Lampas bērni 1 grāmata Piedzīvojums ar Ehnatonu

7. nodala nimrods

Aiz ieejas Hltrovas lidostā Londonā dvīņiem nebija nekādu grūtību ļaužu pūlī, kas gaidīja British Airways pasažierus no Ņujorkas, pazīt tēvoci Nimrodu. Galve­nokārt tāpēc, ka viņam mugurā bija tas pats sarkanais uzvalks un sarkanais krekls, ap kaklu sarkanā kakla­saite ar zelta zvaigznēm kā toreiz sapnī. Pārējo cilvēku vidū Hītrovā viņš izcēlās kā vientuļa, sarkana zemene uz necilas biskvītkūkas. Tagad sastopoties atkal, bērni redzēja, ka Nimrods ir mazliet biedējošāks, nekā tie viņu atminējās, it kā tēvocis vairāk iederētos uz skatuves, tē­lojot kādu retorisku varmāku karali no Viljama Šekspīra lugas. Kad Nimrods pamanīja savu māsasmeitu un mā­sasdēlu, viņa skanīgā, sulīgā balss nodārdēja pāri atbrau­cēju zālei tik skaidri, it kā viņš turētu mikrofonu, nevis cigāru, kas bija tik resns kā mazs teleskops.

Tā, aizdedziet manu lampu, te nu viņi beidzot ir, viņš teica, nemaz neraizēdamies par to, ka viņu visi var dzirdēt. Un tiešām, zāles otrā galā, piecdesmit pēdu tā­lāk divas iedomīgas meitenes preses veikaliņā pagriezās, domādamas, ka kāds runā ar viņām. Manu dienin, kā

v ' '

jūs abi esat izauguši! Šķiet, jūs esat garāki, kopš mēs pēdējo reizi tikāmies.

- Pusotras collas no tā laika, kad mums izrāva gud­rības zobus, Džons lepni paskaidroja.

- Pusotras collas, ko? Es nemaz nebrīnos. Dzīvojot Ņujorkā, viss ir lielāks, vai ne? Celtnes, mašīnas, sviest­maizes, cilvēki. Viss. Kādēļ lai jūs būtu izņēmums? Iespraudis milzīgo cigāru mutē, Nimrods uzlika savas lielās, zeltā bagātīgi gredzenotās rokas uz ratiņiem, kas bija piekrauti ar dvīņu bagāžu. Vai tas ir viss, kas jums ir? Būdams rados ar savu māsu, gaidīju, ka jūs ieradīsieties ar vismaz pusduci somu katrs.

- Tas ir viss, Džons apstiprināja.

- Vai tiešām? Tad iesim un sameklēsim Grouninu un mašīnu!

Bērni sekoja Nimrodam, kas izstūma ārā ratiņus ar viņu bagāžu, un plati nožāvājās, ievilkuši nāsīs gaisu, ko Hītrovas lidostā uzskatīja par svaigu. Bija pusastoņi no rīta, un mugurai pārskrēja sīki drebuļi no vēsā An­glijas vasaras rīta.

- Jūs teicāt "kopš mēs pēdējo reizi tikāmies", Filipa piezīmēja. Vai domājāt to laiku, kad mēs bijām mazi bērni, vai sapni, ko redzējām pirms nedēļas, to, kurā jūs mums parādījāties?

- Vai tad parādījos? Nimrods pasmaidīja.

- Mugurā jums bija tas pats uzvalks, Džons teica. Un jūs sacījāt, ka jums steidzami vajadzīga mūsu pa­līdzība.

- Visam savs laiks, Nimrods attrauca. Visam savs laiks. Skumji, ka pēdējos desmit gadus tik reti esam redzējuši cits citu.

- Māte tieši nepateica, kāpēc tas tā bijis, Filipa nogaidoši ierunājās.

- Ko? Pilnīgi neko?

- Nē, neko, Filipa apstiprināja.

Nimrods saviebās. Lai nu viens saka! Laikam tāda tā jūsu māte ir, Nimrods teica. Viņa nekad nav ju­tusies ērti, runājot par to, kas notika starp mums.

- Un kas tad notika? Džons jautāja.

- Vispirms atradīsim mašīnu, ja? Ak, mūs visus gaida tik pasakaini piedzīvojumi! Kas šī būs par satraucošu vasaru! Es cerēju uz brīnumu, ka kādudien tas varētu notikt. Visu laiku, kopš jūs abi piedzimāt. Lai gan bija agrs, Nimrods šķita diezgan kūsājošs gluži kā dzirkstoša dzēriena pudele, kas nevis sakustināta, bet drīzāk sakratīta. Protams, nav izslēgts, ka mūsu sa­darbība var izvērsties bīstama. Tomēr katram īstam piedzīvojumam piemīt stiprs riska elements, un galu galā tas ir vienīgais veids, kā iespējams sevi pārbaudīt un norūdīt raksturu. Caur grūtībām, vai ne tā? Kur gan ir Grounins ar to sasodīto mašīnu?

Nimrods samiedza acis, vērodams ceļu, un Džonam un Filipai tā bija izdevība apmainīties skatieniem, it kā vaicājot: "Ko nozīmē tā bīstamība?"

- Nelaime tā, ka esmu iznācis no mājām ar neparei­zajām brillēm, Nimrods murmināja.

Džons pamanīja milzīgu sarkanbrūni sidrabotu rolsroisu, kas bija novietots aptuveni piecdesmit jardus tālāk, un blakus vīrieti, kas viņiem enerģiski māja ar roku.

- Vai tā tur? Džons jautāja, ar skatienu norādīdams uz rolsroisa pusi.

- A, tur jau viņš ir, Nimrods atplauka, sākdams iet mašīnas virzienā. Un īstajā brīdī.

Tuvojoties mašīnai, viņi ievēroja, ka šoferim ga­ram, staltam, līķim līdzīgam vīrietim pelēkā uzvalkā ar smailu cepuri plikpaurainajā galvā bija tikai viena roka. Pēc dvīņu domām, tas bija pats interesantākais, jo abi bērni allaž bija uzskatījuši, ka jebkuras mašīnas vadīšanai, nemaz nerunājot par rolsroisu, vajadzīgas divas.

- Tas ir Grounina kungs, Nimrods iepazīstināja.

Grounina kungam izdevās noņurdēt sveicienu, un viņš

sāka iekraut somas milzīgās mašīnas bagāžas nodalī­jumā.

- Satiksmes drošības policists lika man pārvietot braucamo, kungs, Grounins paskaidroja balsī, kas drī­zāk piederējās Lankašīras uzņēmējam. Klausieties, es biju spiests pārvietot mašīnu, ser. Un tad man bija jābraukā apkārt, līdz nupat jūs visus pamanīju. Atvai­nojos par neērtībām, kuras jums bija vai varbūt nebija jāpiecieš.

- Tu vienmēr proti atrast labu attaisnojumu, Grounin, Nimrods teica, ielaizdams dvīņus pakaļējā sē­deklī.

- Paldies.

- Kā jau būsiet ievērojuši, bērni, Nimrods sacīja, Grounina kungs ir ne vien nekaunīgs, bet viņam arī ir tikai viena roka. Jūs domāsiet, ka tā Grounina kungam ir nelaime, bet tas viņu netraucē būt lieliskam šoferim. Un varu jums galvot, ka ar viņu pie šīs mašīnas stūres jūs būsiet pilnīgā drošībā.

- Paldies, kungs. Ļoti laipni no jūsu puses.

- Tāpat ievērojiet, ka tā, viņš piebilda, norādot uz stūri, kurai bija piestiprināts liels, apaļš rokturis, ir īpaši pārveidota, lai mašīnu varētu vadīt vienrocis.

Kad visi beidzot sāka braukt uz Nimroda māju Lon­donā, viņš no jauna aizsmēķēja savu cigāru un izpūta tik milzīgu zilu dūmu mutuli, ka dvīņiem iešāvās prātā, vai tikai mašīnas izpūtējā nav caurums. Dūmi atkal izvēlās no Nimroda ieplestajām nāsīm, un, pēkšņi apjautis dvīņu interesi par viņa cigāru, Nimrods vispirms paskatījās uz to un tad uz viņiem ar tādu izteiksmi kā cilvēks, kurš domā, ka varētu būt pieļāvis lielu kļūdu.

- Ak, mani mīļie, pavisam biju aizmirsis, viņš teica. Jūs taču esat amerikāņi! Es atvainojos jums abiem. Man nebija ienācis prātā, ka jums mans cigārs varētu nepatikt.

- Mums galīgi nekas nav iebilstams pret cigāru smar­žu, Filipa sacīja.

- Domāju, ka tas jums ir no mātes. Viņai pašai kād­reiz patika labs cigārs.

- Mātei? Jūs jokojat.

- Nē. Jūsu māte stipri aizrāvās ar cigāriem.

Kamēr Nimrods daiļrunīgi stāstīja par viņa sirdij

tuviem tematiem, rolsroiss līgani slīdēja pa Londonas ielām kā lidojošais paklājs ar jumtu, un Filipa skatījās laukā caur ietonēto stiklu, lai pirmoreiz iepazītos ar pilsētu. Londona šķita daudz līdzenāk izpletusies nekā Ņujorka, tāpēc debesis bija kaut kas par sevi, nevis kas tāds, ko sadala augstie debesskrāpji, un pirmā sajūta, redzot pilsētas namus, bija atvieglojums, ka viņai neva­jadzēs kāpt uz augšu tik daudzus stāvus. Filipai patika visi mazie dārzi, ko viņa redzēja, un daudzie koki, un meitene gandrīz vai uzgavilēja, kad ieraudzīja pirmo sarkano autobusu un pirmo melno taksometru.

Džonu vairāk interesēja mašīna nekā pilsēta. Viņš nekad agrāk nebija braucis ar rolsroisu, un ar sarka­najiem ādas sēdekļiem, biezajiem paklājiem un atlokā­majiem riekstkoka galdiņiem tas viņam atgādināja tēva darbistabu Ņujorkā; un, protams, mašīna pat braucot bija tikpat klusa.

- Man patīk jūsu auto, tēvoci Nimrod, Džons teica.

- Ļoti jauki no tavas puses, mīļo zēn, Nimrods at­bildēja. Kvalitāte paliek pat pēc tam, kad cena un firma, kas to radījusi, ir aizmirsta. Es to ieguvu no kāda kinorežisora, kura sieva bija īpaši jutīga pret krāsām un izrādījās, pat sajuta tieksmi zagt, kad redzēja sarkanu krāsu. Un tāpēc, lai cik skumji tas viņam bija, režisoram nācās šo auto pārdot man.

- Vai visi Anglijā runā tā kā jūs, tēvoci Nimrod? Džons jautāja.

- Nepavisam. Vislabāk angļu valodā runā holandieši un vācieši. Angļi paši runā ļoti sagrozītu, kartupeļu bie­zenim līdzīgu angļu valodu, kurai nav ne sākuma, ne beigu, un tā ir gluži kā bieza putra, ko uzmet uz šķīvja un iedomājas, ka to labprāt ēdīs. īpaši Anglijas zieme­ļos. Likās, ka Nimrods pašlaik vēršas pie Grounina pakauša. Valoda ir īpaši bezveidīga tur augšā.

Grounina kungs klusi noņurdēja, it kā saprastu, ka šai piezīmei būtu vajadzējis viņu provocēt.

Tēvocis Nimrods dzīvoja Stenhoupa terases 7. namā blakus Beisvoteras ceļam un pavisam netālu no Kensingtona dārziem, ko viņš parādīja pa mašīnas logu.

- Tur iekšā kaut kur ir Pītera Pena statuja, viņš paskaidroja, pa jokam drūmā balsī piebilzdams: Zēns, kas negribēja izaugt liels. Nekad neticiet bērnam, kam patīk būt par bērnu. Tas ir tikpat dīvaini kā tad, ja negaršo gaļa vai šokolāde, nepatīk zvēru dārzi vai cirks, vai atrakciju parki, vai ātras mašīnas, vai Ziemassvētki, vai dzimšanas dienas. Vai jūs zināt, kā mēs saucam bērnu, kam nekas no tā visa nepatīk?

Filipa brīdi padomāja. Par muļķi?

- Tuvu, bet cigārs balvā nebūs. Par zīdaini. Tā mēs saucam bērnus, kuriem nepatīk nekas no tā visa. Par zīdaini. Nimroda seja aiz pretīguma savilkās grum­bās. Piens, piens, piens tikai tas vien viņiem prātā. Nevaru ciest šos radījumus. Man paliek slikta dūša, pat iedomājoties par tiem mazajiem, plikpaurainajiem kverpļiem. Rijīgi, savtīgi un nesavaldīgi briesmoņi.

- Bet jūs pats reiz bijāt zīdainis, Nimrod, Filipa iebilda, jo viņai tīri labi patika mazi bērneļi. Vai tad ne?

- Neatgādini man to. Viņš acīm redzami nodrebēja. Visas šīs atmiņas joprojām vajā mani pat dīkos sapņos kā nelūgts Banko rēgs.

- Jūs gribat teikt, ka atceraties visu kopš zīdaiņa vecuma?

- Jā gan. Katru putras šķīvi. Katru slapjo autiņu.

- Bet kā?

- Tā ir mūsu ģimenes atzara īpatnība, ka, kļūstot ve­cāki, mēs sākam atcerēties visas mūsu bērnības šausmī­gās detaļas. Dienā, kad mira mans vectēvs, viņš pateica, ka nupat esot atminējies to brīdi, kad nācis pasaulē. Īstenībā man drīzāk šķiet, ka šo īpašo atmiņu trieciens veco zēnu nogalināja.

- Cik riebīgi, Filipa noteica.

- Tieši tā, Nimrods piekrita. Riebīgi 144. pa­kāpē.

Filipa tēvocim laipni uzsmaidīja, bet tai pašā laikā centās saprast, vai Nimroda mājiens uz nepatiku pret bērniem varētu būt īstais iemesls, kāpēc viņa un Džons tēvoci iepriekš bija satikuši tikai vienu reizi, kad dvīņi vēl bija pavisam mazi.

Rolsroiss piebrauca pie lielas, augstas, baltas mājas ar pilij līdzīgu robotu jumtu un vairākiem torņiem, kas tai piešķīra maza, nesen spodri noberzta cietokšņa iz­skatu. Nimrods ieveda viņus savā maģiskajā īpašumā.

Laipni lūdzu savās mājās, viņš teica. Nāciet iekšā pēc brīvas gribas un esiet gatavi atstāt ārpusē daļu no laimes, ko atnesāt līdzi.

Džons un Filipa, kas nebija raduši pie tādām forma­litātēm, atbildēja, ka viņi tā arī darīšot.

Māja no iekšpuses šķita daudz lielāka un pārsteidzoši klusa, ņemot vērā, ka dažu jardu attālumā atradās iela ar dzīvu satiksmi. Mājā valdīja dīvains stilu sajaukums. Tās vecākā daļa bija iekārtota viduslaiku stilā ar ve­cām koka panelējuma sienām, pabālējušiem gobelēniem, melnkoka grīdas dēļiem un franču akmens kamīniem, kas bija rotāti ar izgrebtām galvām, par kurām Nimrods teica, ka tie esot romiešu dievi un dievietes; pildrežģa tornī liela koka salamandra rāpās augšup pa koka kāp­nēm, kuru augšgalā stāvēja smaidoša beduīnu arāba pulēta ozola figūra, turot senu misiņa gāzes lampu, kas apgaismoja kāpņu laukumu ar garu, vienmērīgu, zilu liesmu. Bet lielākā daļa mājas izskatījās modernāka, pareizāk sakot, tikai divsimt vai trīssimt gadu veca; šī mājas daļa bija bagāta ar spoguļiem, kuros rotaļājās gaismas; griestiem, kas izskatījās kā vasaras debesis; grāmatu skapjiem, kuri reizē bija arī durvis; un sienām, ko klāja savādas, sudraboti dzeltenas tapetes, kas atgā­dināja nespodru baltā zelta klājumu; un vēl bija durvis, kas nemaz nebija durvis.

Lielākajā daļā istabu atradās ēģiptiešu senlietas, dzīv­nieku bronzas figūras, medību trofejas, strausu olas un visi krēsli un dīvāni bija polsterēti sarkani. Šķita, ka tieši tā ir Nimroda mīļākā krāsa. Uguns bija iekurta gandrīz visos kamīnos; groteski sienu svečturi un mil­zīgi sudraba kroņlukturi, dažos no kuriem bija dučiem bišu vaska sveču, radīja iespaidu, it kā jau būtu vakars, kaut gan vēl bija rīts. Gandrīz visās gleznās bija attē­loti kaili cilvēki, bet Filipai likās, ka tikai daži no tiem izskatījās pievilcīgi, un, pēc viņas domām, vairākiem no tiem būtu vajadzējis nokristies svarā, iekams ļāva sevi gleznot. Citur bagātīgi izrotātas tabakas kastes ar izmeklētiem un speciāliem mitrinātājiem sacentās grez­nībā ar lieliskiem stikla izstrādājumiem, antīkām šķil­tavām un senām romiešu un etrusku eļļas lampām.

Bibliotēka ar pāris simt grāmatām atradās tur, kur Nimrods, šķiet, jutās vislabāk, un šeit goda vietu ieņēma liels melnkoka rakstāmgalds ar lauvas kājām un zeltīts krēsls, kuri abi, kā apgalvoja Nimrods, bijuši paša lielā ķēniņa Zālamana īpašums.

- Vai tas tiešām ir ļoti vērtīgs? Džons jautāja.

- Vērtīgs? Tu domā naudas izteiksmē?

- Jā. Es gribēju teikt, ķēniņš Zālamans bija tiešām bagāts, vai ne?

- Izplatīts nepareizs priekšstats, Nimrods aizrā­dīja.

- Bet vai tad viņam nebija pašam savas dimantu rak­tuves? Filipa jautāja.

- Jā, Džons piekrita. Ķēniņa Zālamana raktuves. Jūs noteikti esat par tām dzirdējis.

Nimrods atvēra kādu atvilktni rakstāmgaldā, izņēma lielu grāmatu un nolika to uz galda virsmas. Izlasi to, viņš lepni teica Džonam.

- Es nevaru. Tā ir kādā savādā vecā rakstībā.

- Ak jā. Tā tas ir. Biju piemirsis, ka ne vienam, ne ot­ram no jums vēl nav nekāda dižā izglītība. Redziet, ķē­niņam Zālamanam bija visādas nepatikšanas ar saviem pavalstniekiem. Un viņam bija tāda kā dienasgrāmata, kurā viņš pierakstīja visus dažādos gadījumus, kad cil­vēki viņu aizkaitināja. Un, tā kā vecajam Zālamanam bija humora izjūta, viņš to sauca par savu-Lielo žēlabu grāmatu. Vai saprotat? Tas varēja celties no vienkāršas tulkojuma kļūdas vai pārskatīšanās, bet tādu ķēniņa Zā­lamana raktuvju nekad nav bijis. Bija Žēlabu grāmata. Kēnina Zālamana žēlabas. [2]

i y

Nimrods pavicināja garu rādītājpirkstu pret dvīņiem. Jūs iemācīsieties daudz ko interesantu, kamēr dzīvo­siet pie manis. Arī šo to derīgu ne tās blēņas, ko jums māca skolā. Te ir tā nelaime ar mūsdienu skolām. Tām rūp vienīgi nauda un eksāmenu rezultāti. Saražo tik investīciju baņķierus un zvērinātus grāmatvežus, it kā pasaulei to vajadzētu vēl vairāk. Ticiet manam pado­mam: izglītība ir kas tāds, ko labāk dot pašam sev.

- Tas man kaut ko atgādināja, viņš teica. Man jums abiem ir dāvana. Nimrods piegāja pie saviem grāmatplauktiem, paņēma divas skaisti iesietas grāma­tas un pasniedza tās katram dvīnim. Šī ir viena no lieliskākajām grāmatām, kāda jebkad sarakstīta. Arābijas naktis: Tūkstoš un vienas nakts pasakas. Stāsti, ar kuriem princese Šeherazade mēdza izklaidēt briesmīgo sultānu, kurš draudēja nogalināt viņu un visas savas pārējās sievas, ja viņam tie apniktu. Izlasiet tos ļoti ātri un tad pasakiet man, ko jūs domājat.

- Ātri? Džons nobrīnījās, pāršķirstīdams grāmatu. Bet tai ir vairāk nekā 1000 lappušu. Precīzāk sakot, 1001. Man vajadzētu veselu gadu, lai šo grāmatu izla­sītu. Varbūt pat vēl vienu gadu.

Filipa bija nolikusi smago ādas grāmatu uz vienas plaukstas un mēģināja noteikt tās svaru. Viņa bija aiz­rautīgāka lasītāja par Džonu, bet pat vinu, kas bija iz-

v y

lasījusi Čārlza Dikensa Oliveru Tvistu, baidīja viņai uzdotās lasāmvielas apjoms.

- Tā varētu svērt savas piecas mārciņas, viņa se­cināja. Ja iemieg, to lasot, var riskēt ar nopietnu sa­vainojumu.

- Tik un tā es tiešām ceru, ka jūs to izlasīsiet, Nimrods teica. Un tagad ļaujiet man parādīt jūsu is­tabas.

Dvīņi atklāja, ka viņi ir izmitināti vecajā tornī divās lielās septiņstūru istabās, ko atdalīja pasakaina vannas istaba Art Deco stilā. Tā bija rotāta ar krievu oniksu un bronzas rokturiem.

- Tajās istabās jūs jutīsieties ļoti ērti, tēvocis Nim­rods bija pārliecināts. Lieku galvu ķīlā. Bet, ja nolem­siet izpētīt māju, tad atcerieties, ka tā ir ļoti veca. īpaši šī daļa. Paturiet prātā, ka mēs esam Anglijā, un An­glija nav Amerika. Paradumu ziņā angļi un amerikāņi ir stipri atšķirīgi, un varbūt jūs ievērosiet šo to tādu, kas šķitīs mazliet dīvains. Viņš papurināja galvu. Ja kaut kas neparasts tiešām notiek, mēģiniet nesatrauk­ties. Māja ir visai omulīga.

Džons un Filipa drosmīgi smaidīja un centās izskatī­ties mierīgi; tas bija grūti, jo Nimroda teiktais izklau­sījās diezgan satraucoši.

- Ceru, ka jūs jutīsieties kā mājās… viņš turpināja, ievezdams dvīņus nelielā dzīvojamā istabā ar dīvānu un televizoru. Paņēmis tālvadības pulti un ieslēdzis mazo televizoru, viņš piebilda: Esmu apgādājis jūs ar televi­zoru, pie kura jūs reizēm savā nodabā varat atpūsties. Es pats televizoru neskatos. Bet, manuprāt, mūslaiku bērniem šķiet neiespējami dzīvot bez šīs ierīces.

- Ei, paskaties. Džons norādīja uz televizoru, jo ekrānā bija redzami Otiss un Melodija Bārstūli no Pokipsijas Ņujorkā. Ātri, viņš uzkliedza savam tēvocim. Uzgrieziet skaļāk! Mums tas noteikti jānoskatās.

- Nu re! Nimrods iesaucās. Man nebija ne prātā, ka šī atkarība ir tik hroniska.

- Laikam runa ir par to pāri, kas sēdēja blakus vietās lidmašīnā. Lidojuma laikā viņi it kā pazuda.

- Pazuda? Tad nu gan! Nimrods teica. Viņš pasmai­dīja savādu, tikko jaušamu smaidiņu un apsēdās blakus dvīņiem uz dīvāna. Cik valdzinoši! Man patīk labi šausmu stāsti.

- Rūpīga lidmašīnas pārmeklēšana lidojuma laikā un vēlāk Londonā nedeva nekādus pavedienus par abu šo cilvēku atrašanās vietu, stāstīja BBC diktors. Lon­donā un Ņujorkā policijai tika izziņota trauksme, jo pieauga bažas par viņu drošību, turklāt abiem ir pāri septiņdesmit. Taču šorīt agri abi uzradās sveiki un veseli savā mītnes pilsētā Pokipsijā un nekādi nespē­ja izskaidrot savu pazušanu. Daudzi liecinieki apgal­vo, ka redzējuši Bārstūlus iekāpjam British Airways Boeing 747 un sarunājušies ar tiem lidojuma laikā.

- Un, Nimrods piebilda, viņi sēdēja jums blakus, jūs sakāt?

- Jā, Filipa apstiprināja.

- Mēs nupat bijām apēduši lidmašīnā pasniegto maltīti, Otiss Bārstūls stāstīja reportierim. Es ēdu steiku, bet Melodija vistu. Ne viens, ne otrs no mums alkoholu nelieto. Jau iekārtojos sēdeklī, lai lasītu grā­matu, kad mēs iekļuvām tiešām briesmīgā vējā, kas mē­tāja lidmašīnu šurpu turpu. Agrāk neko daudz neesam lidojuši, un man nav neērti jums atzīt, ka abi bijām stipri uztraukušies.

Nimrods iesmējās. Stipri uztraukušies, viņš atkār­toja, precīzi atdarinādams Otisa Bārstūla akcentu.

- Mūs abus pārņēma vēlēšanās lūgt Dievu, kaut mēs atkal būtu mājās. Nākamais, ko es apjēdzu, bija tas, ka abi sēžam uz dīvāna mūsu dzīvojamā istabā, it kā nekur projām nebūtu bijuši. Kādu laiku mēs tāpat vien tur sē­dējām, mēģinot saprast, kas būtu varējis notikt, un bei­dzot nonācām pie secinājuma, ka mums bijis kaut kāds nervu sabrukums vai varbūt esam to visu nosapņojuši. Bet tad pie durvīm piezvanīja vietējais šerifs, un pārējo laikam jūs jau zināt. Esmu dzirdējis, ka aviosabiedrības pazaudē somas, bet šī, manuprāt, ir pirmā reize, kad aviosabiedrība pazaudē divus cilvēkus. Īstenībā British Airways mūsu somas nepazaudēja. Nejaušā kārtā tās ir Londonā.

- Vai, pēc jūsu domām, ir iespējams, ka jūsu lūgšana tika uzklausīta? reportieris jautāja.

- Es no tiesas ticu, ka tas ir vienīgais iespējamais izskaidrojums, Melodija Bārstūla atbildēja.

- Vai esat apsvēruši iespēju ierosināt lietu pret Bri­tish Airways? reportieris painteresējās.

- Mēs jau apspriedāmies ar advokātu. Bet viņš mums teica: tā kā mēs abi ticot, ka tieši lūgšanas spēks da­būja mūs prom no tā lidojuma, šis fakts varot ietekmēt jebkuru prasību, ko mēs celtu pret BA. Acīmredzot avio­sabiedrība nav juridiski atbildīga, ja kas tāds notiek. Dieva pirksts, kā to mēdz saukt.

Nimrods paliecās uz Džona pusi, un viņam acīs pa­zibēja tēlotas aizdomas. Saki man, jaunais cilvēk, vai tava māsa vienmēr ir tik impulsīva? Tik nemākulīga un ad hoc*.

- Savāda viņa tiešām ir, Džons iesmējās, lai gan viņam nebija ne jausmas, ko nozīmē ad hoc.

' Viņš droši vien tev kaut ko pateica, Filipa, Nim­rods smējās. Lai tu liktu nabaga vīram tā pazust. Viņš sirsnīgi smējās, un smiekli atbalsojās visā istabā. Redzu, ka man nāksies būt ļoti piesardzīgam, kad es tev ko teikšu, mana mīļā, lai ar mani nenotiktu tas pats, kas ar Bārstūla kungu un kundzi.

Filipa smaidīja, mēģinādama saprast joku. Smejieties, cik jums tīk, viņa teica. Bet tas bija ļoti jauks, vecs pāris, un es tikai priecājos, ka ar viņiem viss ir kārtībā.

- Es vainoju vistu, Džons sacīja. To maltīti lido­juma laikā. Tā man īsti negaršoja.

- Tas tikai tāpēc, ka tu ēdi arī steiku, Filipa pazi­ņoja.

- Runājot par ēdienu, Nimrods ieminējās, vai kāds no jums nav izsalcis?

- Mēs esam izbadējušies, Džons atzinās.

- Labi. Tad es jums abiem pagatavošu pamatīgas angļu brokastis. Tās ir ļoti līdzīgas amerikāņu brokastīm ar šā­dām trim vietējām variācijām: ceptā ola jānovieto šķīvja austrumu, nevis rietumu pusē, speķa šķēlēm jāgaršo pēc gaļas, nevis pēc sakaltušas ādas, kas noplēsta nodzītas rikšas pēdai, un tomāti jāpasniedz bez jebkādiem izsmalcinājumiem, citādi viss pasākums tiek atcelts.

Pēc brokastīm, kas tiešām bija tik garšīgas, kā Nim­rods bija solījis, Filipa atgriezās pie sarunas par Bārstūliem.

- Kā tas iespējams, ka divi veci cilvēki pazūd no lid­mašīnas gaisā? viņa jautāja. Manuprāt, tur jābūt kādai kļūdai. Kaut kas tāds tik vienkārši nenotiek.

- Tomēr skaidri redzams, ka notiek, Nimrods at­teica. Ja var ticēt televīzijas reportāžai. Viņš īsi iesmējās un aizsmēķēja cigāru. Jā, tiešām, no šī brīža mums visiem jābūt piesardzīgiem ar savām vēlmēm.

- Kā tā? Filipa nesaprata.

Nimrods piecēlās kājās. Es teicu, ka pēc ēšanas mums būs jānomazgā trauki. Grounina kungam jau ir pietie­kami daudz pienākumu šai mājā, lai uzkrautu viņam vēl visu mūsu triju nastu. Un, ja mēs atstāsim traukus nemazgātus, viņš par to rūks visu atlikušo dienu. Tā kā Grounins ir kalpotājs ar vienu roku, viņš nejūtas īpaši piemērots nevienam uzdevumam, ko viņam nākas veikt. Grounins pēc vārda [3] un rūcējs pēc dabas, tā es allaž saku.

Nokopuši traukus, viņi atgriezās bibliotēkā, lai sa­sildītos pie kamīna. Nimrods aizsmēķēja vēl vienu ci­gāru, un Filipa aplūkoja dažas no daudzajām grāmatām plauktos. Viņa pamanīja, ka starp tām bija vairāki duči kādas grāmatas izdevumu par kāršu un citām azartspē­lēm, ko sarakstījis cilvēks vārdā Hoils, un kāds piecdes­mit sējumu izdevums ādas vākos. Tā nosaukums bija Bagdādes likumi.

- Kas ir Bagdādes likumi? Filipa apjautājās.

- Tie ir protokola likumi, Nimrods nenoteikti atbil­dēja. Tie formulēti Bagdādē ļoti sen. Vai zināt: ja jums šopēcpusdien nav nekā labāka, ko darīt, jūs varētu mēģi­nāt izlasīt pāris nodaļu no tām Arābijas naktīm, ko jums iedevu. Tad mums šovakar būs par ko parunāt vakariņu laikā, labi? Un, kad būsiet izlasījuši, es jums.paskaidrošu dažus dzīves faktus. Par to, kā jūs nokļuvāt šeit.

Džons un Filipa bija šausmu pārņemti.

- Klausieties, Džons iebilda, mēs jau zinām visu par to, kā rodas bērni. Tik tiešām nav nekādas vaja­dzības.

- Nē, ne šos dzīves faktus, Nimrods pasmējās. Es runāju par kaut ko daudz interesantāku nekā to, kā tika radīti daži briesmīgi zīdaiņi.

- Kas gan varētu būt interesantāks par to? Filipa ķircinājās un par šo piezīmi saņēma skumja pārmetuma pilnu skatienu no sava tēvoča.

- Es runāju par to, kā jūs nokļuvāt Londonā. Par to, kā jūsu vecāki nespēja iebilst jūsu vēlmei pavadīt vasaru kopā ar mani, nevis doties uz Elembikas namu. Par to, kā tas bija, kad es ielauzos tajā sapnī, kuru jūs abi redzējāt, kad atradāties anestēzijas ietekmē. Par to, kas jūs tādi esat. Par veiksmi un kā tā darbojas. Un par svarīgo misiju, kas rada nepieciešamību jums tagad būt šeit. Par tādiem dzīves faktiem.

Nimrods gribēja teikt vēl ko, bet viņa vārdus nomāca žāvas. Ak kungs, viņš teica. Lūdzu, atvainojiet mani. Neesmu radis sākt dienu tik agri no rīta. Šķiet, man jānosnaužas. Un ieteicu jums darīt to pašu. Viņš pacēla roku, iziedams pa bibliotēkas durvīm. Tiksi­mies vakariņu laikā, kad jums viss taps paskaidrots.