Lampas bērni 1 grāmata Piedzīvojums ar Ehnatonu

22. nodaļa 65. ISTABA

Londonieši, kā parasti, īpaši neizbaudīja Londonas vasaru. Dienas bija par karstu vai par vēsu. Lietus lija pārāk bieži, vai tā nebija vispār. Šķita, ka vienmēr ir kāds, kas sūrojas par laiku, lai tas būtu kāds būdams. Gandrīz vienīgais londonietis, kas nekad nežēlojās par Londonas vasaru, bija Grounins.

Vislabāk man patīk laika dažādība, viņš paskaid­roja, kad visi atgriezās mājās Kensingtona dārzos. Ne­kad nav bijušas divas līdzīgas dienas. Šodien ir karsts, ļoti karsts Londonai. Tātad rīt, iespējams, līs, un aizparīt varētu būt vējains. Tikai pamēģiniet noskatīties četru dienu kriketa spēli, ja man neticat. Kriketa mača laikā dabūsiet redzēt jebkurus laika apstākļus.

Džons, kuram likās, ka vērot kriketu ir diezgan apni­cīgi pat četras minūtes, kur nu vēl četras dienas, Grou­ninam apgalvoja, ka viņš tam ticot uz vārda.

Jau nākamajā rītā tieši pulksten desmitos Nimrods aizveda dvīņus uz Blūmsberiju un milzīgo celtni, kas bija Britu muzejs vai, kā Nimrodam labāk patika to saukt, "BM".

BM ir iespaidīga celtne, kas mazliet izskatās pēc liela grieķu tempļa un īpaši pēc lielā grieķu tempļa Partenona

Atēnu Akropolē, kas bija svēts dievietei Atēnai, bet, soļojot pa kāpnēm no Lielās Rasela ielas puses, Nim­rods un dvīņi satika tikai autobusa tiesu ar japāņu tūristiem, kas bija ieradušies pielūgt Hermeju, grieķu ceļojumu, tirdzniecības un smieklīgi dārgu rokassomu dievu.

Nimrods veda dvīņus pa ieejas gaiteni uz slēgtu pa­galmu, ko sauca par Lielo pagalmu, un garām vecajai lasītavai, kas bija milzīga apaļa celtne Lielā pagalma centrā. Viņš ar rokas mājienu aicināja abus uz Lielā pagalma rietumu pusi, un viņi gāja tālāk uz ēģiptiešu galerijām, kur bija izstādīta BM ēģiptiešu senlietu la­bākā daļa. Neievērojot vairumu lielāko eksponātu, viņš māsu un brāli veda uz ziemeļiem, augšup pa rietumu kāpnēm, no 60. līdz 66. istabai, kur blakus ēģiptiešu karaļnamu mūmijām, dažām piectūkstoš gadus vecām, un bēru arheoloģijas izlasei stikla vitrīnā Nimrods at­rada to, ko viņi meklēja. Bet, uzlicis brilles, lai izpētītu ciešāk uz mazas granīta pamatnes izstādīto scepteri, viņš sarauca pieri un papurināja galvu.

- Ak vai, viņš iesaucās. Te rakstīts: "Karaliskais scepteris, 17. dinastija." Tas ir par agru Ehnatonam. Ceru, ka Rakšasasa kungs nav kļūdījies.

Filipa izpētīja eksponātu un paraustīja plecus. Tā­tad BM nezina visu, viņa teica un paskatījās vēlreiz. Varbūt viņi ir kļūdījušies.

Nimrods noņurdēja, it kā viņam tas neliktos iespē­jams.

- Kaut gan man nākas atzīt, Filipa piebilda, tas izskatās visai vienkāršs. Tas neizskatās pēc tāda, kas varētu saturēt septiņdesmit džinus.

- Taisnība, Nimrods nopūtās.

- Vai jūs nevarat noteikt, vai šis ir īstais, viņa jau­tāja. Es domāju, vai no tā nenāk kaut kāda vibrācija vai kas tamlīdzīgs?

- Es neesmu āderu rīkste, Nimrods teica. Vai me­dijs. Šā vai tā, ja tas izstarotu vibrācijas, kā tu saki, vai tev neliekas, ka pēc vairākiem desmitiem gadu es vai kāds cits džins to būtu jau ievērojis?

- Droši vien, Filipa atzina.

Piespiedis degunu pie vitrīnas un vērīgi pētīdams Sehmetas scepteri, cik nu stikls atļāva, Džons jau bija gatavs piekrist māsai, kad pamanīja ko savādu.

- Mirkli pagaidiet, viņš teica. Vai jūs neko neesat pamanījuši? Viņš atkāpās dažus soļus un rādīja ar pirkstu. Tā gan ir šaura kā matiņš, bet vitrīnas stiklā ir plaisa.

Nimrods un Filipa atkāpās no vitrīnas, kamēr Džons piebilda: Un vai zināt ko? Tā izskatās tieši tāda pati kā plaisa manas guļamistabas sienā.

- Tev ir pilnīga taisnība, Džon, Nimrods sacīja. Labs darbiņš. Man jāpagādā citas brilles. Ar šīm kaut ko redzēt tas ir pilnīgi bezcerīgi.

- Jā, bet ko tas nozīmē? Filipa jautāja.

- Tā ir kāda vēsts, Nimrods paskaidroja. Un šoreiz man šķiet, ka zinu, no kā.

- No kā? Filipa nelikās mierā.

- No Ehnatona pazudušajiem džiniem, protams, Džons teica. Lūk, no kā.

- Mans Dievs, jā, Nimrods izdvesa. Tev taisnība, Džon. Tas arī visu izskaidro.

- Tā ir vēsts, lai mēs zinātu, ka šis ir īstais scepteris, Džons sacīja.

Kādu brīdi viņi tikai stāvēja un skatījās uz to.

- Vai tas ir no zelta? Filipa jautāja. Neizskatās.

- Ja tas būtu no zelta, tas būtu pārāk smags, lai to nestu, Nimrods teica. No sceptera nav nekāda la­buma, ja tas ir pārak smags. Nē, tas ir izgatavots no koka un pārklāts ar zeltījumu.

- Vai mēs to tagad nozagsim? Džons painteresē­jās.

- Vai dieniņ, nē, Nimrods atbildēja. Mēs darām to, ko varētu saukt par izošņāšanu. Citiem vārdiem sa­kot, pētām, kāda ir situācija. Pamatīgi apskatām vietu, iekams izstrādājam plānu, kas ļautu mums scepteri da­būt savās rokās.

- Kāpēc nelikt aizsargstiklam vienkārši pazust un tad to paņemt? Džons jautāja. Ar plaisu stiklā tam nevajadzētu būt pārāk grūti.

Nimrods paskatījās uz Džonu un tad pamāja ar galvu uz novērošanas kameru, kas atradās istabas augšējā stūrī.

- Likšu, lai tā arī pazūd, Džons ieteica.

- Manu mīļo, jauno māsasdēl, Nimrods sacīja. Vai neesmu tevi mācījis savu džina spēku lietot taupīgi? Vai es tevi nebrīdināju par cenu, kas jāmaksā par izšķēr­dīgu vēlmju likšanu lietā? Kur un kad vien iespējams, mēs mēģinām risināt problēmas laicīgā veidā. Turklāt šai īpašajā situācijā džina spēka lietošana varētu būt patiesi bīstama.

- Bīstama? Kā tā?

- Tagad, kad mēs zinām, ka šajā Sehmetas scepterī tiešām atrodas Ehnatona pazudušie džini, tad džina spēka lietošana tik tuvu tam var izrādīties bīstama mums pašiem. Un tātad, kamēr mēs drīkstam ienākt BM, lietojot džina spēku, tad ielauzties šajā vitrīnā, ma­nuprāt, ir labāk, izmantojot vienkāršākas metodes. Viņš pasmaidīja. Laušanu un ieiešanu.

- Piemēram? Filipa jautāja.

Nimrods izmēģinot piesita pa vitrīnas stiklu. Ar lodlampas palīdzību, viņš teica. Tā īstenībā ir plast­masa. Tas nozīmē: ja to nevarētu sasist, karstumā tā izkustu kā sviests.

- Lieliski, Filipa uzslavēja. Vai mēs varam uzvilkt melnus svīterus ar uzlokāmu apkakli? Tā kā filmās, kad notiek bruņota aplaupīšana?

Nimrods saviebās. Mūsu nodoms nav, kā tu saki, veikt bruņotu laupīšanu BM.

- Bet mēs plānojam nelikumīgu ielaušanos, Džons minēja.

Nimrods samulsis paskatījās uz dažiem japāņu tū­ristiem, kas fotografēja cits citu, sēžot blakus kādai no mūmijām, un novērsās no Sehmetas sceptera.

- Vai nevari runāt mazliet skaļāk? viņš nošņācās uz Džonu. Manuprāt, tie japāņu tūristi diez vai tevi dzirdēja.

Nimrods aplaida acis 65. istabai, it kā kaut ko mek­lēdams.

Džons sekoja viņa skatienam. Ko jūs meklējat? viņš jautāja.

- Labu vietu, kur paslēpties, kad mēs vēlāk atgriezī­simies, Nimrods paskaidroja.

- Vai kamerā mūs neredzēs?

- Nē, jo mēs būsim tādā kā traukā.

Džons pamāja ar galvu. Pēkšņi kāds no japāņu tūris­tiem no mugursomas izņēma kokakolas pudeli un sāka dzert. Varbūt kolas pudelē, viņš teica.

- Jā, Nimrods piekrita. To neviens nepamanītu.

Džons šķērsoja istabu un noliecās, it kā lai aplūkotu vienu no mūmijām, vienīgi viņa acis bija pievērstas spraugai starp vitrīnas apakšu un paklāja klāto grīdu. Grounina kungs varētu nolikt kolas pudeli, kurā atrastos mēs, zem kāda mūmiju eksponāta, viņš iemi­nējās.

- Jā, Nimrods domīgi apstiprināja. Tas varētu būt iespējams. Viņš novilka ar pirkstu gar vitrīnas malu un nopētīja sakrājušos putekļus. Spriežot pēc netīrī­bas, ņemos apgalvot, ka varētu paiet vairākas dienas, iekams kāda no apkopējām to atrastu.

Nimrods izslējās un domīgi berzēja zodu, apsvērdams Džona plānu. Jā, viņš teica. Mēs atgriezīsimies šeit pudelē īsi pirms pulksten pieciem, kad BM tiek slēgts. Grounina kungs noliks pudeli zem šī nabaga puiša, un vēlāk, kad iestāsies tumsa, mēs izlīdīsim laukā un ķer­simies pie darba.

Džons lasīja eksponāta zīmīti pie vitrīnas. Nezināms augsta ranga ēģiptietis, 19. dinastija. Viņš pakratīja galvu. Šķiet visai dīvaini, ja beigas ir tādas. Stikla vitrīnā, muzejā. Nedomāju, ka es vēlētos, lai tā notiek ar mani. Nabaga cilvēkam nav pat vārda. Tāpat arī tam blakus. Tiešām skumji.

- Manuprāt, tas ir rupji, Filipa sacīja. Visiem šiem cilvēkiem bija katram sava dzīve. Draugi, vecāki, bērni. Iespējams, viņi bija tādi paši kā mēs. Ne jau tieši tādi, bet jūs saprotat, ko es ar to gribu teikt. Pret kaut ko tādu vajadzētu būt likumam.

- Domāju, ka kādudien tāds būs, ja vēl nav, Nim­rods piezīmēja. Šķiet, Lielbritānijā ir likumi pret visu, izņemot neizglītotību un stulbumu. Bet patlaban manu prātu vairāk nodarbina pazudušie džini, nevis šā vecā kaulu maisa cilvēktiesības. Turklāt pēc 5000 gadiem, manuprāt, neviens vairs sevišķi neraizējas par savām beigām. Es pats esmu iztēlojies, kā mani apglabā jūrā un apēd zivis. Tas man liekas diezgan godīgi, ņemot vērā to zivju daudzumu, ko ar baudu esmu notiesājis. Starp citu, tas man atgādina, ka ir laiks pusdienām.

Pēc maltītes restorānā "Efeja", kur Nimrods bija labi pazīstams, iebaudījuši Kornvolas krabi un Duvras jūrasmēli, viņi vietējā saimniecības preču veikalā "Septiņas ciparnīcas" nopirka lodlampu un pārbaudīja to ziemas dārzā savas mājas nostūrī. Izņemot briesmīgu degošas plastmasas smaku, eksperiments noritēja labi, un Nim­rodam vajadzēja mazāk par piecpadsmit minūtēm, lai izkausētu pusdienu šķīvja lieluma caurumu vienā no rūtīm.

- Ceru, ka apsardzes darbiniekiem nav pārāk smalka oža, Filipa teica. Tas smird.

Ap pulksten trijiem Džons izdzēra pudeli kokakolas, kuru Grounins pēc tam rūpīgi izmazgāja; un, kad dvīņi bija saģērbušies, kā viņiem šķita, atbilstoši laupīšanai (svīteros ar augstu apkakli, melni krāsotu seju un mu­gursomām), Nimrods, kurš viņu nekrietnajam pasāku­mam par godu atļāvās vienīgi uzvilkt tumšāku uzvalku un uzlikt melnu platmali, pārvietoja visus trīs tukšajā pudelē.

- Lūdzu, viņš teica, pasniegdams katram ogles tab­leti. Labāk ieņemiet tās. Mēs šeit varētu notupēt vai­rākas stundas. Viņš pasmaidīja. Protams, relatīvi runājot.

- Tas man no džinu būšanas patīk vismazāk, Filipa atzinās, nepacietīgi staigādama pa pudeles perimetru.

- Gan jau pie tā pieradīsiet, Nimrods mierināja. Vai esat ceļojuši ar lidmašīnu ekonomiskajā klasē? Vai ar Londonas metro? Ja gribat zināt, tad kolas pudeles iekšpuse ir daudz piemērotāka. Turklāt vēl neesmu pa­beidzis to ērti iekārtot. Mums vajadzīgas sēdvietas.

Nimrods izmantoja savu spēku, lai radītu trīs milzī­gus ādas guļamkrēslus ar drošības jostām. Es allaž lietoju šo modeli, viņš teica. Tie ir tādi paši sēdekļi kā British Airways pirmajā klasē. Ļoti noderīgi ceļoša­nai. Sajutis, ka pudele sāk kustēties, viņš piebilda: Katram gadījumam labāk piesprādzējieties. No savas pieredzes zinu, ka Grounina kungs var būt mazliet ne­vērīgs, kad rīkojas ar džinu pudeli. Iemesls, protams, ir tas, ka viņš pats nekad tādā nav bijis iekšā.

Džons un Filipa skaļi iekliedzās, jo pēkšņi pudele sāka šūpoties kā zvans.

- Viņš iet uz mašīnu, Nimrods iesmējās. Nelaime, ka viņam ir viena roka. Viņš turpinās pudeli šūpot.

- Manuprāt, jums vajadzētu likt viņam nojaust, kāda sajūta ir te iekšā, Džons ieteica. Lai uz priekšdienām viņš būtu uzmanīgāks.

- Ak nē, tas nav iespējams, Nimrods atbildēja. Pasaulīgiem cilvēkiem gluži vienkārši nav tādas piere­dzes. Varbūt neesat vēl ievērojuši, bet džinam īpaši nav nepieciešams elpot, kad viņš vai viņa atrodas pudelē vai lampā. Kad džini ir nemateriālā stāvoklī, tie ilgu laiku var izdzīvot praktiski bez gaisa. Tas mazliet at­gādina palēninātu animācijas filmu. Bet pasaulīgie cil­vēki, saprotiet, nomirst ne tikai no vajadzības ieelpot, bet vienlīdz arī no lielas nepieciešamības izelpot. Viņus nogalina nevis skābekļa trūkums, bet ogļskābā gāze. Labāk nekad neļaujieties vilinājumam ievietot cilvēku pudelē. Tāpēc tos, kas mūs traucē, mēs pārvēršam par dzīvniekiem. Lai viņi varētu elpot.

- Starp citu, Filipa iejautājās. Kas notika ar pu­deli, kurā atradās Ibliss?

- Viņš ir mana ledusskapja saldētavā, Nimrods at­bildēja. Manā Kairas mājā. Tas nāks viņam pašam par labu. Redziet, džini ir mazliet līdzīgi ķirzakām.

Aukstumā tie kļūst rāmi.

. Saldējamā kastē? Filipa atkārtoja. Vai tas nav nežēlīgi?

- Vai tad tu esi aizmirsusi? Džons iesaucās. To pašu viņš bija gatavs darīt ar mums. Varbūt vēl ļau­nāk.

- Tavam brālim ir taisnība, Filipa, Nimrods piekrita. Pārāk nežēlo Iblisu. Viņš ir diezgan nejauks radījums.

Lielais sals neļaus viņam iekarst dusmās. Ja kāds nejauši atvērtu pudelīti, viņš uzreiz nespētu iznīcināt visu sev apkārt. Ifrīti ir bēdīgi slaveni ar savu nesavaldību, par savos labākajos gados. Vai esat dzirdējuši par San­francisko lielo ugunsgrēku 1906. gadā, kas sākās pēc zemestrīces? Vainīgs bija Ibliss. Iegaumējiet, tas nav nekas salīdzinājumā ar to, ko Iblisa tēvs, Ibliss vecākais, izdarīja 1883. gadā. Viņš iznīcināja veselu salu netālu no Indonēzijas. To sauca Krakatau. Sprādziens bija tik skaļš, ka to varēja dzirdēt 3000 jūdžu apkārtnē; pelni pārklāja Singapūru, kas atrodas vairāk nekā 500 jūdžu uz ziemeļiem no Krakatau, un eksplozija radīja vairāk nekā simt pēdu augstu cunami vilni. Vismaz 36 000 cilvēku gāja bojā. Nimrods papurināja galvu. Nē, tik tiešām. Jūs nevēlētos atrasties ifrītu tuvumā, kad tie izkļuvuši no ilga ieslodzījuma.

Pēc divdesmit minūtēm Grounins apstādināja rolsroisu Montegjū laukumā un, nesdams kolas pudeli ža­ketes kabatā, iegāja BM pa mazāk iespaidīgām sētas durvīm. Pat vislabākajā noskaņā viņam nepatika nākt uz BM, jo šī vieta allaž atgādināja, kā viņš bija pa­zaudējis roku pirms vairāk nekā desmit gadiem. Viņš nekad nespēja ieiet pa Montegjū ielas durvīm vai, tai pašā sakarībā, pa BM Lielās Rasela ielas ieeju, no jauna nepārdzīvodams tās briesmīgās dienas notikumus. Kā tīģeri, skaļi rēcot, nevaldāmi bija skraidījuši pa lasītavu, iekams tie pārlēca grāmatu izsniegšanas letei un saplo­sīja šausmu pārņemtos bibliotēkas darbiniekus.

Bibliotēka tagad bija pārcelta uz kādu pretīgu ķieģeļu noliktavu Sentpankrasā, kurai, pēc Nimroda teiktā, pie­mita īsts publiskās tualetes šarms, bet lasītava lielā mērā bija tāda pati, kādu to atcerējās Grounins, tikai bez savvaļas zvēriem. Un tā, briesmīgajiem tīģeru rē­cieniem vēl skanot ausīs, Grounins uzkāpa otrajā stāvā, dodamies 65. istabas virzienā.

Mūmiju istabā viņš bezrūpīgi klīda apkārt kā jeb­kurš cits tūrists, tad nometās uz ceļa un, izliekoties, ka sakārto kurpju saites, novietoja kolas pudeli zem vitrīnas, kurā atradās anonīmā mūmija. Tad viņš trīs reizes uzsita pa pudeli.

Pudeles iekšpusē Grounina piesitieni skanēja kā skaļš, liels gongs. Nimrods un dvīņi pārbaudīja pulksteņus. Bija bez ceturkšņa pieci, jānogaida vēl dažas stundas līdz tumsai. Jūs esat pozīcijā. Nolieku pudeli tieši tur, kur jūs man teicāt, Grounins ziņoja. Es eju prom.

Paldies, Nimrods atsaucās. Tiksimies rīt.

Tad Grounins izgāja, pirms tam paskatījies uz Seh­metas scepteri un nospriedis, ka tas vairāk izskatās pēc irkļa vai aira nekā pēc sceptera un grūti iedomāties septiņdesmit skudras, kur nu vēl septiņdesmit džinus, iesprostotus tik savādā priekšmetā.

- Vai kāds nevēlas pēcpusdienas tēju? Nimrods piedāvāja, likdams parādīties tējas galdam, kas bija apkrauts ar ēdieniem. Uz iestērķelēta, balta damasta galdauta atradās sviestmaizes, pildīti plāceņi, kūkas, ievārījums, tējas izlase un kokakola.

- Neesmu īsti izsalcis, Džons atzinās.

- Tējai nav nekāda sakara ar izsalkumu, Nimrods paskaidroja. Angļiem tā ir stingri noteikta stunda. Un gandrīz tikpat svarīgs rituāls kā tējas ceremonija Japānā. Ar vienu izņēmumu. Japānā pie tējas dzeršanas tiek atzīts, ka ikviena cilvēciskā saskare ir vienreizējs notikums, kurš nekad nevar un nekad neatkārtosies tieši tāpat. Tāpēc ikviens tējas dzeršanas aspekts ir jā­izbauda katram, kas tajā piedalās. Bet Anglijā svarīgs ir fakts, ka tējas dzeršana vienmēr ir tāda pati un vienmēr atkārtosies tieši tāpat, atkal un atkal. Jo kā gan citādi var novērtēt dižas civilizācijas izturību?

- Es arī neesmu diez ko izsalkusi, Filipa teica. Viņa mēģināja lasīt grāmatu, ko Grounins viņai bija iedevis, Jauno Oksfordas angļu dzejas izlasi.

Nimrods izdvesa īdzīgu skaņu, it kā bargi nosodītu Džona un Filipas intereses trūkumu par tējas dzeršanu.

- Tad man tiks vairāk, viņš sacīja, alkatīgi piekrau­dams savu šķīvi ar gurķu maizītēm.

- Nesaprotu, kā jūs varat ēst, Filipa sacīja.

- Tas ir pavisam vienkārši, Nimrods paskaidroja.

- Tikai ielieku ēdienu mutē un kādu laiku to košļāju, līdz esmu gatavs to norīt. Viņš paskatījās apkārt uz zaļganajām stikla sienām. Protams, tas nav tas, pie kā esmu radis. Kolas pudele. Es parasti ceļoju diezgan pievilcīgā Venēcijas stikla pudelē, kuru esmu iekārtojis sevišķi glīti. Tajā ir vingrotava, maza kinozāle, protams, virtuve un brīnišķīga gulta. Es to dēvēju par Groti pili. Mazs joks. Nedomājiet, ka jūs to dabūsiet, bet, lūk, te nu mēs esam. Atgādiniet man, lai jums to kādreiz pa­rādu. Katrā zinā neaizmirstiet to.

Džons atvēra kokakolas pudeli un dzēra, iekams ap­tvēra, cik dīvaini bija dzert kolu kolas pudelē. Varu saderēt, ka līdz šim neviens to nav darījis, viņš savā nodabā noteica.

- Nesaprotu, kā jūs varat būt tik mierīgs, Filipa Nimrodam teica. Mēs plānojam aplaupīt Britu muzeju, un jūs runājat par tēju. Vai tas, ko mēs taisāmies darīt, nepadara jūs mazliet nervozu?

- Ak, mana mīļā, tas ir mazliet par stipru teikts, vai tev tā neliekas? Nimrods protestēja. Mēs neesam īsti noziedznieki.

- Bet es jūtos kā noziedzniece, Filipa sacīja.

- Man šķiet, tas ir tāpēc, ka tu uzstāji, lai pēc tādas izskatītos, Nimrods aizrādīja, ieliedams sev tēju. Melni krāsotas sejas, džemperi ar augstām apkaklēm, ādas cimdi, sporta kurpes? Ja man būtu lemts tā saģērb­ties, tad nāktos zvanīt policijai un nekavējoties likt sevi arestēt. Jūs abi izskatāties vienkārši briesmīgi. Nimrods no bikšu kabatas izņēma tablešu kārbiņu. -

Lūdzu. Iedzeriet vēl pa ogles tabletei.

Laiks pagāja ļoti ātri, un, iekams viņi spēja apjaust, pulkstenis bija deviņi, un Nimrods atgādināja dvīņiem par priekšrocībām, ko dod transubstanciācija pretēji pulksteņa rādītāju kustības virzienam ziemeļu puslodē, jo šobrīd esot droši atkal materializēties 65. istabā.

- Cerams, ka apkopēji jau būs aizgājuši, viņš teica.

- Ja viņi vispār atnāca. Apstākļi BM nav tādi kā kād­reiz.

- Kā ir ar drošības kamerām? Džons jautāja.

Nimrods iebāza roku kabatā un izvilka mazu elek­tronisku ierīci, ne lielāku par datora peli.

- Maza ierīce, ko es pats uzmeistaroju, «viņš teica.

- Es to saucu par idiotu filtru. Tas traucē radio un tele­vīzijas signālus. Mēdzu to izmantot pret cilvēkiem ar mobilajiem telefoniem vilcienos, lai pārtrauktu viņu pļāpāšanu. Ierīce man nepieciešama, lai pārvarētu savu tieksmi padarīt šos cilvēkus uz pāris stundām mēmus. Bet tā lieliski iedarbojas gandrīz uz jebkuru raidītāja signālu. Nimrods norādīja uz rietumiem. Filipa, es gribu, lai tu aizej pie tām durvīm un iekārtojies slēpnī, ja kāds nāktu augšā pa kāpnēm noskaidrot, kas noticis ar kameru. Nav jau tā, ka te būtu kas īpašs, ko vērts zagt. 5000 gadu veciem līķiem nav visai liels noiets tirgū.

- Lūdzu, nepieminiet tos, Filipa sacīja. Jau tāpat esmu diezgan stipri nobijusies.

- Džon, tu varētu man palīdzēt izkravāt mūsu aprī­kojumu.

Nimrods nolika savu ierīci vienā galerijas galā priekšā stikla vitrīnai, kurā atradās scepteri. Vidū bija vēl viena stikla vitrīna ar sarkofāgu izlasi; un galerijas otrā pusē, trešajā stikla vitrīnā, atradās dučiem mūmiju, tostarp vairākas cilvēku mūmijas izkaltuši, miruši ķermeņi, ievīstīti pelēkos pārsējos, sakrauti cits uz cita kā cigāri kādā no Nimroda glabātavām. Naktī Ēģiptes galerijā valdīja daudz draudīgāka noskaņa nekā dienā. Šķita, ka ēnas maina savu stāvokli, bet blāvie atspulgi stikla vitrīnās varēja izspēlēt dīvainus jokus ar iztēli, tā ka vairākas reizes gan Džonam, gan Filipai nācās divreiz paskatīties uz kādu eksponātu, lai pārbaudītu, vai tas nav pakustējies. Bet dvīņus nomāca ne tikai gaisma vai tās trūkums, bet arī senatnes apgānīšanas sajūta. Ne­raugoties uz Nimroda patoloģisko pļāpāšanu par ēģip­tiešu nāves ceļiem, šī sajūta viņus neatstāja.

Filipa apķēra sevi ar rokām, it kā ietītos plecu lakatā. Man šī vieta uzdzen šermuļus, viņa teica.

- Manuprāt, te tiešām ir īpaša gaisotne, Nimrods atzina, izņemdams šķiltavas. Vai zināt? Vienam no šiem vecajiem sarkofāgiem, manuprāt, tam no zelta, ir slikta slava, ka tajā reiz atradusies mūmija, kas bija uz Titānika. Protams, kopā ar uzlikto lāstu.

- Vai tad uz Titānika bija mūmija? Džons jautāja, pasniegdams Nimrodam lodlampu. Es to nezināju.

- Tā ir taisnība, Nimrods sacīja, aizdedzinādams lodlampu. Princese Amona-Ra. Titāniks nogrima, pa­ņemdams 1500 cilvēku dzīvības, un toreiz, 1912. gadā, daudzi cilvēki uzvēla vainu princeses mūmijai. Tas ne­maz nav pārsteidzoši, ņemot vērā cilvēku skaitu, kas jau bija piedzīvojuši dīvainu nāvi, jo pazina princesi AmonuRa. Acīmredzot, iekams šo istabu atstāja tā mūmija, ko nopirka kāds amerikāņu kolekcionārs, naktssargi un apkopēji neuzdrīkstējās tuvoties viņas sarkofāgam. Viņi apgalvoja, ka varot dzirdēt klaudzināšanu un šņukstus no šķirsta iekšpuses. Nimrods skaļi iesmējās. Tas, protams, ir tikai stāsts. Un es par to neraizējos. Kā jau teicu, šī mūmija guļ Atlantijas okeāna dibenā kopā ar visiem citiem Titānika pasažieriem, kas netika nost no kuģa. Tātad viņa mūs netraucēs.

- Tas ir zināms mierinājums, Filipa teica.

- Te, protams, kādreiz atradās daudz vairāk cilvēku mūmiju, Nimrods turpināja. Šīs patlaban izstādītās ir tikai niecīga atlase no daudziem dučiem, kas atro­das BM īpašumā. Manuprāt, vairākums no tām tiek uzglabātas pagraba velvēs. Noslēptas tā, lai nekaiti­nātu cilvēkus. Es gan nesaprotu, kāpēc tās varētu būt kaitinošas. Galu galā, kad tu esi miris, tu esi miris. Nimrods iesmējās. Te ir ne tikai cilvēku mūmijas, viņš teica. Manuprāt, tur ir arī vairākas dzīvnieku mūmijas. Viņš pakratīja galvu. Esmu pārsteigts, ka dzīvnieku aizsardzības biedrība nav par to žēlojusies.

Kamēr Nimrods virzīja lodlampas zilo liesmu pret plastikāta stiklu Sehmetas sceptera priekšā, Džons vēl­reiz palūkojās apkārt. Tā bija taisnība: telpā atradās mumificēti kaķi, paviāni, suņi, krokodili, piekūni, kob­ras, pat zutis. Džons neiecietīgi nogrozīja galvu. Kāpēc gan lai kāds gribētu mumificēt zuti? viņš nomurmi­nāja un nesekmīgi centās nāvi un mūmijas izmest no prāta. No mūmiju briesmām, degošās plastmasas sma­kas un Nimroda šaušalīgajām runām viņam sāka mes­ties slikta dūša.

- Protams, Nimrods turpināja, visu, kam ēģip­tieši ticēja par augšāmcelšanos, viņi, vai zināt, ieguva no mums, džiniem. Nav jau tā, ka viss būtu patiesība, pat par džiniem.

Bet Džons gandrīz neklausījās savā tēvocī, jo viņam šķita, ka viena no mūmijām bija mazliet pakustējusies. Vai arī viņš to bija iedomājies? Vēl pagāja kāds brīdis, un viņš sev teica, ka droši vien to ir iedomājies, ka tvaiki no degošās plastmasas sagrozījuši viņam galvu un 5000 gadu vecas mūmijas nekustas ja nu vienīgi vecās šausmu filmās. Viņš iestāstīja sev, ka atrodas Londonā, 21. gadsimtā, un ka mirušajiem nav iespējams atdot dzī­vību. Tie naktssargi, par kuriem Nimrods bija runājis, droši vien bija kļūdījušies. Nebija iespējams, ka princese Amona-Ra 5000 gadu būtu palikusi dzīva.

Viņš iekoda lūpā un centās novaldīt drebošo žokli. Tas bija tik savādi it kā viņa ķermenis jau apzinātos to, ko prāts atteicās atzīt. Un tad vitrīnā atkal kaut kas sakustējās. Džons samirkšķināja un izberzēja acis un, paskatījies vēlreiz, aptvēra, ka ne jau mūmija bija sa­kustējusies, bet kas tāds, kas nāca no mūmijas iekšpuses un kam bija cilvēka aprises, bet kam viņš varēja redzēt cauri, it kā tās nemaz tur nebūtu. Brīdi viņš domāja, ka tas ir lodlampas atspīdums stiklā mūmijas vitrīnas priekšā, bet tad aptvēra, ka Nimrods jau bija izslēdzis lodlampu un tagad pētīja caurumu pretējā vitrīnā, kur atradās scepteri, pilnīgi nenojauzdams, kas notiek kādā citā stikla vitrīnā viņam aiz muguras.

Apveids piecēlās stāvus no horizontālās mūmijas un izkāpa no stikla vitrīnas. Garāks, nekā viņš bija gaidījis. Un varēja skaidri saost ko neparastu, it kā parādība nestu līdzi netīkamu trūdu smaku no kāda sena kapa kā veca grāmata, kas pilna ar mitrumu, pelējumu un, iespējams, vēl ko ļaunāku.

- Tēvoci Nimrod, Džons ierunājās, neuzdrīkstē­damies novērst šausmu pilnās acis no garās, gandrīz caurspīdīgās figūras pie stikla vitrīnas, kur glabājās mūmijas. Vai tiešām jūs uzskatāt par iespējamu, ka spoki pastāv?

- Jā, protams. Kā tad, ir spoki.

- Tad, lūdzu, paskatieties uz šo.