēram, Nimrods turpināja, vai nav dīvaini, ka es zinu visu par šo sapni, kuru jūs redzējāt, ka­mēr bijāt anestēzijas ietekmē? Par to, kā mēs satikā­mies Braitonas Karaliskajā paviljonā. Ka tur bija kāda kundze, kas spēlēja cimboli. Ka mēs spēlējām kauliņus? Ka Džons uzmeta trīs sešniekus, Filipa četrus un kopā jūs uzmetāt piecus. Ja tas bija sapnis, tad kā lai es to visu zinātu?

- Kas tad tas bija, ja ne sapnis? Džons taujāja.

- Gluži vienkārši devos uz Ņujorku, atstāju savu ķer­meni Kārlaila viesnīcā Medisona avēnijā un ceļoju savā astrālajā ķermenī tā sacīt, fiziskā ķermeņa ēteriskajā apveidā jeb ēnā uz slimnīcu, kur jums rāva zobus un ieslīdēju jūsu ķermenī.

- Pārsteidzoši.

- Pa to laiku, kamēr jūs bijāt anestēzijas ietekmē, es pārņēmu savā ziņā jūsu prātu. Iedvešot dažus no pārdzīvojumiem, kurus jūs tik dzīvi atceraties. Un pie­kodinot, ka jums saviem vecākiem vajag tikai izteikt vēlmi braukt uz Londonu, lai tas notiktu.

- Un kāpēc tas notika tieši tā? Filipa prašņāja. Ka viņi tik labprāt piekrita?

- Cilvēki un džini noveco dažādā ātrumā, Nimrods paskaidroja. Būt par džinu vēl neko nenozīmē, līdz parādās gudrības zobi un tiek izrauti. Cilvēkiem gud­rības zobi jeb pūķa zobi, kā džini tos atzīst par labāku saukt, īstenībā nekam neder. Bet mums, džiniem, tie ir ļoti svarīgi. Tā ir zīme, ka jūsu spēki ir gatavi lietošanai. Tiklīdz pūķa zobi ir izrauti, jūsu īstā dzīve kā džiniem var sākties. Nimroda nākamais dūmu riņķis atgādi­nāja Ņujorkas silueta aprises. Kad jūsu gudrības zobi bija izrauti, jūsu vecāki neuzdrīkstējās jums pretoties.

- Džinu gudrība sākas šai brīdī, Rakšasasa kungs piebilda.

Bet Filipa vēl aizvien purināja galvu.

Tēvocis Nimrods paskatījās uz Rakšasasa kungu un, mazliet nokaitināts, arī pakratīja galvu. Tas ir grūtāk, nekā biju iedomājies, viņš teica. Pag, man kaut kas ienāca prātā. Viņš uzsita knipi pret Džonu un Filipu. Vai jums kādreiz uznāk klaustrofobija?

Dvīņi paskatījās viens uz otru un tad pamāja ar galvu.

- Aha, viņš iesaucās un izpūta dūmu riņķi džina lampas apveidā. Tas tāpēc, ka tik daudzus no mums ieslodzījuši lampās un pudelēs gudri cilvēki, kuru mūs­dienās laimīgā kārtā ir mazāk, nekā bija kādreiz. Tādēļ mums ir ogles tabletes, lai uzturētu mūs siltus iekšpusē un neļautu mums krist panikā, kad attopamies kaut kur ieslēgti. Kad džins ir silts, tas ir rāms un atslābis. Vai tā nav, Rakšasasa kungs?

- Kaķis pats sev ir labākais padomdevējs, gluži pa­reizi, Rakšasasa kungs piebilda.

- Tās bija tabletes ko māte mums iedeva, ja? Džons apjautājās, jo bija vairāk nobriedis pārliecībai, ka viņš ir džins, nekā vina dvīņumāsa.

- Tā varētu domāt. Kā jau teicu, džini ir veidoti no uguns, tāpēc jūs atklāsiet, ka visi siltuma avoti līdzēs jums saglabāt mieru.

Filipa samulsusi pameta acis uz Rakšasasa kungu, kas sēdēja pie kamīna, kūpinādams pīpi, un apsvēra, ka nebija nemaz tik grūti domāt par šo vīru kā veidotu no uguns; ja viņš vēl mazliet pietuvotos liesmām, viņš būtu grauzdiņš.

- Parasti pirmais, ko džins dara, kad viņš vai viņa atbrīvoti no lampas vai pudeles, ir pārvērsties dū­mos, izmantojot zemes atmosfēras skābekli, Nimrods turpināja. Atklāta uguns, liesma zem restēm, sveces, ogles tabletes, pat kāda cigarete, tas viss spēj līdzēt.

- Bet vai smēķēšana nenodara ļaunu veselībai? -

Džons iebilda.

- Tā ir ļoti kaitīga cilvēkiem, jā. Bet nemaz nav slikta džiniem. Jūs ievērosiet, ka cilvēki mēģina darīt daudz ko tādu, ko mēs varam darīt, bet parasti sekas ir posto­šas. Tas prasījis daudz laika, bet beidzot mums izdevies nodot zinu, ka smēķēšana viņiem nodara ļaunumu.

- Pieņemot, ka tas viss sasniedz mērķi, Džons sacīja, nedroši paskatījies uz māsu. Un es nesaku, ka man tikai tā liekas. Vai būt par džinu nozīmē, ka es cil­vēkiem varu izpildīt trīs vēlēšanās vai ko tamlīdzīgu?

- Jā, iespējams. Bet tas, kas tev jāsaprot pirmām kārtām, jaunais cilvēk, un tas ir svarīgāk par visu, ka džini ir veiksmes sargi Visumā tās iedomātās tenden­ces uzturētāji un aizbildņi, kas vispār zināma kā izde­vība. Nejaušu notikumu virkne, kas ir vai nav labvēlīga cilvēku interesēm. īsi sakot, izdevība kā panākumu vai neveiksmes iemesls vai dāvātājs Visumā pastāv kā fi­zisks spēks, kuru var pārvaldīt vienīgi džini. Jūs va­rēsiet izpildīt trīs vēlēšanās, kad būsiet sapratuši, kā un kāpēc. Bet tikmēr, kamēr jūsu džina spēks mazliet pieaugs, tas ir kas tāds, ko spēj izdarīt vienīgi jūsu zem­apziņa.

- Jūs domājat, it kā mēs to nosapņotu? Filipa jau­tāja.

- Tieši tā, Nimrods apstiprināja.

- Tas varētu izskaidrot notikumu ar Bārstūla kungu un kundzi lidmašīnā, Filipa sacīja. Vismaz man tā šķiet.

- Tagad tu sāc saprast, Nimrods piekrita. -Viens no abiem droši vien izteica vārdu "vēlos", un tu droši vien juti, ka viņi tev patīk.

Viņa nākamais dūmu riņķis izskatījās kā Boeing

- Viņš teica, ka vēloties būt atpakaļ mājās, Filipa paskaidroja. Man viņa bija žēl.

- Nu re! Klasisks gadījums, ko mēs, džini, saucam par cildenu vēlēšanās piepildīšanu. Tu laikam iemigi, domādama, cik jauki būtu, ja nabaga Bārstūla kungs dabūtu, ko viņš vēlas.

- Tā ir taisnība. Filipa savilka lūpas un izskatījās domīga. Mūsu sapnī, uz brīdi pieņemot, ka tas tiešām bijāt jūs, vai iemeslam, kāpēc jūs likāt mums mest kau­liņus, bija kāds sakars ar veiksmi?

- Jā. Es gribēju pārbaudīt jūsu pašreizējās spējas ietekmēt izdevību. Un izrādījās, ka pa abiem jūsu spējas ir lieliskas. Sagadījās, ka jums abiem kopā tās ir tikpat labas kā jebkura pieauguša džina spējas. Un šobrīd tas ir ārkārtīgi noderīgi mūsu mērķim. Ļaujiet man pa­skaidrot…

- Tā cildenā… padarīšana, Džons pārtrauca Nim­rodu.

- Cildenās vēlēšanās piepildīšana, Nimrods atkār­toja.

- Tas varētu izskaidrot, kas notika ar Trampa kun­dzi, mūsu saimniecības vadītāju, Džons piebilda. Tieši pirms mūsu brauciena uz šejieni Trampa kundze laimēja 33 miljonus dolāru Ņujorkas megamiljonu lo­terijā.

- Es atminos, ka nodomāju, cik jauki būtu, ja viņa laimētu pietiekami daudz naudas un varētu apciemot savas meitas Eiropā, Filipa atzinās.

- Nekas ļauns netika nodarīts, ko? Nimrods teica. Tā mēdz gadīties. Bet ziniet, kad cilvēki izrunā vārdu "vēlos", ne jau viņiem vajadzētu būt piesardzīgiem. Mums, džiniem, arī jābūt piesardzīgiem. Ne vienmēr ir labi, ja cilvēki iegūst to, ko vēlas. Kā tas atgadījās ar Bārstūla kungu un kundzi. Mēs varētu nojaust, ka gribam tiem palīdzēt, bet reizēm parasti, kad esmu at­klāts, labāk ir, ja viņi paši panāk to, ko grib. Ar cītīgu darbu. Tā viņi labāk prot novērtēt savu ieguvumu, lai šis "tas" būtu kas būdams. Tāpat daudzkārt gadās, ka viņi savu vēlēšanos neizdomā līdz galam. Un neapsver, kādas tam visam būs sekas, ja viņu karstākā vēlēšanās tiešām piepildīsies.

- Nereti gadās, ka cilvēka teiktais salauž paša de­gunu, Rakšasasa kungs ierunājās.

- Kā dažās no tām pasakām Arābijas naktīs, Džons piebilda.

- Tieši tā.

- Ja tas, ko jūs sakāt, ir taisnība, Filipa sacīja, un mēs esam džini, tad ir kāds vienkāršs paņēmiens, kā to visu pierādīt.

- Ko tu iesaki? Nimrods jautāja.

Filipa paraustīja plecus. Es nezinu. Manuprāt, jūs šai ziņā esat eksperts. Kā būtu, ja liktu kaut kam pa­rādīties vai pazust?

- Un ko tas pierādītu? Nimrods pavaicāja.

- Protams, triks nav triks, kamēr tas nav izdarīts trīs reizes, Rakšasasa kungs apliecināja.

- Tas varētu pierādīt, ka jūs esat džins, Filipa teica.

- Vai tiešām? Un, ja nu es likšu kaut kam parādīties, kā tu zināsi, ka tas tur nav bijis jau iepriekš?

Filipa uzmanīgi pārlaida acis istabai.

- Piemēram? viņa jautāja.

- Varbūt degunradzis, Nimrods ieteica, izpūzdams dūmu riņķi degunradža apveidā.

- Vēss triks, Džons ar lielu apbrīnu iesaucās.

- Tie ir tikai dūmi, Filipa iebilda. Te nav īsta degunradža.

- Bet kā tu vari būt par to tik pārliecināta? Nim­rods nelikās mierā.

- Es esmu pārliecināta, Filipa apgalvoja un apņē­mīga palocīja galvu, līdz dūmu degunradzis pazuda ne­būtībā.

- Bet ja nu tas būtu ļoti mazs degunradzis?

- Tad tas nebūs īsts degunradzis, Filipa aizrādīja.

- Laba atbilde, Nimrods uzslavēja. Tomēr tā nu ir noticis. Šajā istabā ir degunradzis. Un es to varu pie­rādīt.

Viņš norādīja uz otru istabas galu, kur tagad stāvēja degunradzis. Divpadsmit pēdas garš un piecas pēdas augsts pie pleciem, degunradzis skaļi sprauslāja caur milzīgajām nāsīm un tad pamīņājās uz pēdām ar biezo ādu, tā ka Nimroda ēdamistabas grīdas dēļi nočīkstēja zem dzīvnieka divas tonnas lielā svara.

- Augstā debess! Filipa iesaucās un paspēra soli atpakaļ, bet degunradzis, saklausījis meitenes balsi un sajutis viņas kustību, nogrozīja lielās ausis, noraustīja augšējo tvērējlūpu un tad enerģiski parāva uz augšu divdesmit astoņas collas garo ragu.

Nimrods uzsmaidīja māsasmeitai. Esi apmierināta?

- Jā, viņa kā pārakmeņojusies nočukstēja. -Tieciet no tā vaļā!…

- Tikt vaļā no kā?

- No degunradža, protams.

- Kāda degunradža?

Viņa atkal paskatījās un redzēja, ka degunradzis ir pazudis. Bija izgaisusi arī dzīvnieka asā smaka, kas zvēru bija pavadījusi.

- Maģija, Džons noelsās, uz kuru Nimroda varas demonstrējums bija atstājis milzīgu iespaidu.

- Maģija? Ak kungs, nē, manu zēn. Džins nenodar­bojas ar maģiju. Tā padarīšana ir bērniem un vientie­sīgiem pieaugušiem. Džins iedarbina savu gribu. Tas ir īstais vārds, kā nosaukt to, ko mēs darām. Mēs liekam darboties savai gribai. Tas ir, mazliet citiem vārdiem sakot, prāts pār matēriju. Tas arī viss. Nekad nesauciet to par maģiju. Te nav iejaukta nekāda maģija. Aizde­dziniet manu lampu, tūlīt jūs man jautāsiet, vai man ir trusītis un cilindrs. Bet jūs saprotat, ko es gribu teikt pierādījumu sakarā. Vienu brīdi tas ir te, nākamajā vairs nav.

- Kā ir ar tēti? Filipa pajautāja. Vai viņš arī ir džins?

- Nē, jūsu tēvs ir cilvēks, Nimrods atbildēja. Džina spēks nāk vienīgi no mātes. Tomēr daudzi džini apprec cilvēkus. Sievietes džini, kas apprec cilvēkus, laidīs pa­saulē bērnus džinus. Bet vīrieši džini, kas apprec cilvē­kus, radīs tikai cilvēkbērnus.

- Un vai tētis to zina? Filipa taujāja.

- Protams. Kaut gan viņš to nezināja, kad apprecēja jūsu māti. Viņa iemīlējās, tā sakot, pa gabalu un apņē­mās noskaidrot, kas viņš ir par cilvēku. Tāpēc nolēma viņu izjokot. Tas nebija slikts joks. Tikai maza, gudra viltībiņa, lai noskaidrotu, vai viņam ir laba sirds. Viņa saģērbās skrandās un, izlikdamās par bezpajumtnieci, lūdza jūsu tēvam sīknaudu kafijas tasei. Jūsu tēvs bija ļoti labsirdīgs un nojauta, ka jūsu mātei piemīt kas īpašs. Tā nu viņš tai izkārtoja dzīvokli un darbu. Galu galā viņi apprecējās, un tad Leila viņam pateica, ka viņa ir džine. Bet visa lielā bagātība, ko viņš sakrājis, ir iegūta ar paša pūlēm.

- Cik romantiski, Filipa sacīja.

- Tā tas ir, Nimrods piekrita. Jūsu māte kā džine izdarīja viņam kādu svarīgu pakalpojumu, bez kura viņš nebūtu tas, kas šodien ir. Divi vīrieši, kuriem loti skauda Edvarda panākumi, grasījās nogalināt viņu un nozagt viņa naudu. Leila to uzzināja un būtu abus no­galinājusi, bet Edvards lūdza saudzēt viņu dzīvību. Šie divi vīrieši bija viņa brāļi Alans un Nīls.

- Jūs taču negribat teikt…? Džons juta, ka viņam atkaras žoklis, kad Nimrods izpūta nevis vienu, bet di­vus dūmu riņķus, kuri vismaz uz brīdi atgādināja viņu iemīļotos ģimenes dzīvniekus.

- Leila tos abus pārvērta par suņiem.

- Tas izskaidro daudz ko, Filija piebilda.

- Tā gan, Džons piekrita, tagad vēlēdamies, kaut nebūtu visus pārliecinājis suņus pārdēvēt: kas tur par brīnumu, ja to vārdi skanēja tik cilvēciski; un nebija nekāds brīnums, ka nabaga tēvs tik ļoti bija iebildis suņus nosaukt par Vinstonu un Elvisu.

- Jūsu tēvs bija tik satriekts par Leilas džines spēka bargo izpausmi, ka pierunāja viņu apsolīt nekad vairs to nelietot. Vēl svarīgāk kad piedzimāt jūs abi, Edvards lika Leilai apsolīt, ka audzinās jūs nevis kā džinus, bet kā normālus cilvēkus. Līdz šim viņa šo solījumu ir tu­rējusi. Un tas diemžēl ir iemesls, kāpēc šos pēdējos ap­tuveni desmit gadus viņa un es viens otram esam bijuši svešinieki. Lai kas jūsu mātei un tēvam bija padomā, viņiem bija vislabākie nolūki. Bet es vienmēr esmu do­mājis, ka informāciju par to, kas jūs esat, nevajadzētu no jums slēpt.

Nimrods paraustīja plecus. Tā nebija mana darī­šana, līdz viņa nolēma sūtīt jūs uz vasaras skolu Salemā. Saprotiet, lai būtu džins, ir nepieciešama zināma koncentrēšanās spēja. Bet doktora Grigza skola piedāvā vidi, kurā tādi jauni džini kā jūs var kļūt neatšķirami no citiem apdāvinātiem bērniem.

- Jūs gribat teikt, ka ir vēl citi vecāki, kuri vēlas panākt, lai viņu bērni nebūtu džini? Džons jautāja.

- Daži, Nimrods atbildēja. Sabiedrībā, kādā mēs dzīvojam šodien, pakļaušanās tam, ko uzskata par nor­mālu, ir galvenais. Grigzs spekulē uz cilvēcisku nevēlē­šanos būt atšķirīgiem.

- Bet kā viņš spēj šo spēku kādam atņemt? Džons nesaprata. Viņš jau to uztvēra kā apvainojumu, ka ir kāda vieta, kur varētu panākt, lai viņš vairs nav džins. Tas šķita vairāk nekā interesanti.

- Vina Elembikas tehnika [4] ir loti vienkārša, Nimrods paskaidroja. Viņš uzdod tik daudz skolas darbu, ka jūsu uzmanība tiek pilnīgi novērsta no džina spēka vingrināšanas, līdz jūs vairs to nespējat apzināties vai tamlīdzīgi. Ļaunākais ir tas, ka viņš savus audzēkņus pārliecina nekad neticēt nekam tādam, ko nevar pie­rādīt atbilstoši zinātnes likumiem, kā tos parasti dēvē. Džinam tā ir nelaime, jo, ticot vienīgi tam, kas vispār­pieņemti iespējams, jauna džina prāts tiek ietekmēts tik neatgriezeniski, ka viņš vairs nekad nav spējīgs vingrināt savu džina spēku. Jo, lai lietotu šo spēku, ti­cība pašam sev nozīmē visu. Tāpēc tad, kad mani sasnie­dza ziņa, ka jūsu māte iecerējusi sūtīt jūs pie Grigza, un man jau sen bija aizdomas, ka viņa to darīs, es nolēmu rīkoties.

- Protams, ir nožēlojami, ja mēģina izveidot āža bārdu no lieliska ērzeļa astes, Rakšasasa kungs piezīmēja.

- Bet, Filipa iebilda, ja džins nevar lietot savu spēku, iekams nav izrauti gudrības zobi, vai tad mūsu mātei nebūtu bijis vienkāršāk nepieļaut šo operāciju? Atstāt tos zobus mums mutē?

- Tiklīdz jums mutē parādās šie zobi, Nimrods teica, tie kaut kādā veidā var izrādīt savu spēku. Filipas gadījumā, izpildot neapzinātas vēlēšanās. Nim­rods paskatījās uz Džonu. Neapšaubāmi arī tev bija kas tāds, kad izjuti apslēpto spēku, Džon.

- Plaisa manas guļamistabas sienā, Džons atcerē­jās. Tā stiepās tieši cauri manas gultas galvgalim un, šķiet, bija radusies spilvenā zem mana vaiga.

- Te nu bija! Nimrods pacēla rokas gaisā, it kā viņš savu būtu pierādījis. Vēl vairāk jo ilgāk atliek izraušanu, jo dramatiskākas un stiprākas iespējamas džina spēka izpausmes, Nimrods sacīja. Jūsu māte pavisam saprātīgi izlēma, ka labāk rīkoties tagad, kad džina spēks vēl nav nobriedis.

Filipa brīdi padomāja. Mamma un tētis, meitene teica. Viņi darīja to vislabākajā nolūkā, vai ne?

- Viņi jums vēlēja tikai labāko, Nimrods apliecināja. Viņi savā prātā iedomājās, ka tad, ja būsiet cilvēki, jums būs labākas izredzes dzīvot vienkāršu, normālu dzīvi nekā džiniem.

- Šaubos, vai es vēlos vienkāršu, normālu dzīvi, Filipa paziņoja. Vismaz ne mūžīgi. Bet mājas es arī negribētu pamest. Katrā ziņā vēl ne.

- Es arī ne, Džons piebalsoja. Vai mēs nevarētu izmācīties par džiniem un tad atgriezties mājās Ņu­jorkā?

- Gribēju jums ieteikt tieši to pašu, Nimrods pa­smaidīja, apkampdams gan Džonu, gan Filipu. Bet mums ir steidzams darbs darāms. Augstais kungs, jā! Mums jāsāk sprēgāt un iekarst.

- Runājot par plaisām, Filipa ieminējās. Man ir jautājums. Es gribētu zināt, kāpēc plaisa Džona guļam­istabas sienā bija līdzīga tai, ko mēs ievērojām laik­rakstā.

Filipa paskaidroja, ka plaisa Džona guļamistabas sienā bijusi identiska tai, ko viņa bija redzējusi Kairas muzeja sienas fotogrāfijā pēc nesenās zemestrīces Ēģiptē.

Nimrods izskatījās satriekts.

- Kāpēc jūs man to neteicāt agrāk? viņš jautāja.

Džons un Filipa paraustīja plecus. Mums likās, ka

tas nav nekas cits kā interesanta sakritība, Džons sacīja.

- Sakritība? Nimrods nosmējās. Tieši tā zinātnieki mēdz dēvēt izdevību.

- Galda kalendārā ir pārāk daudz norunātu satik­šanos, kas jāpatur prātā, lai justos drošs, ka tās nav sakritības. Rakšasasa kungs pamāja ar galvu.

Nimrods pakratīja galvu. Nē, tā bija ziņa, kas do­māta jums. Vienīgi jautājums no kura.

- No kura vai no kā? Rakšasasa kungs papildi­nāja. Nav jāredz zeme kustamies, lai zinātu, ka tā ir runājusi.

- Tieši tā, Nimrods teica. Mums tik un tā būtu jābrauc uz Ēģipti. To jau esmu centies jums pavēstīt. Un tas tikai vēlreiz apliecina nepieciešamību doties turp, cik drīz vien iespējams. Lai gan biju cerējis jūsu esamību paturēt noslēpumā.

- No kā? Filipa jautāja.

- No mūsu ienaidniekiem.

- Vai tās ir briesmas, ko pieminējāt lidostā? viņa tincināja.

- Vai es tā teicu? Jā, zināmas briesmas var gadīties. Mēs nebūsim vienīgie džini, kas ieradīsies Ēģiptē meklēt dārgumus. Ja jūs atceraties no Arābijas naktīm, eksistē arī citas džinu ciltis, kurām atšķirībā no mums cilvēki nav diez ko mīļi, un tās vēl viņiem ļaunu.

- Ifrīti? Džons jautāja.

- Jā, ifrīti, manu zēn, tev ir laba atmiņa, Nimrods uzslavēja. Ļaunākie džini no visiem. Ļauna, neganta cilts, kas mums ir nāvīgi ienaidnieki. Var gadīties, ka tos satiksim savā ceļojumā uz Ēģipti.

- Man nepatīk, kā skan šis vārds, Filipa atzinās.

- Pasaule ir pilna ar visādām nejaucībām, Rakša­sasa kungs nopūtās. Ja gribi no tām izvairīties, tad tev jādzīvo vienam aiz slēgtām durvīm un aizvilktiem aizkariem.

- Ja izbrauksim no Londonas rīt pēcpusdienā un tik­sim uz lidojumu piecos trīsdesmit, mēs jau līdz pusnak­tij varam būt Kairā, Nimrods teica.

- Ēģipte, protams, ir labākā vieta, kur apmācīt tādus jaunus džinus kā jūs, Rakšasasa kungs apgalvoja.

- Vai tiešām? Džons jautāja. Kāpēc?

- Ēģipte ir tuksnešu zeme, un džiniem vienmēr lielākais spēks piemīt tuksnesī, Nimrods atbildēja.

- Saprotiet, džini ir nākuši no tuksneša. Viņš sameklēja vaska sveci un, no jauna aizdedzis savu cigāru, vairākas sekundes ieelpoja dūmus kā satraukts pūķis un beidzot izpūta dūmu gredzenu, kam bija sfinksas apveids.

- Nezinu, kāpēc, Džons sacīja, bet tagad, kad es par to domāju, man nudien šķiet, ka vienmēr esmu gribējis braukt uz Ēģipti.

- Tas ir džins tevī, manu zēn, Nimrods staroja. Tas ir džins, kas runā.

- Ja jūs mani atvainosiet, Rakšasasa kungs sacīja,

- man laiks atgriezties savā pudelē. Un, bēdīgi pakla­nījies, viņš izgāja no istabas.

- Rakšasasa kungs cieš no agorafobijas, Nimrods paskaidroja.

- Tās ir bailes no plašām telpām un klajiem lauku­miem, vai ne? Filipa jautāja.

-Jā. Redziet, Rakšasasa kungu kāds gūls reiz iespros­toja pudelē tiešām uz ļoti ilgu laiku. Tāpēc tagad viņš jūtas nervozs, kad vien pārāk ilgi ir ārpus savas pudeles. Iedomājieties tik, cik nervozi justos jūs daudzu cilvēku vidū, ja ilgu laiku būtu bijuši ieslēgti. Pasaule kļūst aizvien trokšņaināka.

- Nabaga Rakšasasa kungs, Filipa teica.

- Manuprāt, tas katrā ziņā nāks par labu viņa garī­gajai veselībai, ja viņam apkārt būs tādi jauni džini kā jūs, ar kuriem var parunāt un kuri uzdod jautājumus, Nimrods sacīja. Jūs ievērosiet, ka viņš savā ziņā ir ļoti interesants džins. Un tas nav nekāds pārsteigums, ja ņem vērā, ka tik daudzus gadus viņš veltījis pētījumiem par to, kas ir džini. Grāmatas bija gandrīz vienīgais, kas viņam neļāva zaudēt možumu ilgajā ieslodzījumā. Un vēl īru televīzija.

- Bet kā var mācīties vai skatīties televīziju, ja atro­das pudelē? Džons nesaprata.

- Pat tad, ja esi pudelē, tev tomēr piemīt gribasspēks lielā mērā to iekārtot tā, kā pats vēlies. Radio, televizors, laikraksti, grāmatas, ēdiens un vīns, dīvāni, krēsli, gul­tas atkarībā no lampas vai pudeles izmēriem. Redziet, kad džins nokļūst pudelē, viņš vai viņa jūt vajadzību iziet ārpus trīsdimensiju telpas. Tādējādi tur iekšā ir daudz plašāk, nekā jūs varētu iedomāties. Vienīgi ne­var pamest trauku, līdz kāds tevi neizlaiž laukā. Un pie tevis neviens nevar ciemoties. Tas ir apmēram kā ieslodzījums ļoti greznā cietuma viennīcā. Vientulība ir tā, kas nomāc visvairāk. Citādi tas tiešām ir gluži paciešami.

- Vai jūs kādreiz esat bijis iesprostots pudelē? Džons pavaicāja. Pret savu gribu.

- Jā. Vairākas reizes. Tas ir tāds kā džinu profesio­nālais risks. Visilgākais laiks, kad neesmu bijis apritē, ir seši mēneši. Īstenībā tas bija nelaimes gadījums. Tur neko nevarēja līdzēt. Mani iesprostoja antīkā karafē. Biju aizgājis aplūkot preces jaukā antīka stikla veikalā Vimbldonas ciematā, netālu no Londonas. īpašnieks at­radās telpas dziļumā, kaut ko saiņodams, un es gribēju ātri ielūkoties kādā karafē. Man vajadzēja pārbaudīt, vai tā ir piemērota. Bet, kamēr es biju tur iekšā tas nevarēja būt ilgāk par trīsdesmit sekundēm -, veikala īpašnieks atkal uzlika stikla aizbāzni. Tā nebija viņa vaina. Saprotiet, viņš nevarēja zināt, ka esmu tur iekšā. Es neko nevarēju darīt, līdz kāds cits karafi nopirktu. Tā bija ļoti dārga, un tā nu man nācās nosēdēt, līdz karafe atrada jaunas mājas.

- Kas tad īsti atgadījās?

- Nejauši gadījās Grounina kungs lūk, kas.

- Jūs gribat teikt, ka karafi nopirka viņš?

- Īstenībā nē. Grounins ienīdīs mani par to, ka jums izstāstu, bet fakts ir tāds, ka viņš to nozaga. Karafi, kurā es biju iesprostots.

- Un jūs tik un tā izpildījāt trīs viņa vēlēšanās? Filipas balsī jautās pārsteigums. Par to, ka viņš zaga?

- Man tas bija jādara. Labajiem džiniem ir nerakstīts likums, ka vienmēr jāizpilda trīs vēlēšanās tam, kurš tevi atbrīvojis. Bet četras nekad. Ceturtā vēlēšanās atceļ iepriekšējās trīs. Bagdādes likumi.

- Kāpēc tā?

- Labāk jautājiet Rakšasasa kungam, Nimrods ietei­ca. Viņš par Bagdādes likumiem zina daudz vairāk nekā es. Viņš tos ir pētījis visu mūžu, un, ticiet man, vajadzīgs vesels mūžs, lai tos visus zinātu.

- Un ko Grounina kungs vēlējās? Džons jautāja.

- Parasti par tādām lietām skaļi nerunā. Tas nepieder pie labā toņa. Nimrods kādu brīdi vilka dūmus no cigāra. Bet, kā jūs būsiet sapratuši no Arābijas nak­tīm, nav nekas īpašs izpildīt cilvēku trīs vēlēšanās, un nav nekas neparasts, ka viņi iztērē šīs vēlēšanās kaut kam nelietderīgam. Viņi sacīs: "Es vēlētos, kaut nebūtu tik izslāpis," un tad, kad tu aizej un atnes glāzi ūdens, viņi izskatās ārkārtīgi sāpināti un piekrāpti. Tieši tā notika ar Grouninu. Kad es viņu pirms desmit gadiem pirmoreiz satiku, viņam bija tikai viena roka, tāpat kā pašlaik. Otru viņš zaudēja, kad strādāja Britu muzejā. Bet tas ir cits stāsts. Tā vai citādi, viņš nevis uzreiz vēlējās jaunu roku, kā to būtu darījis jebkurš saprātīgs cilvēks, bet divas pirmās vēlēšanās izšķieda galīgi ne­derīgos sīkumos. Īstenībā viņš tagad nevar izšķirties, vai vēlēties jaunu roku vai ko citu, piemēram, daudz naudas. Un, kamēr Grounins nav izlēmis un vēl aizvien domā par savu trešo vēlēšanos, viņš nedrīkst atļauties izlaist mani no redzesloka un man viņš jāpatur pie se­vis. Tā nu nodarbinu viņu kā savu kalpotāju. Tāpēc Grounins arī bubina. Tā, lai es nevarētu viņu sadzirdēt. Saprotiet, viņu pārņem šausmas, ka viņš nejauši varētu izrunāt vārdu "vēlos". Un es izpildītu viņa trešo nede­rīgo vēlēšanos. Ja kāds no jums abiem kādreiz dzirdēs viņu sakām vārdu "vēlos", es būtu ļoti pateicīgs, ja jūs man pateiktu, jo nemaz neslēpju, ka man nebūtu nekas pretī nokārtot šo darījumu reizi par visām reizēm, lai viņš turpinātu savu dzīvi un es varētu nolīgt kalpotāju, ar kuru iespējams piedienīgi sarunāties.

- Nabaga Grounina kungs, Filipa nopūtās.

- Saprātīgi cilvēki vēlas kaut ko netveramu, piemē­ram, talantu vai gudrību, Nimrods teica. Daži cilvēki vēlējās, kaut būtu labi rakstnieki. Tomēr mūsdienās vairākums cilvēku izvēlas naudu vai grib kļūt par ki­nozvaigzni. Ļoti garlaicīgi. Bet tur neko nevar darīt. Vēlēšanās paliek vēlēšanās.