Lampas bērni 1 grāmata Piedzīvojums ar Ehnatonu

18. nodaļa jaunie APMEKLĒTĀJI

Bija jau krietni pāri pusnaktij, kad viņi sasniedza Kairas vecpilsētu, un, kā parasti, ielas vēl aizvien bija cilvēku pilnas. Nimrods un dvīņi kadilakā atstāja Krīmiju, Grounina kungu un lampu, kur atradās Rakša­sasa kungs, un devās meklēt Huseinu Husautu. Bet, tiklīdz viņi iegāja šaurajā, bruģētajā šķērsielā, kas veda uz veikalu, viņi saprata, ka kaut kas nav kārtībā. Iela bija pilna ar cilvēkiem, un veikala ārpusē vairāki bal­tās uniformās tērpti policisti stāvēja sardzē, lai neviens netiktu iekšā.

- Kas te noticis? Nimrods arābu valodā apvaicājās kādam vīrietim.

- Veikala īpašnieks Huseins Husauts ir atrasts miris, skanēja atbilde.

- Kā viņš nomira?

- Ļaudis runā, ka viņš esot aplaupīts. Bet es dzirdēju, ka viņam iekodusi čūska.

- Kad tas notika?

- Pirms nepilnas stundas, vīrietis atbildēja.

Nimrods paņēma bērnus pie rokas un pa citu, klu­sāku šķērsieliņu cauri bagātīgi rotātam portālam un pa stāvām kāpnēm aizveda viņus uz kādu vecu baznīcu, kur lika dvīņiem apsēsties un izstāstīja, ko bija uzzi­nājis.

- Noslepkavots? Filipa juta, ka viņai iedrebas apakš­žoklis. Nabaga Bakšīšs.

- Cerēsim, ka viņam nekas nekaiš, Nimrods sacīja.

- Ir ārkārtīgi svarīgi iekļūt veikalā un noskaidrot, kas īsti noticis, bet nav izslēgts, ka ifrīti šo vietu novēro. Tai pašā laikā es negribu pavadīt nakti policijas iecirknī, atbildot uz muļķīgiem jautājumiem. Un tā tas notiks, ja mēs parādīsimies pie durvīm un teiksim, ka nabaga Huseinu Husautu pazinām. Kairas policija ir bēdīgi sla­vena ar savu nemākulību.

- "Nabaga Huseinu Husautu"? Džons iebilda. Viņš taču mēģināja jūs nogalināt.

- Var jau būt, Nimrods atzina. Bet viņš neapšau­bāmi rīkojās kāda iespaidā un pakļautībā. Esmu no­domājis atklāt, kurš tas bija. Tagad klausieties ļoti uz­manīgi. Lai iekļūtu veikalā, mums jāpārvēršas par po­licistiem.

Džons un Filipa apmainījās apjukušiem skatieniem.

- Kā mēs to varam izdarīt? Filipa jautāja.

- Mums nāksies atstāt savus ķermeņus šajā baznīcā, Nimrods atbildēja. Neviens tos netraucēs, ja domās, ka mēs lūdzamies. Tad mēs aizlidosim atpakaļ pa šķērs­ielu un pieņemsim triju policistu izskatu gluži tāpat, kā to izdarījām ar kamieļiem. Tiešām, tas nav nekas liels.

Džons pamāja ar galvu. Būt par policistu, kaut vai par ēģiptiešu policistu, šķita kā milzu solis uz priekšu salīdzinājumā ar kamieli, bet Filipu šī doma mulsināja. Viņas kamielis bija sieviešu kārtas, bet policists ir vī­rietis, un pieņemt pieauguša vīrieša izskatu kaut vai uz dažām minūtēm likās satraucoši.

- Vai mēs nevaram tāpat vien lidināties apkārt? viņa jautāja. Kāpēc mums jābūt kāda cita ķermenī?

- Vienkārši, paskaidroja Nimrods. Ja gribat, lai kāds ar jums runā, tā ir vieglāk. Un tas ir vienīgais veids, kā kaut ko var paņemt un apskatīt. Turklāt, ja esat ārpus ķermeņa pārāk ilgi, jūs riskējat aizpeldēt iz­platījumā. Saprotiet, ķermenis ir kā enkurs. Tas stingri notur jūs uz planētas. Viņš laipni pakratīja galvu. Bet, ja tas tev sagādā raizes, Filipa, tad paliec šeit un pieskati mūsu ķermeņus.

Filipa nopētīja dīvaino, mazo baznīciņu. No senajiem griestiem, kas izskatījās pēc apgāztas laivas, garās ķēdēs karājās degošas eļļas lampiņas, un kaut kur kāds skai­tīja lūgšanu. Baznīca izskatījās tā, it kā būtu tūkstoš gadu veca. Ja nu kāds kaut ko nodara mūsu ķerme­ņiem, kamēr esam prom? viņa iejautājās.

- Baznīcā? Nimrods nometās ceļos uz spilventiņa un nolieca galvu kā lūgšanā. Vai tu traucētu kādu, kas izskatās šādi?

- Nē, Filipa atzina. Labi. Es to izdarīšu.

- Tas ir īstais gars, Nimrods teica. Un es tiešām domāju garu. Mēģiniet atcerēties, ka jāstāv klusu, ka­mēr esam ārpus ķermeņa. Pasaulīgajiem šķiet satrau­coši, kad viņi dzird balsis no tukša gaisa.

- Kam? Džons pārjautāja.

- Pasaulīgajiem, Nimrods atkārtoja. No latīņu vārda mundus, kas nozīmē pasaule. Tā mēs reizēm sau­cam cilvēciskās būtnes. Tā vai citādi, bet iegaumējiet, ko es teicu. Daudzas no pasaules māņticībām un reliģijām ir radījuši nepiesardzīgi vai nerātni džini, kas runā ar pasaulīgajiem, būdami ārpus sava ķermeņa. Tāpēc, ja vien jūs negribat, ka tas gulstas uz jūsu sirdsapziņas, es ieteiktu klusēt. Ko vēl? Ak jā, mēģiniet neko neapgāzt, ja vien nevēlaties, lai kāds domātu, ka viņu vajā spoks. Ticiet man, tas ir gaužām viegli, kad neredz savas rokas un kājas.

Vēl kas. Tam nevajadzētu radīt sarežģījumus tik siltā naktī kā šī, bet tomēr paturiet to prātā. Kad esat nere­dzami, nestāviet caurvējā aukstā gaisā. Aukstums vien­mēr slikti ietekmē džinus, un neredzamā stāvoklī tas var tos padarīt pa pusei caurspīdīgus, tā ka jūs izska­tītos pēc spokiem.

- Vai tas nozīmē, ka tādu spoku nemaz nav? Filipa jautāja.

- Ir gan. Cilvēku spoki. Lielākoties tie ir diezgan laipni. Bet cilvēka spoks var kļūt visai nejauks, ja to savā varā pārņem miruša džina spoks. Vismaz tā es domāju. Lai­mīgā kārtā pats tādus neesmu sastapis. Saprotiet, džini parasti nekļūst par spokiem. Bet ir zināmi gadījumi, kad džina gars, viņa Nešama, pārņem cilvēka spoku, tāpat kā mēs tagad pārņemsim cilvēka ķermeni.

Bet, kā jau sacīju, tas ir kas ļoti atšķirīgs no ārpusķermeņa pieredzes, ko tūdaļ piedzīvosiet. Nim­rods pasmaidīja. Tikai mēģiniet atslābināties un to izbaudīt. Jūs jutīsieties savādi, bet mēs drīz vien atra­dīsim ķermeņus, un viss atkal būs kārtībā. Es apsolu. Viņš pamāja ar galvu uz vienu un otru pusi. Nu tad aiziet!

Džons nometās ceļos Nimrodam pie kreisās rokas un nolieca galvu. Esmu gatavs, viņš teica.

- Esmu gatava, Filipa sacīja, ieņemdama tādu pašu pozu no Nimroda pa labi.

Nimrods saņēma abus dvīņus aiz rokas. Mēģiniet nepalaist vaļā manu roku, līdz atrodam kādu policistu, kuru pārņemt, viņš teica. Tā ir vieglāk zināt, kur mēs visi katru brīdi esam. Bet, ja mēs nošķirtos, tad satiksimies atkal pie mašīnas. Šobrīd tas, manuprāt, ir viss.

- Tas tik būs vēsi, Džons sacīja.

- Tik tiešām ceru, ka nebūs, Nimrods attrauca. Aiziet! QWERTYUIOE

Filipa izgrūda īsu kliedzienu, sajūtot, ka paceļas ār­pus sava ķermeņa. Brīdi šķita, ka viņa augtu garāka, daudz garāka; vienīgi, paskatoties lejā, ieraudzīja rudmatainu personu ar brillēm, kuru viņa nepazina, un pagāja vēl daži mirkļi, līdz meitene satrūkusies apjauta, ka tā ir viņas pašas galva. Kādēļ viņai tā bija sakārtoti mati? Džons jutās tikpat lielā mērā zaudējis orientācijas spēju kā māsa, un, ja nejustu Nimrodu turam viņa roku, zēnu gluži vienkārši pārņemtu panika.

- Tas ir pilnīgi normāli, ka sajūta ir mazliet savāda, Nimrods mierināja, juzdams dvīņu satraukumu. Tikai dziļi ievelciet elpu un sekojiet man.

- Ja mēs neesam šeit, kur tad mēs esam? Džons apjautājās, kad viņi lidoja atpakaļ pa tumšo šķērsielu virzienā uz mākslas retumu veikalu.

- Varētu teikt, ka mēs ieņemam divas dažādas dimen­sijas, Nimrods atbildēja. Vai, izsakoties precīzāk, tavs ķermenis ir žoga vienā pusē, bet tava dvēsele otrā. Es to varētu paskaidrot zinātniskāk, bet tad jums vajadzētu zinātnisko grādu fizikā, lai to saprastu. Var­būt pat divus.

- Lūdzu, Filipa protestēja. Nekādu fiziku. Es ne­varu ciest fiziku.

- Ak, lūdzu, nerunā tā, Nimrods sacīja. Viss, ko džins dara un var izdarīt, ir saistīts ar fiziku. Kādudien jūs to sapratīsiet.

- Kamēr vien man nav jākārto eksāmens, lai pierā­dītu, ka varu to saprast, Filipa kļuva pielaidīgāka, tas izklausās lieliski.

Viņi tika garām policijas kordonam un nemanīti ieslī­dēja spilgti apgaismotajā veikalā, kas bija pilns ar poli­cistiem. Viens no tiem ar dzeltenu krītu apvilka kontūru Huseina Husauta ķermenim, kas gulēja uz grīdas starp šaha galdiņiem un ēģiptiešu troņiem. Mirušais cilvēks dvīņiem šķita ļoti līdzīgs Bakšīšam, kad tas slims bija gulējis gultā; viņa lūpas un rokas bija gluži zilas.

- Nabaga cilvēks, Filipa nočukstēja.

Viens no policistiem, to sadzirdējis, paskatījās ap­kārt, bet, neko nemanījis, neomulīgi noskurinājās un tad pārgāja uz veikala otru pusi blakus diviem citiem policistiem, kas, atspiedušies pret sienu, smēķēja ciga­retes un vispār šķita garlaikoti.

- Nu re, Nimrods nočukstēja. Tie tur izskatās pēc trim ķermeņiem, kas gaidīt vien gaida. Nimrods iz­teiksmīgi paspieda savas māsasmeitas roku un aizveda dvīņus gaisā tieši virs trim policistiem, kas neko neno­jauta. Turiet kāju pirkstus uz leju un acis piesaistiet izvēlētajam policistam, viņš klusi ieteica. Tas nav grūtāk kā uzvilkt ūdenssportista tērpu. Tiklīdz mēs bū­sim iekšā, dvēseles, kas jau atrodas ķermeņos, būs tik pārņemtas ar jūsu ierašanos, ka tās jūs nemaz netrau­cēs. Pēc tam viņi neko pat neatcerēsies.

Tiklīdz viņi bija ievietojušies katrs savā ķermenī, Fi­lipa paskatījās uz diviem vīriešiem, kas stāvēja līdzās, un ierunājās balsī un valodā, kuru viņa tikai pa pusei pazina. Nimrod? Viens no policistiem pamāja ar galvu.

Filipa pasmaidīja. Tā ir dīvaina sajūta būt vīrie­tim, viņa sacīja.

- Jā, teica Nimroda aizņemtais policists, kas bija seržants. Labāk to vairs nesaki, norunāts? Gadījumā, ja kāds no nabaga puiša kolēģiem sadzird tevi, viņam var rasties nepareizs priekšstats par savu amata brāli. Un mēģini runāt arābiski, Filipa.

- Vai tad mēs protam? Džona policists jautāja.

- Kā tad! Nimroda policists teica. Tu esi ēģiptiešu policists, vai atceries?

- Es varu atcerēties visādas dīvainas lietas, Džons atzina. Dažas ne visai patīkamas.

- Iesim, Nimroda policists aicināja, nomezdams savu cigareti uz grīdas. Uz šo pusi.

Viņi sekoja policijas seržantam laukā pa sētas dur­vīm, pāri pagalmam un augšup pa koka kāpnēm, līdz sasniedza mājas dzīvojamo daļu. Tur viņi atrada Bak­šīšu vienu savā istabā. Viņš sēdēja uz tās misiņa gultas malas, kur dvīņi to pirmoreiz bija ieraudzījuši, un klusi raudāja. Seržants nometās ceļos Bakšīša priekšā un sa­ņēma abas vina rokas.

- Uzklausi mani ļoti uzmanīgi, Bakšīš, seržants teica. Neuztraucies par to, ko es teikšu. Tavs tēvs bija labs cilvēks. Un viņš bija mans draugs.

Zēns sarauca pieri, pūlēdamies atcerēties, kad viņa tēvs būtu pieminējis policijas seržantu. Vai tiešām?

- Es zinu, ka viņš tev izstāstīja visu par džiniem. Tā­pēc tu nenobīsies, uzzinot no manis, ka no šā policista ķermeņa runā Nimrods.

Kādu brīdi zēns izskatījās šausmu pārņemts, viņa acis bailēs iepletās, un dvīņiem tā vien likās, ka viņš tūlīt kliegdams izskries no istabas. Bet Nimrods nelaida vaļā viņa rokas un gandrīz hipnotiskā balsī turpināja runāt ar Bakšīšu, līdz zēnu bija nomierinājis.

- Vai jūs esat miris? viņš jautāja seržantam. Vai tāpēc jūs tagad esat šajā ķermenī?

- Nē, es neesmu miris, seržants atbildēja. Es esmu šajā ķermenī, jo ir iespējams, ka tie, kuri nogalināja tavu tēvu, varbūt vēl aizvien novēro jūsu veikalu.

Zēns atkal sāka raudāt.

- Vai tu atceries to zēnu un meiteni, kas atnāca tevi apciemot vakar vakarā? policijas seržants jautāja. Manu māsasmeitu un māsasdēlu. Viņi meklēja mani. Vai atceries?

- Jā, Bakšīšs atbildēja, nosusinādams acis pie­durknē. Es viņus atceros.

>

- Viņi arī ir džini, seržants teica. Un pašlaik viņi ir kopā ar mani. To citu policistu ķermeņos. Filipa, nāc un parunā ar Bakšīšu pati savā balsī, ja vari.

Filipa nometās ceļos blakus seržantam un mēģināja savilkt savu neskūto policista seju tādā kā līdzjūtības izteiksmē, bet, sev par pārsteigumu, viņa atklāja, ka vēl var parunāt savā meitenīgajā balsī.

- Bakšīš, viņa maigi teica. Izsaku līdzjūtību par tavu tēvu.

- Priecājos, ka jūsu tēvocim nekas nekaiš, Bakšīšs sacīja. Mans tēvs viņš nekad negribēja nodarīt jums neko ļaunu.

- Es zinu, viņa teica, noglāstīdama viņam matus.

- Ibliss piespieda viņu jūs apkrāpt. Viņa čūska iekoda man kājā, un es gulēju starp dzīvību un nāvi, kamēr manam tēvam vajadzēja darīt, ko viņam lika. Tikai tad, kad jūs tikāt sagūstīts, Ibliss ļāva savam kalpam Pelisam nolaizīt man kāju, lai aizvāktu indi.

- Peliss? seržants pārjautāja. Pēdas laizītājs? Viņš arī te bija?

- Viņš ir ļoti ļauns džins, Bakšīšs sacīja, skatīdamies uz savu nosaitēto kāju.

Seržants palūkojās uz Filipu un paskaidroja. Peliss laiza pēdu, līdz var izsūkt asinis. Saprotiet, viņa mēle ir asa kā smilšpapīrs. Kā bizona āda. Tik raupja, ka, tikai pāris reižu nolaizot, viņš noplēš ādu. Pēc tam viņš izdzer asinis. Pievērsies Bakšīšam, viņš teica: Vari būt laimīgs, ka viņš iedzēra tikai mazliet tavu asiņu, Bakšīš. Parasti Peliss izdzer visas.

- Nebiju iedomājies, ka man tā veicies, Bakšīšs no­pūtās.

- Protams, ne. Nimrods uz brīdi apklusa. Vai tu redzēji Iblisu?

- Nē, tikai dzirdēju viņa balsi. Ibliss runāja tik klusu, ka viņu varēja noturēt par ļoti laipnu. Bet viņš vienmēr palika ēnā. Manuprāt, viņš baidījās, ka es varētu viņu ieraudzīt. Vienmēr ēnā. Vienmēr kluss kā tā čūska, kas viņam bija līdzi. Ēģiptes svītrainā kobra. Lielākā, kādu jebkad esmu redzējis.

- Izstāsti man, kas notika ar tavu tēvu, Nimrods palūdza. Kādu brīdi zēns neko neteica, un tad Nimrods piebilda: Ja man jāatriebj tavs tēvs, ir jāzina, kas notika.

Bakšīšs dziļi un drebelīgi ievilka elpu, tad pamāja ar galvu. Skorpions nobeidzās, viņš stāstīja. Tas atra­dās bambusa krātiņā. Dvīnis tam, kas nolikts apsargāt jūsu kapu, Ibliss teica. Viņš to atstāja pie mana tēva, un, kad tas nobeidzās, tēvs kļuva pavisam bāls un ļoti nobijās, jo zināja: tas nozīmē, ka jūs esat izglābies un Ibliss atgriezīsies, lai neļautu tēvam neko jums izstāstīt. Tēvs saprata, ka vairs nav laika bēgt. Ibliss kustas kā vējš, viņš teica. Viņš tikai paguva paslēpt mani kādā vecā sarkofāgā pagalmā, lai neļautu Iblisam pavēlēt sa­vai čūskai atkal man iekost. Tā nu rāpulis iekoda tikai manam tēvam.

- Ehnatona pazudušie džini, Nimrods iejautājās. Vai ifrītiem ir pazudušie džini?

- Nē. Zēns pasmaidīja. Viņi uzdeva manam tēvam daudz jautājumu. Manuprāt, viņi tos vēl meklē.

- Kur tie ir? Filipa jautāja. Vai tu zini?

Zēns papurināja galvu.

- Kā tie tiek glabāti? seržants taujāja.

- Es nezinu.

- Vai ar tevi viss būs kārtībā, Bakšīš? Filija gribēja zināt. Kas par tevi rūpēsies? Vai mēs tev kaut kā nevaram palīdzēt?

- Man ir tante Aleksandrijā un tēvocis Heliopolē. Do­māju, ka tagad viņi par mani gādās.

- Neaizmirsti, ka tev ir tēvocis Anglijā, seržants laipni sacīja. Kādreiz, kad būsi beidzis skolu, atbrauc apciemot mani, un es tev palīdzēšu, lai arī ko tu vēlētos darīt. Atsūtīšu tev savu adresi. Vai saprati?

- Jā. Paldies, ser.

Pēkšņi atskanēja balsis pa kāpnēm augšup nāca cilvēki. Nimrods piecēlās kājās. Baidos, ka mums jāiet. Lai tev labi veicas, manu zēn! Uz redzēšanos!

- Uz redzēšanos, ser!

- Džon? Filipa? Mēs dodamies prom.

Filipa piecēlās un pagriezās uz durvju pusi.

- Nē, seržants viņu apturēja. Tam vairs nav laika. Būs labāk, ja ceļosim kā debesu ķermeņi. Ātri. Turieties pie manām rokām.

Satvēruši policijas seržanta izstieptās rokas, viņi juta, ka atkal paceļas pie griestiem, tikai šoreiz ātrāk. Viņi pamanīja vien trīs policistus, kuri, atguvuši savu ķer­meni, bija apmulsuši, kad atskārta, ka sadevušies ro­kās.

- Atpakaļ uz baznīcu, Nimroda gars nočukstēja, vezdams viņus atkal lejā pa kāpnēm.

- Ko tagad darīsim? Džons jautāja, kad viņi izlai­dās no veikala un devās atpakaļ cauri ēnām pa bruģēto šķērsielu uz baznīcas pusi.

- Mums jāuzmeklē Ibliss un viņa ifrītu rokaspuiši, iekams tie atrod Ehnatona pazudušos džinus, Nim­rods atbildēja. Lai to izdarītu, mums viņu vajadzēs izvest no ēnām atklātā vietā.

- Kā mēs to izdarīsim? Filipa vaicāja.

- Tas nebūs viegli. Un iespējams, ka bīstami.

Atguvuši savus ķermeņus savādajā, mazajā baznī-

ciņā, viņi gāja mazliet nedroši, runājot par dvīņiem, kas nebija raduši pāriet no gara atpakaļ ķermenī, pa tumšajām ielām, kur bija atstājuši kadilaku, un, atkal viņus ieraudzījis, Krīmijs uzzibsnīja mašīnas priekšējos lukturus, lai palīdzētu trijotnei atrast ceļu.

- Rītdienai jums abiem esmu sagatavojis svarīgu darbu, Nimrods dvīņiem paziņoja, kad viņi bija at­griezušies mājās Dārzu rajonā.

- Vai tam ir sakars ar Iblisa izvešanu atklātā vietā? Džons jautāja.

- Jā, Nimrods apstiprināja. Parādīšu jums, kas man prātā. Viņš uzveda dvīņus uz jumta un pāri ap­tumšotajam mauriņam ap savu māju norādīja uz Fran­cijas vēstnieka rezidenci, kas atradās dārza sienas otrā pusē. Vēstnieka mītne bija spilgti apgaismota, sargi stai­gāja pa teritoriju, un gaisma dega četrstūrainā itāliešu stila tornī.

- Vai redzat to torni? viņš jautāja. Tā ir Fran­cijas vēstnieka bibliotēka. Būdams uzcītīgs eģiptologs, viņš arī ir savā ziņā amatieris astronoms, un bibliotēkā atrodas ne vien milzīgs skaits grāmatu, bet arī spēcīgs teleskops. Ar to iespējams redzēt gandrīz visu, kas no­tiek šajā mājas un dārza pusē. Rīt es palūgšu Kērai de Lapēna kundzei, vai jūs abi varētu pavadīt dienu, aplūkojot grāmatas bibliotēkā.

- Ko? Džons novaidējās. Vai tiešām mums tas jā­dara? zēns žēlojās. Viņa allaž aizskar manus matus un saka, cik glīts es esot. Turklāt nesaprotu, kā vecu grāmatu lasīšana var sagūstīt Iblisu.

- Un ziniet, gluži bērni mēs vairs neesam, Filipa pie­bilda. Ja nebūtu mēs, jūs vēl aizvien būtu iesprostots tajā kapā.

- Par to es, protams, esmu ārkārtīgi pateicīgs, Nim­rods atzina. Bet vai ļausiet man pabeigt?

Dvīņi pamāja ar galvu.

- No Kēras de Lapēna kundzes bibliotēkas jūs varē­siet novērot šo māju.

- Kāpēc? Džons jautāja.

- Tāpēc, manu mīļo, nepacietīgo māsasdēl, ka es ga­tavojos izlikt slazdu Iblisam un man ir nepieciešams, lai jūs abi iedarbinātu tā atsperi.

- Oho! Džons iesaucās.

- Kādu slazdu? Filipa prašņāja.

- Palaidīšu ziņu dažās vietās Kairā, kur reizēm re­dzēti ifrīti, piemēram, Ibisa kafejnīcā aiz Kairas Hiltona un, protams, Gropi restorānā un Jasmīna Alibhai vēderdeju klubā, ka esmu atradis šķirstu ar Ehnatona pazudušajiem džiniem. Ja veiksies, Ibliss ieradīsies šeit cerībā iegūt šķirstu ifrītu īpašumā. Māju viņš, protams, atradīs tukšu un izmantos mūsu prombūtni, lai to pār­meklētu. Vienā no istabām šai mājas pusē, kas būs re­dzama arī jums Kēras de Lapēna kundzes teleskopā, viņš atradīs 18. dinastijas koka šķirstu ar Amenofisa III vārdu, kurā būšu ielicis īpašu džinu slazdu. Tā, lai

vinu notvertu.

- Kur jūs dabūsiet tādu šķirstu? Filipa jautāja.

- Man tāds ir guļamistabā, Nimrods paskaidroja. Es to lietoju kā zāļu lādi. Protams, Ibliss nav stulbs un nešaubīgi sajustu, ja es vai Rakšasasa kungs būtu tiešā tuvumā. Tāpēc tas viņu tikai iedrošinās ielauzties mājā. Bet nedomāju, ka viņš atklās jūs abus blakus mājā. Tā kā vēl neesat pilnīgi izauguši, jūs neizstarojat tādu pašu auru kā es vai Rakšasasa kungs. Nimrods paraustīja plecus. Un tas lielos vilcienos ir viss. Tiklīdz redzēsiet, ka Ibliss ir notverts šķirstā, jūs varat piezvanīt man pa mobilo telefonu.

- Kur jūs būsiet? viņi Nimrodam jautāja.

- Dažas jūdzes no šejienes. Kolīdz zināšu, ka Ibliss ir šķirstā, es taisnā ceļā atgriezīšos mājās un pabeigšu viņa sagūstīšanas procesu. Krīmijs un Grounina kungs, protams, būs kopā ar mani. Nav nepieciešams kādam no viņiem nevajadzīgi riskēt. Tik labus kalpotājus kā Grounins un Krīmijs ir grūti atrast.

Filipa aizdomīgi samiedza acis. Nimroda plānā bija kas tāds, kam viņa neticēja. Vai esat drošs, ka negri­bat mūs gluži vienkārši dabūt pie malas? viņa jautāja Nimrodam. Tā, lai jūs varat iet un darīt kaut ko bīs­tamāku kur citur?

- Kā jūs labi zināt, Nimrods teica, Ķēra de La­pēna kundze jums ir ļoti pieķērusies, tāpēc viņai nebūs iebildumu, ka jūs skatāties viņas vīra teleskopā, diezin vai viņa būtu tik viesmīlīga un iecietīga, ja viņas biblio­tēku lūgtu lietot es, Krīmijs vai Grounina kungs. Nē, es nemēģinu jūs vienkārši dabūt pie malas. Jūs sapratīsiet, ja kārtīgi padomāsiet, ka viss šis plāns ir atkarīgs no jums, mani mīļie bērni.

- Labi, viņa piekrita. Mēs darīsim visu, ko jūs liksiet.

- Tā varētu būt jauka pārmaiņa, Nimrods sacīja.