20. nodala iesprostoti pudelĒ

- Satriecoši, Džons noelsās, kad čūska aizvēra muti un sāka rīt peli, varēja redzēt, kā tā virzījās lejā pa čūskas garo ķermeni.

- Man tas nepatīk, Filipa nočukstēja. Domāju, ka mums vajadzētu iet.

- Laikam tev taisnība, Džons piekrita, gluži nevē­rīgi pagrūzdams projām teleskopa stobru, it kā viņam nebūtu nekāda darīšana par Kēras de Lapēna kundzes matu sasuku, un, pieklājīgi smaidīdams, nokāpa lejā un virzījās uz durvju pusi.

- Jūs nevarat iet projām, Ķēra de Lapēna kundze protestēja, acīmredzot nenojauzdama, kas notiek viņai uz galvas. Jūs tikai nupat esat ieradušies. Tad viņa viegli noraustījās, it kā viņai iekšā būtu plīsusi kāda atspere. Jūs tikai nupat esat ieradušies. Jūs tikai nu­pat esat ieradušies. Šķita, ka Ķēra de Lapēna kundze atskaņotu ierakstu uz lentes cilpas. Jūs tikai nupat esat ieradušies. Jūs tikai nupat esat ieradušies.

Un tad viņas skatiens kļuva stiklains un tukšs; mute pavērās, laukā izkrita liekie zobi, un galva noslīga uz pleca, it kā kāds viņai pakausī būtu izslēdzis enerģijas piegādi.

- Iesim prom no šejienes, Džons ierosināja.

- Es jau mēģinu, teica Filipa, tikai rādās, ka ne­varu pakustināt kājas.

- Eu! Es arī nevaru. Kas notiek? Esmu kā parali­zēts.

- Kaut Nimrods būtu šeit!

Norijusi peli, Ēģiptes kobra pacēla galvu un ķermeņa priekšdaļu un sāka atritināties Kēras de Lapēna kundzes priekšā, līdz beidzot sasniedza grīdu.Tad kobra sāka pieņemties augumā, līdz tās ķermenis bija tik resns kā vīrietim un galva liekšķeres lielumā.

- Neskaties tai acīs, Filipa brīdināja. Tā mēģina mūs hipnotizēt.

- Neiebilstu, ja mani hipnotizē, lai tikai man nekož, Džons atbildēja, jau juzdamies it kā hipnotizēts, jo vi­ņam likās, ka čūskai izaug rokas un kājas un tā acīm redzami pārvēršas par vīrieti ar līku degunu, nelielu, mazu bārdiņu un nejauku izteiksmi kalsnajā sejā. Pāris sekunžu vēlāk reptili pilnībā bija pārņēmis glīts augst­prātīga izskata anglis, kas izplatīja stipru snobisma un čūskas aromātu.

Atklājusi, ka nespēj paskriet, Filipa centās savaldīt bailes. Ibliss, es tā spriežu, viņa vēsi teica.

- Tu spried pārdroši, tu, nožēlojamā, mazā varde, Ibliss pavīpsnāja. Ja ir kas tāds, ko nevaru ciest vairāk par jaunu māridu džinu, tad tie ir divi jauni māridu džini. Ibliss neveikli norija siekalas un uzlika roku uz vēdera. Tu domā, ka biji varen gudra ar to peli, ja?

- Nemaz ne tik gudra, Filipa drebēja.

- Vai tev ir kaut mazākais priekšstats, cik pretīgi īs­tenībā garšo pele? Fū, man ir pavisam slikta dūša. Un es smirdu pēc reptiļu mājas Londonas zvērudārzā.

Viņš vairākas reizes izlaizīja mutes iekšpusi, skaļi iešņauca deguna saturu rīklē un tad uz paklāja izspļāva kaut ko zaļganu un šausmīgu.

- Nē, tā jau es domāju, ka nav.

- Tad kāpēc jūs to ēdāt? Filipa jautāja.

- Tāpēc, mazā slīpētā jaunkundze, ka čūskas tieši to dara, Ibliss atbildēja. Čūskas ēd peles. Es to ap­ēdu, iekams man bija laiks sev pajautāt, kā tas varēja gadīties, ka pele rāpo Ķēra de Lapēna kundzes matos. Viņa var būt francūziete, bet, par spīti plaši izplatītam uzskatam, pat franči šad un tad mazgā matus.

Iblisam mugurā bija Sauile Row uzvalks ar smalkām svītriņām, kājās pēc pasūtījuma darinātas čūskādas kurpes, un rokā viņš turēja bagātīgi rotātu spieķi ar apaļu sudraba rokturi. Viņš palaida vaļīgāk savu veco ītonas skolas kaklasaiti, atpogāja Turnbull & Asser krekla apkaklīti un nepatīkami noklepojās. Klepus pār­vērtās par skaļu rīstīšanos.

- Tas ir tikai tāpēc, ka pieņem cilvēka apveidu tik drīz pēc peles apēšanas, Ibliss paskaidroja, vēlreiz atrīdams zaļas gļotas uz grīdas. Tas ir ādas dēļ. Viņš atkal norīstījās. Tā iestrēgst rīklē. Pat čūskas izmet to laukā pēc tam kad ir paēdušas.

Ibliss piegāja pie dzērienu paplātes, paņēma dūmstikla brendija karafi un vienā rāvienā iztukšoja visu tās saturu. Kādu laiciņu viņš aizkaitināts blenza uz datoru, it kā uz brīdi novērsis uzmanību. Tad, samiedzis acis, viņš naidīgi paskatījās uz dvīņiem. Protams, man nebūtu vajadzējis atkal pieņemt cilvēka apveidu tik pēkšņi, ja jūs nebūtu iemērkuši savus netīros, mazos pirksteļus manā eļļas lampā.

Viņš nepacietīgi papurināja galvu un sarkastiski pa­smaidīja. Bet nē. Jūs nevarējāt novaldīties, vai ne? Tas ir tik raksturīgi jums, māridiem. Vienmēr jaukties iekšā. Biju noskaņots būt žēlsirdīgs pret jums jūsu jaunības dēļ, bet jums vajadzēja uzsviest man virsū to draņķa peli. Viņš atkal briesmīgi norīstījās, un šoreiz viņam izdevās peli izvemt uz grīdas.

- Esiet gatavi nožēlot, mazie, Ibliss noņurdēja.

. Izmirkuši brendijā, pele mirkli gulēja nekustīgi un tad piecēlās sēdus, jo gluži neticami, bet tā vēl bija dzīva. Brīdi grauzējs paberzēja ūsas un tad metās skriet uz durvīm. Filipa īsi un klusi uzgavilēja, ka mazais dzīv­nieciņš bija pārdzīvojis šo briesmīgo pārbaudījumu.

- Redzat to peli? Ibliss jautāja, un, dažas collas pirms pele sasniedza durvis un brīvību, viņš pārvērta nabaga radījumu pelnos ar vienu ciešu savu ļauno acu skatienu. Kad būšu ticis galā ar jums, viņš turpināja, jūs domāsiet, ka tai pelei veicies vairāk nekā tam vī­ram, kurš izkrita no lidmašīnas bez izpletņa un nokrita matraču rūpnīcā. Vienīgais iemesls, kāpēc jūs vēl neesat miruši, ir tas, ka neesmu nolēmis, vai es jūs apēdīšu vai jūsu nekam nederīgos mazos ķermenīšus iemetīšu pasaules dziļākajā atkritumu bedrē, kura, ja jūs gribat zināt, atrodas kādā Krievijas viesnīcā Sanktpēterburgā. Ticiet man, jūs neesat izbaudījuši īstas ciešanas, ja ne­esat uzturējušies Krievijas viesnīcā. Kas attiecas uz at­kritumu bedrēm, tad tur ir kaut kas no Dantes.

Kamēr Ibliss runāja, Džons nojauta, ka Filipa mēģina sakopot gribasspēku, gatavojoties brīdim, kad dvīņi abi kopā varētu atbrīvoties no džina spēka, kas turēja viņus piesaistītus vienā vietā, un mēģināja darīt to pašu.

- Nemaz nedomājiet izmantot savu spēku pret mani, Ibliss pavīpsnāja, sakārtodams sava glītā, pēc pasūtī­juma šūtā krekla aproces. Jauniem džiniem kā jūs nav pat tik daudz izredžu pret džinu ar manu pieredzi un ļaunprātību kā sniega pikai ellē. Es jūs apēstu kā plā­nus, bezgaršīgus skotu biskvītus pie savas rīta kafijas. Turklāt, Ibliss parādīja pirkstu galos satvertas dažas matu šķipsnas, man ir jūsu mati. Tas padara jūsu sasaistīšanu vieglāku par vieglu.

- Tad tāpēc jūs vienmēr ar rokām aizskārāt manus matus, Džons attapās. Es nojautu, ka aiz tā slēpjas kas dīvains.

- Un es arī esmu izpētījis, ka jums abiem raksturīgs kas dīvains. Kopš pārņēmu kontrolē šo sievieti, lai uz­raudzītu Nimrodu, es jūs abus esmu vērojis kopš tā pik­nika. Neviens cilvēkbērns nemūžam labprātīgi nebūtu ēdis kaviāru un zosu aknu pastēti. Ibliss izsmalcināti noņēma pēdējo spalvu kušķīti sev no lūpām.

- Mēs jums neko neesam nodarījuši, Džons izaici­noši teica.

- Jūs, protams, aizmirstat peli.

- Izņemot peli.

- Gribat lūgties, lai saudzēju jūsu dzīvību? Ibliss apsēdās neērtā, modernā krēslā un plati pasmaidīja. Turpiniet. Apēdis peli, es varētu labi pasmieties.

- Nē, tiešām. Kāpēc jūs vēlaties mūs nogalināt? Džons uzstāja.

- Ā, saprotu, ka mīļais tēvocis Nimrods nav ticis galā ar uzdevumu, ja jums nav paskaidrojis pat tik daudz, Ibliss teica. Mēs esam pretējās pusēs šajā karā, dēliņ. Lūk, kāpēc. Jūs man tikpat labi varētu jautāt, kāpēc peles nesadzīvo ar čūskām. Es nodarbojos ar neveiksmi, un jūsu kompānija nodarbojas ar veiksmi. Vienīgi jūsu gadījumā gan šķiet, ka veiksme drīzāk ir nepietiekamā daudzumā.

- Tā tam noteikti nevajadzētu būt, Filipa iebilda.

Ibliss iesmējās, it kā viņu patiesi būtu uzjautrinājusi

Filipas piezīme. Kāds aizkustinošs naivums, viņš teica. Jādomā, ka tā ir slavenā māridu sirdsapziņa. Iblisa seja kļuva ļoti riebīga, kad piecēlies viņš to pie­grūda tuvāk Džona sejai, tik tuvu, ka Džons viņa elpā saoda peli. Kas notiek ar jūsu cilti? Šī vēlēšanās sa­maitāt prieku citiem džiniem. Kā jaunam džinam tev īpaši jāsaprot, cik daudz vairāk jautrības sagādā uztiept cilvēkiem neveiksmi nekā radīt mazumiņu laba. Un cik lielas pūles tas prasa.

Ibliss sarauca pieri, un tad, pamatot šaubas Džona sejā, viņam aizrāvās elpa.

- Vai tad Nimrods tev nepastāstīja? Redzu, ka nav stāstījis. Patiesība ir tā, ka mēs visi sākam vienādi. Māridi, ifrīti, džani, gūli. Mums visiem patīk joki. Paraut nost krēslu resnai dāmai. Pasviest banāna mizu priekšā stulbam policistam. Džon, vai tā nav? Vai tu nekad ne­esi gribējis padziļināt peļķi akla cilvēka priekšā, kad tas šķērso ceļu? Vai likt pildspalvai iztecēt uz līgavaiņa baltā smokinga? Redzu, ka esi. Ibliss pasmaidīja un izslējās.

Kad Nimrods bija jauns, tik jauns kā jūs, viņam ne­kas nepatika vairāk kā izdāļāt mazliet neveiksmes. Jā, tiešām. Viņš nav vienmēr bijis labais zēns. Tikai ar ga­diem, kā pārējie no jūsu cilts, viņš kļuva uzpūtīgs un garlaicīgs. Māridu sirdsapziņa. Homeostāze. Tās ir blē­ņas. Nav nekādas homeostāzes. Patiesība ir tā, ka ap­kārt vienmēr būs vairāk neveiksmes nekā veiksmes un jūsu banda cīņu zaudēs. Ibliss atkal cieši paskatījās uz Džonu. Redzu, ka tu pats domā ko līdzīgu, vai ne, Džon?

- Nē, Džons atbildēja. Es neciešu jūs un visu, ko jūs aizstāvat.

- Mēs esam ļoti principiāli, ja? Ibliss atkal iesmējās. Jūs esat tikpat uzpūtīgi kā jūsu tēvocis. Tam gan nav nozīmes. Ifrīti ienīst māridus, un otrādi. Vienmēr ir ienīduši. Es teiktu, ienīdīs vienmēr, ja neņem vērā faktu, ka jūsu cilts dienas ir skaitītas. Tiklīdz tikšu klāt Ehnatona pazudušajiem džiniem.

Ibliss pagrozīja brendija karafi, kuru vēl aizvien tu­rēja rokā.

- Bet nejaušā kārtā es jūs nenogalināšu. Tā būtu iz­šķērdība. Es jūs iesprostošu pudelē un turēšu savā le­dusskapī, līdz pienāks tā diena, kad būsiet gatavi saukt mani par kungu.

- Tā diena nekad nepienāks, Filipa teica.

- Mēs nekad jūs nesauksim par kungu, Džons pie­balsoja.

- Drosmīgi vārdi, jaunie džini, bet jūs neesat lasījuši Bagdādes likumus. Jums šai ziņā nav izvēles. Jums pie­nākas izpildīt trīs vēlēšanās jebkuram, kas jūs atbrīvos. Tostarp man.

- Nekad, Filipa sacīja.

- Nav jau tā, ka likumi tiešām būtu svarīgi. Saprotiet, varat būt pārliecināti, ka pēc pāris gadu ieslodzījuma pudelē jūs jutīsieties pavisam citādi. Ibliss atkal pa­grozīja pirkstos karafi. Iespundēšana pudelē vai lampā lieliski koncentrē prātu. Varat man ticēt. Nav nekā tāda, ko jūs nedarītu, nav nevienas ļaunprātības, ko atteiktos izpildīt, pēc tam kad jums ir bijusi iespēja atvēsināt papēžus te iekšā.

Viņš izpilināja pāris pēdējās brendija lāses uz savas zaļganās mēles un tad uzmanīgi nolika karafi uz galda starp Kēras de Lapēna kundzes skarabejiem.

- Pēdējie lūgumi pēc žēlastības? Izaicinājuma vārdi? Nē? Žēl

- Kaut jūs nosprāgtu, Džons teica.

Ibliss iesmējās. Tev labāk cerēt, ka es to neizdaru, dēliņ džin, viņš sacīja. Padomā par to. Ja es no­sprāgšu, kurš gan zinās, ka jūs atsēžat laiku šajā kristāla karafē? Jūs ļoti viegli varētu beigt kā tas idiots Rakšasass. Agorafobija. Sikspārņi. Aizgājis pusdienās. Vecais Rakšasass bija iespundēts netīrā piena pudelē piec­desmit gadu. Iedomājieties to, bērni. Piecdesmit gadu. Acīmredzot saskābuša piena, siera un pelējuma smaka padarīja viņu vai traku. Tas tiešām ir apbrīnojami, ka viņam vispār izdodas darboties normālā džinu sabied­rībā. Padomājiet par to, kad izcietīsiet ilgu laiku šai brendija karafē, ja?

Dvīņiem zem kājām sāka parādīties biezi dūmi, tā ka brīdi viņi domāja, ka paklājs varētu būt aizdedzies, bet pamazām dūmi apņēma viņu ķermeni, līdz abi vairs nevarēja redzēt Iblisu vai pat istabu, kur viņi atradās.

- Un varat būt pateicīgi, ka es nelietoju dubulto sa­saisti. Un ka iesprostoju jūs diezgan lielā pudelē, Ibliss teica, nevis izvēlējos ko daudz mazāku. Tikpat labi būtu varējis jūs iesprostot savā pildspalvā vai dobajā indes kambarī savā spieķī. Vismaz jums būs ērti.

Šķita, Iblisa balss cēlās pāri viņiem, un pagāja pāris brīžu, iekams dvīņi aptvēra, ka viņi izšķīda un pārvēr­tās dūmos.

Tad šis process, liekas, pavērsās pretējā virzienā, un tas, kas bija dūmi, sāka sabiezēt un pieņemt cilvēka apveidu, un spēcīgo lidošanas izjūtu aizstāja jūtoņa, ka abi atkal stāv uz zemes, lai gan uzreiz radās nepārpro­tama atskārsme viņi ir iesprostoti. Kad pēdējā dūmu strūkla bija pazudusi dvīņu kurpēs un zeķēs, abi atra­dās, kā šķita, milzīgā stikla istabā. Klaustrofobijas un brendija tvaiku pārņemtiem, viņiem pagāja dažas mi­nūtes, iekams kāds no dvīņiem spēja pievērst uzmanību jaunajai situācijai.

Filipa izdvesa smagu nopūtu un, apsēdusies uz gludās stikla grīdas, nomurmināja: Pietiks runāt par Nim­roda plānu. Apvaldot asaras, viņa piebilda: Ko lai tagad iesākam?

- Varēja būt sliktāk, Džons ieteicās. Mēs varējām būt beigti.

- Jā, laikam gan, Filipa iekoda apakšlūpā. Es baidos, Džon, viņa atzinās.

- Es tāpat, Džons sacīja. Tās laikam ir beigas. Ar drebošu roku noglāstījis gludo, spīdošo sienu, viņš piebilda: Mājas, mīļās mājas. Līdz kāds mūs izglābs.

- Nespēju iedomāties ceļot pa pasauli šādā veidā, Filipa teica. Viņa mēģināja dziļi ievilkt elpu, bet šķita, ka ir kāda robeža, cik daudz gaisa var iedabūt plaušās. Kaut te būtu vairāk gaisa!

Māsas apgrūtinātā elpošana, šķiet, ietekmēja arī Džonu, un viņš tāpat centās dziļi ievilkt elpu, lai ap­valdītu augošo paniku. Tu taču nedomā, ka mums izbeigsies gaiss, ko?

- Vai tad tu nedzirdēji, ko Ibliss teica? Ka Rakšasasa kungs sabija pudelē piecdesmit gadus.

- Neatgādini man. Džo nopurināja galvu. Nez, kā viņš elpoja?

- Tā ir smaka. Varbūt tāpēc rodas sajūta, ka trūkst gaisa. Kā tev šķiet, kas tā ir par smaku? Tā ir mazliet reibinoša.

- Droši vien brendija tvaiki. Džons nolaizīja sienu. Garšo labi, viņš teica un, nolaizījis vēl, neveikli iesmējās. Tev arī vajadzētu pamēģināt. Tas līdzētu nomierināties.

- Nesaprotu, kas tur jocīgs, Filipa atcirta.

- Man tikai ienāca prātā: džins brendija pudelē.

Filipa sarkastiski pasmaidīja.

- Cenšos paskatīties uz to no gaišās puses, Džons paskaidroja.

- Vai tad ir arī gaišā puse? Filipa izņēma savu ka­batlakatiņu un nosusināja acs stūri. Pastāsti man vēl kaut ko.

- Mēs abi esam kopā, Džons turpināja. Apsēdies māsai blakus, viņš aptvēra tās plecus. Man riebtos šeit būt vienam pašam.

- Man tāpat, Filipa piekrita.

- Saproti, es labprāt gribētu, lai tevis te nebūtu, ja tu zini, ko ar to domāju. Bet, tā kā tu esi, jūtos priecīgs, tas arī ir viss.

Pēc kāda laika Filipa atbīdīja viņa roku un apstai­gāja visu brendija karafes iekšpusi, kas prasīja vairākas minūtes. Savādi, viņa teica. No iekšpuses tā šķiet daudz lielāka.

- Mēs esam ārpus trīsdimensiju telpas, tāpēc, Džons paskaidroja.

- Vai tas nozīmē, ka esam arī ārpus laika? Tā saka Einšteins, vai ne? Ka laiks ir relatīvs. Tas ir atkarīgs no telpas.

- Kā tu to domā?

Filipa paraustīja plecus. Es nezinu. Tikai varbūt šīs pudeles iekšpusē laiks rit citā ātrumā.

- Jā, tas ir zināms mierinājums, Džons sacīja. Mēģināju jau iztēloties, kā pavadīt piecdesmit gadu iesprostots, un tagad tu uzvedini uz domām, ka piec­desmit gadi īstenībā varētu vilkties daudz ilgāk.

Filipa šķebīgi norija siekalas. Tev taisnība. Un tad: Kas zina, varbūt laiks te paiet daudz ātrāk. Un piecdesmit gadi šķitīs kā piecas minūtes. Tā vai citādi, kaut man būtu dažas no tām mātes ogles tabletēm!

- Kāpēc nepamēģināt? Džons ierosināja. Vai Nim­rods neteica kaut ko par džina spēka lietošanu pudeles iekšpusē lai apmēbelētu šo vietu, sagādātu dzeramo un ēdamo? Ar pāris ogles tabletēm nevajadzētu būt īpašu problēmu.

Ilgi nesvārstīdamās, Filipa nomurmināja savu fokusa vārdu, un viņai plaukstā parādījās divas tabletes.

- Kolosāli, Džons sacīja un norija tableti, ko māsa viņam piedāvāja.

- Ko tu saki par paklāju? Filipa iejautājās. Šī grīda ir diezgan cieta un slidena.

- Kādā krāsā?

- Rozā, Filipa atbildēja. Man patīk šī krāsa.

- Rozā? Džons saviebās. Kāpēc ne melnu? Man patīk melns. Melns ir vēsi. Un, starp citu, vai televizors nebūtu labāks?

- Tu tagad gribi skatīties televīziju?

Džons paraustīja plecus. Ko citu vēl te var darīt?

Pēc vairākiem mēģinājumiem Džonam izdevās izvei­dot iecerēto, kas drīzāk gan atgādināja modernu skulp­tūru nekā televizoru, un, tiklīdz viņš bija pagatavojis atzveltnes krēslu, zēns apsēdās un ieslēdza aparātu.

- Tipiski, Filipa teica. Mēs te esam iestrēguši, un vienīgais, par ko tu spēj domāt, ir televīzija.

Bet, tiklīdz parādījās attēls, Džons novaidējās: Skais­ti. Ēģiptes televīzija.

- Ko tad tu gaidīji? Mēs taču esam Ēģiptē. Viņa paraustīja plecus. Varbūt tu varētu iemācīties arābu valodu?

Džons svieda ar distances pulti pa ekrānu, saniknoti iekliedzās un saķēra galvu. Mēs nekad netiksim laukā no šejienes, viņš nopūtās.

Загрузка...