Lampas bērni 1 grāmata Piedzīvojums ar Ehnatonu

3. nodaļa TU DZĪVO TIKAI DIVREIZ

Bija operācijas dienas rīts, un Džons un Filipa atra­dās V C. Fīldsa Memoriālajā bērnu slimnīcā Ņujorkas Gremersija parka glītā, modernā celtnē, kuras priekšā slējās tēlnieka Entonija Gormlija skulptūra priecīga izskata cilvēks, kas tur zāļu pudeli. Viņu operācija bija paredzēta deviņos, tāpēc dvīņiem tika liegtas brokas­tis. Kad Lāra kungs īsi pirms astoņiem apstājās pie viņu istabas, lai iepazīstinātu ar anesteziologu Mūdija kungu, Džona izsalkums un satraukums par īslaicīgo mātes prombūtni viņa bija aizgājusi pēc kafijas uz Starbucks pie Junionskvēra parka padarīja viņu maz­liet ķildīgu.

Tā, viņš noprasīja Mūdija kungam, kādu nar­kotisko līdzekli jūs esat iecerējis lietot man un manai māsai?

Mūdija kungs, garš, noguruša izskata vīrietis, kas ne ar vienu nebija radis apspriest savu anestēzijas izvēli, kur nu vēl ar divpadsmitgadīgu puiku, neveikli pasmai­dīja. Ja nu tu jautā, es lietošu līdzekli, ko sauc par ketamīnu, un tam vienmēr ir labi rezultāti.

Džons bija lasījis par anestēziju internetā un tagad juta, ka par šo priekšmetu zina vairāk nekā jebkurš cits zēns, tāpēc sarauca pieri. Bet vai tas nav līdzeklis, ko veterināri dod dzīvniekiem, kad grib tos nomierināt?

- Mūsdienu bērni, Lāra kungs plati pasmaidīja. Vai zināt, neviens viņus nevar pārspēt.

- Es nemaz necentos kādu pārspēt, Mūdija kungs iebilda, ar pūlēm mēģinādams novaldīt aizkaitinājumu.

- Vai tu esi uztraucies par to, ka lietošu ketamīnu, jau­nais cilvēk?

- Nē, kungs, es nemaz neesmu uztraucies, Džons rāmi atbildēja. Īstenībā es cerēju, ka tas būs ketamīns.

- Ak tā? Un kāpēc?

- Tas tiek uzskatīts par labāko, lai pacientam dotu NTP Vai vismaz NTP galvenās iezīmes.

- NTP? Šķiet, par ko tādu neesmu dzirdējis, viņš atzina caur sakostiem zobiem.

- Nāvei tuva pieredze, Džons lietišķi paskaidroja.

- Jūs taču noteikti arī par to esat dzirdējis, vai ne? Kad cilvēkam veic operāciju, viņš gandrīz nomirst, tad ceļo pa tumšu tuneli pretī gaismai un otrā galā viņam uzbrūk eņģelis.

Mūdija kunga seja aiz dusmām kļuva sārta. Lāra kungs to ievēroja un nolēma pacensties to novērst īstajā brīdī. Džon, Džon, viņš noraizējies ierunājās. Atslā­binies. Viss būs kārtībā. Tas būs pavisam viegli. Mūdija kungs ir lielisks anesteziologs. Labākais Ņujorkā.

- Jā, protams, teica Džons. To es ne mirkli neap­šaubu. Es tikai domāju, ka būtu visai vēsi redzēt eņģeli. Pat tad, ja tā būtu tikai halucinācija.

- Par vienu tu vari būt drošs, Mūdija kungs sacīja.

- Neviens no maniem pacientiem, pamodies pēc anes­tēzijas, nekad nav teicis, ka redzējis eņģeli.

- Nez kāpēc man izdodas tik viegli tam noticēt? Džons nomurmināja.

Durvis atvērās un ienāca Gonta kundze, rokā ar ne­vainojami koptiem nagiem turēdama lielo Starbucks ka­fijas glāzi.

- Un, runājot par eņģeļiem, Lāra kungs teica. Te nu vina ir.

Filipa novaidējās un aiz pretīguma novērsās. —Vai mēs nevarētu sākt? viņa jautāja. Es jau nedabūju brokastis. Negribu palikt arī bez pusdienām.

Pie sienas gaitenī ārpus viņu istabas bija iekārtota mākslas izstāde, ko veidojuši citi bērni no slimnīcas, ar zīmējumiem, plakātiem un aprakstiem par to, kā viņi jutušies operācijas laikā. Bet neviens no stāstiem vai attēliem, ko bija uzrakstījuši vai uzgleznojuši citi bērni, kas bija bijuši slimnīcā, nedeva viņai nekādu priekš­statu, kā tas ir, kad operē. Viņai nācās atzīt, ka par to laikam ir grūti rakstīt. Vienu brīdi viņa turēja mātes roku un juta kaut ko aukstu izplešamies augšup pa roku, un nākamajā mirklī nejuta neko. Bija tā, it kā kāds viņas galvas iekšpusē būtu nospiedis slēdzi, atvie­nojot visas sajūtas.

Vai gandrīz visas.

No mātes sarunas ar Mūdija kungu Filipai bija radies iespaids, ka tajā mirklī, kad anestēzija sāks iedarboties, viņai nebūs pilnīgi nekādu sajūtu; bet, tiklīdz ketamīns sāka iedarboties, viņa atklāja, ka iet gar labirintam lī­dzīgu, līkumotu upi, kura tecēja cauri gandrīz bezgalīgi plašai alai pretī jūrai bez saules, kas liktos mazliet bie­dējoši, ja vien ne fakts, visdīvainākais no visa, ka arī Džons tur bija.

- Kas tas ir? viņa tam jautāja. Sapnis vai viena no tām NTī^ par ko tu stāstīji iepriekš?

Džons paskatījās apkārt. Es nezinu. Bet šis noteikti nekādi neizskatās pēc tuneļa, un nevar redzēt ne mazo, balto gaismiņu, ne eņģeli.

Sasnieguši nekustīgā okeāna krastu, viņi ieraudzīja, ka aptuveni piecdesmit pēdu augstumā virs.viļņiem gaisā lidinās Tuvo Austrumu stila karaliskais paviljons ar minaretiem un aizslietņiem, un kupolveidīgiem jumtiem ar maziem rombveida lodziņiem, kas atstaroja sauli.

Pamanījis māsas sejas izteiksmi, Džons ievēroja, ka viņa izskatās samulsusi. Neraizējies, māšel, viņš teica. Viss būs kārtībā.

- Es laikam sapņoju, Filipa sacīja.

Džons sarauca pieri. Kāpēc tu tā domā?

- Tāpēc, ka tu esi labs pret mani, viņa paskaid­roja.

- Ei, nevar būt, ka mēs abi sapņojam vienu un to pašu sapni.

- Kas to teica? Es tikai sapņoju sapni, kurā tu uzstāj, ka sapņo to pašu sapni, tas arī viss.

-Tam visam ir liela jēga, kad tu to šādi izskaidro, Džons prātoja. Bet kā tu tik droši zini, ka neesi manā sapnī?

- Es nezinu. Laikam nebūšu pārliecināta, līdz mēs abi nenāksim pie sajēgas pēc anestēzijas.

Pēc brīža viens logs kupolā atvērās, un kāds iespaidīga paskata vīrs ar liesmojošām acīm un plīvojošiem matiem izliecās laukā un pamāja viņiem.

- Ei, Fil, vai zini, ko es iepriekš teicu? Par to, ka gribētu satikt eņģeli? Tie bija tikai nieki. Šis te ir draus­mīgs.

- Es arī esmu nobijusies.

Džons saņēma māsas roku, un, cieši to turēdams, no kā viņa jutās labāk, zēns nostājās viņai priekšā, it kā lai pasargātu no jebkā, kas varētu notikt. Gadījās tādi brīži, kad Džons šķita labākais brālis pasaulē.

- Nestāviet tur kā tādas divas koka bildes, mudināja vīrs kupola logā. Nāciet augšā!

- Bet kā? Džons atkliedza. Nekur nav kāpņu.

- Vai tiešām? Vīrs izliecās vēl tālāk pa logu un cieši skatījās uz jūru sev apakšā. Jums ir pilnīga taisnība. Šķiet, mēs planējam gaisā, nevis šūpojamies viļņos. Esmu kļūdījies. Katrā ziņā to tūlīt nokārtos.

Un pakāpeniski, kā milzu kosmosa kuģis, kas nosēžas uz kādas nezināmas planētas, karaliskais paviljons ar dīvaino svešinieku uz klāja sāka nolaisties no debesīm, līdz stingri balstījās uz liedaga.

- Te nu mēs esam! vīrs kliedza. Tagad steidzieties augšā. Jūs jau zināt, mums nav daudz laika.

Vēl aizvien sadevušies rokās, bērni iegāja celtnē, kas bija pilna ar spoguļiem, tāpēc katra istaba atgādināja ledus alu. Kaut kur dziedāja sieviete tāda mūzikas ins­trumenta pavadījumā, kuru ne viens, ne otrs no viņiem nebija dzirdējis.

- Varbūt tas tomēr ir eņģelis, Filipa ieminējās baiļpilnā balsī. Tā taču ir halucinācija, vai ne?

- Ja ne, tad tevi gaida lielas nepatikšanas.

- Mani?

- Tu taču teici, ka šis esot tavs sapnis, nevis manē­jais, atceries?

Istabā viņiem priekšā atbalsojās soļi, un tad viņi to ieraudzīja garu un tumšmatainu, plati smaidošu, sar­kanā uzvalkā un sarkanā kreklā ar kaklasaiti.

- Vai jūs mani nepazīstat? vīrietis jautāja skaļā, dunošā balsī, kas gluži kā miglas taure aizskanēja pa alai līdzīgo sarkano un zelta istabu.

- Man gan nešķiet, ka eņģeļi valkā sarkanas drēbes, Filipa nomurmināja.

- Tu taču nedomā, ka tas ir… velns? Džons apjau­tājās.

- Velns, tu saki? vīrietis nosprauslājās. No ku­rienes tev radusies tāda doma? Es esmu jūsu tēvocis Nimrods, protams. No Londonas. Viņš apklusa, it kā gaidīdams sajūsmas pilnu atkalredzēšanos. Mēs tikā­mies, kad jūs piedzimāt, viņš paskaidroja.

- Vai piedosiet mums, ja jūs neatceramies? Džons jautāja.

- Tiešām? tēvocis Nimrods izklausījās pārsteigts.

- Bet mēs esam par jums dzirdējuši, Filipa mīlīgi piebilda. Vienīgi esam pārsteigti, ka satiekam jūs šeit, mūsu sapnī. Kamēr mums veic operāciju.

- Jā, es atvainojos par izvairīgo runāšanu, tēvocis Nimrods teica. Bet tur diemžēl neko nevar līdzēt. Tē­vocis Nimrods izpleta rokas. Vai tad man nepienākas kāds apskāviens vai buča, vai kas tamlīdzīgs?

Un, tā kā tas bija sapnis un tā kā tas galu galā bija viņu tēvocis, kuru viņi neskaidri pazina pēc fotogrāfi­jas uz rakstāmgalda mātes darbistabā, abi bez bailēm pasmaidīja un pieklājīgi apskāva Nimrodu.

- Kas šī par māju? Filipa sarauca pieri.

- Vai jums tā nepatīk? Tas ir Braitonas Karaliskais paviljons, Nimrods paskaidroja. No Anglijas dienvidkrasta. Man likās, tas iederētos jūsu sapnī. Jūs taču pazīstat to vīru no Porlokas?

Dvīņi vienaldzīgi noskatījās uz viņu.

- Neatceraties Kolridžu? … Un pavēlēja Kubla Hans, lai Ksanadu dižs kupols top…? Nē? Tas nekas. Acīm­redzot Amerikas skolās to nemāca.

- Un kas tur dzied?

- Tā varētu būt abesīniešu meitene ar cimboli, viņš atbildēja un kaunīgi papurināja galvu. Viņa ietilpst komplektā. Šā vai tā, neņemiet viņu vērā, kā jau teicu, laika nav daudz, jo modernā anestēzija ir tāda, kāda nu tā ir. Viņš norādīja uz eleganta izskata antīkām mēbelēm, kas bija izkārtotas ap kāršu galdiņu. Apsē­dīsimies un parunāsim.

Viņi apsēdās, un Nimrods paņēma prāvu koka kausu, kurā iesvieda piecus metamos kauliņus. Pļāpājot mēs varam uzspēlēt, viņš pieklājīgi piedāvāja.

- Uzspēlēt ko? Džons jautāja.

- Tesserae, Nimrods atbildēja. Metamos kauliņus, manu zēn, kauliņus. Kaļot plānus, mēs metam kauli­ņus, gluži kā romieši. Es pirmais. Nimrods izmeta kauliņus, savieba seju un savāca tos atpakaļ, iekams Džons un Filipa paguva saskatīt, ko viņš bija uzmetis.

- Kādus plānus mēs kaļam? Džons painteresējās.

- Paskatīsimies, viņš teica, palūkodamies savā zelta pulkstenī. Ko vien jūs vēlaties, tik tiešām. Nimrods sabēra kauliņus kausā un pasniedza to Džonam. Tava kārta.

- Kaut es zinātu, kādi ir noteikumi, Džons teica.

- Sai spēlē ir tikai viens likums, Nimrods paskaid­roja, kad Džons uzmeta trīs sešniekus. Svarīgākais likums jebkurā spēlē veiksme. Un skaidrs, ka tev vei­cas, manu zēn.

Filipa savāca kauliņus. Tik vien viņš var, viņa noteica, saberot kauliņus kausā un tad izmetot tos uz kāršu galdiņa zaļā auduma. Es varu labāk. Un viņa aiz prieka īsi iespiedzās, kad redzēja, ka uzmetusi četrus sešniekus.

- Lieliski, Nimrods sacīja, paņemdams kauliņus. Tagad paskatīsimies, ko jūs varat izdarīt kopā. Viņš pasniedza kausu Džonam un uzlika Filipas roku uz dvī­ņubrāļa rokas. Nu tad aiziet! Manā rīcībā nav visa diena.

Dvīņi paskatījās viens uz otru, paraustīja plecus un tad uzmeta… piecus sešniekus.

- Tieši tā, kā biju domājis, tēvocis Nimrods apstip­rināja.

- Ko nu par to teiksiet? Džons uzgavilēja.

- Veiksmīgāki kopā nekā katrs par sevi. Tas ir labi.

Tas ir loti labi. Mēs to varam izmantot.

- Kā? Džons jautāja.

- Tā, Filipa ierunājās, ļaujiet man apskatīt tos kauliņus.

- Tie nav pildīti ar svinu, Nimrods apgalvoja.

- Kaut kas tāds kā veiksme nemaz nav, Filipa nie­vājoši pasmīnēja. Vismaz tētis tā domā.

- Ak, mana mīļā, nerunā tā, tēvocis Nimrods rājās. Izredzes uzmest piecus sešniekus ir 6 mīnus piektajā pakāpē jeb 0,0001286. Pēc mana aprēķina, lielākajai daļai cilvēku vajadzētu mest kauliņus 3888 reizes, lai viņiem būtu kaut piecdesmit procentu izredzes uzmest piecus sešniekus. Tas ir tikai smalks matemātisks mā­jiens, lai pateiktu, ka jūs esat veiksmīgs jaunu ubagu pāris.

- Neesmu to pamanījis, Džons iebilda.

- Varbūt vēl ne. Bet pamanīsi gan. Tu pamanīsi. Mums jāpiedabū tevi spēlēt Astaragali.

- Kas tā tāda?

- Spēle ar septiņiem sešstūru kauliņiem, Nimrods teica. Spēle, ko izgudroja pirms tūkstošiem gadu, lai apkrāptu veiksmi. Es varētu jums izstāstīt noteikumus, ja vēlaties.

- Tik tiešām neredzu jēgu, Filipa iebilda. Ja reiz šis ir sapnis.

- Muļķības. Austrālijas aborigēnu tautām, piemēram, ir ticējums, ka sapņošana ir tikpat svarīga kā īstā dzīve. Nereti tieši tur notiek viss patiesi svarīgais.

- Jā, un paskatieties, kas ar viņiem notika, Džons piezīmēja.

- Es gribētu zināt par kādu citu cilvēces kultūru, kas bijusi tik veiksmīga kā aborigēniem, Nimrods sacīja. Viss, kas viņiem pieder, ir saglabājies 80 000 gadu. Savukārt jūs, esmu gatavs saderēt, nevarētu man pa­teikt, ko saņēmāt Ziemassvētkos pirms diviem gadiem. Nimrods sparīgi pamāja ar galvu, it kā beigdams šo diskusiju, pasmaidīja, iebāza kauliņus kabatā un at­kal ielūkojās pulkstenī. Lai nu kā, tagad, kad esam noskaidrojuši, ka jums piemīt veiksme, parunāsim par jūsu nākotni. Tagad klausieties ļoti uzmanīgi. Tā nu ir sanācis, ka man vajadzīga jūsu palīdzība. Lūk, ko es gribu, lai jūs izdarītu. Kad būsiet atlabuši pēc ope­rācijas, nekādā ziņā nedrīkstat ieminēties savai mātei, ka esat mani satikuši. Kopš jūsu abu piedzimšanas es viņas acīs esmu kritis diezgan lielā nežēlastībā dažu iemeslu dēļ, kurus tagad neiztirzāsim. Bet apsolu jums visu izstāstīt, kad būsiet Londonā.

- Londonā? Vai tad mēs dosimies uz Londonu?

- Kad vien vēlaties. Jūs taču gribat braukt uz Lon­donu?

- Protams, dvīņi atbildēja.

- Tad viss, kas jums jādara, pieklājīgi jāpalūdz sa­viem vecākiem, lai ļauj padzīvot pie manis Londonā. Vieni paši. Tieši to es cenšos jums ieskaidrot. Nimrods atkal ieskatījās pulkstenī. Ak kungs, mums tūlīt beig­sies laiks. Kuru katru brīdi jūs pamodīsieties.

Džons iesmējās. Jūs taču jokojat, vai nЈ? Viņi nekad tam nepiekritīs. Tas nav iespējams.

- Gluži otrādi, tēvocis Nimrods nepiekāpās. Ma­nuprāt, jūs redzēsiet, ka viņi šo domu atbalstīs. Pro­tams, ja vien jūs tiešām negribat braukt uz to vasaras nometni Seilemā. Lai gan, taisnību sakot, tā drīzāk ir skola.

- Skola? Džons jutās aizskarts.

- Jā, Nimrods teica. Vasaras skola apdāvinātiem bērniem.

- Vasaras skola, Džons atkārtoja šos vārdus gandrīz vai ar pretīgumu.

- Tad mans padoms būtu braukt uz Londonu. Tikai mēģiniet atcerēties nedrīkst pieminēt to, ka es jūs pie­runāju. Tas ir ļoti svarīgi, tik tiešām. Jūsu māte un es neesam vienādos uzskatos par daudziem jautājumiem.

- Piemēram? Džons gribēja zināt.

- Pirmām kārtām, piemērotākais veids, kā diviem jauniem cilvēkiem pavadīt vasaras brīvdienas. Vai nu līksma, idejām bagāta skola, ko iesaku es. Vai arī pavi­sam garlaicīga, idejām bagāta skola Seilemā, uz kuru māte ierosinājusi jūs sūtīt šovasar.

- Te nevar būt divu domu, Filipa atzina, un Džons piekrītoši palocīja galvu.

Nimrods piecēlās. Nu tad labi. Ar to mēs esam ti­kuši galā. Jūs sākat mosties.

- Pagaidiet mirkli! Džons iesaucās.

- Viss beidzies, tēvocis Nimrods sacīja.

- Ja nu viņi tomēr saka nē? zēns šaubījās.

- Viss beidzies, paziņoja Lāra kungs.

Džons ļodzīgi piecēlās sēdus savā slimnīcas gultā un instinktīvi aptaustīja žokli, ar mēles galu apraugot tuk­šumus smaganās.

- Jums mute būs jutīga pāris dienu, anesteziologs Mūdija kungs paskaidroja. Bet to jau varēja sagaidīt. Un es aiziešu un sadabūšu jums kaut ko pret sāpēm. Viņš pasmaidīja un izgāja no operāciju zāles.

- Vai viņš ir prom? jautāja Filipa, pieceldamās sēdus savā gultā.

- Jā, viņš ir prom, Lāra kungs atbildēja, domādams, ka Filipas jautājums adresēts viņam. Vai gribi redzēt savus gudrības zobus? Lāra kungs pajautāja. Te tie ir, viņš teica, parādīdams meitenei nierei līdzīgu tērauda trauciņu, kur atradās asinīm klāti četri mazi gudrības zobi.

Filipai šķita, ka tie izskatās pēc figūrām no šaha spē­les, kas slikti beigusies. Fū! viņa iesaucās. Nesiet tos projām.

- Vai tu viņu redzēji? Džons jautāja savai dvīņu­māsai. Nimrodu?

- Jā, un tu redzēji?

- Tie ir tepat, Lāra kungs sacīja, gluži pamatoti domādams, ka dvīņi runā par izrautajiem zobiem, un pasniedza Džonam trauciņu ar viņa gudrības zobiem. Paskaties, Džon.

Džons paskatījās, un viņam sametās mazliet nelabi. Viņam šķita, ka zobi izskatās pēc kā tāda, ko Āfrikas malumednieks nocirtis mazam, bet retam zilonim. Tai pašā laikā viņš saprata, ka izvairīsies ne tikai no inves­tīciju baņķiera un zvērināta grāmatveža profesijas; viņš nekad nekļūs arī par zobārstu. Jā, Džons atbildēja Filipai. Es redzēju.

- Tā, Filipa teica. Vai tas bija tikai ketamīns? Vai arī sapnis? Un tā dvīņu būšana?

- Varbūt.

- Jebkurā gadījumā, manuprāt, tas nav nekas tāds, ko mums vajadzētu sacīt mammai un tētim. Vismaz kādu laiku ne.