Lampas bērni 1 grāmata Piedzīvojums ar Ehnatonu

19. nodaļa ČŪskas UN KĀPNES

Nākamajā rītā pamodušies, viņi atklāja, ka visi ēģip­tiešu laikraksti publicējuši aprakstus par sensacionālu ielaušanos Kairas muzejā iepriekšējā naktī. Ignorējot jaunā valdnieka Tutanhamona pasakainās zelta bagā­tības, zagļi pievērsušies citām muzeja istabām, kur iz­stādītas mazāk vērtīgas 18. dinastijas senlietas. Vēl dī­vaināks laikrakstiem un policijai šis noziegums šķita tāpēc, ka neviena no senlietām nebija nozagta, tikai izņemtas no vitrīnām: kāds valdnieka scepteris bija sa­lauzts, dažas statuetes saplēstas, un vairākas aizvākotas krūkas, kurās atradās iebalzamēto ēģiptiešu mūmiju iekšējie orgāni, bija sabojātas, tās atverot.

- Vai jums liekas, ka to izdarījuši ifrīti? Džons jau­tāja.

- Par to nav šaubu, Nimrods atbildēja. 18. di­nastijas laiks nepārprotami ir īstais periods Ehnatona senlietām. Man jāatzīst, ka tas viss ļoti labi sader ar mūsu plānu.

- Jūs nedomājat, ka viņi atrada to, ko meklēja? Džons noprasīja.

Filipa noraidoši papurināja galvu. Pēc avīzē raks­tītā, viņa teica, zagļi iegāja muzejā ap deviņiem.

Bet Huseinu Husautu čūska nogalināja ap pusnakti. Tie nemūžam nebūtu apgrūtinājuši sevi ar viņa apklusināšanu, ja tiem jau būtu rokā tas, ko tie meklē. Varu saderēt, ka pasaulē ir daudz muzeju, kuros ielaužas, un tad atklājas, ka nekas īpašs nav nozagts.

- Ja vien mēs tur nenonāksim pirmie, Džons sa­cīja.

- Mums tur jānokļūst pirmajiem, Nimrods apstip­rināja. Gluži vienkārši jānokļūst. To prasa homeo­stāze.

Pēc brokastīm Filipa piezvanīja Kērai de Lapēna kun­dzei, kura apgalvoja, ka būšot ļoti priecīga visu dienu pieskatīt dvīņus. Tiklīdz abi bija skaidrībā par plānu, kā notvert Iblisu, viņi devās uz Francijas vēstniecību, nesot mazu dāvaniņu antīku smaržu pudelīti, kura, kā Nimrods bija teicis, nākusi no Huamai, parfimērijas tirgotāja Gīzā.

- Cik laipni no viņa puses, Kērai de Lapēna kundze teica, kad ieraudzīja smaržas. Tas jūsu tēvocis viņš ir tik šarmants! Un, kaut gan viņš ir anglis, tomēr arī tik romantisks! Manuprāt, jums ir ļoti paveicies, ka jums ir tāds tēvocis kā viņš. Tik interesants vīrietis.

- Jā, viņš ir brīnišķīgs, dvīņi piekrita.

- Nu tad tā. Ko jūs gribētu darīt, bērni? Esmu jūsu rīcībā.

- Tā, Filipa iesāka. Nimrods mums ir stāstījis, ka jums esot brīnišķīga bibliotēka.

- Jā, tas tiesa.

- Ar lielu teleskopu, Džons piebilda, diezgan ne­veikli tēlodams puicisku aizrautību, par ko saņēma niknu skatienu no māsas.

- Lieta tā, Ķēra de Lapēna kundze, Filipa paskaid­roja, ka es gribētu izlasīt par dažām arheoloģisko izra­kumu vietām, lai varētu tās labāk novērtēt, kad beidzot redzēšu.

- Un mani interesē putnu vērošana, Džons pie­bilda. Cerēju izmantot teleskopu, lai aplūkotu dažus no putniem mūsu dārzā.

- Vai tiešām esat pārliecināti? Ķēra de Lapēna kun­dze jautāja. Ja jūs gribētu, mēs varētu doties izbrau­kumā ar laivu. Vai varbūt aizbraukt uz peldbaseinu Nī­las Hiltonā. Tas ir loti labs baseins, man šķiet, labākais Kairā. Un tur pasniedz ļoti labas pusdienas. Vai varbūt izbraucienu uz piramīdām pie Sakāras?

- Nē, nudien ne, Džons teica. Bibliotēkā būtu lieliski. Atklāti sakot, pēdējās dienās pārāk ilgi esam uz­turējušies saulē, un ar nepacietību gaidām, kad varēsim uzkavēties telpās, kur ir gaisa atsvaidzinātājs.

Filipa palocīja galvu, nospriedusi, ka, būdams īstajā noskaņojumā, viņas brālis spēja pārliecinoši melot.

- Labi, kā vēlaties, Ķēra de Lapēna kundze pasmai­dīja un pavadīja viņus uz bibliotēku.

Bibliotēka nemaz nebija tāda, kādu viņi bija iedo­mājušies. Tā bija ļoti tīra un funkcionāla, ar daudzām sliktām abstraktām gleznām, ar smilškrāsas paklāju, mēbelēm, kas reiz bijušas tik modernas, ka tagad izska­tījās vecmodīgas, un dučiem spoža metāla plauktiem, kas deva patvērumu vairākiem simtiem grāmatu. Visap­kārt istabai bija izkārtotas stikla vitrīnas, lai izstādītu nelielo Kēras de Lapēnas ēģiptiešu senlietu kolekciju, bet pie loga, blakus galdam ar datoru un dažām elegan­tām stikla karafēm, uz alumīnija trijkāja stāvēja liels teleskops.

Filipa ievēroja šos priekšmetus un tad pieklājības pēc nopētīja dažas grāmatas. Jūs droši vien daudz zināt par Ēģipti, viņa piebilda. Vai jūs esat arheoloģe vai kas līdzīgs?

- Tikai amatiere, Ķēra de Lapēna kundze atzinās. De Lapēna kungs ir lielāks eksperts par mani.

Džons norādīja uz aptuveni duci mazu,, zaļu mūmijveida figūriņu, kas atradās uz kamīna gludās marmora malas. Vai tās ir no kāda kapa?

- Jā. Tās sauc par ušebti figūrām, un tās tika veido­tas, lai kļūtu par mirušo ēģiptiešu kalpotājiem pēcnā­ves dzīvē. Ķēra de Lapēna kundze paņēma vienu no figūriņām un parādīja to dvīņiem tuvāk. Man patīk turēt rokā šīs statuetes, jo tās ir tik vecas. Tās liek man sajust, ka saskaros ar pagātni. Vai zināt, es jūtu, ka gan­drīz varu saprast, kā tas bija dzīvot Senajā Ēģiptē.

- Vai es tagad varētu ieskatīties teleskopā? Džons palūdza.

Ķēra de Lapēna kundze pasmaidīja un ar roku noglās­tīja Džona matus. Džons sarāvās. Viņš nevarēja ciest, ka cilvēki aizskar viņa matus, īpaši Ķēra de Lapēna kundze, kurai, šķiet, tas tik ļoti patika. Protams, viņa teica ar elegantu žestu pamādama uz teleskopa pusi. Ķeries pie darba pats. Ja vien negaidi, lai es pa­skaidroju, kā tas darbojas. Tas pieder manam vīram.

- Domāju, ka zinu, kā tas darbojas, Džons sacīja. Viņš pateicībā palocīja galvu un, uzkāpis pa mazām kāpnītēm blakus teleskopam, notēmēja spēcīgo lēcu uz atvērtajām Nimroda viesistabas stikla durvīm. Ēģiptes faraona šķirsts atradās istabas vidū, un, pieregulējot ob­jektīvu, Džons atklāja, ka var pat izlasīt hieroglifus, kas klāja ar zeltu krāsoto koku. Viņš apsvēra, ka neviens nespētu atvērt šķirstu un palikt nepamanīts, ja kāds lūkotos de Lapēna kunga teleskopā. Tas šķita pavisam viegls uzdevums, pieņemot, ka Nimroda plāns izdosies. Zēns īsti nebija pārliecināts, kas ir džinu slazds. Nim­rods par to bija izteicies diezgan mīklaini, bet viņš ce­rēja, ka viss kļūs skaidrāks, ja parādīsies Ibliss.

- Vai tu labi vari redzēt, Džon? Ķēra de Lapēna kundze apvaicājās, atkal noglāstīdama viņam matus. Tu saproti, kā tas darbojas, ja?

- Jā, viņš atbildēja, juzdamies neērti. Jā, viss kār­tībā, paldies. Kērai de Lapēna kundzei, viņš nosprieda, piemita kas mazliet dīvains, ko nevarēja izskaidrot ar to vien, ka viņa ir francūziete.

Varbūt tā bija melni zeltītā saite ap galvu, ko viņa vienmēr valkāja un kas, pēc Džona domām, padarīja viņu līdzīgu apaču indiānietei. Vai varbūt tās bija viņas neizteiksmīgās, gandrīz nedzīvās zilās acis, kuras, šķiet, skatījās viņam cauri pat tad, kad viņa smaidīja. Tā vai citādi, bet nevarēja noliegt, ka Ķēra de Lapēna kundze Džonam lika justies neērti un padarīja viņu nervozu.

- Džon? viņa ieminējās. Vai tu negribētu apskatīt manu skarabeju kolekciju?

Filipa domāja tieši to pašu, ko viņas brālis, Ķēra de Lapēna kundze mazliet krita uz nerviem. Un viņa priecājās, ka tieši Džonam lielākoties nācās ar viņu sa­runāties. Kamēr viņš skatījās Kēras de Lapēna kundzes skarabeju vaboļu kolekciju mazus, košus nefrīta un lazurīta dārgakmeņus un laiku pa laikam ielūkojās teleskopā, Filipa sāka pētīt dažas grāmatas de Lapēna plauktos. Vairums bija angļu valodā, bet pat tām, kas bija franciski, šķiet, bija sakars ar eģiptoloģiju un fa­raoniem. Viņa apsēdās neērti izliektā modernā krēslā un paņēma citu grāmatu no grīdas, kuru, kā šķiet, de Lapēna kungs vai kundze droši vien bija lasījuši, jo uz grāmatas atradās acenes, un tajā bija ielikta lappuse no žurnāla vai kataloga.

Filipai par krietnu pārsteigumu, tā bija grāmata par Ehnatonu, tāpat kā visas pārējās, kas mētājās uz grī­das blakus krēslam. No šī atklājuma caur Filipas kar­stajām džina asinīm izskrēja auksts drebulis un lika sirdij ietrīsēties. Vai tā bija tikai sakritība, ka Ķēra de Lapēna kundze bija lasījusi grāmatas par Ehnatonu? Vai arī viņas interesei par Ēģiptes ķecerīgo faraonu bija ļaunāks iemesls?

Filipa cieši vēroja Francijas vēstnieka sievu, kā viņa cerēja, lai tas neliktos uzkrītoši. Pašlaik Ķēra de Lapēna kundze uzjautrinājās par Džona šausmīgajiem, nervoza­jiem jokiem ar tādiem smiekliem, it kā tos būtu izspie­dusi no kāda maza, mīļa rotaļu dzīvnieciņa, kas gulēja Filipas gultā Ņujorkas mājās. Ķēra de Lapēna kundze bija tik savādi sievišķīga, Filipa nosprieda. Tikpat sa­vādi bija viņas stulbie, mazie žestiņi. Viņas muļķīgie, garie nagi. Viņas tumšās acu ēnas. Viņas smieklīgā saite ap galvu. Kāpēc viņai vienmēr vajadzēja valkāt to smieklīgo saiti kā tādai vieglprātīgai meitenei no 20. gadiem? Un kāpēc, Filipa iedomājās, kāpēc tā lente pēkšņi likās kaut kā pazīstama, it kā viņa to būtu re­dzējusi kaut kur citur, turklāt nesen?

Un vai tā bija viņas iedoma vai saite tiešām šķita gandrīz kā dzīva?

Filipa samirkšķināja un izberzēja acis un tad mēģi­nāja tuvāk apskatīt saiti ap galvu, nemodinot Kēras de Lapēna kundzes aizdomas, ka viņa un viņas lente tagad ir ziņkārības objekts. Nevērīgi, rokas salikusi aiz muguras, Filipa izlīkumoja līdz galdam blakus teles­kopam, kur bija izstādīti skarabeji, un paņēma vienu rokā.

- Kāpēc ēģiptieši uzskatīja šīs vaboles par tik intere­santām, lai vēlētos veidot to modeļus? Džons jautāja, ātri ieskatījies teleskopā un tad atgriezies pie skarabejiem, tai pašā laikā palaikam uzmetot drūmu skatienu māsai.

- Kāpēc? Ķēra de Lapēna paņēma lielisku eksem­plāru savā kaulainajā rokā. Es jums pateikšu, kāpēc. Eksistē daudz skarabeju vaboļu sugu. Un dažas no tām ir mēslvaboles.

-Vai tas nozīmē to, ko tas, manuprāt, nozīmē? Džons jautāja. Viņš atskatījās, atskārtis, ka kāds ieslēdzis da­toru.

Ķēra de Lapēna kundze iesmējās savus pīkstošos ro­taļlietas smieklus. Jā, viņa apliecināja. Tās sa­vāc aitu vai kamieļu mēslus, saveļ tos aptuveni tenisa bumbiņas lielumā un tad aizveļ to uz savām pazemes mājām, kur mātīte uz bumbiņas uzdēj oliņas. Kad iz­šķiļas kāpuri, tie ēd mēslus.

- Ejiet nu galīgi! Džons iesaucās. Ievērojis Kēras de Lapēna kundzes neizpratnes pilno skatienu, viņš pie­bilda, it kā paskaidrojot: Jūs jokojat.

- Nē, Ķēra de Lapēna kundze smējās. Es nejo­koju. Viņa piegāja pie datora un izslēdza to. Vai tu to ieslēdzi? Viņa zēnam jautāja.

Džons bija pārāk šokēts par mēslvaboli, lai atbil­dētu.

- Tās ēd kamieļu mēslus? viņš pārjautāja. Nesa­protu, vai tur kaut mazliet ir kas svēts. Un tas diezin vai ir īstais dzīvnieks, ko es izmantotu par iedvesmu ornamentam. Viņš stīvi pasmaidīja kā mironis un vēl­reiz aši paskatījās teleskopā uz Nimroda viesistabu, kur vēl aizvien nekas nenotika. Šis uzdevums izrādījās daudz grūtāks, nekā viņš bija paredzējis, jo Ķēra de La­pēna kundze rādīja savus draņķa skarabejus, bužināja viņam matus un nepārtraukti tarkšķēja.

- Tieši otrādi, Ķēra de Lapēna kundze iebilda. Tas ir ļoti ievērojams mazs dzīvnieciņš. Ēģiptieši ticēja, ka skarabeja vabole simbolizē viņu Saules dievu Ra. Ra bija ēģiptiešu dievs, kas ripināja sauli pāri debesīm un katru vakaru to apraka. Gluži kā skarabejs. Ēģiptieši domāja, ka akmenī kaltās vaboles piešķir to īpašniekam tādas pašas īpašības kā skarabejam.

- Ko? Džons sarauca pieri. Jūs gribat teikt, ēst mēslus?

Ķēra de Lapēna kundze skaļi novaimanājās. Džon, viņa teica. Neesi muļķīgs. Nē, ēģiptieši apbrīnoja vaboles neatlaidību velt mēslu bumbiņu, tāpat kā tās ekoloģisko lietderību. Tas ir jaunas dzīves simbols. Arī augšāmcelšanās, jo vabole izlien no zemes.

Filipa nometa skarabeju, ko viņa turēja rokā, uz paklāja blakus Kēras de Lapēna kundzes kājām, it kā dzirdētais viņu būtu satriecis, bet viņa tā rīkojās ar nolūku. Piedodiet, meitene teica.

- Tas nekas, Ķēra de Lapēna kundze mierināja, noliekdamās, lai paceltu skarabeju. Tās ir pagatavotas ļoti stipri. Pat pēc vairākiem tūkstošiem gadu tās nav iespējams saplēst.

Kad Ķēra de Lapēna kundze noliecās, lai paceltu no paklāja zaļā akmens skarabeju, Filipa izmantoja iespēju noliekties pār francūzietes galvu un ciešāk nopētīt vi­ņas melni zeltaino saiti ap galvu; viņai kļuva skaidrs, ka vismaz uz īsu brīdi saite bija mazliet uztūkuši un tad atkal sarāvusies, it kā tā Filipa nevarēja atrast citu izskaidrojumu būtu piepildījusies ar gaisu. Un, kamēr Filipai sāka rasties aizdomas, ka saite Ķēra de Lapēna kundzei ap galvu bija ieelpojusi un izelpojusi, viņa atcerējās, kāpēc tā viņai šķita pazīstama. Saite ap galvu, uz kuru viņa skatījās, bija gandrīz identiska tai, ko viņa bija redzējusi Ehnatonam attēlā uz sienas kapā. Gandrīz identiska, vienīgi šai zeltīti melnajai čūskai ja tā tiešām bija čūska nevarēja redzēt iz slietu galvu.

Džons neko nebija pamanījis. Viņš bija pārāk aizņemts, lai izmantotu iespēju un atkal ieskatītos teleskopā, kad Ķēra de Lapēna kundze noliecās pacelt skarabeju, tā­pēc matu saitei ap galvu nepievērsa uzmanību. Filipa nolēma, ka jāmēģina kaut kā noskaidrot, vai saite īste­nībā bija vai nebija dzīva čūska. Ko čūskas ēd? viņa sev jautāja. Mazus grauzējus? Diez vai jebkura sevi cienoša čūska, pat tāda, kas izvēlējusies dzīvot, aptīta ap Francijas vēstnieka sievas stulbo galvu, tāpat vien laistu garām maltīti, teiksim, peli? Filipa sāka ļoti cieši koncentrēties, daudz ciešāk un ilgāk nekā parasti, kā tas, iespējams, atbilda dzīvas būtnes radīšanai tam, ko viņa nekad iepriekš nebija darījusi. Beidzot, kad kon­centrēšanās šķita pilnīga, viņa izteica fokusa vārdu, cik skaļi vien uzdrīkstējās.

- FABULONGOŠŪGAUŽIBRĪNUMPIPIKALS.

- Vai tu kaut ko teici, mana mīļā? Ķēra de Lapēna kundze pajautāja.

- Es teicu: "Paldies un kolosāli, ka parādījāt mums tādu lielisku kolekciju," atbildēja Filipa, mēģinādama neskatīties uz mazo lauku pelīti, kurai viņa bija likusi parādīties blondo matu siena gubā uz Kēras de Lapēna kundzes galvas.

Filipai ne visai patika peles, bet, redzot šo grauzēju Kēras de Lapēna kundzes matos, viņa apjauta, ka doma par peli nemaz nebija tik jauka kā mazais, mīlīgais dzīv­nieciņš, kas jau pētīja apkārtni; un meitene cerēja, ka viņas aizdomas par zeltīti melno saiti ap galvu varētu iz­rādīties nepareizas kaut vai peles dēļ. Bet, kamēr viņa vēroja, saite uz Kēras de Lapēna kundzes galvas sāka griezties kā vāciņš, kad to atskrūvē no pudeles kakliņa, un tas, kas reiz bija licies zīds vai satīns, skaidri atklājās kā mirdzoša čūskas āda.

Filipa juta, ka viņai asinis sastingst, un meitene iespēra Džonam pa kāju, kad ļoti lielas Ēģiptes kobras plakanā, draudīgā galva parādījās no Kēras de Lapēna kundzes cirtu vidus un, mēlei šaudoties, hipnotiski skatījās uz peli. Džons aizvainojumā pavērās apkārt, bet tad, uz­tvēris māsas skatienu, palūkojās augšup uz Kēras de Lapēna kundzes matiem. Tieši tajā brīdī pele, nojauz­dama briesmas, paraudzījās pāri čūskas ķermeņa malai, apsvērdama lēciena augstumu, lai tiktu no francūzietes galvas līdz grīdai. Par vēlu! Nākamajā mirklī čūska me­tās uz priekšu pātagas ātrumā, un pāris sekunžu laikā nabaga pele bija norīta dzīva.