Lampas bērni 1 grāmata Piedzīvojums ar Ehnatonu

21. nodaļa sehmetas SCEPTERIS

Pudeles iekšpusē minūtes pārvērtās stundās un stun­das dienās, un dvīņi izklaidējās, savam priekam mēģi­not izrotāt un mēbelēt Kēras de Lapēna kundzes bren­dija karafi. Tomēr izrādījās, ka tas nav iespējams, un pēc nedēļas viņi vienojās sadalīt telpu divās daļās ar aizslietni un izvēlēties pilnīgi atšķirīgu noformējuma stilu. Džons sev izveidoja dzīvojamo telpu augsto teh­noloģiju garā pelēkos un melnos toņos, papildinot to ar lielu ādas atzveltnes krēslu un milzīgu ledusskapi, PlayStation un platekrāna televizoru ar DVD atskaņo­tāju, tā ka viņam vienmēr bija, ko skatīties. Filipas telpa bija viscaur rozā un pūkaina, ar lielu gultu, daudzām mīkstajām rotaļlietām, radio (kurš spēlēja vienīgi ēģip­tiešu mūziku, kas viņai pat sāka iepatikties), bibliotēku, kas bija pilna ar grāmatām par faraoniem, un labi ap­rīkotu virtuvi, kur viņa mācījās gatavot ēdienu. Kādu­dien viņa nolēma pagatavot maltīti Džonam un ielūdza viņu savā pudeles pusē. Dvīņi nupat bija apsēdušies, lai ieturētu maltīti, kad skala, zvanoša skaņa viņiem virs galvas vēstīja, ka karafe atkal tiek atkorķēta.

Filipa skaļi norija siekalas, kad atkal sāka izgaist.

- Varbūt Ibliss galu galā ir nolēmis mūs nogalināt, Džons minēja, kad pudele sāka pildīties ar dūmiem.

- Kā tad nu būs ar skatīšanos no gaišās puses? Fi­lipa jautāja.

- Ja vien tas notiek ātri, man vienalga, Džons at­bildēja. Es jūku prātā, te iesprostots.

- Kas tev liek domāt, ka Ibliss ir džins,, kas kādam novēlētu ātru nāvi? viņa jautāja un izgrūda trauksmes kliedzienu, juzdama, ka atkal caur pudeles kaklu tiek iznesta ārpasaulē.

Kad dūmi izklīda, dvīņi bija atgriezušies Ķēra de Lapēna kundzes bibliotēkā. Francūziete gulēja zvilnī aizvērtām acīm, skaļi krākdama, bet nebija ne miņas no Iblisa vai pat kobras, toties dvīņi jutās iepriecināti, ieraugot Nimrodu, kas sēdēja neērtajā, modernajā krēs­lā, smēķēja lielu cigāru un izskatījās ļoti apmierināts ar sevi.

- Kas notika? Džons jautāja.

- Kur ir Ibliss? Filipa prašņāja.

- Ibliss? Nimrods pavēcināja gaisā mazo, antīko smaržu pudelīti, kuru dvīņi iepriekš bija uzdāvinājuši Ķēra de Lapēna kundzei. Ak, viņš droši vien ir te iekšā, tēvocis teica. Viņš mūs vairs netraucēs.

- Jūs viņu sagūstījāt? Filipa iesaucās. Kādā veidā?

- Es nebūtu varējis to izdarīt bez jums abiem, tie­šām nebūtu. Saprotiet, es jūs atsūtīju šurp ar izdomātu ieganstu. Kopš piknika man radās aizdomas par Ķēra de Lapēna kundzi. Es diezgan droši cerēju, ka jūs abi arī turat viņu aizdomās. īpaši tāpēc, ka jums bija paredzēts pavadīt veselu dienu kopā ar viņu. Ibliss ir turējis savā varā to nabaga sievieti, kopš mēs ieradāmies Kairā.

- Tātad visa runāšana par šķirstu un tā vērošanu ar teleskopu bija pilnīgas blēņas, Džons secināja.

- Jūs izmantojāt mūs kā ēsmu, Filipa piebilda. Kā tīģerim kazu.

- Klausieties, manuprāt, tas ir mazliet par stipru teikts, Nimrods iebilda. Kā jau sacīju, jums ne brīdi nedraudēja īstas briesmas.

- Mūs varēja nogalināt, Filipa neatlaidās.

- Ak nē, Nimrods iebilda, laimīgi izpūzdams cigāra dūmu mutuļus. Ibliss nekad neļautu iet zudumā di­viem patiesi labiem džiniem kā jūs. īpaši tāpēc, ka jūs esat tik jauni. Vēl divi, kas pildītu viņa pavēles? Man tā vis nešķiet. Viņš nav dumjš. Un tā muldēšana, ka jūs apēdīs un apglabās atkritumu bedrē bija vienīgi tādēļ, lai padarītu jūs pakļāvīgākus.

- Jūs dzirdējāt, ka viņš to teica? Bet kā? Džons jautāja.

- Jūs taču nedomājat, ka būtu ļāvis jums nākt šurp vieniem pašiem? Es atrados kādā nedzīvā priekšmetā. Nu, gandrīz nedzīvā.

- Ko? Jūs gribat teikt, ka visu laiku bijāt šeit? Fi­lipa bija pārsteigta.

- Protams. Es biju datorā uz galda. Atminieties, bija tāds brīdis: tiklīdz viņš bija izdzēris brendiju, kad man likās, ka viņš ticis man uz pēdām. Es netīšām uz mirkli ieslēdzos.

- Es to atceros, Džons teica. Tobrīd man tas likās mazliet savādi.

- Jā, tāpat nodomāja arī Ibliss. Viņš ir viltīgs velns, tas Ibliss, to nu gan par viņu varu teikt. Šā vai tā, es zināju, ka viņš jūs iespundēs pudelē. Un tas bija brīdis, kuru es gaidīju. Saprotiet, džins ir visvājākais, kad viņš izmanto savu spēku pret citu džinu. Un pat vēl vājāks, kad viņam nākas lietot savu spēku pret diviem džiniem. Un, ja gadās, ka šie džini ir arī dvīņi, nu, jūs saprotat, ko gribu teikt. Tai brīdī, kad viņš jūs ievietoja brendija karafē, es izdarīju savu gājienu. Varu jums galvot, ka nebija cita veida, kā tikt galā ar tik grūti pieveicamu džinu kā Ibliss.

- Kur tad jūs bijāt visu šo laiku? Filipa prasīja. Mēs uzturējāmies šajā pudelē nedēļām ilgi.

Nimrods papurināja galvu. Tās tikai likās kā ne­dēļas. Īstenībā jūs tur iekšā esat bijuši, ļaujiet man pa­domāt… Nimrods paskatījās savā rokas pulkstenī. Aptuveni piecpadsmit minūtes.

- Piecpadsmit minūtes? Džons pārjautāja. Un tas ir viss? Jūs esat pārliecināts?

Nimrods saviebās. Jā, protams, man žēl. Es jums stāstīju par atrašanos džina pudelē ārpus trīsdimensiju telpas. Baidos, ka nepaguvu jums pastāstīt, kā džinam pareizi zaudēt ķermeniskumu un iekļūt pudelē. Ziemeļu puslodē jāatceras, ka jātiek iekšā pretēji pulksteņa rādī­tāju kustības virzienam, pret normālo ziemeļu puslodes grīsti, citādi laiks velkas ilgi, bet dienvidu puslodē otrādi. Tas ir tas pats princips, kā ūdens aizplūst pa noteku vannā. Nu, kas tamlīdzīgs. Neapšaubāmi to ir grūtāk atcerēties, ja kāds cits iesprosto tevi pudelē. Bet, ja izdodas pareizi, tas var aiztaupīt daudz laika. Pie­mēram, lidojums no Londonas uz Austrāliju, kas nor­māli ilgst divdesmit četras stundas, var likties tikai kā divdesmit četras minūtes. Ja iznāk nepareizi, tas ne­apšaubāmi liksies kā divdesmit četras nedēļas. Laiks ir relatīvs attiecībā pret telpu. Mūsdienās, man šķiet, tādas lietas māca piecu gadu vecumā.

Viss izdevās spoži! Un jūs bijāt izcili! Es nekad ne­būtu iedomājies likt tai pelei parādīties Ķēra de Lapēna kundzes matos. Tas bija ar iedvesmu. Tu lieliski izmā­nīji viņu laukā, Filipa!

Bet dvīņi vēl joprojām izskatījās mazliet sapīkuši.

- Atvainojos, ka man nācās jūs abus krāpt, Nimrods sacīja, bet, atklāti sakot, citas izejas nebija. Jūs vispār nebūtu nākuši šurp, ja domātu, ka tiekat izslēgti no īstās darbības. Un es nevarēju atklāt, ka esat daļa no mana džina slazda, neriskējot, ka jūs visu neizpaudīsiet. Lūdzu, sakiet, ka jūs man piedodat.

- Labi, viss kārtībā, viņi teica.

-Vai mums nevajadzētu izpildīt jums trīs vēlēšanās? jautāja Džons. Pēc Bagdādes likumiem.

- Nevajag. 18. paragrāfs. Asinsradniecība. Mēs esam radinieki, tāpēc nav nekādas vajadzības.

Nimrods laimīgs smēķēja savu cigāru un izpūta dūmu riņķi saslējušās kobras apveidā.

- Bet kā jūs zinājāt, ka Ibliss pārņēmis savā varā Ķēra de Lapēna kundzi? Filipa jautāja.

- Protams, pēc matu saites ap galvu. Tā ir tāda pati, kāda ir Ehnatonam kapu sienas attēlā. Tas bija viens iemesls.

- Un otrs?

- Kas tāds, ko tu pati man pateici, Filipa.

- Un tas bija?

- Patiesības vārds, ko tu dzirdēji, kad liesmas aprija skorpionu, kuru Ibliss lietoja, lai saistītu mani pie Eh­natona kapa.

- Rabat?

- Pareizi. Tikai vārds, kuru tu dzirdēji, nebija Rabat, bet kas ļoti līdzīgs. Precīzāk sakot, Rabbit trusis.

- Rabbit\ Džons iesaucās. Protams! Franču valodā lapin nozīmē trusis.

- Tieši tā, Nimrods apstiprināja. Pat būdams gudrs, Ibliss ir slinks džins. Es cerēju, ka viņš varētu iedot Huseinam Husautam saistības vārdu, kas mani uzvedinātu uz pēdām, kas un kāda vieta viņam padomā. Pat tad man vajadzēja kādu laiku, lai sasaistītu trusi ar lapin.

- Bet kā ar pārējiem ifrītiem? Džons jautāja. Ar Pelisu, pēdu laizītāju? Un citiem?

- Ā, tagad viņi neko neuzdrīkstēsies. Ne tagad, kad viņu cilts vadonis Ibliss ir novākts no ceļa. Viņi ir pārāk gļēvi. Nimrods pacēlās uz papēžiem un izpūta griestu virzienā milzīgu dūmu stabu, izveidojot Cērčila "V", kas nozīmēja uzvaru. Man trūkst vārdu, lai jums izteiktu, cik brīnišķīgi ir tas, ko esam paveikuši. Iespējams, ne­esam atraduši Ehnatona pazudušos džinus, bet esam izdarījuši nākamo labāko darbu. Mēs esam novērsuši to, ka ifrīti viņus atrastu.

- Faktiski, Filipa ierunājās, man ir teorija, kur mēs tos varētu meklēt. Pazudušos Ehnatona džinus.

Pelni nokrita no Nimroda cigāra, kamēr viņš ar zi­nāmu pārsteigumu cieši uzlūkoja Filipu. Tev ir teo­rija?

- Jā. Filipa nometās ceļos blakus neērtajam, mo­dernajam krēslam un, pacēlusi grāmatu par Ehnatonu, ko Ķēra de Lapēna kundze bija lasījusi, viņa izņēma izplēstu lapu, kas bija lietota kā grāmatzīme, un pa­sniedza to Nimrodam.

Nimrods un Džons nopētīja lapu, uz kuras bija četri krāsaini attēli. Katrā bija redzams viens un tas pats dīvaina izskata priekšmets. Tas bija aptuveni divas pē­das augsts, veidots kā mazs spieķis ar lielu rombveida augšdaļu, kas bija trīs vai četras collas bieza un sešas vai septiņas collas gara.

- Tie ir Sehmetas scepteri, viņa teica. Karaliskie scepteri, ko lietoja ēģiptiešu faraoni un augstākās amat­personas kā varas zīmi, un pie kapiem deva mājienu par ziedojumiem, kam jāpiešķir spēks mirušās personas ka. Viņa paraustīja plecus. Kopš ierados Ēģiptē, esmu lasījusi daudz.

Nimrods laipni uzsmaidīja Filipai. Bet es nesaprotu, kā tie varētu palīdzēt mums atrast pazudušos džinus.

- Kāds šajā grāmatā ir apvilcis cita karaliskā sceptera attēlu, Filipa paskaidroja. Uz brīdi iedomājoties, ka Ibliss vai Ķēra de Lapēna kundze viņa ietekmē apvilka šo scepteri, tas varētu norādīt uz Iblisa interesi par karaliskajiem scepteriem.

- Stāsti tālāk, Nimrods mudināja.

- Pirmkārt, Filipa turpināja, te ir šis. Laikraksta ziņojumā par ielaušanos Kairas muzejā bija teikts, ka tikuši salauzti vairāki karaliskie scepteri.

- Jā, bija, Nimrods domīgi apliecināja. Bet bija arī vairākas aizvākotas kanopes, kuras bija atvērtas. Ēģiptiešu krūkas iekšējo orgānu uzglabāšanai.

- Pieņemsim, ka tā bija tikai maldināšana laikraks­tiem un izdomāta, lai novirzītu mūs no ceļa. Pieņemsim, ka īstenībā viņi gribēja tikai scepterus.

- Labi, Nimrods sacīja. Pieņemsim, ka tā. Kāpēc gan kādam būtu jālauž Sehmetas scepteris?

- Kad mēs bijām Ehnatona kapā, Filipa teica, at­tēls uz sienas rādīja faraonu, kas tur karalisko scepteri augstu virs septiņdesmit džinu galvām. Vai atceraties, kā saules stari šķita starojam no sceptera augšējās, bie­zākās daļas un pieskārāmies katram džinam?

- Jā, atceros, Nimrods atbildēja.

- Nu tad te ir trešā manas teorijas daļa. Tas bija kaut kas, ko Ibliss teica, kad ieslodzīja mūs brendija ka­rafē. Viņš teica, ka mums esot paveicies, ka tā nav viņa pildspalva vai dobais indes kambaris viņa spieķī. Un tas lika man domāt. Ja nu sceptera biezā daļa arī bija tukša? Vai tā nebūtu laba vieta, kur uzglabāt septiņ­desmit džinus, no kuriem cēlās jūsu spēks? Nevis kādā traukā vai pudelē, bet jūsu scepterī, pašā jūsu varas simbolā. Es esmu bijusi tikai brendija pudelē. Bet mani satriec, ka tajā viegli varētu ievietot septiņdesmit dži­nus. Un, ja tā, tad kāpēc ne sceptera augšdaļā, kuru klāj hieroglifi?

- Sehmetas scepteris ir saistīts ar Ozīrisu, Nim­rods paskaidroja. Ozīriss reizēm tika dēvēts par Lielo Sehmetu. Sehmeta nozīmē "spēks" vai "vara". Bet tev ir taisnība, Filipa. Tā kā džini bija Ehnatona spēka un varas avots, tā būtu īsti piemērota vieta, kur turēt šos septiņdesmit džinus. Nimrods ielūkojās scepteru attē­los ciešāk. Neredzu iemeslu, kāpēc lai viņiem visiem tur iekšā nebūtu vietas, ja augšgals ir dobs, kā tu teici. Tajā pat varētu būt paslēpta slepena pudele. Jā, zvēru pie savas lampas, tā ir spoža teorija.

- Bet kā Ehnatons ieguva varu pār tik daudziem dži­niem? Filipa jautāja. Mēs vēl aizvien to nezinām.

- Domāju, ka zinām gan, Džons iebilda. Tagad, kad esam redzējuši, kā Ibliss pārņēma savā varā Ķēra de Lapēna kundzi. Es varu saderēt uz jebko, ka pirms četrtūkstoš gadiem ifrīti turēja savā varā Ehnatonu tā­pat kā Ibliss turēja savā varā Ķēra de Lapēna kundzi.

Ka viens no viņiem bija pieņēmis īstas čūskas apveidu faraona galvas sasukā.

- Jā, Nimrods piekrita. Nemaz nav slikti, Džon. Viņš piegāja pie galdiņa un pacēla telefona klausuli.

- Kam jūs zvanāt? Džons pavaicāja.

- Policijai, Nimrods atbildēja. Gribu pajautāt par ielaušanos muzejā.

Nimrods vairākas minūtes runāja arābiski un, kad nolika klausuli, izskatījās ļoti satraukts. Scepteri ne­bija pāršķelti uz pusēm, viņš teica. Sabojāta bija augšējā daļa ar kartušu. Faktiski sadauzīta, it kā kāds būtu mēģinājis atklāt, vai tā nav doba.

Viņš ātri piegāja pie durvīm.

- Uz kurieni jūs ejat? Filipa jautāja.

- Uz mājām. Mums tas jāpastāsta Rakšasasa kun­gam. Nekavējoties.

- Un kā ar viņu? Filipa norādīja uz Ķēra de Lapēna kundzi, kura vēl aizvien gulēja uz dīvāna. Vai viņai nekas nekaitēs?

- Ar viņu viss būs kārtībā, kad būs kādu laiciņu pagulējusi, Nimrods sacīja. Manuprāt, viņa no tā diez ko daudz neatcerēsies, kad pamodīsies. Varbūt arī atce­rēsies. Tā vai citādi, viņa ir francūziete. Kad kundze pa­modīsies, viņa varbūt nodomās, ka brokastīs iedzērusi par daudz vīna.

Nimroda mājā Grounins atnesa uz bibliotēku bron­zas lampu, kurā atradās Rakšasasa kungs, un spē­cīgi to paberzēja, lai izsauktu veco džinu. Rakšasasa kungs pacietīgi noklausījās, ko Nimrods viņam stāstīja, un tad pamāja ar galvu. Es neredzu citu iespējamu izskaidrojumu, viņš piekrita. Tava māsasmeita ir jāuzslavē par atjautību.

- Vai tas nav brīnišķīgi? Nimrods teica. Tagad mēs zinām, ko meklējam, pat tad, ja vēl nezinām, kur.

- Tā ir taisnība, Rakšasasa kungs atzina, visā pa­saulē muzejos atrodas daudz karalisko scepteru. Viņš pamāja ar galvu uz dvīņu pusi. Manuprāt, ..viens tāds ir Ņujorkas Metropolitēna muzejā. Bet es zinu tikai vienu Sehmetas scepteri no 18. dinastijas, kas meklējams ār­pus Kairas. Un tas atrodas Britu muzejā Londonā.

Nimrods nopūtās. Nu, vai tas nav jocīgi? Trīsdesmit gadus esmu meklējis šos pazudušos džinus, un izrādās, ka visu laiku tie varētu būt bijuši man tieši degungalā.

- Vai tas nozīmē, ka mēs dodamies atpakaļ uz An­gliju? Džons jautāja.

- Jā, baidos, ka tā tas ir, Nimrods apstiprināja. Grounina kungs. Lūdzu, sazvaniet British Airways un rezervējiet mums visiem vietas nākamajam lidojumam uz Londonu.

- Paldies Dievam par to, Grounins iesaucās, veikli iedams uz durvīm. Klausieties, paldies Dievam par to. Vairs nevaru izturēt šo karstumu.

- Ļoti žēl, Nimrods sacīja, ignorēdams savu su­laini. Un tieši tad, kad jūs sākāt atklāt savus džina spēkus. Projām no tuksneša karstuma tie var stipri vien sarukt.

- Tur neko nevar līdzēt. Džons paraustīja plecus.

- Tas ir kas daudz svarīgāks, Filipa piekrita.

- Mēs vienmēr varam atgriezties Ēģiptē vēlreiz, Džons sacīja. Vai ne?

- Protams, Nimrods apgalvoja. Nākamreiz, kad jums skolā būs brīvdienas.

- Vai zināt, jums bija taisnība, Džons teica Nim­rodam. Tas, ko jūs teicāt par Kairu. Nekad nebiju gaidījis, ka man tā tik ļoti patiks. Tā var būt netīra, tā var būt smirdīga, tā var būt cilvēkiem pieblīvēta, bet nav citas vietas pasaulē, kas būtu gluži tāda.

- Vai es neteicu? Nimrods atgādināja. Jā, tā, pro­tams, ir brīnišķīga. Bet pagaidiet, līdz redzēsiet Aleksandriju. Un Jeruzalemi. Un Deli. Un Stambulu. Nemaz nerunājot par Sahāras tuksnesi. Pat Berlīni, kurā, kā jūs zināt, pašlaik apmetusies Babilonas Zilā džine. Ti­kai šobrīd neviena no tām nav tik svarīga kā Londona un Britu muzejs. Tas, ko mēs tur atradīsim, varētu ietekmēt ne vien džinu, bet arī visas laicīgās pasaules nākotni.