Lampas bērni 1 grāmata Piedzīvojums ar Ehnatonu

24. nodala portlendas vĀzĒ

Džonam šķita, ka Portlendas vāzē valda gara nakts, ko vēl garāku padarīja viņa māsa. Tiklīdz viņa bija ērti iekārtojusies pašas uzburtajā rozā krēslā, viņa izņēma no mugursomas Jauno Oksfordas angļu dzejas izlasi un sāka lasīt.

- Kā tu vari lasīt šādā brīdī? Džons pukojās, stai­gādams šurpu turpu pa vāzes iekšpusi. Pēc tā, kas notika ar Nimrodu.

- Cenšos nedomāt par to, kas notika ar Nimrodu, Filipa atbildēja. Ja es domātu par viņu, tad raudātu. Kam tu dod priekšroku?

- Tev taisnība, Džons piekrita. Nu tad lasi. Man pašam arī derētu kāda izklaide.

Filipa nolasīja pirmo pantu no Kītsa dzejoļa, kuru bija iedvesmojusi Portlendas vāze:

"Ak, neskartā tu miera līgava, Tu klusuma un lēnā laika bērns, Tu mežu hroniste, kas izteikt spēj Par dzeju labāk puku stāstīto: Kāds mirstīgo vai dievu nostāsts sens Ar lapām apvij tavu apveidu,

Kur sniedzas Arkādijas ielejas ?

Tie cilvēki vai dievi? Jaunavas?

Kas dzenas pakaļ? Vai no cīņas bēg?

Kā ekstāzē skan dūdas, tamburīni?"

- Kas to varētu iedomāties, ka kāds vēlētos rakstīt dzejoli par vecu, stulbu vāzi, Džons paziņoja. Kītsa izjūtas par grieķu urnu būtu ļoti atšķirīgas, ja viņam tajā nāktos pavadīt nakti.

- Es gan šaubos, vai mums te vajadzēs pavadīt nakti, Filipa iebilda. Vismaz relatīvi runājot. Džons vien­aldzīgi paskatījās uz māsu. Mēs iegājām iekšā pretēji pulksteņa rādītāju kustības virzienam, vai ne? Džons palocīja galvu. Tādā gadījumā varam uzskatīt, ka laiks ārpus krūkas paies ātrāk nekā iekšpusē.

- Protams, Džons piekrita. Mums te jāpaliek ti­kai desmit vai piecpadsmit minūtes, un varētu būt jau nākamās dienas rīts. Viņš ielūkojās savā rokas pulk­stenī. Kuru katru brīdi mums vajadzētu izkļūt no šejienes.

- Ceru, ka satiksim Grounina kungu, Filipa teica. Viņš raizēsies, ja mēs nevarēsim tikt atpakaļ mūmiju istabā, lai sameklētu kolas pudeli.

- Ne jau tad, ja tiešām tur iekļūs, bet kad aiznesīs pudeli mājās un atklās, ka mēs tur neesam iekšā.

Piespieduši ausis pie stikla (no šī materiāla Portlen­das vāze bija veidota), viņi ļoti uzmanīgi ieklausījās ap­kārtējās skaņās, lai noskaidrotu, vai istabā kāds ir.

- Šķiet, viss ir kluss, Džons sacīja.

- Kuš, ieklausies vēl, Filipa iebilda. Cilvēki muzejā vienmēr izturas klusu. Droši vien, ja apmeklētāji taisītu troksni, viņus lūgtu iet prom.

Pagāja vēl viena minūte, un viņi joprojām neko ne­dzirdēja.

- Domāju, ka mums vajadzētu riskēt, Džons iero­sināja. Viņš saņēma māsas roku. Esi gatava?

- Esmu gatava.

Portlendas vāze ir tikai desmit collas augsta. Galvenā korpusa tumši zilais stikls ir klāts ar vairākām cilvēku figūrām, kas veidotas no balta stikla. Šīs cilvēku figūras ir mitoloģiskas: Poseidons, Afrodīte un, iespējams, Parīds, dižais trojiešu karotājs; šo figūru dēļ vāzei piemita kāda maģiska noskaņa, it kā čūska, kuru turēja Afrodīte, pēkšņi varētu izaugt liela un aprīt Erotu, kas lidinās Afrodītei virs galvas. Vai tā vismaz tobrīd domāja mākslas students, kas skicēja vitrīnu sava kursa darba idejām.

Vispirms viņš netika skaidrībā, vai dūmi, kas vēlās laukā no vāzes, ir optiska ilūzija vai viņš tos tikai iedo­mājies, jo bija pavadījis vairākus vēlus vakarus, pabei­dzot portretu kādam klientam. Tā runāja, ka van Gogs bija izdzīvojis prātu pārstrādāšanās dēļ, un mākslas stu­dents sev teica: ja arī viņš jūk prātā, tad vismaz izcilā sabiedrībā.

Viņš nolika malā zīmuli un skiču bloknotu, noņēma brilles un izberzēja acis; pa šo laiku dūmi bija nolaidu­šies uz grīdas un vairs tikpat kā neatgādināja dūmus, drīzāk ektoplazmu, no kuras, kā domā daži cilvēki, vei­doti spoki. Students instinktīvi atkāpās vairākus soļus no vietas, kur, pēc viņa domām, atradās vāze, jo dūmi tagad bija diezgan biezi. Viņš jau gribēja skriet laukā no istabas, lai celtu trauksmi, kad dūmi negaidīti strauji izklīda, atsedzot divus aptuveni divpadsmit gadus vecus bērnus, kas abi bija ģērbušies melnā, ar melnu apavu krēmu noziestām sejām kā divi mazi laupītāji.

- Novērs viņa uzmanību, tikmēr es aiziešu un paķer­šu krūku, pa mutes kaktiņu nomurmināja Džons.

Filipa mīlīgi uzsmaidīja studentam un, paņēmusi viņa skiču bloknotu, ar interesi aplūkoja zīmējumus. Nav slikti, viņa draudzīgi paziņoja. Man šķiet, ka to ir visai grūti uzzīmēt.

Students paņēma savu skiču bloknotu no Filipas un pakratīja galvu. Es neesmu talantīgs. Ja es būtu ta­lantīgs, viss būtu citādi, ļoti vēlos, kaut es būtu talan­tīgs. _

- Āāā, es jūtos mazliet savādi, viņa teica, apsēz­damās uz grīdas. Bet viņa zināja, kas tā par sajūtu. Tāda pati sajūta viņu bija pārņēmusi, kad toreiz Ņu­jorkā Trampa kundze bija vēlējusies, kaut viņa laimētu loterijā. Te ir diezgan vēsi.

- Vai jums nekas nekaiš? students apjautājās. Varbūt atnest jums glāzi ūdens?

- Nē, Filipa atbildēja. Ar mani viss ir kārtībā.

Pienāca Džons un palīdzēja viņai piecelties kājās. Viņa

mugursoma izskatījās smaga, jo tajā atradās krūka. Fi­lipa uzmeta viņam jautājošu skatienu, un Džons atbildei pamāja ar galvu.

- Man nekas nekaiš, viņa teica, laipni uzsmaidot studentam. Godājamais…

- Fingers, students nosauca savu vārdu. Frederiks Fingers.

Filipa pieskārās viņa skiču bloknotam, atkal aplūkoja zīmējumu un atskārta, ka students teicis taisnību. To bija zīmējis mākslinieks ar necilu talantu. Tikai tagad viss būs citādi. Par to viņa bija pārliecināta.

- Mums tagad jāiet, viņa sacīja. Fingera kungs?

Jūs kļūdāties. Jums ir talants. Liels talants. Jūs tikai

>

to vēl neesat atradis. Ņemiet vērā manu padomu un rīt pameklējiet to atkal. Manuprāt, jūs būsiet pārsteigts, kāda nozīme var būt vienai dienai.

- Aiziet, Džons šņāca. Ejam prom no šejienes.

- Vai tu izpildīji viņa vēlēšanos? Džons jautāja, kad viņi bija uz kāpnēm.

- Tu teici, lai es novēršot viņa uzmanību, Filipa atbildēja. Tieši to es arī darīju.

- Mazliet ķerts, ja gribi zināt, Džons sacīja. Kāpēc vispār vajadzētu zīmēt vecu vāzi?

- Viņš ir mākslinieks. Un mākslinieki to mēdz da­rīt.

Dažas minūtes vēlāk viņi stāvēja BM ārpusē laik­rakstu kioska priekšā, meklēdami taksometru. Tieši to­brīd viņi ieraudzīja virsrakstu avīzē Daily Telegraph: 70 ĒĢIPTIEŠI IELAUŽAS BRITU MUZEJĀ un attēlā vairākus džinu priesterus kāpjam policijas furgonā. Fi­lipa nopirka avīzi un nolasīja rakstu skaļi:

- Septiņdesmit vīrieši, ģērbušies kā senie ēģiptiešu priesteri, tika arestēti otrdienas naktī, kad policija bija izsaukta uz Britu muzeju pēc ziņojumiem par ielaušanos Senās Ēģiptes galerijas mūmiju istabā. Visi šie cilvēki bija skūtām galvām, ģērbušies kā Senās Ēģiptes pries­teri, un ļoti slikti prata runāt angliski. Iespējams, ka viņi bija sapulcējušies, lai protestētu pret mumificētu līķu izstādīšanu, no kuriem daži ir vairākus gadu tūk­stošus veci un tika izcelti no to sākotnējās atdusas vietas iepriekšējā gadsimta sākumā. Britu muzeja pārstāvis apstiprināja, ka vairākas mazākas senlietas ir bojātas vai pazudušas. Advokāts, kas pārstāv šos vīriešus, kuri visi, šķiet, nākuši no Tuvajiem Austrumiem (neviena personība gan nav noskaidrota), pastāstīja laikrakstam

Telegraph, ka apcietinātie meklēšot patvērumu Apvie­notajā Karalistē. Trešdien premjerministrs apakšnamā paziņoja, ka visi arestētie tikšot nosūtīti atpakaļ uz mā­jām, ja atklātos, ka tie valstī ieceļojuši nelegāli. Pēdējo gadu laikā ir bijuši vairāki aicinājumi no kampaņas da­lībniekiem, ka Britu muzeja mūmijām pienāktos atbils­toša apbedīšana. Deirdre Frikina-Hamfrija-Mankastera kundze no sabiedriskās domas ietekmēšanas grupas "Mammas par mūmijām" teica: "Šis starpgadījums iz­gaismo skandālu, kas Britu muzejā ilgst jau desmitiem gadu. Ikvienam ir tiesības uz atbilstošu apbedīšanu ne­atkarīgi no tā, cik sen cilvēks bijis miris."

- Es tam piekrītu, Filipa atzina. Pienācis laiks iemācīties mazliet vairāk cienīt citas kultūras.

Džons skaļi novaidējās. Nepiemini man laiku, viņš teica, izraudams laikrakstu Filipai no rokām. Viņš norā­dīja uz priekšējo lappusi. Šī ir ceturtdienas avīze, kas apraksta otrdienas nakts notikumus. Mēs esam bijuši tajā vāzē aptuveni trīsdesmit sešas stundas!

- Ak vai, Filipa nopūtās. Grounina kungs būs aplam uztraucies.

Viņi apturēja taksometru un aizbrauca uz Kensingtona dārziem, kur atrada Grouninu un Rakšasasa kungu noraizējušos gaidām viņus.

- Sasodīts, jūs likāt mums panervozēt, Grounins teica. Vakar es pat nevarēju tikt tuvumā tai Ēģiptes galerijai, tur it visur mudžēja policisti. Un šorīt pirmām kārtām aizgāju uz turieni, bet neko neatradu. Pat ne kolas pudeli. Grounins sarauca pieri. Kur ir Nim­rods?

- Tas ir garš stāsts, Džons atbildēja un izstāstīja viņiem, kas bija noticis: ka Nimrods tagad iesprostots aizvākotā krūkā kopā ar džinu, kas pārņēmis Ehnatona spoku, un ka viņi cer, varbūt Rakšasasa kungs zinās, ko darīt tālāk. Vecais džins uzmanīgi uzklausīja vēsti, nopētīja krūku, kur atradās gan Nimrods, gan Ehna­tona spoks, un tad skumji pašūpoja galvu.

- Lai darītu ko darīdami, Rakšasasa kungs sacīja, mēs nevaram noņemt vāku no šīs krūkas, citādi atkal izlaidīsim ārā Ehnatonu. Samierinājies ar likteni, viņš nopūtās. Nabaga Nimrods.

- Bet Nimrods tur iekšā varēs diezgan ērti iekārto­ties, vai ne? Džons apvaicājās.

- Viņš neuzdrīkstēsies īpaši lietot savu spēku, Rak­šasasa kungs paskaidroja. Bailēs, ka tas varētu spē­cināt Ehnatonu.

- Tad ko lai mēs iesākam? Filipa jautāja.

- Tas ir ļoti sarežģīti, viņš atzina. Bez šaubām, ir grūti iemanīties apēst olu, nesaplēšot čaumalu. Man prātā nāk divpadsmit varoņdarbi, ko Eiristejs liek pa­veikt Hēraklam. Vai, šai sakarībā, Sfinksas mīkla. Jā, tas tiešām ir āķīgs uzdevums.

- To mēs jau zinām, Džons pacietīgi teica. Kā mēs to atrisināsim?

- Es nezinu, Rakšasasa kungs atzinās. Tik tiešām nekad agrāk neesmu sastapies ar šādu problēmu. Visos savos džina gados.

- Ir jābūt kādai iespējai, Džons uzstāja. Hērakls veica divpadsmit varoņdarbus, kas viņam tika uzdoti; un Edips atrisināja Sfinksas mīklu. Droši vien mēs šo uzdevumu varam atrisināt, ja liekam prātus kopā.

Rakšasasa kungs laipni palocīja galvu. Jūsu jaunie prāti ir daudz žiglāki par manējo, viņš teica. Veca pīpe dod saldāku dūmu, bet jauna deg ātrāk. Iespējams, ka jūs kaut ko varat izdomāt. Bet atzīstos, ka vismaz šobrīd es nevaru.

- Es uzvārīšu kafiju, paziņoja Grounins, kam nepa­tika lauzīt galvu, ja televīzijā rādīja kriketu.

Filipa pieklaudzināja sev pie deniņiem ar saliektu rādītājpirkstu, it kā censtos izspiest kādu derīgu domu no mazāk lietotajām smadzeņu rievām. -

Šķita, ka tas izdodas.

- Kad mēs bijām pudelē, viņa beidzot teica, jo domai bija vajadzīgs laiks, lai sasniegtu viņas muti, Nimrods kaut ko teica par Iblisu. Ko tamlīdzīgu, ka džini esot kā kirzakas. Ka vinu karstās asinis aukstumā norimstot.

- Es atceros, Džons apstiprināja.

- Ka viņš Kairā ielicis pudelīti ar Iblisu saldētavā, lai viņu nomierinātu. Tad nu man ienāca prātā: ja mēs aizvestu krūku uz kādu sevišķi aukstu vietu un ļautu Nimrodam un Ehnatonam atdzist. Tad, kad viņi abi būtu pavisam sastinguši, tā sakot, kad aukstums viņus būs pamatīgi nomierinājis, mēs varētu atvērt krūku, paši iekļūt tajā un palīdzēt Nimrodam tikt laukā; un tad atkal krūku aizvērt, iekams Ehnatons pagūtu izbēgt.

- Bet, Rakšasasa kungs iebilda, kad būsiet krūkā, jūs pašus pārņems aukstums; un, ja jums būs auksti, džina spēki lielā mērā samazināsies.

- Mēs varētu uzvilkt astronautu tērpus, Džons, kam Filipas plāns patika, ierosināja Kosmosā temperatūra ir absolūtā nulle, bet astronauta tērpā var justies jauki un silti. Tā mēs iekļūtu krūkā un nebūtu aukstumam pakļauti.

- Lieliska doma, Filipa piebalsoja. Bet kur ir pie­tiekami auksts?

- Kā būtu ar Ziemeļpolu? Džons iejautājās. Ga­dījumā, ja Ehnatonam izdotos izmukt, būtu mazāk iespēju, ka tur kāds tiek ievainots. Un ka viņš ko va­rētu sapostīt.

- Es vienmēr esmu gribējusi redzēt Ziemeļpolu, Filipa sacīja.

- Es arī, Džons piebalsoja. Cerams, ka Nimrods varēs izturēt tik ilgi, kamēr mēs tur nokļūsim.

25. nodaļa aukstĀkĀ VIETA UZ ZEMES

Pirmajā ceļojuma posmā uz Ziemeļpolu dvīņi kopā ar Grouninu un lampu, kur atradās Rakšasasa kungs, aizlidoja līdz Maskavai. Tiklīdz viņi bija nolaidušies, krievu muitnieks ar akmenscietu seju pavēlēja dvīņiem atvērt mugursomas un, nopētījis krūku ar Nimrodu un Ehnatonu, lika atvērt arī to.

- Ar to pašu ir cauri, Grounins noteica un novērsās, it kā nespētu vairs noskatīties.

Filipa nomurmināja savu fokusa vārdu, cik ātri vien tā garums atļāva; viņa neuzdrīkstējās lietot džina spēku pret krūku, bet, pēc viņas domām, nebija nekas slikts izmantot to pret muitnieku.

- Lūdzu, atveriet, muitnieks atkārtoja.

Filipa pakāpās soli atpakaļ un ar neviltotu riebumu norādīja uz muitnieka cepuri. Aizkaitināts saraucis pieri, muitnieks norāva cepuri un atklāja, ka, tāpat kā daudzviet Seremetjevas lidostā, arī tā mudžēja no brangiem prusakiem. Viņš aiz pretīguma iekliedzās un nometa cepuri uz grīdas. Izmantojot muitnieka acīm re­dzamo apjukumu, Filipa vēlreiz izrunāja fokusa vārdu, šoreiz uzburdama precīzu Nimroda un Ehnatona spoka krūkas kopiju, tai pašā laikā ieliekot īsto krūku atpakaļ savā mugursomā. Un, tiklīdz muitnieks bija atjēdzies, viņa nocēla krūkai vāku ar paviāna galvu, atklājot otru, mazāku, identisku krūku; noņemot tai vāku ar paviāna galvu, atklājās vēl viena, tad vēl un vēl viena, līdz muit­nieka galdu klāja vairāk nekā ducis krūku un vāku, gluži kā krievu matrjoškas. Paguris no iztaujāšanas un sajutis vēl vienu prusaku lienam pa skaustu, muitnieks ar nepacietīgu rokas mājienu, palaida viņus garām.

- Spoži! Grounins iesaucās, kad Filipa atkal bija aiztaisījusi savu mugursomu. Kādu brīdi man likās, ka spēlīte ir galā. Es uzsveru, man tikai likās, ka spē­līte ir beigusies. Ka mums visiem lemts doties uz darba nometni Sibīrijā.

- Tas bija veikli izdomāts, Fil, Džons uzslavēja. Teicams darbs. Prusaki bija iespaidīgi. Kā tev ienāca prātā šī doma?

Filipa norādīja uz tuvējās kafejnīcas bāra leti, kur vairāki prusaki slinki rāpoja pāri neapēstas kūkas ga­balam. Te vai mudž no tiem. Man likās, ka vēl kādi uz tā puiša cepures neizskatītos nevietā.

Seremetjevas lidostā nācās gaidīt pāris stundu, bet prusaku sērgas atklājums īpaši nerosināja ēst kādā no restorāniem, iekams viņi kāpa nākamajā lidmašīnā uz Norilsku.

No Noriļskas, kas ir viena no lielākajām pilsētām aiz ziemeļu polārloka, viņi lidoja uz Hatangu Taimiras pussalā; un no Hatangas vēl uz ziemeļiem pāri Ceļuskina ragam, kas ir Eirāzijas tālākais ziemeļu punkts, uz Sredņajas salu, kur viņi pavadīja nakti. Sredņaja bija mājvieta nelielai militārai nodaļai, dažiem ledāju pētniekiem, daudziem roņiem un gandrīz tikpat dau­dziem leduslāčiem. Lāči esot uzbāzīgi, teica viens no zinātniekiem, naktīs tie nākot zagt atkritumus, turklāt tie esot ārkārtīgi bīstami.

No Sredņajas viņi ar helikopteru lidoja uz Ledus bāzi lidlauku uz dreifējoša ledus, kas atradās mazāk nekā septiņdesmit jūdžu no Ziemeļpola. Šeit diena bija div­desmit četras stundas gara un temperatūra vienmēr krietni zem nulles; un nebija nekā cita, ko redzēt, kā vien sniegs zem kājām, kas tikai mazliet atšķīrās no zilganpelēkajām debesīm, kā arī košas krāsas teltis, kur viņi pavadīs savu otro nakti Krievijā, un vecs armijas helikopters, kas bija pieredzējis labākus laikus un kas nākamajā dienā aizvedīs viņus uz Ziemeļpolu.

- Nesaprotu, ko es te daru, tonakt žēlojās Grou­nins, kad viņi trijatā drebēdami sēdēja savā teltī. Tik tiešām nesaprotu. Kā es ļāvos iesaistīties, lai brauktu uz šo Dieva pamesto nomali, laikam nekad neuzzināšu.

Sī ir pēdējā vieta uz zemes, kur es pašlaik gribētu at­rasties. Man likās, ka Ēģiptē ir slikti, bet te ir daudz sliktāk. Rakšasasa kungam jau ir labi. Šķiet, ka viņam, savā lampā ir ļoti mājīgi. Varu saderēt, ka viņam ir vi­sas iespējamās ērtības. Bet man nekas nav pretī jums pateikt, ka man pietiek. Vīrietis manos gados, turklāt invalīds, nav radīts tādam ceļojumam, kura beigās var kļūt par uzkodu trakojošam leduslācim. Pagājušo nakti varēju tos dzirdēt, kad tie ārā ošņāja atkritumu tvert­nes. Nespēju ne acu aizvērt.

Filipa pasniedza Grouninam krūzi karstas kafijas ce­rībā, ka tā varētu apklusināt viņa čīkstēšanu.

- Paklausieties, jūs abi, viņš teica, raustīdams bārdu, ko bija sācis audzēt kopš ierašanās Krievijā. Kāpēc jūs vispār gribat doties nogurdinošā ceļojumā visu to gabalu līdz Ziemeļpolam? Pēc manām domām, šeit, kur mēs esam patlaban, ir pietiekami auksts jūsu nolūkam. Tur nebūs aukstāks kā šeit. Ziemeļpols pat nav kāda noteikta vieta. Tas ir tikai kompasa lasījums uz kartes vai pavadoņa navigācijas punkts. Nav tā, ka to var no­fotografēt vai tamlīdzīgi. Es jums saku, ja man tagad būtu trīs vēlēšanās…

- Nevajag, Džons viņu apsauca. Nevajag.

- Viņa vārdos tomēr ir jēga, Filipa iebilda.

- Protams, ir. Paklausieties, kāpēc jūs neatverat krūku šeit? Šovakar. Pusnaktī. Kad visi gulēs. Pēc divdes­mit četru stundu garās nakts redzēt būs viegli, it kā būtu dienas vidus.

- Ir tiešām auksts, Filipa sacīja. Un, iespējams, Nimroda dēl to labāk būtu darīt ātrāk nekā vēlāk.

- Labi. Džons izņēma krūku no Filipas mugursomas un apņēmīgi piecēlās kājās.

- Uz kurieni tu iesi? Grounins jautāja.

- Es nolikšu krūku ārpusē, aukstumā, Džons pa­skaidroja. Gribu būt pārliecināts, ka Ehnatona spoks ir pa īstam sasalis, kad mēs noņemsim vāku. Pa to laiku pasakiet Volodjam, ka plāns ir mazliet mainījies.

Viņu gids, Volodja, mazs vīriņš ar aizķepušām bril­lēm un šķidrām ūsiņām, saprotams, bija apmulsis, kad Grounins un Filipa pateica, ka viņi esot pārdomājuši un negribot ceļot uz konkrēto ģeogrāfisko punktu pla­tuma un garuma nulles grādu, kas iezīmē Ziemeļpolu.

- Bet jūsu pētnieka licence, viņš teica, kur ir rakstīts, ka jūs esat tur bijuši. Kā būs ar to?

Filipa paraustīja plecus. Tas ir tikai kompasa rādī­jums, vai ne? Tur taču nav ne karoga, ne kā cita.

- Es nevaru jums atmaksāt naudu, viņš sacīja. Ja to jūs vēlaties.

- Mēs negribam naudu, Filipa paskaidroja. Nē, nekādā ziņā. Gluži vienkārši mūsu grupas pieauguša­jam loceklim Grounina kungam viss ir līdz kaklam, tik tiešām.

Volodja paraustīja plecus. Nobraukt visu garo ceļu un tad apstāties pavisam netālu no iecerētā galamērķa - tas šķiet dīvaini. Bet jūsu teiktajam ir jēga. Sis ir Zie­meļpols tikpat labi kā vieta septiņdesmit jūdzes uz ziemeļiem no šejienes. Te uz ledus septiņdesmit jūdzes nav nekas. Viņš piesita sev pie galvas. Ziemeļpols ir prāta stāvoklis. Tāpēc galu galā izsniegšu jums licenci, ja?

- Pareizi! Grounins atsaucās. Starp citu, Volodja, kas būs vakariņās?

- Roņa gaļas sautējums un saldējums, Volodja at­bildēja, smaidā atsedzot savus retos zobus. Labi, ja?

- Tikai ne atkal, Grounins norūca. Vakar vakarā mēs ēdām to viņa sasodīto roņa gaļas sautējumu. Tas bija kas līdzīgs karstām gumijas šķēlēm.

- Gumija, Volodja plati pasmaidīja. Ļoti labi, ja?

- Nē, Grounins iebilda. Vai jums nav kāds ledus­lācis vai kas cits?

- Ļoti grūti nogalināt leduslāci, Volodja paskaidroja. Bet leduslācis nogalina mednieku pavisam viegli. Volodja paraustīja plecus. Ronis ir labākais. Un, pro­tams, krievu saldējums.

- Ja reiz jūs tā sakāt, Grounins samierinājās.

- Kas par vainu? Vai jums negaršo krievu saldējums? Visi zina, ka krievu saldējums ir vislabākais pasaulē.

- Kurš viņam to iestāstījis? Grounins jautāja, kad viņi bija atgriezušies savā teltī. Skaidrs, ka viņš ne­kad nav ēdis itāliešu saldējumu. Tas gan ir vislabākais pasaulē. Iegaumējiet, nav jau tā, ka angļu saldējums būtu slikts. Vai amerikāņu saldējums savā ziņā. Vismaz mūsu saldējumā ir olas un piens, un cukurs. Gandrīz vienīgā sastāvdaļa krievu saldējumā ir ledus.

- Kāda gan tam nozīme, ja viņš jūtas laimīgs, tā do­mādams? Filipa jautāja.

- Bet tā taču nav taisnība, Grounins strīdējās.

- Jā, bet kāda tam nozīme? Šeit, kur nav nekā cita, ko ēst, kā vien krievu saldējums, varbūt tas palīdz domāt, ka krievu saldējums ir labākais pasaulē.

Pēc vakariņām lielajā teltī blakus helikopteram Volodja spēlēja kārtis ar lidaparāta piloti, drūmu sievieti, vārdā Anna, kuras zobi bija gandrīz tikpat slikti kā Volodjam un kurai bija nejauks paradums atraugāties ik reizi, kad viņa zaudēja partiju.

- Ja tas būtu es, Grounins piezīmēja, tu ļautu tai sievietei uzvarēt pāris partiju. Šķiet, mēs visi iegūtu no viņas veiksmes.

- Tam nevar nepiekrist, Filipa sacīja un, nomurmi­nājusi savu fokusa vārdu, nodrošināja, ka Anna uzvar nākamās četras partijas. Kā Grounins bija paredzējis, tas diezgan jūtami uzlaboja vispārējo gaisotni galvenajā teltī.

Aptuveni pusstundu vēlāk Grounins un dvīņi aizgāja uz savu telti ,un, kamēr Grounins gulēja, Džons un Filipa gaidīja, līdz abi krievi beigs spēlēt kārtis un dosies pie miera. Tad viņi pamodināja Grouninu un izsauca Rakšasasa kungu no viņa lampas. Nebija iespējams noliegt, ka ar balto bārdu un sarkano aizsargtērpu Rakšasasa kungs sniegā izskatījās gluži kā Ziemassvētku vecītis. Gaidot, līdz dvīņi ielīdīs astronautu tērpos, abi vīrieši lūkojās pāri sasalušajam tuksnesim un nodrebinājās.

Auksts vējš raustīja telts pārvalku, un laiku pa laikam viņiem zem kājām ar skaļu krakšķi draudoši sakustējās ledus.

- Sī ir briesmīga vieta, Rakšasasa kungs atzina, skumji raudzīdamies apkārt.

- Es pilnīgi piekrītu, Grounins sacīja, uzsviezdams mugursomu ar Nimroda aizsargtērpu Džonam plecos.

- Sakiet, lūdzu, Rakšasasa kungs jautāja, kas ir tā šausmīgā smaka?

- Roņa gaļas sautējums, Grounins atbildēja. Ti­ciet man, lai cik briesmīgi tas smirdētu, tas nav nekas salīdzinājumā ar to, kā tas garšo.

- Stipri ož pēc gaļas, teica Rakšasasa kungs, un viņa krunkainais deguns aiz pretīguma sarāvās vēl vai­rāk. Es gaļu nekad neēdu. Gaļa ir jauniem cilvēkiem. Veciem ne. Tā prasa stiprus zobus un labu vielmaiņu, lai to sagremotu.

- Es to nezināju, Grounins atzinās. Bet varat man ticēt neko lielu jūs neesat zaudējis. Ēdiens ir draņķīgs. Un teltis ir sliktas. Man negribas domāt, vai tas helikopters ir derīgs lidošanai. Vienīgais, kas te jūtas labi, ir mana bārda.

- Nereti mēdz teikt, ka ziemā piens sakāpj govij ra­gos, tā nu tas ir, Rakšasasa kungs piebilda.

Kad dvīņi bija beiguši ieģērbties NASA astronautu supertērpos, kurus Džons bija nopircis Harrods veikalā, viņš kopā ar māsu iznāca no telts un abi stājās pretī asajam ziemeļu vējam, juzdamies silti kā grauzdiņi. Grounins un Rakšasasa kungs sekoja.

- Viens mazs solis cilvēkam, Džons jokoja. Milzu lēciens cilvēcei.

Viņš paņēma krūku, ko bija atstājis sniegā, un norā­dīja tālumā. Iesim projām no teltīm! viņš uzsauca pārējiem, lai viņu dzirdētu cauri ķiverei. Ja kāds mūs dzird. Sazināšanās starp viņu un Filipu bija vieglāka ar radiomikrofoniem ķiveru iekšpusē.

Un, vēl aizvien turēdams krūku abās oranžajās as­tronauta tērpa cimdotajās rokās, viņš aizgāja aptuveni simt jardu uz ziemeļiem no nometnes.

- Šī vieta izskatās tikpat laba kā jebkura cita, viņš teica, paskatījies augšup, kad kaut kas viegls un pū­kains nolaidās no gaisa tieši uz viņa ķiveres sejsega. Sāka snigt ar pārslām, kas bija apakštasīšu lielumā. Džons cerēja, ka viņi varēs pabeigt savu misiju, iekams vējš pieņemtos spēkā un sāktos sniega vētra, kas visu padarītu vēl grūtāku. Viņš nolika krūku sniegā un soli atkāpās.

Rakšasasa kungs nometās ceļos blakus krūkai un uz­lika cimdoto roku uz vāka ar paviāna galvu. Pagai­dīšu, līdz jūs sākat transubstancēties, iekams noņemšu vāku, viņš centās pārkliegt aizvien spēcīgāko vēju. Ja man būs aizdomas, ka Ehnatons ir pirmais, kas mēģi­nās pamest krūku, es tūlīt pat uzlikšu vāku atpakaļ. Vai skaidrs?

- Kā jūs to zināsiet? Filipa jautāja.

- Vārna vārnu pazīst. Rakšasasa kungs pasmaidīja. Es zināšu, vai tas ir Nimrods vai nav.

Džons un Filipa deva viņam zīmi, paceļot īkšķus, un tad sadevās rokās.

- Jums jāsatver Nimrods un pašiem jāsadodas rokās, pirms sākat transubstancēties, Rakšasasa kungs tur­pināja. Un nekādā ziņā nevajadzētu transubstancēties, ja jums pieskaras Ehnatons. Tas būtu ļoti bīstami jums visiem trim.

Vēlreiz pacelts īkšķis.

- Es skaitīšu jūsu vietā, Rakšasasa kungs teica. Trīs… divi… viens…

- FABULONGOŠŪ…

- ABECEDARIAN!

- …GAUŽIBRĪNUMPIPIKALS!

Aukstais gaiss viņu ķiveru priekšā pārvērtās par dū­miem, un Rakšasasa kungs pacēla krūkas vāku. Pēdē­jais, ko dvīņi redzēja, iekams dūmi pretēji pulksteņa rādītāju kustības virzienam apņēma viņus un nogādāja krūkā, bija milzīgs leduslācis, kas izsalcis rikšoja uz viņu pusi.

Kaut kur telpā starp krūkas ārpusi un iekšpusi Džons teica: Lācis. Vai tu to redzēji? Milzu leduslācis. Viņš droši vien saodis roņa gaļas sautējumu.

- Vismaz kādam tas garšo, Filipa sacīja.

- Kā tev šķiet, ko vini darīs?

- Tas viss atkarīgs no tā, vai Rakšasasa kungs spēj lietot džina spēku, Filipa secināja. Tad dūmi izklīda, un viņi atradās pussasalušā krūkā. Visticamāk, ka viņi vienkārši mēģinās aizbēgt.

Uzvilcis biezu kažoku, cepuri, dūraiņus un zābakus, Nimrods sēdēja uz krūkas grīdas, atspiedies pret ieliekto kaļķakmens sienu un ceļgalus pievilcis pie krūtīm. Mati, izlīduši no cepures apakšas, bija stīvi kā drāšu suka, un nebija nekādu pazīmju, ka viņam no mutes vai nā­sīm nāktu elpa. Pretējā pusē uz grīdas gulēja augums, kas dvīņiem izskatījās pēc modernās mākslas darba: zilgani spīdīga, pa pusei caurspīdīga tās pašas groteskās statujas kontūra, ko viņi bija redzējuši Kairas muzejā. Tas bija Ehnatona spoks, tāpat sasalis.

Dvīni nometās ceļos blakus savam tēvocim un ielūkojās viņa salā nobālušajā sejā. Nimrods nepakustināja ne muskuli un arī neizrādīja nekādu redzamu zīmi, ka sajutis dvīņu klātbūtni. Viņa parasti siltās, mirdzošās, brūnās acis bija gluži nekustīgas un atvērtas, un, kad Džons uzlika viņam cimdoto roku, atklājās, ka tēvoča ķermenis ir ciets, it kā būtu sasalis. Kādu brīdi abi dvīni cieta klusu.

- Vai viņš ir miris? Džons nočukstēja.

- Ja viņš nebūtu viņš, es teiktu, ka ir, Filipa at­bildēja, bailēs iekozdama apakšlūpā. Bet atrašanās lampā vai pudelē ir tas pats, kas aizkavēta animācija, un ir ārpus parastās telpas un laika plūsmas, un tas nozīmē, ka neviens no mums, kamēr esam te iekšā, ne­esam dzīvi vārda parastajā nozīmē. Tādējādi nedomāju, ka viņš patiesi varētu būt miris.

- Pasaki to vēlreiz, Džons lūdza. Nē, ja tā pa­domā, nesaki gan. Diez vai manas smadzenes spēs to ņemt pretī.

- Es gribu teikt, ka viņš nav miris, jo šeit iekšā viņš nav pa īstam dzīvs. Mums viņš jādabū laukā un jāsa­silda, un tad būs lielāka skaidrība par viņa veselības stāvokli.

Pēkšņi krūka bīstami sašķiebās, un abi dvīņi atskatī­jās uz Ehnatona sasalušo spoku, lai redzētu, vai pie tā vainojams viņš; bet viņš nebija pakustējies; nākamais, ko viņi sajuta, bija krūkā ieplūstoša gaisa pūsma.

- Lācis! Džons iekliedzās. Viņš osta krūkas iekš­pusi, meklējot ko ēdamu.

Vēl viena gaisa pūsma ievēdīja krūkā, un Filipas vērīgās acis ievēroja, ka Nimroda sasalušo matu cirta mazliet noliecas un tad pārvēršas mitruma lāsē. Viņš atkūst! meitene iesaucās, pieceldamās no krūkas grī­das, un, ieskatoties tēvoča sejā, viņai šķita, ka Nimro­dam vienas acs zīlīte pavisam mazliet sarāvās. Viņš ir dzīvs. Viņš ir dzīvs!

Džons pārbaudīja ārējās temperatūras rādītāju uz sava astronauta tērpa. Tas tāpēc, ka ceļas tempera­tūra, viņš teica. Paskat! Lāča karstā elpa sasilda krūkas iekšpusi.

Runājot viņš satraukti atskatījās uz Ehnatonu un redzēja, ka faraona džina spoks arī atkusa; turklāt āt­rāk nekā Nimrods, jo īstenībā spokiem, pat džinu spo­kiem no Ēģiptes, ir lielāka izturība pret aukstumu nekā jebkuram citam džinam. Par to nebija nekādu šaubu; Ehnatona mandeļveida acis sāka vērties vaļā it kā pēc gara, dziļa miega.

- Nav laika ieģērbt Nimrodu aizsargtērpā, Džons sacīja. Mums jātiek laukā no šejienes tūlīt pat, kamēr

viņš vēl ir sasalis un iekams Ehnatons nav atdzīvojies.

- Un kā būs ar leduslāci? Filipa iejautājās. Tas varētu mums uzbrukt.

- Mums jāriskē. Manuprāt, neko citu mēs nevaram da­rīt. Cerēsim, ka dūmi no mūsu transubstancijas apmul­sinās viņu pietiekami ilgi, lai mēs kaut ko izdomātu. -

Džons saņēma Nimroda roku un tad savas māsas roku.

Gatavi?

- Gatavi.

- Aiziet!

- FABULONGOŠŪ…

- ABECEDARIAN!

-… GAUŽIBRĪNUMPIPIKALS!

Dažas sekundes vēlāk viņi bija ārpusē un gulēja snie­gā dažus jardus no lāča, kas kāri turpināja bakstīt ar purnu krūkā, acīmredzot pārliecināts, ka iekšpusē ir kas labs ēdams. No Rakšasasa kunga un Grounina ne­bija ne miņas.

Karstums no dvīņu kopējā džinu spēka un viņu transubstancijas bija pietiekami liels, lai Nimrodu atdzīvi­nātu mazliet ātrāk, un viņš izdvesa skalu, nevilšu vaidu. To izdzirdējis, lācis pagriezās un viņus ieraudzīja.

- O-ho! Džons iesaucās un piecēlās kājās. Bija skaidrs, ka leduslācis grasījās uzbrukt. Džonam bija tikai dažas sekundes, lai izlemtu, ko darīt.

Milzīgais leduslācis nekad agrāk nebija ēdis cilvēku, nemaz nerunājot par džinu, bet viņš noteikti gribēja nogaršot jauno ēdienu. Ar ogļmelno degunu ostīdams gaisu starp sevi un upuri, lācis, skaļi rēcot, auļoja uz trīs džinu pusi.

Nebija daudz laika domāt. Vai pat kārtīgi koncentrē­ties. Tas bija pirmais, ko Džons spēja iedomāties. Viņš atcerējās to dienu, kad Nimrods bija aizvedis dvīņus tuksnesī, lai tie izmēģinātu savus fokusa vārdus, un pirmo lietu, ko viņš bija radījis ar savu jauno fokusa vārdu. Pikniku.

- ABECEDARIAN!

Uzreiz uzbrūkošā lāča priekšā parādījās ļoti bagātīga maltīte ar visu rūtaino pledu un piknika grozu. Nevis kāds parasts pikniks. Tas bija pikniku pasaules smagsvara čempions ar šķiņķiem, ceptiem tītariem, aukstu jēra gaļu, veselu vārītu lasi, vairākiem dučiem sviest­maižu, divām milzu augļu kūkām ar putukrējumu, biezpiena kūku un četrām lielām limonādes pudelēm. Džons nezināja, vai leduslāči dzer limonādi. Nejau tam šoreiz bija kāda nozīme, jo, gandrīz neticēdams savai veiksmei, leduslācis nostājās uz savām pamatīgajām pē­dām, paostīja vienu no šķiņķa gabaliem, nolaizīja tā sānu un apsēdās ēst.

- Br-br-br-bravo, Nimrods noķērcās.

- Tpū! Filipa noelsās. Tas bija pārāk tuvu, lai neizbītos.

- Tā-tā-tā-krūka, zobiem stipri klabot, Nimrods ierunājās. Uz-uz-uzlieciet kr-krūkai v-v-vāku.

Lācis laimīgs ēda un trim džiniem gandrīz nepievērsa uzmanību. Džons tomēr ieturēja pamatīgu attālumu no zvēra, lai tas nedomātu, ka viņš grib pievienoties mal­tītei, un skriešus metās pēc pamestās krūkas.

Izskatījās, ka viņš paspējis īstajā brīdī, jo no krūkas virsmas lēni sāka parādīties dūmi kā no pusnodzēstas cigaretes, un Džons nosprieda, ka tas droši vien ir Eh­natona spoks, kas mēģina, vēl daļēji sasalis, izbēgt. Bet kur gan bija krūkas vāks ar paviāna galvu? Tā kā tas bija izgatavots no balta kaļķakmens, tad diez vai bija vieglākais uzdevums to atrast biezajā sniegā.

- Nu taču, nu taču, viņš murmināja, mudinādams sevi atrast vāku, pirms Ehnatons varētu izmukt. Viņš nometa ķiveri, cerot, ka bez tās oranži iekrāsotā sejsega

viņš vāku varētu ieraudzīt labāk.

»

Viņš vēl joprojām pārmeklēja apkārtni, kad trīsdes­mit vai četrdesmit jardus tālāk sakustējās liels sniega blāķis. Mirkli Džonam likās, ka tas varētu būt otrs leduslācis; tad no sniega iekšpuses, kas izrādījās tāda kā sniega būda, parādījās Rakšasasa kungs un aiz viņa Grounins.

- Vai tu meklē šo? jautāja Grounins un pasvieda Džonam krūkas vāku. Jebkuram ar normālu roku šāds sviediens būtu bijis grūts, bet Grounina labi attīstītajai vienai rokai tas bija nieks, un krūkas vāks nošvīkstēja pret Džona cimdu kā liela hokeja ripa.

Tiklīdz Džons to noķēra, viņš metās pie vaļējās krū­kas. Viņš sasniedza krūku tieši laikā un cieši uzspīlēja vāku ļaunumam, kas cēlās augšup no iekšpuses. Kādu brīdi viņš juta pretestību zem cimdotajām rokām, un tad viss aprima.

Rakšasasa kungs un Grounins palīdzēja viņam pie­celties kājās.

- Teicami, jaunais cilvēk, Grounins uzslavēja. Tas tik bija ķēriens! No tevis iznāktu labs kriketa spēlē­tājs.

- Tas tik bija metiens! Džons atsaucās.

- Es dažreiz mēdzu uzspēlēt boulingu. Zēna gados, Grounins paskaidroja.

- Apsveicu! Rakšasasa kungs teica. Manuprāt, tu paspēji tieši laikā. Vēl pēc sekundes Ehnatons būtu brīvībā.

- Kas notika, kad parādījās lācis? Filipa jautāja. Mēs uztraucāmies par jums.

- Kad uzradās lācis? Rakšasasa kungs pārjautāja. Es izmantoju savu ļoti ierobežoto spēku, lai ap mums radītu sniega būdu. Protams, tas bija viss, kas man to­brīd ienāca prātā.

- Un ne mirkli par vēlu, Grounins piebilda. Ja nebūtu tās sniega būdas, mēs tagad būtu lāča vēderā.

Viņi piesardzīgi paskatījās uz leduslāci, kurš laimīgā kārtā joprojām viņus ignorēja, ķerdamies pie vārītā laša. Lāčiem nekas tā negaršo kā lasis. Tomēr draugi aizvien turējās pienācīgā attālumā no lāča, sekojot Filipai un Nimrodam atpakaļ uz nometni.

- Kā jūs jūtaties? Džons jautāja Nimrodam, kad viņi bija atgriezušies nometnē.

- Tīri labi, Nimrods atbildēja. Paldies tev un Filai. Nevienam tēvocim nekad nav bijusi drosmīgāka mā­sasmeita un māsasdēls. Jūs esat visa džinu dzimuma lepnums.

- Ko mēs darīsim ar viņu? jautāja Džons par krūku, ko vēl aizvien turēja rokās.

- Jā, tev taisnība, sacīja Nimrods. Es nejutīšos ērti, līdz droši nebūsim tikuši vaļā no šā brutālā gara.

Kādu stundu vēlāk, kad telts siltumā Nimroda džina spēki bija atgriezušies, viņš apsaitēja krūku ar titāna stieples pinumu un iemeta to dziļā ledus caurumā, kuru bija izurbis līdz pat Ziemeļu Ledus okeānam. Tā, viņš noteica. Manuprāt, mēs vairs neko nedzirdēsim par Ehnatona spoku.

- Es tā ceru, Filipa piebalsoja.

- Un tagad, Nimrods sacīja, ja jums nekas nav pretī, man ir laiks paviesoties jūsu lampā, Rakšasasa kungs. Man nepieciešama karsta vanna, krūze tējas un tad kārtīgs miegs. Jūs nevarat iedomāties, cik nogur­dinoši bija tajā velnišķīgajā krūkā. Cīnoties pret Eh­natona ļauno garu ik rītu, ik dienu un vakaru. Esmu gluži bez spēka.

- Dažiem jau labi, Grounins žēlojās pēc tam kad Nimrods un Rakšasasa kungs bija pazuduši bronzas lampā. Es saku, dažiem jau ir labi. Es vēlos, kaut arī varētu ieiet karstā vannā un iedzert pamatīgu krūzi tējas.

Džons un Filipa paskatījās viens uz otru un pasmai­dīja.

Kāpēc gan ne? viņi teica.

Un, lai cik neticami tas būtu licies Volodjam, pēdējo stundu Ledus bāzes teltī, pirms viņi lidoja atpakaļ uz Sredņaja salu un tad uz mājām, Grounins pavadīja, bau­dot karstu tēju un labāko vannu, kādā jebkad bijis.