Lampas bērni 1 grāmata Piedzīvojums ar Ehnatonu

17. nodaļa skorpions

Vientulīgi stāvēdams tuksnesī un gaidīdams, kad atgriezīsies Krīmijs un dvīņi, Grounins pats jutās kā aizmirsta statuja. Viņš būtu apsēdies zemē, ja vien ne­baidītos, ka viņu var sadzelt skorpions, un šai pasaules daļā šo bīstamo radījumu netrūka.

- Nu? viņš nervozi jautāja Nimrodam, kad kaut kas varbūt sikspārnis? aizlidinājās garām viņa galvai. Kā tur apakšā ir?

- Auksts un tumšs, Nimrods atbildēja. Neesmu spējis šeit ērti iekārtoties. Džina spēks, kas mani saista, ir ļoti stiprs, un mani spēki te iekšā tikpat kā nav derīgi. Droši vien Huseins lietoja divkāršo saistījumu. Vai pat trejkāršo. Man ir lukturītis, bet baterijas sāk tukšoties. Mans mobilais telefons nedarbojas. Un esmu apēdis šo­kolādes tāfelīti, kas man bija kabatā. Tā nu viss rādās gaužām nelāgi.

- Kā tad jūs spējāt izpildīt manu vēlēšanos? Grou­nins jautāja. Ja jūsu spēki ir nederīgi?

- Bagdādes likumi, Nimrods atbildēja. 152. no­daļa. Izcila vēlēšanās ieņem prioritāti pār cita džina saistījumu. Saproti, kad vēlēšanās tiek piepildīta, šīs vēlēšanās spēks it kā piesaista sevi tās nesējam. Zināmā mērā man nemaz nevajadzēja būt klāt, lai tava vēlēša­nās piepildītos. Nimrods nopūtās. Cik žēl, ka tev bija atlikusi tikai viena vēlēšanās. Viena laba vēlēšanās, un es būtu laukā no šejienes.

- Man tas viss ir pilnīgi vienalga, Grounins teica. Viņš paskatījās apkārt, kad kaut kas aizslīdēja pa zemi, un redzēja, kā alā pazūd čūska. Man yisa šī zeme uzdzen šermuļus.

Četrdesmit minūtes un četrdesmit sekundes vēlāk atgriezās Krīmijs un dvīņi ar zemesracēju oranžas krāsas Tata Hitachi, kura smeļamā kausa ietilpība bija deviņas kubikpēdas un rakšanas dziļums divdesmit četras pēdas. Groninam par pārsteigumu, šķita, ka zemesracējs brauc pats; vismaz tā šķita, līdz Džons izkāpa no kadilaka ar elektronisko distances vadības pulti.

- Tas ir tieši tāds kā mans rotaļu zemesracējs mājās, viņš paskaidroja. Es tīri labi protu to vadīt, tāpēc no­lēmu, ka varētu mazliet pārveidot īsto. Un eksperta kontrolē zemesracējs jau greba pirmo kausu ar smiltīm un izbēra to vairākus jardus tālāk no vietas, ko viņi bija atraduši pirms tam.

Pēc stundu ilgas rakšanas viņi gandrīz jau bija no­kļuvuši līdz durvīm, un Krīmijs pēdējās smiltis aizvāca ar lāpstu, ko bija atradis uz zemesracēja šasijas. Tagad jau bija tumšs, vienīgi sikspārņi mēnesgaismā lidinā­jās apkārt, lai viņi nejustos vientuļi, un Krīmijam bija jāstrādā zemesracēja starmešu gaismā, kamēr Džons tu­rēja lukturīti, ko bija paņēmis no kadilaka bagāžnieka.

- Šī ir ļauna vieta, Grounins paziņoja. Es to varu sajust. Šausmīgi.

- Nevajag, Filipa lūdza. Es jau tā esmu briesmīgi nobijusies.

- Mēs gandrīz esam klāt! Džons iesaucās.

Krīmijs atkāpās no akmens durvīm un, pasviedis lāp­stu sāņus, uzsauca, lai Džons ar lukturīti kāpj lejā pa kāpnēm. Filipa sekoja brālim lejup uz akmens durvju pusi. Džons jau pētīja spraugu starp durvīm un sienu.

- Pag, viņš ierunājās. Te kaut kas ir piestiprināts pie durvīm.

- Lai tu darītu, ko darīdams, tikai nepieskaries tam, Nimrods spalgi iekliedzās. Es jau no tā baidījos. Tas laikam ir džinu zīmogs.

- Ko tas nozīmē? Filipa jautāja.

- Tas nozīmē, ka Ibliss vai kāds no ifrītiem droši vien ir bijis kopā ar Huseinu Husautu, Nimrods paskaid­roja. Vienīgi viņi to būtu varējuši izdarīt. Visai ticams, ka tas ir pagatavots no nefrīta vai vara, un tiem abiem ir talismana nozīme māridiem; mēs nevaram pieskar­ties šiem materiāliem, ja tie bijuši pakļauti džinu spēka iedarbībai.

- Laikam tas izskaidro, kāpēc mātei nepatīk nefrīts, Filipa nomurmināja.

- Tā tas noteikti ir, Nimrods teica, tāpēc ne viens, ne otrs no jums nekādā gadījumā nedrīkst tam pieskar­ties. Zīmogs jāsalauž Krīmijam vai Grounina kungam, jo ifrītu spēks sasaistītu arī abus bērnus, ja viņi tam pieskartos. Varbūt notiktu pat vēl kas ļaunāks.

Džons pakratīja galvu. Manuprāt, tas nemaz neiz­skatās pēc nefrīta vai vara, viņš paziņoja. Šķiet, ka spraugā starp durvīm un sienu ir liels gabals vaskveida vielas. Tas ir aptuveni futbola bumbas lielumā un iz­skatās pa pusei caurspīdīgs. Pag, šķiet, ka tur iekšā ir kaut kas vara krāsā. Dieviņ, tētīt! Tas ir skorpions.

- Dzīvais zīmogs, Nimrods noteica. Tie ir visbīs­tamākie. Tiklab cilvēkiem, kā džiniem. Tas nozīmē, ka Ibliss šeit bijis pats. Tas noteikti izskaidrotu saistījuma spēku. Lai ko jūs darītu, nelauziet zīmogu, citādi skor­pions tiks brīvībā un mēģinās jūs nogalināt. Tā vietā jums zem zīmoga jāiekur uguns, lai izkausētu vasku un nogalinātu skorpionu.

Viņi atkal uzkāpa augšā pa akmens pakāpieniem, lai sameklētu kaut ko kurināmu, bet nemaz nenācās tik viegli, jo tuksnesī koku un krūmu tikpat kā nebija.

- Mēs varētu izmantot paklājus no ferāri, Filipa teica. Ja mēs tos samērcētu benzīnā, tiem vajadzētu labi degt.

- Tie tik un tā nebija īstajā krāsā, Džons sacīja un sāka tos plēst laukā.

- Vēl kaut kas, Nimrods bilda, kad viņi krāva ben­zīnā samērcētos paklājus zem zīmoga pie Ehnatona kapa durvīm. Kad skorpionu aprīs uguns, varbūt dzirdē­siet vārdu, ko Ibliss piešķīra Huseinam Husautam, lai izveidotu saistījumu. Pārliecinieties, ka esat to iegau­mējuši.

Grounina kungs uzšķīla sērkociņu. Man patīk laba uguns, viņš teica un nosvieda to uz benzīnā izmērcē­tajiem paklājiem.

Ugunsstabs pacēlās no zemes, apgaismojot viņu ne­tīrās, ēnainās sejas, un gandrīz tūlīt vaska bumba uz kapa durvīm sāka kust, grūžot vara krāsas skorpionu liesmās. Pat cauri vaskam varēja redzēt radījuma aso dzeloni pārliecamies pār muguru un notrīsam kā ļaunas raganas pirkstu ar melnu nagu.

- Nevēlos būt tuvumā tam radījumam, kad vasks izkusīs, Grounins atzinās, pakāpdamies tālāk no iespējamām briesmām. Bet dvīņi un Krīmijs vēl kādu brīdi noturējās savās pozīcijās. Beidzot, kad uz durvīm vairs nebija vaska, lielākais skorpions, kādu ikviens, ieskaitot Krīmiju, jebkad bija redzējis, iekrita liesmās.

Dvīņiem šausmās aizrāvās elpa. Radījuma divpadsmit collu ķermenis bija biezs un ādains kā mazam bruņ­nesim, spailes it kā no velnišķīga spīdzinātāja moku rīku arsenāla, astoņas svešādas kājas kā zirneklim, bet visnejaukāk izskatījās aste, kas bija garāka par desmit collām un beidzās ar dzeloni, kas bija tik liels kā vīrieša īkšķis. Viņiem par šausmām, zirnekļveidīgā būtne dega, bet uguns to neaprija, un, lielai, zilai liesmai ceļoties turpat pēdas augstumā virs garā, izliektā, indīgā dze­loņa, skorpions nolēca no degošajiem paklājiem un in­stinktīvi rāpoja uz dvīņu pusi, it kā pazīdams, ka viņi ir no tās pašas džinu cilts kā cietumnieks, kuru tas bija nolikts sargāt uz mūžīgiem laikiem.

Krīmijs un Džons soli atkāpās, bet Džons uz nelī­dzenās zemes zaudēja atbalstu un nokrita liesmojošā skorpiona priekšā. Apjautis izdevību Džonu nogalināt, vara krāsas skorpions metās viņa kailās rokas virzienā, skaļi klakšķinādams spailes un dzeloni pacēlis kā injek­ciju šļirci, nāvīgai indes devai jau pilot no maisiņiem, kas apgādā dobo smaili.

Nē! Filipa iekliedzās, dauzot radījumu un pēc tam sperot tam. Skorpionam izdevās ar savām netīrajām spailēm satvert sporta kurpes auklu un uzrāpties vi­ņai uz kājas, tuvojoties kailajai potītei; tagad, kad tas atradās viņai uz kājas, meitene ar pretīgumu apjauta, cik smags tas ir, droši vien vismaz pāris mārciņu. Filipa izgrūda spalgu kliedzienu un no visa spēka spēra kāju pret kapa durvīm, liekot skorpionam nolidot zemē, kur tas saritinājās, izgrūda lielu indes devu tieši viņai gar galvu, līdz beidzot to aprija liesmas. Dzirdot to, kas izklausījās kā no ādainā skorpiona ķermeņa izplūstošs gaiss, un pēkšņi atceroties, ko Nimrods bija teicis, Fi­lipa ļoti uzmanīgi pieliecās, lai drošā attālumā dzirdētu to, kas izklausījās pēc vārda, kurš izčukstēts no kādas pekles dziļumiem. Tad viņa izrāpās no padziļinājuma un uz smilšu kāpas izvēmās. Pēc brīža Džons piecēlās no zemes un viņai sekoja.

- Tu izglābi man dzīvību, viņš teica. Tas skorpions taisījās man iedzelt.

Filipa noslaucīja muti. Tu būtu darījis to pašu.

Džons pamāja ar galvu un pateicībā paspieda viņai roku.

- Es zinu, ka nebūtu to darījis, Grounins atzinās. Nevaru ciest skorpionus.

Viņi noņēma zīmoga paliekas no kapa durvīm, ar pie­pūli atvēra tās un tad iegāja senajā apbedījuma vietā, kur sastapa Nimrodu. Viņš nāca pretī no tumsas, izska­tīdamies mazliet drūmāks nekā parasti. Dvīņi pieskrēja tēvocim klāt un sirsnīgi viņu apkampa.

- Mēs jau vairs necerējām, ka jūs vēl redzēsim, Fi­lipa teica.

- Tā jau gandrīz varēja notikt, Nimrods pieļāva. Es tiešām varēju palikt tur apakšā ļoti ilgi. Viņš nopū­tās un, paņēmis mutautu, notrauca asaru. Esmu jums parādā dzīvību, bērni, esmu jums parādā savu dzīvību. Tad Nimrods apvaldīja emocijas, saknieba augšlūpu, noklepojās, ielika kabatā mutautu un ar sāju smaidu tuvojās savam sulainim.

- Un tu, Grounina kungs, viņš teica. Kaut gan Bagdādes likumu 42. nodaļas 12. apakšnodaļa nepieļauj piešķirt trīs vēlēšanās cilvēkam, kurš palīdz atbrīvot džinu, izmantojot kādu iepriekš piešķirtu vēlēšanos, tomēr man jāpiesauc 44. nodaļa, kas attiecas uz izcilas pašaizliedzības situācijām, un piešķirt tev, Grounina kungs, vēl trīs vēlēšanās, kuras vari izlietot, cik drīz vien gribi.

Grounins skaļi novaidējās. Nē! viņš kliedza. Lū­dzu! Vairs nekādu vēlēšanos. Pirmo reizi daudzu gadu laikā es baudu brīvību, jo man nav nevienas vēlēšanās. Jums, džiniem, nav priekšstata, cik briesmīgi var būt dzīvot ar šādu izvēli. Cik daudz spriedzes tas rada cil­vēkā. Vai man izvēlēties to vai varbūt šito? Vai man kļūt par to vai varbūt par to? Nogurdinoši. Tāpēc vairs ne.

- Bet tagad es to esmu pateicis, Nimrods sacīja. Un piešķirtās vēlēšanās nevar paņemt atpakaļ.

- Tad es vēlos, lai man vairāk nebūtu vēlēšanos, Gounins paziņoja. Tā vienkāršā fakta dēļ, ka esmu sapratis ko ļoti svarīgu par vēlēšanos jēgu. Ka reizēm esi nolemts negribēt, ko vēlējies, kad tu to saņem. Nē, pat ne jaunu roku, jo patiesībā esmu pieradis pie vienas un nezinātu, ko darīt ar otru.

- Labi teikts, Grounina kungs, Nimrods piebilda. Labi teikts. Tad viņš paskatījās uz dvīņiem. Starp citu, vai kāds no jums saklausīja vārdu, kas izlauzās no skorpiona mirušā ķermeņa? Kādu vārdu jūs dzirdējāt, kad skorpions mira?

- Tas nebija vārds, ko es zinu, Filipa sacīja. Tad viņa paraustīja plecus. Izklausījās kā Rabat.

- Rabat, Džons atkārtoja. Tas ir kādas pilsētas nosaukums Marokā, vai ne?

- Ak Rabat? Nimrods nomurmināja.

- Vai tas jums kaut ko izsaka?

Nimrods sparīgi papurināja galvu. Nē. Pilnīgi neko.

Pa to laiku Rakšasasa kungs atkal bija materializējies no savas misiņa lampas un, aizņēmies Džona lukturīti, sāka pētīt skaistos reljefus uz kapa sienām, kas citādi bija tukšs. Pildītiem ar maģiju, kalumiem akmenī bija paredzēts nolīdzināt miruša ēģiptieša ceļu uz pēcnāves dzīvi un uzturēt viņu mūžīgi. Rakšasasa kungs pieskā­rās tiem ar pirkstu galiem kā akls cilvēks, lasot Braila rakstu, un dvīņiem nebija citas izvēles kā viņam sekot vai palikt gandrīz pilnīgā tumsā.

- Šajā kapā ir dučiem telpu, kaut kur no ēnas teica Nimrods. Tas stiepjas simtiem jardu līdz pat klintīm, kur es atstāju savu mašīnu. Tur ir vēl viena ieeja, kuru atsedza zemestrīce. Tas saistījums, ko Huseins Husauts lietoja, droši vien tās abas pārklājis ar smiltīm, kad viņš devās projām. Es nogāju visu šo ceļu, cerot atrastu citu izeju. Bet šķiet, ka tas ir īsts labirints, un tumsā vairs nevarēju atrast ceļu atpakaļ uz sākotnējo ieeju.

- Paskatieties uz šiem hieroglifiem, Rakšasasa kungs sacīja. Tajos nav parasto atsauču uz Ozīrisu, mirušo valstības dievu, kas parādītos uz tāda ēģiptieša kapa, kurš ticēja parastajiem dieviem. Visi šie reljefi ir cie­ņas apliecinājums vienīgi Atonam. Šis neapšaubāmi ir Ehnatona kaps.

- Bet kur ir bagātības? Džons jautāja.

- Labs jautājums, Nimrods nomurmināja.

- Iespējams, ka daļa no tām jau sadalītas pa pasau­les muzejiem, Rakšasasa kungs sacīja. Spriežot pēc kapa atrašanās vietas un šiem attēliem uz sienām, es uzdrošinos izteikt minējumu, ka šis ir 42. kaps, kuru pirmoreiz atklāja 1923. gadā un kurš pazuda lielajā smilšu vētrā pēc tam, kad tas acīmredzami nepareizi bija klasificēts kā dārgumu glabātas ierēdņa vai kāda varasvīra kaps. Un viegli pamanīt, kāpēc. Reljefi bla­kus ieejai, pa kuru mēs ienācām, ir pilnīgi atšķirīgi no reljefiem tālāk iekšpusē. It kā Ehnatons būtu centies nomaskēt savu kapu, baidoties, ka to apgānītu cilvēki, kas viņu uzskatīja par ķeceri. Iespējams, ka, būdams tik piesardzīgs, viņš apliecināja savu gudrību.

Rakšasasa kungs norādīja uz lielu, senu ēģiptiešu glez­nojumu, kas klāja visu tukšā kapa sienu. Tajā bija at­tēlots garš vīrietis ar zelta scepteri, tik lielu kā spieķis, no kura sniedzās saules stari pretī pāris dučiem kailu ķermeņu, kas viņa priekšā bija nometušies ceļos.

- Bet tas, viņš satraukti teica, tas ir pilnīgi ne­kļūdīgi. Ikvienam, kam ir zināšanas par džinu vēsturi, stāsts šajās gleznās ir pilnīgi skaidrs. Priesteru, kas nometušies ceļos viņa priekšā, ir septiņdesmit, ļoti ne­parasts skaits, lai ēģiptieši to izvēlētos, bet kas man liek domāt, ka tas ir, iespējams, vienīgais eksistējošais Ehnatona pazudušo džinu attēls. Rakšasasa kungs paskatījās pār plecu uz Nimrodu. Interesants matu sakārtojums, vai tev tā nešķiet, Nimrod?

- Man bija prātā tā pati doma, Nimrods atbildēja.

- Lielākoties ēģiptiešu matu sakārtojumos viss čūskas dievietes Vadžetas ķermenis parādās priekšpusē. Bet šķiet, ka šīs čūskas ķermenis caurvij visu valdnieka galvu. Tā izskatās arī reālistiskāka. Gandrīz tā, it kā varētu būt īsta čūska. Melni zeltainais ķermenis loti atgādina Ēģiptes kobru. Un ievērojiet, kā Vadžeta šķiet turam Atonu Saules disku zem sava ķermeņa, gan­drīz kā… Nimrods iesita ar dūri otras rokas plaukstā.

- Jā, protams. Kāpēc mēs to nenovērtējām agrāk?

- Kas tas ir? jautāja Filipa.

- Tūkstošiem gadu mūsu cilts ir lauzījusi galvu, kā tas nācies, ka cilvēkam, kaut gan tas daļēji bija džins, varēja piemist spēja kontrolēt tik daudzus citus džinus. Šos septiņdesmit. Bet viņa matu sakārtojums varētu likt domāt, ka Ehnatons visu laiku nemaz nav bijis pats sev kungs. Toties viņu kontrolēja kāds džins. Vistica­māk, viens no ifrītiem, kas rūpējās, lai parādītos čūskas un skorpioni.

- Tas izskaidro ļoti daudz ko, Rakšasasa kungs pie­krita. Piemēram, kāpēc ifrīti par to droši vien zina vairāk nekā mēs.

- Jūs taču nedomājat, ka viņiem tie jau ir? Nimrods jautāja. Šie septiņdesmit pazudušie Ehnatona džini?

- Ja tie viņiem būtu, Filipa ieminējās, tad viņi diez vai nopūlētos, lai dabūtu jūs nost no ceļa, vai ne?

- Prātīga doma, Nimrods meiteni uzslavēja. Viņi jau būtu guvuši džinu spēka pārsvaru, un es droši vien būtu beigts.

- Man liekas, ka tas ir skaidrs no šī attēla uz sienas, Rakšasasa kungs teica, ka pazudušie džini reiz bija šeit. Iespējams, kādā tvertnē. Iespējams, kupola traukā. Kopā ar pārējiem Ehnatona dārgumiem. Bet, kas zina, kur tie varētu būt pašlaik? Visticamāk, muzejā.

- Bet kurā? Nimrods jautāja. Šāda tvertne varētu būt jebkur. Ja tā ir nepareizi klasificēta, paietu gadi, līdz to atrastu.

-' Tad ifrītu minējumi par to, kur atrodas šīs bagā­tības, varētu būt tikpat miglaini kā mūsējie, Filipa teica.

- Iespējams, Nimrods piekrita. Bet īstenībā ir tikai viens cilvēks, kurš noteikti var atbildēt uz šiem jautājumiem. Cilvēks, kurš no jauna atklāja 42. kapu. Huseins Husauts. Viņš ieskatījās pulkstenī. Turklāt viņam vajadzētu man šo to paskaidrot. Manuprāt, būtu vērts, ja mēs pa ceļam uz mājām viņu apciemotu. Viņš šovakar noteikti mūs negaidīs.

Viņi atgriezās pie drupām un kadilaka, kur Nimrods kritiski paskatījās uz rozā ferāri. Kas tas tāds? viņš ieķiķinājās.

- Nebija laika noīrēt mašīnu, Džons paskaidroja. Tāpēc mums nācās lietot džina spēku. Viņš papurinā­ja galvu. Es zinu, zinu. Riteņi nav īstie. Un krāsa…

- Jā, tas izskatās pēc auto, ko arābu naftas šeihs lab­prāt uzdāvinātu savai vismazāk iemīļotai sievai, lai viņa varētu braukt pa smilšu kalniem un vest bērnus mājās no skolas. Tomēr, ņemot vērā, ka mašīnā ir aptuveni 20 000 dažādu detaļu, manuprāt, jums izdevies tīri labi. Viņš pasmaidīja. Vienīgi ir jautājums: ko tagad ar to iesāksim? Paturēsim un brauksim atpakaļ uz Kairu, lai paciestu, ka mūs izmies un apņirgs daži ļoti prātīgi cilvēki, kas pat miruši tādā negribētu atrasties? Vai no­lemsim to pelnītai aizmirstībai?

- Nolemsim to aizmirstībai, dvīni vienā balsī atsaucās.

- Tā ir pareizā atbilde, Nimrods teica un, savicinājis rokas, aizsūtīja dīvainā izskata ferāri nebūtībā. Tā, un kā ar zemesracēju?

- To mēs aizņēmāmies, Džons atzinās.

- Tā jau domāju. Tas izskatās pārāk vienkāršs, lai to būtu radījuši jūs abi. Pirmām kārtām oranžā nav tava krāsa, Filipa. Esmu pārliecināts, ka tu būtu de­vusi priekšroku rozā, vai ne? Starp citu, ja jūs kaut ko aizņematies, vienmēr centieties to atdot labākā stāvoklī nekā pirms tam. Pieklājības pēc. Un viņš vēl nebija beidzis runāt, kad Hitachi ieguva jaunu oranžas krāsas kārtu, jaunas kāpurķēdes, jaunu ātrumkārbu un pilnu degvielas tvertni.

Kamēr viņi pētīja Ehnatona kapu, Krīmijs un Grou­nins bija izrakuši no smiltīm kadilaku, un, tiklīdz Nim­rods atkal ieraudzīja savu mašīnu, viņš atvēra cimdu nodalījumu, sameklēja cigāru kasti, aizsmēķēja cigāru un izpūta riņķi savas mašīnas apveidā.

Jūs nevarat iedomāties, cik ļoti es gaidīju šo brīdi, viņš teica, ar acīm redzamu baudu ieelpodams dūmus. Atklāti sakot, biju pārliecināts, ka nekad vairs neiz­baudīšu cigāru.

Viņi sakāpa mašīnā un sekoja zemesracējam, kuru, vēl aizvien lietojot distances vadību, Džons lēni aizstūrēja atpakaļ uz galveno ceļu un atpakaļ uz būvlaukumu, kur bija to atradis. Tad Krīmijs aizveda viņus atpakaļ uz Kairu.