15. nodaļa ehnatons

Kairā ir vairāk nekā ducis muzeju, no kuriem Sen­lietu muzejs, kas pazīstams arī kā Kairas muzejs, ir vis­lielākais, krāsots īpaši spilgti sārts un sevišķi populārs. Tā ir milzīga, sakarsusi, netīra, smirdīga, haotiska māja ar izsistiem logiem, tekošu jumtu, sliktu apgaismojumu, vecmodīgiem ekspozīcijas skapjiem un paviršiem skaidro­jumiem par celtnes nenovērtējamiem eksponātiem. Tas ir arī viens no pasaules lielākajiem muzejiem. Kad viņi iesoļoja pa parādes durvīm, pagāja garām daudzajiem sargiem un tad iegriezās rotondā, Nimrods dvīņiem pa­teica, ka viņam esot jānāk klajā ar kādu svarīgu atzīša­nos, iekams viņš tos iepazīstina ar Ehnatonu.

Tas ir kas tāds, ko man būtu vajadzējis darīt zināmu uzreiz, viņš sacīja, par jūsu džina spēku izmanto­šanu. Kas tāds, ko jūs, iespējams, dzirdējāt pieminam Huseinu Husautu, runājot par to, ka izpildīšu viņa trīs vēlēšanās. Gribēju jums pateikt, kāpēc mēs biežāk ne­lietojam džina spēku. Piemēram, kāpēc es izvēlos lidot ar lidmašīnu, nevis ar paklāju. Kāpēc es parasti izvēlos kādu, kas pagatavo ēdienu, nevis vēlos, lai tas parādās man priekšā. īsi sakot, kāpēc es tik daudz daru kā cil­vēks, nevis kā džins.

- Es arī par to esmu lauzījis galvu, Džons atzi­nās.

- Kā jūs varbūt esat sapratuši, Nimrods turpināja, džini var dzīvot ļoti ilgi. Daudz ilgāk nekā cilvēki. Pat piecsimt gadu. Un vēl ilgāk, ja viņi atrodas krūkā vai pudelē, kur iejūtas kustību ilūzijas virtuālajā stāvoklī. Bet ik reizi, kad lietojat savu džina spēku, jūs mazliet tērējat arī savu dzīvības spēku. Tāpēc džina spēka lie­tošana jums šķiet nogurdinoša. Jo pazūd kas tāds, ko nekad nevar atjaunot.

- Pareizi, Filipa sacīja. Tagad es atceros. Kad liku piepildīties Trampa kundzes vēlmei, sajutu, ka kaut kas mani pamet. Uz brīdi tas man lika justies gluži vār­gai.

- Un tieši tāpēc, Nimrods paskaidroja, spēks jā­lieto taupīgi. Katru reizi, kad jūs piepildāt kādu svarīgu vēlēšanos vai liekat kaut kam parādīties vai pazust, tā uguns, kas deg iekšā, džina uguns, kļūst mazliet vājāka, un kāds brīdis jums atvēlētā laika posma uz šīs zemes tiek zaudēts. Jo vecāks top džins, jo vairāk dzīves spēka viņš patērē, lai izpildītu vēlēšanos.

- Cik daudz laika tiek pazaudēts? painteresējās prak­tiski domājošais Džons.

- Neviens droši nezina, Nimrods atzinās. Bet pēc aptuveniem aprēķiniem, mana vecuma džinam vēlēša­nās maksās dienu no mūža. Jūsu vecumā tas neizklau­sās daudz. Bet, kad jūs būsiet tik veci kā Rakšasasa kungs, viena diena var likties ļoti vērtīga. Tāpēc viņš pašlaik reti kad lieto savu spēku, izņemot reizes, lai veiktu transsubstanciāciju, kas laimīgā kārtā patērē ļoti maz džina spēka. Kādu laiku negribēju jums to stāstīt, lai jūs varētu papriecāties, nedomājot par sekām. Bet, tā kā jūs dzirdējāt, ko teica Husauts, man vairs nav iz­vēles. Vismaz tagad jūs sapratīsiet, kāpēc džini nestaigā apkārt, visiem izpildīdami trīs vēlēšanās. Neatkarīgi no acīmredzamā haosa, ko tas radītu sabiedrībā kopumā, tas ievērojami saīsinātu arī džina mūžu.

- Vai daudz ilgāk džins varētu dzīvot pudelē vai lam­pā? Filipa taujāja.

- Tas ir labs jautājums, Nimrods atbildēja. Un tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc tagad esam te, šai mu­zejā. Ilgu laiku neviens nezināja, cik ilgi džinam iespē­jams dzīvot pudelē. Bet kopš 1974. gada mums ir lielāka saprašana. Vai esat dzirdējuši par Terakotas armiju se­najā Siaņas pilsētā centrālajā Ķīnā? To atraka zemnieki 1974. gadā pēc 2200 gadiem; un pie terakotas karavī­riem bija arī krūka, kurā atradās vairāki džini.

- Jūs gribat teikt, ka pēc 2200 gadiem tie aizvien vēl bija dzīvi? Filipa jautāja.

- Jā. Kopš tā laika kļuvis skaidrs, ka kustību ilūzi­jas stāvoklī mēs pudelē varētu dzīvot gandrīz bezgalīgi. Tieši šai sakarībā svarīgs kļūst Ehnatons.

Nimrods uzveda viņus augšā pa kāpnēm un pulk­steņrādītāju kustības virzienā garām smirdīgām mu­zeja tualetes istabām devās uz celtnes tālāko galu pie, iespējams, dīvainākā izskata statujas visā namā. Figū­rai, kas stāvēja viņu priekšā, bija gara seja, šauras mandeļveida acis, biezas lūpas, nokāries žoklis, garš gulbja kakls, slīpi pleci, liels, resns vēders un milzīgākie gurni, kādus dvīņi jebkad bija redzējuši.

- Džon, Filipa! Es gribētu jūs iepazīstināt ar Ehnatonu, Nimrods sacīja.

- Nekad neesmu redzējusi nevienu, kas izskatītos tik neglīts, Filipa teica, cieši vērdamās statujā.

- Viņš ir visai grotesks, vai ne? Nimrods atzina. Ehnatons, saukts arī par Amenhotepu iy Ēģiptes vald­nieks no 18. dinastijas, kas valdīja pār Ēģipti pirms trīs­tūkstoš piecsimt gadiem.

Džons pieskārās lielajai granīta statujai, vienai no četrām Kairas muzeja Amarna galerijā, un pieklājīgi palocīja galvu. Esiet sveicināts, Jūsu Majestāte! viņš teica.

- Dzimstot viņam tika dots vārds Amenhoteps, Nim­rods paskaidroja. Bet viņš to mainīja, kad atbrīvojās no visiem vecajiem ēģiptiešu dieviem no Izīdas, Anubisa, Seta, Tota par labu vienam dievam Atonam un izraisīja reliģisku revolūciju. Tā nekādi neguva atbalstu starp priesteriem, kas bija bagātākie un ietekmīgākie cil­vēki Ēģiptē. Pat šodien Ehnatons tiek dēvēts par ķeceri faraonu, proti, tādu, ko ikviens uzskata par briesmīgu ļaundari reliģijai. Runā, ka sakarā ar Ehnatona pieķer­šanos jaunajai reliģijai viņš esot atstājis novārtā tautu un valsts aizsardzību. Naidīgi spēki izmantoja Ēģiptes militāro vājumu, ko radīja valdnieka vienaldzība pret armiju, un iebruka valstī. Ehnatonam nācās bēgt no savas pils, un drīz vien viņš nomira. Lai vai kā, tā mums vēstī vēsture. Bet patiesība ir mazliet atšķirīga.

Redziet, Ehnatons bija kas vairāk nekā tikai faraons un valdnieks vien. Viņš bija arī liels burvis. Viņa māte bija ragana, kuras tēvs bija džins un kura bija apgu­vusi māku pakļaut džinus savai kalpībai. Viņa iemācīja šīs prasmes dēlam, kurš izmantoja savas zināšanas, lai kļūtu par visvarenāko džinu. Nav zināms, kā Ehna­tons spēja likt tik daudziem džiniem sev kalpot. Bet ir skaidrs, ka tieši šo Ehnatona pārvaldīto džinu vara kļuva par pamatu viņa varai. Pēc vēsturnieku domām,

Ehnatons ieviesa Saules pielūgsmi Ēģiptē. Bet tā sau­camais Saules Dievs nemaz nebija dievs, bet Ehna­tona septiņdesmit džinu apvienotais spēks, kuru viņš nosauca par Atonu, tāpat kā Saules disku. Šis Saules disks, Atons, kļuva par simbolu jaunajai reliģijai.

Pārējos džinus šāda zaimošana šausmināja, un viņi palīdzēja ēģiptiešu tautai gāzt Ehnatonu un izbeigt viņa džinu pielūgšanu. Tāds pats liktenis piemeklēja daudzus viņa sekotājus un tos septiņdesmit džinus, ko viņš bija turējis savā kalpībā. Ehnatons aizbēga no galvaspilsētas Amārnas, kuru viņš bija uzcēlis kā savas jaunās reliģijas centru. Viņš pazuda tuksnesī, un ne viņu, ne viņam kal­pojušos septiņdesmit priesterus džinus neviens pēc tam nav redzējis. Viņš droši vien nomira tuksnesī, bet viņa kaps nav atrasts. Nimrods norādīja uz lielo, melno figūru, kas stāvēja viņam priekšā.

- Tad kāpēc jūs, Ibliss un ifrīti vēlaties atrast viņa kapu? Filipa jautāja.

- Protams, bagātību dēļ, Džons sacīja. Tur taču ir bagātība, vai ne, tēvoci Nimrod?

- Bagātība? Jā, droši vien. Bet nejau to es gribu. Tas nav arī tas, ko ifrīti grib. Viņiem ir milzīgi ienākumi no kazino.

- Ko tad?

- Kā jau teicu iepriekš, džinu pasaulē pastāv varas līdzsvars starp labo un ļauno.

- Tuhemetrs, Džons piebilda. Un homeostāze.

- Tieši tā. Homeostatistiskais līdzsvars pēdējo reizi tika izjaukts 1974. gadā, kad vairāki džini izspruka no vāzēm, ko atrada kopā ar Terakotas armiju Siaņā. Kādu laiku šķita, ka šie senie džini varētu pieslieties ifrītiem, šaitāniem un gūliem pret tām džinu ciltīm, kas atbalsta labo. Bet galu galā viss izvērtās citādi, un ķīniešu džini, seši pēc skaita, izrādījās labi un slikti vienādā attiecībā. Bet, ja Ibliss un viņa ifrītu draugi jebkad spētu atrast Ehnatona pazudušos džinus, viss varētu izvērsties pa­visam citādi, nekā notika Siaņā. Spēku līdzsvars varētu tikt izjaukts. Un septiņdesmit ir vairāk nekā pietie­kami, lai to izdarītu.

- Ja jūs jautājat man, Džons teica, tad rādās, ka pa­saulē jau ir daudz sliktas veiksmes. Nevaru iedomāties, ka būtu vēl sliktāk nekā tagad.

- Sekas tam, ja visi šie septiņdesmit džini nosvērtos uz sliktas veiksmes pusi, ir pārāk šausmīgas, lai tās ap­cerētu, Nimrods sacīja. Cilvēki noliek lietas nevietā, pazaudē naudu, aizmirst darāmo, nokavē vilcienus un lidmašīnas, tiek ievainoti. Jā, daudzus tā sauktos ne­laimes gadījumus rada slikta veiksme, ko cilvēkiem uztiepj ļaunprātīgie džini. Nimrods papurināja galvu un noskurinājās. Esmu veltījis visu savu dzīvi, lai izgud­rotu sistēmas, kā pieveikt kazino, kā panākt, lai valdī­bas pasludina ārpus likuma projektus, kas ļauj ātri tikt pie bagātības, lai it visos man zināmos veidos apkarotu sliktas veiksmes spēkus, bet tas allaž beidzas ar to, ka izmantoju pats savu spēku, lai kādam sagādātu labu veiksmi. Jā, reizēm, pat lai izpildītu kādam trīs vēlēša­nās. Bet, ja apkārt būs daudz vairāk sliktas veiksmes, labajiem džiniem kā man un galu galā arī jums būs jādarbojas daudz cītīgāk, lai panāktu līdzsvaru. Un tur­klāt par milzīgu maksu. Beigās mēs izlietotu visu savu spēku un nomirtu, un tad arī cilvēku ciltij draudētu iznīcība. Lūk, kas varētu notikt, Džon.

- Bet kāpēc lai šie pazudušie džini būtu atšķirīgi no ķīniešu džiniem? Filipa jautāja. Jo puse taču bija labo un puse slikto.

- Tas nav tik vienkārši, Nimrods paskaidroja. Sa­protiet, neviens ķīniešu džinus nav meklējis. Par viņu eksistenci nebija zināms. Viņus atklāja tikai nejaušības pēc. Bet 1974. gadā, kad tika uzieta Terakotas armija un tie seši džini, nāca atklāsme, ka Ehnatona pazudušie džini, par kuriem esam zinājuši vienmēr, varētu izšķirt spēka līdzsvaru, ja tos kādreiz atrastu. Un tā trīsdesmit gadus gan ifrīti, gan māridi ir tos meklējuši. Lai arī kuri tos atrastu, viņi iegūtu varu pār tiem. Tādas ir džinu paražas. Šie septiņdesmit džini būs piesaistīti kalpībai tiem, kas pirmie viņus atradīs.

- Bet kā lai Huseins Husauts zinātu, kur meklējams kaps? Džons jautāja. Varbūt viņš melo.

- Ja viņš apgalvo, ka zina, tad arī zina, Nimrods bija pārliecināts. Lai arī viņam pieder mākslas retumu veikals, kur pārdod lētus suvenīrus, bet Huseins Hu­sauts, viņa tēvs un viņa vectēvs ir bijuši lielākie kapu atradēji Ēģiptes vēsturē. Šaubos, vai šai valstī ir vēl kāds vairāk pieredzējis tamlīdzīgā darbā par Huseinu Husautu.

Turklāt viņam ir bijusi kāda liela priekšrocība, ku­ras nav nevienam citam arheologam. Iespējams, esat dzirdējuši par Rozetas akmeni. Tā ir bazalta plāksne ar uzrakstiem trijās valodās, kas deva iespēju kādam anglim, vārdā Tomass Jangs, atšifrēt ēģiptiešu hierogli­fus. Ir baumas, ka līdzīgu akmeni, Netdžera plāksni no Kemetikas vai sena ēģiptiešu vārda, kas nozīmē "dievišķais spēks", atrada Huseina Husauta tēvs 50. gados. Tika uzskatīts, ka Netdžeras plāksne satur kādas svarīgas ziņas par to, kur atrodas vairāku vald­nieku, tostarp Ehnatona un Ramzesa II, kapi. Bet tā bija kodēta, un to nevarēja atšifrēt bez citas, mazākas akmens plāksnes, kuru sauc par stēlu. Man ir tāda pār­liecība, ka pēc zemestrīces Huseins droši vien ir atradis šo akmens stēlu.

- Tad jau mēs atgriezīsimies veikalā? Džons jau­tāja.

Nimrods papurināja galvu. Ak nē. Šoreiz ne. Es iešu viens pats. Tas var būt bīstami. Šovakar jūs varat palikt mājās un izpētīt tās džinu kārtis, ko jums iedeva Rakšasasa kungs.

Viņi devās tālāk, lai apskatītu pārējās Kairas muzeja senlietas, arī mūmijas un Tutanhamona dārgumus, kad Džons kaut ko pamanīja uz sienas aiz Ehnatona sta­tujas.

- Tā ir tā plaisa, viņš teica. Tā, kuru radīja ze­mestrīce. Atceries, Fila? Tā, ko tu redzēji laikrakstā. Tā, kas ir vienāda ar plaisu manas guļamistabas sienā.

- Tā tas ir, Filipa piebalsoja.

- Es gribētu zināt, Džons prātoja. Vai tā ir tikai sakritība, ka plaisa parādījās uz sienas šeit, blakus Eh­natona statujai?

- Vai es jums neteicu? Nimrods atgādināja. Sak­ritība ir vārds, ar kuru zinātnieki apzīmē izdevību. Nē, tā nav nejaušība. Kā jau minēju Londonā, tā ir ziņa. Bet no kā?

Apskatījuši Ehnatona statuju, Nimrods un dvīņi de­vās uz mājām un apgūlās, sildīdamies vēlās pēcpus­dienas saulē kā zelta kirzaku trio. Pussešos Nimrods aizbrauca kadilakā Eldorado viens pats, bet iepriekš pateicis, ka Krīmijs esot pagatavojis viņiem savu īpaši speciālo un lai viņi noteikti piedāvājot to arī Grounina kungam, iekams tas viņus kaut kur aizvedīs.

- Esiet piesardzīgs, Filipa tēvocim piekodināja.

- Es tāds būšu.

- Tas varētu būs slazds, Džons piebilda.

- Es zinu.

Krīmija īpaši speciālais izrādījās sautējums, pilns ar čili pipariem, un bija ārkārtīgi ass, bet, Krīmijam par lielu prieku, Džons un Filipa atklāja, ka tas viņiem ļoti garšo. Viņi nupat bija sākuši ēst, kad no savas istabas mājas dziļumā parādījās Grounina kungs, ģērbies smilškrāsas tropu tērpā, rokā turēdams no salmiem pītu pa­namas cepuri. Viņš izskatījās daudz tievāks nekā pēdējo reizi, kad dvīņi viņu bija redzējuši, un paziņoja, ka esot gatavs abus pavadīt.

- Tikai vispirms nogaršojiet šo te, Džons ieteica. Tas ir viens no Krīmija īpašajiem, tiešām garšīgs.

- Jāatzīst, ka tas smaržo visai labi, Grounina kungs sacīja. Parasti šajā briesmīgajā zemē es izvairos no ēdiena. Higiēnas standarti te nav visai augsti. Ir pārāk viegli dabūt, maigi izsakoties, cauru vēderu. Grou­nina kungs rūgti iesmējās. Ļaujiet man paskaidrot, "caurs" pat nav īstais vārds. Drīzāk Bordžas vēderu, Kripena vai kāda cita bēdīgi slavena indētāja vēderu. Vai varbūt Viljama Vollesa vēderu, pēc tam kad to visai slavenā kārtā bija uzšķērdis Edvards Garstilbis. Bet ne "caurs". "Caurs" ir pārāk maigs vārds, lai aprakstītu tās šausmas par zarnas plosošām sajūtām, kas pārņem māgu šai Dieva aizmirstajā zemē.

Džons kāri, ar uzkrītošu baudu norija lielu kumosu Krīmija speciālā. Bet kā jūs turaties pie dzīvības, ja neko neēdat? viņš jautāja.

- Man istabā ir ledusskapis, Grounina kungs atbil­dēja. Tas ir pilns ar minerālūdens pudelēm un zīdaiņu barības burciņām, ko es atvedu no Londonas. No tā es pārtieku.

- Jūs ēdat zīdaiņu barību? Džons brīnījās, aiz pār­steiguma gandrīz aizrīdamies. Sautētus ābolus un bum­bierus, rīsus ar krējumu un aprikozes, un visu ko tam­līdzīgu?

- Saprotiet, tas viss ir sterilizēts, Grounina kungs paskaidroja. Mazās, aizvākotās burciņās. Šajā netī­rajā valstī tas ir vienīgais ēdiens, uz kuru vēdera jomā, manuprāt, var simtprocentīgi paļauties. Grounins ap­lūkoja ēdienu uz Džona šķīvja un izsalkumā aplaizīja lūpas. Nav ko teikt, tas tiešām izskatās un smaržo visai labi.

- Lūdzu, nogaršojiet, Džons aicināja.

- Nezinu, vai es varētu, Grounins vilcinājās. Viņš apsēdās pie sarkankoka galda, pavilka lielo servējamo trauku ar Krīmija īpaši speciālo uz savu pusi un ļāva aromātam ieplūst degunā.

- Nemaz nav slikts pavārs tas Krīmijs, to nevar no­liegt, viņš negribot atzina. Ja jums garšo ārzemju draņķi. Grounins piebāza degunu servējamam trau­kam un dziļi ieelpoja. Nudien, no tās smaržas diezgan labi noskaidrojas galva. Cilvēks to varētu ēst un nekad vairs neslimot ar kuņģa kataru.

- Vai vienas rokas trūkums liek jums raizēties par tādām lietām kā higiēna? Džons apvaicājās.

- Iespējams.

- Vai neiebilstat, ja es ko pajautāšu? Džons turpi­nāja. Kā jūs to pazaudējāt? Es domāju roku.

- Tas ir interesants stāsts, tik tiešām, Grounins at­bildēja, badīgi uzlūkodams karija sautējumu. Es strā­dāju par bibliotekāru Britu muzeja vecajā lasītavā un ienīdu tos, kas nāca uz turieni lasīt grāmatas. Vesels bars uzbāzīgu cilvēku. Starp tiem bija kāds lasītājs, kuru mēs visi sevišķi ienīdām. Tīģeru dresētājs Tags Vikerijs. Tags Vikerijs, angloindietis no Dalidžas, rakstīja ko tādu, kas, pēc viņa domām, būtu visaptveroša grāmata par tīģeriem. Bet kādā karstā vasaras dienā Britu mu­zejā, bibliotekāru kavēts savā darbā, vai tā viņam vis­maz likās, viņš nolēma mums visiem briesmīgi atrieb­ties. Izvēlējies laiku neilgi pirms slēgšanas, kad daudzi no lasītājiem jau bija aizgājuši mājās, Tags atveda uz milzīgo lasītavu pāris izsalkušu balto tīģeru un palaida tos vaļā. Vairāki bibliotekāri tika nogalināti un apēsti, un man pašam laimējās tikai zaudēt roku.

- Kas notika ar tīģeriem? Džons jautāja.

- Tos nošāva darbinieki no Karaliskās dzīvnieku aiz­sardzības biedrības. Drīz pēc tam es pazaudēju darbu un sāku pat zagt, un beigās tā satiku jūsu tēvoci. Tāds ir mans stāsts. Viņš paņēma dakšiņu. Manuprāt, viens kumoss diez vai mani nogalinās, Grounins noteica un ar karoti uzlika prāvu tiesu Krīmija īpaši speciālā uz tukša šķīvja. Nevar taču bezgalīgi pārtikt no brokoļiem un burkāniem ar sieru. Esmu nokrities svarā par desmit mārciņām, kopš ieradāmies šai valstī. Es tik tie­šām burtiski izdilstu no badošanās un uztraukumiem.

- Bet ēdiens ir diezgan piparots, Džons brīdināja. Labāk esiet piesardzīgs.

Grounina kungs iesmējās. Paklau, dēliņ, esmu ēdis piparotus karijus, pirms tu biji piedzimis. Ja ir kas tāds, ar ko esi apgādāts, piedzimstot Anglijas ziemeļos, dēls, tad tas ir piparots karijs. Tāpēc neraizējies par mani, puis! Labāk domā par savu miesīgo labsajūtu un ļauj man pašam parūpēties par savu. Grounins ar izsmieklu nosprauslājās. Nekaunīgais kucēns, viņš nomurmi­nāja un ar dakšiņu iestūma pamatīgu devu Krīmija īpaši speciālā savā platajā mutē.

Kādu brīdi viss šķita kārtībā. Grounins sarkastiski uzsmaidīja Džonam, un nākamais sautējuma kriksītis uz dakšiņas jau tuvojās viņa mutei, kad tas notika. Grou­nina seja kļuva izteikti sārta, tad sarkana un beidzot tumši mēļa.

- Nolādētās elles ugunis, viņš nožagojās. Ātri! Nesēdiet rokas klēpī salikuši! Ūdeni! Ūdeni!

Filipa paņēma ūdens krūku un gribēja pieliet glāzi, kad viņš pagrāba krūku un iztukšoja tās saturu sev rīklē.

- Manuprāt, no tā ir tikai sliktāk, vai ne? Džons piebilda.

- Elles ugunis, Grounina kungs atkārtoja. Vēl. Viņš atkal nožagojās.

- Kariju?

- Ūdeni! Ūdeni! Dieva dēļ, dodiet man ūdeni!

Filipa paņēma krūku un gribēja iet uz virtuvi, lai

atnestu minerālūdeni, kad Grounina kungs izrāva pu­ķes no vāzes galda vidū un izdzēra zaļgano ūdeni. Bet šķita, ka puķūdens sniedz viņam niecīgu atvieglojumu vai vispār nekādu.

- Dariet kaut ko, viņš mazliet neskaidri lūdza. Mana mēle. Tā jūtas kā karsta ogle no Uguns. Atsau­ciet ārstu! Piezvaniet ātrajai palīdzībai!

- Kāds numurs jāuzgriež? Filipa jautāja, paķerdama klausuli.

- Nejautā man, Džons atbildēja. Kādu mirkli viņš apsvēra, vai nelikt lietā savu džina spēku, lai palīdzētu Grounina kungam, bet tad atmeta šo domu, baidīda­mies, ka Nimroda vienrocis sulainis beigās varētu palikt bez mēles.

Filipa, domājot tikpat līdzīgā garā, baidījās likt pa­zust karstumam Grounina kunga mutē, ja nu viņa ga­dījumā to aizsaldētu.

Un šai brīdī Grouninam beidzot palīgā nāca Krīmijs.

Apturējis Grouninu, lai neizdzer ūdeni no vāzes uz bufetes, viņš teica: Ūdens loti slikts, lūdzu. Tad viņš pasniedza Grouninam cukura trauku. Ēdiet, viņš teica. Ēdiet. Ēdiet. Un, manīdams, ka Grounins acīm­redzot nespēj sev palīdzēt, Krīmijs pilnu deserta karoti ar cukuru iegrūda cietējam mutē. Cukurs palīdz de­goša mute daudz labi, viņš teica.

Grounins apēda karoti cukura un, kad tā šķita snie­dzam viņam atvieglojumu, vēl vienu; un aptuveni pēc desmit minūtēm uguns mutē bija tiktāl apslāpēta, lai viņš atkal spētu parunāt.

- Nudien, tas bija ellīgi piparots karijs. Kas tajā bija iekšā, vai izkususi lava? Jau nodomāju, ka mana pēdējā stundiņa ir klāt. Nezinu, kā jūs to varat ieēst, tiešām neaptverami. Viņš pavēra savu kreklu. Paskatieties uz mani. Es mirkstu sviedros, tā lūk. Viņš paņēma šķīvja paliktni un sāka nikni ar to apvēdināties. Kas tā par recepti? Vai Lucifera? Spāņu inkvizitoru? Viņš skaļi izpūta gaisu. Vai tādu tu iedomājies joku, jaunais cilvēk? Klausies, vai tāds ir tavs priekšstats par joku?

- Nē, ser, Džons atbildēja. Ja jūs atceraties, es mēģināju jūs brīdināt, ka tas varētu būt mazliet pipa­rots.

- To tu darīji gan, Grounins piekrita. Nevaru noliegt. Tikai šādu ēdienu vajadzētu pasniegt kopā ar valdības brīdinājumu par bīstamību veselībai vai kā tamlīdzīgi.

Džons nolēma neminēt, ka tieši Nimrods viņam bija ieteicis piedāvāt sulainim Krīmija īpaši speciālo. Bija skaidrs, ka nabaga cilvēks bija izjutis patiesas sāpes un ciešanas, un bija maz ticams, ka pēc kāda laika viņš spēs saskatīt notikušā smieklīgo pusi.

Kad Grounins bija pilnībā atguvies, viņš aizveda dvī­ņus uz skaņu un gaismas izrādi pie piramīdām (bērni bija pārāk pieklājīgi, lai teiktu viņam, ka ir jau to re­dzējuši, kaut arī no tālienes), vairs nemaz nežēlojās un atgadījumu ar Krīmija īpaši speciālo nepieminēja.

Загрузка...