Lampas bērni 1 grāmata Piedzīvojums ar Ehnatonu

23. nodaļa ehnatona ATGRIEŠANĀS

Vērodama rietumu kāpnes no mūmiju istabas dur­vīm, cieši apņēmusies kārtīgi pildīt uzticēto uzdevumu, Filipa maz pievērsa uzmanību tam, kas notiek viņai aiz muguras 65. istabā. Dzirdot, ka lodlampa tiek izslēgta, viņa nolēma, ka darbs ir gandrīz pabeigts, un uzsauca Nimrodam, lai zinātu, cik tālu viņš ticis. Tomēr atbildes nebija, un, kad Filipa pagriezās, lai ietu atpakaļ, viņa atklāja, ka ceļu uz mūmiju istabu nosprostojis ļoti liela un nikna izskata paviānu tēviņa elektrozilgans siluets, kas tuvojās, balstoties uz saliektiem roku pirkstiem.

- Ūāā, viņa nodvesās. Kas tas tāds?

Filipa nekad agrāk nebija redzējusi spoku, kur nu vēl paviāna rēgu, jo tas tiešām tāds bija, bet meitene saglabāja skaidru galvu un nesāka kliegt aiz bailēm, lai gan tā bija viņas pirmā vēlēšanās, jo negribēja pievērst apsargu uzmanību. Tā nu viņa un spoks riņķoja viens otram apkārt, vispirms kādu brīdi piesardzīgi, tad, skaļi rejot, paviāns agresīvi atņirdza ilkņus un sāka tuvoties Filipai. Mēģinot apvaldīt bailes, viņa atkāpās 65. istabā; bet paviāns palika, kur bijis, it kā sargādams durvis.

- Nimrod, viņa teica. Te ir spoks. Vismaz man tā šķiet. Turklāt paviāna spoks.

- Jā, Nimrods atsaucās klusā, nosvērtā balsī, it kā šī ziņa viņu nemaz nebūtu pārsteigusi. Tas laikam ir chareopithecus. Man šķiet, tas ir no kādas mūmijas. Mēģini neuztraukties, mīļā.

- Jums viegli teikt, Filipa atsaucās.

Paviānam pievienojās līdzīgs spokaina izskata krokodils. Un tad kobra.

- Tagad to te ir vairāk, viņa vaimanāja. Krokodils un kobra. Un viņi nemaz neizskatās draudzīgi. Atnāciet un paskatieties.

- Baidos, ka nevaru, Filipa, Nimrods mierīgi sacīja.

- Saproti, arī šeit ir spoks.

Filipa apkārt stikla vitrīnai atkāpās no spokainajiem dzīvniekiem un tad paskatījās pār plecu, lai redzētu Nimrodu un Džonu, kuri stāvēja pilnīgi nekustīgi, it kā piesaluši pie 65. istabas grīdas. No pirmā acu uz­metiena Filipai likās, ka viņi skatās uz kādu statuju, kas veidota no mirgojoša, zila akmens, un tikai tad, kad figūra sakustējās, viņa ar šausmām aptvēra, ka tā ir gandrīz caurspīdīga un tikpat nereāla kā dzīvnieki. Tai pašā brīdī viņa noelsās, un šķita, ka viņai mati sa­ceļas stāvus, jo meitene atpazina spokaino stāvu. Nebija iespējams sajaukt garo, draudīgo seju, ļaunās mandeļveida acis, biezās lūpas, atkārušos žokli, izļumušo, apaļo vēderu un milzīgos gurnus.

Tas bija Ēģiptes faraona spoks. Tas bija ķecerīgā vald­nieka, paša Ehnatona spoks. Džons nodrebinājās. Var­būt tāpēc, ka tas bija spoks, Ehnatons izskatījās daudz briesmīgāks par Iblisu.

- Nostājies man aiz muguras, Džon, Nimrods izrī­koja. Tu arī, Filipa. Dvīņi bez kavēšanās paklausīja.

- Nav par ko uztraukties, bet nedariet neko, ja vien

jums to nelieku! Kad dvīņi nu bija viņam aiz mugu­ras, Nimrods iztaisnoja muguru un mierīgi raudzījās valdnieka spokam acīs.

- Kā gan tu šeit nokļuvi? Nimrods parādībai jau­tāja.

Spokainā balss, kas atbildēja, sākumā skanēja kā čukstošs mirēja vaids, kā mīksts akmens, kas tiek sa­berzts pīšļos uz koka grīdas, bet pamazām kļuva drau­došāka un reizē skaļāka.

- Tu atvedi mani šurp, džin, Ehnatona spoks teica. Tavs džina spēks izsauca mani un pamodināja manu spēku. Gandrīz divus gadsimtus esmu gulējis te, šajā nešķīstajā vietā, kur man atņemts vārds un visas ma­nas bagātības, aizmidzis un tikpat anonīms kā smiltis tuksnesī. Bet es zināju, ka reiz kāds džins, tāds kā tu, atnāks uz šo vietu, lai to atrastu.

Ehnatona spoks norādīja pāri galerijai uz Sehmetas scepteri, kas vēl aizvien atradās vitrīnā, kur Nimrods bija izdedzinājis caurumu.

- Manu karalisko scepteri un tajā apslēpto spēku. Biezās, gaļīgās lūpas pavērās derdzīgā smaidā. Un, kad tu ieradies, es izmantoju tavu džina spēku pret tevi, lai atgrieztos.

- Vai tu šeit esi bijis visu laiku un neviens nezināja, kas tu esi? Nimrods jautāja, kopā ar bērniem virzī­damies atpakaļ, kad paviāns un krokodils sāka viņam tuvoties.

- Pareizi, spoks atbildēja. Kad jūs parādījāties no tās pudeles, jūs atradāties tieši zem Ehnatona mumificētā ķermeņa. Un pietika ar tavu džina spēku, lai palī­dzētu atsaukt manu garu no mūžības. Mani un dažus no maniem radījumiem.

- Bet kā tu varēji atgriezties? Nimrods neatlaidās. Džini nekļūst par spokiem. Ja vien… Nimrods uz brīdi apklusa. Ja vien tas nav džina gars, kura pakļautībā ir Ehnatona cilvēciskais spoks.

- Beidzot tu saprati, Ehnatona spoks sacīja.

- Es sāku saprast, Nimrods piekrita. Tos nakts­sargus nenobaidīja princese Amona-Ra. Tas biji tu. Bet tas notika 1910. gadā. Kāpēc tu biji tik kluss visus šos gadus?

- Te notika seanss. 1910. gadā. Te slepus ieradās cits džins.

- Protams. Harijs Hudini.

- Viņš sajuta, ka kaut kas nav kārtībā, un apstājās, iekams es paspēju parādīties. Bet tu atvedi vēl divus citus džinus. Ar to pietika, lai es spētu atgriezties.

- Tas nudien ir aizraujoši, Nimrods teica. Un man žēl, ka nodaru tev pāri pēc visiem šiem gadiem. Bet nu tev ir laiks iet. Nimrods pavicināja rokas un izrunāja savu fokusa vārdu skaļāk, nekā dvīņi jebkad iepriekš bija dzirdējuši. QWERTYUIOP!

Ehnatons iesmējās. Pēc piectūkstoš gadiem vajag vairāk par vienu džinu, lai mani sasaistītu, mārid, spoks šņāca. Un pastāv daudz vairāk paņēmienu, kā saistīt džinu, senu paņēmienu, nekā jūs savā filozofijā jebkad esat iedomājušies. Ehnatons paskatījās lejup uz spokaino paviānu. Babij! viņš norūca.

Nimrods iebļāvās aiz sāpēm, kad paviāns pēkšņi me­tās uz priekšu un iecirta žokļus viņam kājā. Viņš iekliedzās vēlreiz, kad paviāns atkal iekoda viņam kājā. Vienā mirklī paviāns pieskrēja pie sava ļaunā saimnieka sāniem un pēc komandas ļāva Nimroda asiņu lāsei no­pilēt no asajiem ilkņiem uz hieroglifiem klāta auduma gabala, kuru Ehnatons turēja rokā.

- Tagad viss, kas man vajadzīgs, ir tavs senais vārds, Ehnatona spoks pasmaidīja. Tavs cilmes vārds, kā to sauc šodien.

Aizstreipuļodams prom no dvīņiem uz durvju pusi, Nimrods viņiem uzkliedza: Džon, Filipa, bēdziet, ko kājas nes!

Bet, pirms viņi paguva pakustēties, Ehnatons bija sagrābis dvīņus. Pasaki man savu seno vārdu, vai arī likšu Babijam izraut viņiem rīkli, Ehnatons piedrau­dēja.

- Nesakiet viņam, tēvoc, Filipa iekliedzās, un tas pamudināja paviānu mežonīgi uzriet viņai.

Nimrods nevilcinājās. Viņš pateica Ehnatonam savu slepeno vārdu.

Ehnatons pasmaidīja un atbrīvoja abus bērnus no sava spokainā tvēriena. Tad viņš no cokola paņēma lielu aizvākotu krūku un, iespiedis to padusē, sāka traukam ņemt nost vāku, kas atgādināja paviāna galvu.

- Bēdziet, bērni, bēdziet! Nimrods sauca un, tā kā viņam uzbruka krokodils un čūska, centās aizmānīt Ehnatonu tālāk no dvīņiem. Jums nav pietiekami daudz spēka, lai cīnītos ar viņu.

Ehnatona spoks ļauni paskatījās uz Džonu un Filipu. Pēc jums abiem atgriezīšos, kad būšu iesprostojis vi­ņu, spoks noteica un bez steigas sekoja Nimrodam.

Dvīņi izmisīgi skatījās viens uz otru.

- Ko lai darām? Džons sprieda. Mēs viņu nedrīks­tam pamest.

Durvju ailē Nimrods aiz sāpēm iekliedzās, kad spo­kainais paviāns iekoda viņam trešo reizi. Viņš atskatījās un redzēja, ka Ehnatona spoks tuvojas viņam ar atvērtu krūku rokā. Viņš mēģināja cīnīties pretī, bet apzinājās, ka tas ir bezcerīgi. Ļauns džins, kas valda pār cilvēka spoku, tāpat jau bija diezgan grūti pieveicams, bet šķita, ka Ehnatonam piemīt vairāku džinu spēks. Tūkstošiem gadu kapā nebija padarījuši viņu vārgāku, un pēkšņi Nimrods ar sāpēm atskārta, ka viņam ir darīšana ar ko daudz spēcīgāku nekā Ehnatonu vien. Ehnatons un bezvārda ifrīts, kas kādreiz viņu bija kontrolējis, droši vien bija miruši vienā laikā, jo viņu gari tagad bija sa­vijusies kopā.

Ehnatons nolika krūku Nimrodam pie galvas. Tu būsi mans vergs, viņš teica. Uz mūžīgiem laikiem.

- Bēdziet! Nimrods uzsauca dvīņiem pēdējo reizi. Sauciens kļuva par apslāpētu kliedzienu, jo paviāna spo­kainie žokļi sagrāba viņa augšdelmu.

Tomēr Džons un Filipa joprojām kavējās mūmiju is­tabā, baidoties palikt, bet neuzdrošinādamies arī pa­mest Nimrodu briesmīgajam liktenim.

- Vai Ehnatons neteica, ka vajag vairāk nekā vienu džinu, lai viņu sasaistītu? Džons jautāja un, pasnie­dzies pa caurumu, ko Nimroda lodlampa bija izdedzi­nājusi plastmasas stiklā, satvēra Sehmetas scepteri, pagrieza to gareniski un izvilka laukā. Šajā scepterī atrodas septiņdesmit džinu. Droši, ka tas ir vairāk nekā pietiekami, lai tiktu galā ar Ehnatonu.

- Bet kā varam zināt, ka viņi mums palīdzēs? Filipa šaubījās. Galu galā tie bija džini, kas reiz klausīja Ehnatona pavēlēm.

- Džinam ir jātur solījums, ko tas dod, tikdams atbrī­vots, Džons apgalvoja. Tas ir likums. Filipas luk­turīša gaismā viņš ļoti uzmanīgi sāka aplūkot sceptera augšējo resnāko daļu. Bet kā lai to atver?

Balss no sceptera iekšpuses atsaucās, un uz mirkli Džons seno priekšmetu gandrīz nometa uz grīdas. Tev jāiemieso dzīvē septiņdesmit, teica balss. Apskati uzrakstu. Lai uzraksts tev palīdz.

- Es jau skatos! Džons iekliedzās. Bet es nesa­protu, kā tas var palīdzēt.

- Hieroglifi, Filipa teica. Viņš domā hieroglifus. Paskat, šo apaļo sauc par kartušu, un tajā ietverts tikai viens simbols "ankh", kas ir dzīvības zīme. Un šķiet, ka katrs no simboliem, kas zem šīs kartušas izskatās pēc burta "n", ir cipars desmit.

- Tev taisnība, Džons piekrita. Tie ir septiņi. Sep­tiņreiz desmit ir septiņdesmit. Tai jābūt atbildei. Bet kā lai sasaista šos septiņus simbolus ar "ankh"?

Džona pirksti sāka spaidīt hieroglifus. Pēkšņi viņš juta, ka viens no "n", kas apzīmēja desmitnieku, sa­kustas. Tā ir kā bilžu mīkla, viņš sacīja. Hieroglifi kustas. Viņš uzbīdīja vienu no kartušas desmitniekiem līdzās "ankh". Tas.izdodas! viņš iekliedzās.

- Pagaidi, Filipa brīdināja. Mēs vēl neesam saņē­muši solījumu no džiniem scepterī.

Un, uzrunājot balsi scepterī, Džons teica: Klausie­ties, džini, es atbrīvošu jūs visus, ja jūs zvērēsiet iznīci­nāt Ehnatonu un turpmāk veikt vienīgi labus darbus.

Balss bez kavēšanās atsaucās: 3000 gadu mēs esam gaidījuši tavu atnākšu, jaunais džin. Esam gatavi pildīt tavas pavēles.

Džona pirksti jau bīdīja septiņus desmitniekus kartušā, kas ietvēra "ankh". Tūlīt viņš sajuta, ka kaut kas notiek. Manuprāt, izdevās, viņš teica un instinktīvi palaida vaļā scepteri.

Tas palika stāvam gaisā, un kādu brīdi scepteris bija nekustīgs kā pārakmeņojusies niedre. Tad sceptera aug­šējā daļa atvērās kā liels zelta zieds, un no senā priekš­meta sāka plūst laukā liels mitru, zaļganu dūmu māko­nis, daudz lielāks nekā toreiz, kad Nimrods un dvīņi bija izkļuvuši no kolas pudeles. Džonam likās, ka tie ož pēc pelējuma, un Filipa nosprieda, ka tie ož kā Ehnatona kapā Ēģiptē. 3000 gadus vecie dūmi ātri piepildīja telpu, iedarbinot dūmu trauksmes signālu, un drīz vien bija tik biezi, ka dvīņi viens otru gandrīz nevarēja redzēt. Džons satvēra māsas roku.

Pēc laika, kas šķita kā mūžība, dūmi 65. istabā pēkšņi pazuda, atklājot skatienam pilnu galeriju ar džiniem, kurus viņi bija atbrīvojuši no Sehmetas sceptera, du­čiem neliela auguma, plikpaurainus vīrus ar ēnainām acīm, kas bija ģērbušies ēģiptiešu priesteru baltajos tērpos un izskatījās tieši tādi kā sienas reljefa figūras Ehnatona kapā netālu no Kairas. Katrs no vīriešiem sa­lika kopā bagātīgi gredzenotās rokas, eleganti palocījās un nomurmināja cieņas vārdus Džonam un Filipai. Tad, sastājušies aplī ap Ehnatonu un viņa spokainajiem dzīv­niekiem un monotoni skandējot vārdus valodā, kuru dvīņi nesaprata, septiņdesmit sapulcējušies džini sāka kopīgi vēlēt viņam sakāvi.

Apstājieties! Ehnatona spoks iesaucās. Es jums pavēlu!

Bet džinu monotonā skandēšana turpinājās, tagad jau skaļāk. Tā bija stindzinoša skaņa, un, kaut gan Džons un Filipa nesaprata ne vārda, no spoku paviāna histēris­kās riešanas un paša Ehnatona lādēšanās bija skaidrs, ka tiek piesaukts kāds varens spēks. Tajā brīdī šķita, ka spēcīgs vējš pūš cauri ēģiptiešu galerijām, virzoties tieši uz apļa centru, it kā ar nolūku savākt Ehnatonu un aiznest viņu uz kādu bezvārda nebūtību. Krokodils rēca, un paviāns histēriski rēja, kamēr monotonā skandēšana un vējš šķita apvienojamies vienā šaušalīgā crescendo.

- Nē, Ehnatona spoks iekliedzās. Nē!

. Tas bija tik nelaimīgs, žēlabains sauciens, ka Filipai gandrīz kļuva viņa žēl.

Kad beidzot vējš norima un Ehnatons kopā ar dzīv­niekiem bija apklusināts, dvīņi metās uz durvīm, kur viņi pēdējo reizi bija redzējuši Nimrodu, cerībā atrast viņu sveiku un veselu. Abi spiedās cauri šiem stipri smakojošajiem seno būtņu augumiem, kuri, vismaz ka­mēr Džons un Filipa bija pakļāvuši tos savai gribai, bija noturējuši spēku līdzsvaru starp labo un ļauno. Kad dvīņi gāja starp tiem, džini atkal paklanījās.

- Nimrod, Džons sauca. Vai jums nekas nekaiš? Kur jūs esat?

Kaļķakmens krūka ar paviāna galvu atradās uz grī­das pie kājām vienam no džinu priesteriem, kas, šķiet, bija vadonis. Viņš pacēla krūku, pieskārās tai ar pieri un, zemu paklanījies, pasniedza trauku Džonam, pasa­kot vienu vārdu. Ehnatons, viņš teica.

- Vai viņš ir te iekšā?

Džinu priesteris pamāja ar galvu.

Filipa pārlaida acis istabai. Bet kur ir Nimrods? Kur ir mūsu tēvocis?

Džinu priestera skatiens tūlīt no jauna pievērsās krū­kai.

- Vai jūs gribat teikt, ka viņš ari ir tur iekšā? Filipa jautāja.

Džinu priesteris atkal pamāja ar galvu.

Džons paņēma krūku un gatavojās jau noņemt vāku, kad džinu priesteris apturēja viņa roku un papurināja galvu.

- Ehnatons, viņš atkārtoja. Ehnatons.

- Viņam taisnība, Filipa sacīja. Mēs nevaram at­brīvot Nimrodu, neizlaižot ari Ehnatonu.

Džons pacēla krūku pie galvas un kliedza: Nimrod? Vai jūs varat mūs dzirdēt? Vai jums viss kārtībā?

Tā kā krūka bija ļoti bieza, atsaucās pavisam ne­skaidra balss, it kā no liela tāluma, bet ne Džons, ne Filipa nespēja saklausīt teikto.

- Ko lai mēs darām? Džons jautāja.

Viņi jau varēja sadzirdēt sargu balsis, kas nāca augšā pa rietumu kāpnēm.

- Mēs nevaram šo krūku vienkārši atstāt šeit, Fi­lipa teica. Kāds cits varētu atvērt to un nejauši izlaist laukā Ehnatonu.

- Tev taisnība, Džons piekrita.

Džinu priesteri sāka sēsties uz 65. istabas grīdas, it kā gaidot, ka viņus sagūstīs.

- Aiziet, Džons iesaucās. Man ienāca prātā kāda doma. Viņš paķēra idiotu filtru un sāka iet pretējā virzienā uz rietumu kāpnēm. Mēs nedrīkstam zaudēt laiku.

Tā arī bija. Sardze jau nāca augšā pa kāpnēm, kas gar malām bija rotātas ar mozaīku, un bija dzirdams viņu pārsteigums, redzot septiņdesmit vīrus, kas izskatījās it kā saģērbušies seno ēģiptiešu karnevāla tērpos.

- Blaimij, viens no sargiem iejautājās. No kurienes viss šis bars uzradies?

- Kā tev šķiet, Mustafa? otrs noprasīja. Vai tas ir sēdstreiks? Vai kāda performance?

- Izsauciet policiju, trešais ierosināja. Zvaniet kā­dam no Iekšlietu ministrijas. Izsauciet imigrācijas ierēd­ņus. Manuprāt, šie zeļļi ir ārzemnieki.

- Tā varētu būt zagļu banda, cits teica. Es par to lasīju avīzē.

Tā kā tik daudzi plikpauraini vīrieši aizsedza 65. ista­bas durvis, sargi nepamanīja, kā dvīņi izmuka no mū­miju istabas grieķu un romiešu kolekcijas virzienā.

Džons ieveda Filipu istabā, kur bija izstādītas mazāk nozīmīgas nelielas romiešu un etrusku vāzes. Nakts bija silta, BM visai mitrs, un, tāpēc, ka māsas tuvumā, zēns juta, ka viņa džina spēku Anglijas klimats neie­tekmē. Viņš kādu brīdi ļoti cieši koncentrējās uz stiklu un tad teica: ABECEDARIAN!

Vitrīnā parādījās glītas durtiņas, un, atvēris tās, Džons sāka pārkārtot eksponātus.

- Ko tu dari?

- Gan jau redzēsi. Atnes krūku.

Filipa pasniedza brālim krūku, kurā atradās Ehna­tona spoks un Nimrods, un Džons to ļoti uzmanīgi no­lika vitrīnas dziļumā uz koka cokola, kuru viņš bija atbrīvojis un pie kura bija uzraksts Apūlijas vāze.

- Viņi nekad neievēros atšķirību, Džons apgalvoja, pārceļot īsto Apūlijas vāzi uz vitrīnas pretējo pusi. Kad zēns bija apmierināts ar pārkārtojumiem, viņš aizvēra durtiņas.

- Vai labāk nebūtu bijis nolikt krūku kādā no ēģip­tiešu galerijām? Filipa iebilda.

- Varbūt, Džons atbildēja. Bet ēģiptiešu galerijas pašlaik jau, iespējams, mudž no sargiem. Vēl jo vairāk, viņi dienām ilgi varētu pavadīt, pārbaudot eksponātus, lai redzētu, kas ir nozagts. Varbūt viņi uz kādu laiku tās pat slēgs. Turpretī šī istaba izskatās gluži neskarta.

- Tas viss ir ļoti labi, Filipa sacīja. Bet kur pa­slēpsimies mēs?

- Par to esmu jau padomājis, Džons atbildēja un norādīja uz kobalta zilu vāzi, kas viena pati aizņēma stikla vitrīnu. Viņš jau lika lietā savu džina spēku, lai izveidotu mazu caurumiņu vitrīnas augšgalā, pa kuru abi varētu transubstancēties.

- Bet mēs nekad iepriekš neesam veikuši transubstancēšanos, Filipa satraucās. Vismaz ne vieni paši. Un katrā ziņā vēsā klimatā ne.

- Mums nav citas izvēles, Džons uzstāja. Vai nu tas, vai arī mūs noķers sargi. Un, ja mūs noķers, tad, iespējams, aizsūtīs mājās, un tā Nimrods būs te iesprū­dis uz ilgiem gadiem. Turklāt šī vāze izskatās tik skaista. Un, ja tu vēl neesi pamanījusi, nakts ir tik jauka un karsta. Es jūtos spēcīgs. Domāju, ka mēs varam to iz­darīt.

Džons saņēma Filipas roku. Mēs pazudīsim šajā vāzē un rītdien, kad kņada būs norimusi un briesmas garām, iznāksim laukā, paķersim krūku ar Nimrodu un iesim mājās.

- Kāpēc mēs tāpat vien nevaram iet mājās? viņa jautāja.

- Tāpēc, ka ar Ehnatona spoku krūkā mēs nevaram riskēt un izmantot savu džina spēku, paskaidroja Džons. Mums jāsagaida, līdz muzeju no jauna atver desmitos no rīta, un tad jāmēģina krūku manā mugur­somā iznest laukā pa galvenajām durvīm.

Atbalstīdama Džona plānu, jo pati neko nespēja iz­gudrot, Filipa pamāja ar galvu. Un, nostājušies vāzes priekšā, viņi sadevās rokās un mēģināja nomierināties. Filipa sāka koncentrēties uz vāzi, kurā viņi plānoja ieiet.

- Tā ir Portlendas vāze, viņa teica. Izgatavota ap pirmā gadu tūkstoša sākumu. 1845. gadā kāds jauns īrs sasita vāzi vairāk nekā divsimt gabaliņos, bet šodien tā vislabāk pazīstama pēc apraksta Džona Kītsa dzejolī "Oda grieķu urnai". Tas ir manā dzejoļu grāmatā, viņa teica, norādīdama uz savu mugursomu. Tajā, ko man uzdāvināja Grounina kungs.

- Vai es beigusi? Džons neiecietīgi pajautāja. Istabas ārpusē viņš varēja dzirdēt rejam policijas suņus.

- Jā, Filipa atbildēja. Es tikai centos koncentrēties uz vāzi, tas arī viss.

- Kad es teikšu trīs?

- Kad tu teiksi trīs, Filipa piekrita. Nē, pagaidi. Mums jāatceras, ka jāiet iekšā pretēji pulksteņa rādītāju kustības virzienam. Džons neizteiksmīgi paskatījās uz viņu. Ziemeļu puslode. Vai atceries? Telpas laiks. Pa­nākt, lai šķistu, ka laiks vāzes iekšpusē paiet ātrāk.

Džons pamāja ar galvu. Tad es skaitu līdz trīs.

Filipa atbildei arī pamāja. Līdz trīs.

-Viens… divi… trīs…

- FABULONGOŠŪ…

- ABECEDARIAN!

- …GAUŽIBRĪNUMPIPIKALS!