Lampas bērni 1 grāmata Piedzīvojums ar Ehnatonu

10. nodala kaira

Tonakt vēlu ierodoties Kairā, viņus sagaidīja Krīmijs, Nimroda šausmīgi garais ēģiptiešu kalpotājs, kura augumu vēl slaidāku darīja sarkanā feska galvā, un die­zin vai bija vajadzīgs resnais spieķis, ko viņš turēja vienā no savām milzīgajām rokām. Krīmijam bērni noteikti patika labāk nekā Grounina kungs, jo viņš nepārstāja uzsmaidīt dvīņiem un piedāvāt tiem karaļa Fahda īpaši stiprās piparmētru konfektes, kuras pats ar lielu baudu grauza ar saviem tikpat stipriem, ārkārtīgi baltiem zo­biem; un kopā viņi ilgu laiku gaidīja ceļasomas bagāžas saņemšanas zālē.

- Kāpēc Rakšasasa kungs nebrauca mums līdzi? Džons jautāja.

- Bet viņš ir kopā ar mums, Nimrods atbildēja.

- Kopā ar mums? Kur? Džons paskatījās apkārt un sarauca pieri. Es viņu neredzu.

- Tāpēc ka viņš ir lampā, kas atrodas tavā somā. Es viņu tur ieliku, jo manas somas jau bija pilnas. Tādā veidā džini ceļo apkārt cits cita bagāžā, kad grib ietaupīt naudu par lidojumu vai, kā tas ir Rakšasasa kunga ga­dījumā, cieš no agorafobijas.

Beidzot bagāžas lente sakustējās un dažas minūtes vēlāk, ieraudzījis savu somu, Džons pasniedzās, lai sa­tvertu rokturi, bet sajuta, ka Krīmijs viņu rupji pa­grūž sāņus. Kalpotājs sāka sist pa somu ar savu spieķi, saceļot nelielu paniku pārējos tūristos, kuri gaidīja, lai saņemtu savas somas, un liekot policistam izvilkt re­volveri.

- Ei! Džons iekliedzās. Par ko tāds tracis? Pēc pāris mirkļiem Krīmijs pieliecās un pacēla zaļganzeltaini brūnu čūsku, tagad beigtu, kas bija aptinusies ap Džona tādas pašas krāsas ādas somas rokturi.

Policists ielika revolveri makstī un uzsita Krīmijam pa muguru, bet Džons tuvumā aplūkoja beigto čūsku. Tā bija vismaz četras vai piecas pēdas gara, un, sprie­žot pēc tā, kā izturējās satrauktais pūlis, kas bija ātri sapulcējies, lai čūsku apskatītu un apsveiktu Džonu, jo viņš tik tikko izglābās, acīmredzot arī indīga.

- Naja haje, Krīmijs teica.

- Ak kungs! iesaucās Nimrods. Ja tu būtu paņē­mis to somu, tu noteikti būtu sakosts un nomiris. Tā ir Ēģiptes kobra, Džon. Visindīgākā čūska Ēģiptē.

Džons norija siekalas, pēkšņi novērtēdams, ka izglā­bies tikai par mata tiesu. Paldies, Krīmija kungs, viņš sacīja.

Krīmijs pasmaidīja, pakratīja Džona izstiepto roku un tad sāka celt nost no lentes pārējās ceļasomas, tas bija vienkāršāks uzdevums nekā citiem cilvēkiem, kas bija ieradušies no Londonas. Viņi diezgan negribīgi ņēma savas somas ja nu vēl pie kādas roktura būtu pieķērusies čūska.

- Šī valsts viscaur mudž no kaitēkļiem, Grounins

j 7

murmināja. Un es nedomāju tikai čūskas un blaktis.

Ja jūs te kaut kur kaut kam pieskaraties, tad nomaz­gājiet rokas ar antiseptiskām ziepēm, tāds ir mans pa­doms.

- Es nedomāju, ka tā bija nejaušība, Nimrods teica, kad viņi izgāja laukā un gaidīja, kad Krīmijs piebrauks ar mašīnu. Ēģiptes kobras ir bikli radījumi vismaz kamēr netiek sakaitināti. Bagāžas lente nav tā vieta, kur es jebkad cerētu atrast kādu kobru.

- Vai jūs apgalvojat, ka kāds to tīšām tur nolika? Džons vaicāja, nervozi smaidīdams. Nolūkā mani no­galināt?

- Ja tu atceries, tad tā ir soma, kurā atrodas Rakša­sasa kunga lampa, Nimrods paskaidroja. Viņa klāt­būtne droši vien tika atklāta, kamēr somu pārveda no lidmašīnas. Tātad tā ir mana vaina. Bet paklausieties ja jūtaties neomulīgi, mēs taisnā ceļā varam iet uz Ame­rican Airlines biļešu kasi un iesēdināt jūs pirmajā lid­mašīnā uz Ņujorku.

Džons brīdi padomāja. Nē, viņš apņēmīgi atbil­dēja. Galu galā jūs taču teicāt, ka tas varētu būt bīs­tami. Turklāt es vēl neesmu redzējis piramīdas.

Bet tā vakara briesmas vēl nebija garām; desmit mi­nūtes pēc tam, kad baltais, vecais kadilaks Eldorado bija izbraucis no lidostas, Krīmijs paziņoja, ka viņiem seko.

- Melns mersedess, bos, viņš konstatēja, pavērsies atpakaļskata spogulī.

Dvīņi instinktīvi paskatījās atpakaļ, un tiešām, liels, melns mersedess brauca pa šoseju aptuveni trīsdes­mit vai četrdesmit jardus aiz viņiem tieši tādā pašā ātrumā.

- Vai tu vari no tā izbēgt?

Krīmijs plati pasmaidīja. Šī ir Kaira, bos. Tikai ska­tieties.

Dažas jūdzes tālāk Krīmijs uzspieda uz gāzes pedāļa, nobrauca no šosejas un iegriezās kādā sānu ieliņā, tad citā, līdz viņi atradās apkaimē, kas bija pilna ar veciem veikaliem un cilvēku pūļiem. Tas vecs tirgus, bos, Krīmijs paskaidroja, braukdams pa šauru,šķērsielu un tad cauri sena izskata ejai. Daudz vecas ielas. Pat ceļu policija te apmaldās. Bet vecais Krīmijs pazīst Kairo kā savi pieci pirksti. Nekāda problēma.

Mašīna ātri pagriezās ap stūri, iemetot dvīņus Nimrodam klēpī, tad vēl ap vienu; gājēji pajuka uz mēness apgaismotā laukuma, kad kadilaks aiztraucās garām vairākiem sarkaniem signāluguņiem. Nimrods pavērās aizmugures logā un redzēja, ka melnais mersedess pa­licis viņiem astē.

- Viņi vēl ir kopā ar mums, viņš paziņoja Krīmijam.

- Es viņus redzu, Krīmijs plati pasmaidīja un, uz­traucies augšā pa nogāzi, strauji nogriezās viesnīcas stāvvietā. Iebraucis brīvā vietā starp diviem autobu­siem, viņš ātri izslēdza gaismas un motoru. Pēc pāris mirkļiem mersedess aizdrāzās garām, un visi atviegloti nopūtās.

- Labi nostrādāts, Krīmij, Nimrods uzslavēja.

- Vai tas bija ifrīts? Filipa jautāja.

Bet Nimrods viņai neatbildēja. Ved mūs uz mājām, Krīmij, viņš teica un no jauna aizsmēķēja savu ci­gāru.

Tajā Kairas daļā, kas pazīstama kā Dārzu rajons, Nimroda māja drīzāk bija pils ar skaisti koptiem za­ļiem mauriņiem, varenām palmām un augstām, baltām sienām. Iekšpusē bija vēsi, marmora grīdas klāja per­siešu paklāji, un visur bija redzamas ēģiptiešu senlietas, tāpēc šī pils atgādināja muzeju vēl vairāk nekā viņu tēva māja Ņujorkā. Bet pats dīvainākais mājā bija tas, ko Nimrods sauca par tuhemetra istabu, kurā pie sie­nas karājās liels, apaļš pulkstenim līdzīgs instruments. Iepretī tam atradās bagātīgi rotāts krēsls, kurā tad, kad viņš nebrauca ar kadilaku vai negatavoja virtuvē, sēdēja Krīmijs vai reizēm Nimrods pats. Tuvāk papētot, at­klājās, ka pulkstenis bija no zelta, aptuveni sešas pēdas diametrā, tam bija tikai viens rādītājs, un īstenībā tas nemaz nebija pulkstenis. Uz tuhemetra sudraba cipar­nīcas lieliem burtiem bija uzkrāsoti trīs vārdi: Labs, Slikts un Homeostāze[5]-, un vienīgais rādītājs, veidots kā muskuļota roka ar izstieptu rādītājpirkstu, bija apstā­jies mazliet pa kreisi no vārda "Homeostāze", gandrīz skarot rinka dalu ar uzrakstu "Slikts".

5 ■> ?

- Tas ir tuhemetrs, Nimrods lepni paskaidroja, iz­vadādams viņus pa māju. Tas mēra veiksmes līmeni pasaulē, visu kopā gan labo, gan slikto. Tā ir precīza kopija no lielāka mēraparāta, kas pieder Babilonas Zi­lajai džinei Berlīnē; tuhemetrs rāda oficiālo veiksmes daudzumu uz visas planētas, tā saukto BMV Berlī­nes meridiāna veiksmi. Vēl viens mazāks ir manā mājā Londonā.

- Vai tiešām jūs varat izmērīt veiksmi visā pasaulē? Džons nespēja ticēt.

- Tikpat viegli tu varētu noteikt laiku ar barometru, Nimrods atbildēja. Fizikas likumi Visumā izslēdz iespēju, ka kaut kas varētu "notikt" tāpat vien. Nekas nav tīra sagadīšanās. Kad Visums tika radīts, cilvēkam tika dota valdīšana pār zemi, eņģeļiem pār debesīm, bet džiniem pār mijiedarbību starp zemi un debesīm, ko daži cilvēki sauc par likteni. Liktenis nereti šķiet kā tīra sagadīšanās. Bet tā tas, protams, nav. Tā ir veiksme, un to kontrolē džini. Labu veiksmi ietekmē trīs labās džinu ciltis. Un slikto veiksmi ļaunās ciltis. Starp abām grupām norit nepārtraukta cīņa. Ļoti smalks līdzsvars, ko mēs saucam par homeostāzi.

Šis tuhemetrs, kura neoficiālais uzraugs ir Krīmijs, ļauj man redzēt, vai ļaunās ciltis, no kurām sliktākā ir ifrīti, nerada pārāk daudz sliktas veiksmes, lai tas prasītu mūsu iejaukšanos.

- Piemēram, kādam piepildīt trīs vēlēšanās? Džons jautāja, jo dedzīgi vēlējās izdarīt tieši to.

- Pareizi, Nimrods atbildēja. Kādu brīdi viņš iz­skatījās norūpējies. Visu laiku kopš zemestrīces rā­dītājs ir nostājies pa kreisi no homeostāzes. Tas man sagādā lielas rūpes un liek turēt aizdomās ifrītus, ka tiem kaut kas ir padomā. Ļoti iespējams, tie bija viņi, kas no lidostas mēģināja mums sekot un kas uzlika čūsku uz Džo somas roktura. Viņš ieskatījās pulkstenī un papurināja galvu. Bet laiks negaida, un es jums gribēju mazliet parādīt pilsētu, iekams ejam gulēt. Lai gan, iespējams, būtu labāk, ja mēs izvēlētos mazāk uz­krītošu satiksmes līdzekli.

Nimrods lika Krīmijam atsaukt zirga vilktu ekipāžu, ko sauca ghari, un, lai gan jau bija ļoti vēls, visi trīs de­vās braucienā cauri vēl dzīvajai, rosīgajai Kairas sirdij. Kaut gan pulkstenis rādīja pāri vieniem naktī, daudzi veikali joprojām bija atvērti, un tirgoņi piedāvāja tādas lietas, kādas dvīņi nekad agrāk nebija redzējuši. Par neseno zemestrīci tikai dažviet liecināja nelielu postī­jumu pēdas, citviet nemaz nevarēja pateikt, ka tāda te notikusi.

- Kad eju iepirkties, man parasti kļūst vēsāk, Nim­rods paskaidroja.

Filipa nekad nebija redzējusi tik daudz cilvēku un arī mašīnu un pateica to Nimrodam.

- Kairā dzīvo divdesmit miljoni cilvēku, Nimrods paskaidroja. Sī ir ļoti nabadzīga vieta, bet visi viņi nezin kā pamanās staigāt ar smaidu sejā.

- Gluži kā Krīmijs, Džons ieminējās.

- Viņa īstais vārds ir Karims, Nimrods sacīja. Bet man allaž licies, ka Krīmijs [6] ir piemērotāks. Viņš vien­mēr smaida. Gluži kā kaķis, kas ticis pie krējuma.

Nimrods aizsmēķēja cigāru un ar roku pamāja uz ap­kārtējām ielām. Nu tā, viņš noteica. Kāds ir jūsu iespaids par Kairu? No viņa balss toņa bija skaidrs, ka Nimrods ļoti augstu vērtē šo pilsētu. Vai jums tā patīk?

- Jā, Filipa atbildēja, mazliet saraukdama degunu, kad ekipāža izbrauca cauri kādam ļoti pārpildītam tir­gum. Uz brīdi viņus no visām pusēm apņēma cilvēki, kas rāpās iekšā un mēģināja kaut ko pārdot, līdz iz­dzirdēja Nimrodu nevainojamā arābu valodā pavēlam viņiem atkāpties, un kučieris nopliukšķināja pātagu, lai zirgi sāktu rikšot kaut cik ātrāk un viņi tiktu projām. Vienīgi mazliet savādi ož, viņa piebilda.

- To saka visi, kad ierodas šeit pirmoreiz. Vaļējie no­tekūdeņi. Tu drīz pie tā pieradīsi.

- Tas man neienāca prātā. Varbūt tikai mazdrusciņ. Dažas vietas smird stiprāk par citām. Es tiešām gribēju teikt, ka šeit ož īpatnēji. It kā šī būtu ļoti veca vieta. It kā cilvēki te būtu dzīvojuši ļoti ilgi. Smarža, ko Ņujor­kas centra pārpilnajā daļā var saost svelmainā dienā. Te smaržo tāpat, tikai simtreiz stiprāk.

Džons pamāja ar galvu. Jā, man arī tā šķiet. Bet reizē man ir savāda sajūta, it kā es šeit būtu bijis jau agrāk. Ka es savā ziņā esmu mājās.

- Jā, tev taisnība, Filipa atzina. Bet, manuprāt, tas ir kas vairāk. Kopš mēs ieradāmies, man ir tāda nojauta, ka mūs novēro.

- Lieliski, Nimrods uzslavēja. Protams, savā ziņā tu esi mājās, Džon. Un Filipa? Kairā ir vairāk džinu nekā jebkur citur, varbūt izņemot Stambulu. Tu droši vien vari tos sajust.

- Vai tas nozīmē, ka mēs esam arābi? Džons jau­tāja.

- Augstais Dievs, nē, Nimrods atbildēja. Arābi ir cilvēku rase. Mēs esam džini. Džini ir visai atšķirīgi no cilvēku dzimuma. Ja vēlaties, Rakšasasa kungs jums rītdien izstāstīs visu par šīm ciltīm.

- Pašlaik es tikai vēlos, lai šīs ekipāžas kučieris beigtu pātagot to nabaga zirgu, Filipa sacīja, saraujoties, kad ēģiptietis nopliukšķināja pātagu gaisā.

Nimrods iesmējās. Tava vēlēšanās man ir pavēle, jaunkundz, viņš teica un, aizvēris acis, pusbalsī kaut ko nomurmināja. Nākamajā mirklī zirgs sāka aulekšot, vilkdams ghari ar tādu ātrumu, ka viņi sāka apdzīt mašīnas un autobusus. Kučieris arābu valodā kaut ko uzkliedza, bet zirgs negribēja apstāties, un pakavi skaļi klabēja pa dubļaino ceļu. Tik un tā mums laiks at­griezties mājās, Nimrods mierīgi noteica. Ir daudz vēlāks, nekā biju iedomājies.

- Tā es nebiju to domājusi, Filipa sauca, pieķērusies vienai ghari malai, kad viņi pagriezās ap stūri.

- Kā tad tu to domāji? Nimrods smējās. Kučieris vairs nelieto pātagu, vai ne?

- Tas tikai tāpēc, ka viņš neuzdrīkstas to darīt, jo tad zirgs sāktu aulekšot vēl trakāk, Filipa sacīja. Kad ghari aizdrāzās pāri lielai bedrei, viņa aiz bailēm ieklie­dzās.

- Uzmundrinoši, vai ne? Nimrods jautāja. Nekas nevar līdzināties izbraukumam siltā vasaras vakarā zirga ratos Kairā.

Viņi sasniedza Dārzu rajona nomali, un pēc dažām minūtēm zirgs pats apstājās tieši pie Nimroda mājas. Trīs džini izkāpa no ekipāžas. Tāpat nokāpa kučieris, izskatīdamies satraukts ne tikai par zirga ātrumu, bet arī par to, ka tas atradis ceļu atpakaļ bez viņa palī­dzības. Nimrods aizrautīgi uzsita zirgam pa plecu, lai parādītu kučierim, ka viņš nedusmojas, un iedeva tam sevišķi lielu dzeramnaudu, lai nebūtu iegansta zirgu vēlāk sodīt.

- Mēs būtu varējuši nosisties, Filipa bārās, kad viņi bija atgriezušies mājās.

- Nedomāju, ka mēs kaut brīdi būtu bijuši īstās bries­mās. Nimrods pasmaidīja. Bet, iespējams, tagad tu saproti, ko es domāju par vēlmēm. Vēlmēm var būt nepa­redzamas sekas. Nekad nevar zināt, kā viss iegrozīsies. Tu gribēji, lai kučieris pārstāj pliukšķināt pātagu, un viņš to arī izdarīja. Tev tikai nepatika iemesls, kāpēc viņš vairs nelietoja pātagu. Tā ir svarīga mācība jeb­kuram jaunam džinam. Ja tu spēlējies ar nākotni, tava rīcība var izraisīt nejaušības, negaidītus, pat nepatīka­mus pavērsienus. Nelaime ir tā, ka mēs dzīvojam ļoti sarežģītā pasaulē. Jau sākotnēji nelielas novirzes gala iznākumā var radīt dinamiskas transformācijas. Un lie­las novirzes, kas mēdz atgadīties, kad džins izpilda vē­lēšanos, galu galā var novest pie ārkārtīgi dinamiskām transformācijām.

- Hmm, jā, Džons piekrita, nervozi pametis acis uz Filipu, cerībā, ka viņa no tā visa nesaprata daudz vai­rāk. Uztvērusi viņa skatienu, māsa paraustīja plecUs.

Nimrods ielaida viņus viesistabā, kur Krīmijs uz at­griešanos bija pagatavojis karstus dzērienus. Džiniem ir sakāmvārds: vēlēšanās ir kā ēdiens, kam liela līdzība ar zivi, kad tas apēsts, to grūti atmest atpakaļ. Nimrods brīdi apklusa. Iespējams, tas kaut ko zaudē tulkojumā no oriģinālās arābu valodas. Bet jēga ir tā, ka ikvienam vajadzētu būt piesardzīgam ar savām vēl­mēm, ja gadījumā tās piepildās, bet tādā veidā, ko viņš vai viņa nekad iepriekš nespētu paredzēt.

Džons skaļi nožāvājās.

- Ceru, ka galveno domu jūs uztvērāt.

- Jā, Filipa atbildēja. Man tā šķiet.

Džons novaibstījās, uzlūkodams māsu. Tas viņai bija tipiski izlikties, ka kaut ko saprot pat tad, ja tā ne­bija.

- Pietiek satraukumu vienam vakaram, Nimrods sacīja. Vai piekrītat? Manuprāt, mums visiem laiks iet gulēt.

Un tā, kājām vēl aizvien mazliet trīcot pēc brauciena ekipāžā, dvīņi aizgāja katrs uz savu istabu. Tās bija plašas un glīti iekārtotas kā itin viss, ko viņi bija iztē­lojušies princeses Seherazades Arābijas nakšu izklaidēs, un, ielikušies gultā, uzreiz aizmiga.