Lampas bērni 1 grāmata Piedzīvojums ar Ehnatonu

5. nodala KLIEDZIENS

Nākamā diena sākās ar skaļu kliedzienu.

Džons pieslējās, izkāpa no gultas un klusi iegāja Filipas istabā, kur atrada viņu sēžam gultā, berzējam acis un žāvājamies.

- Kas notiek? Filipa jautāja. Man šķiet, ka es dzirdēju kliedzienu.

- Man arī tā likās, Džons piebalsoja. Viņš piegāja pie izlietnes un ielūkojās spogulī, vai pa nakti viņa pū­tītes nav atriebīgi atgriezušās; bet viņa seja vēl aizvien bija gluda un bez pūtītēm. Tas ir atvieglojums, viņš teica. Man šķiet, ka es to būtu varējis nosapņot.

- Ko tad? Vai kliedzienus?

- Nē. Manu pūtīšu pazušanu.

Viņi nokāpa lejā un atrada tēvu un māti sačukstamies priekšnamā.

- Varbūt tā ir tikai sakritība, Gonta kungs sacīja.

- Vai tu zini, kādas ir iespējas šādai sakritībai? Gonta kungs jautāja. Aptuveni desmit miljoni pret vienu. Nē, tas ir tikai sākums.

- Varbūt tu izdari minējumus pārāk dziļi tajā visā.

- Vai tad? Manuprāt, neizdaru vis.

- Turklāt kā viņi būtu varējuši? Viņi pat nezina. Gonta kungs apklusa. Vai arī zina? Bet tad atkal tev varētu būt taisnība. Laikam tas ir diezgan aizdomīgi, ka tas notiek tik drīz… Pamanījis dvīņus, Gonta kungs aprāvās. Ā, labrīt, bērni, viņš nervozi sveicināja.

- Mēs dzirdējām kliedzienu, Filipa teica. Kas no­ticis?

Gonta kungs paskatījās uz savu sievu un viegli pa­smaidīja. Māte jums visu izstāstīs, vai ne, mīļā? Man jāiet uz darbu. Es jau esmu nokavējies. Esiet paklausīgi, bērni, un mēģiniet neiekulties nepatikšanās.

- Kā lai to saprot? Džons noprasīja.

- Nekā, Gonta kungs atbildēja, izlikdamies par vientiesi. Gluži nekā. Tas ir tikai tāds izteiciens. Kā "paliec sveiks". Vai "novēlu jauku dienu". Nevajag ap­vainoties. Es neķircināju tevi.

- Tas noteikti izklausījās, it kā tu ķircinātu, Džons iebilda. Domāju, ir mazliet negodīgi ieteikt mums mē­ģināt neiekulties nepatikšanās. It kā iekulšanās nepa­tikšanās būtu kaut kas mums raksturīgs.

Tiklīdz Džons bija beidzis, viņš nodomāja, ka, tā ru­nājot ar tēvu, varbūt atļāvies par daudz. Un, kad pēdē­jais vārds bija ticis pār viņa lūpām, Džonam likās, ka tēvs noraus savas ietonētās brilles un nopētīs viņu ar caururbjošu skatienu. Tāpēc tas, kas sekoja, bija vēl jo pārsteidzošāks.

Gonta kungs atvainojās.

- Piedod, Džon. Piedod, Filipa. Jā, jums ir taisnība. Tas bija neapdomīgi no manas puses. Es nevarētu iedo­māties uzvedīgākus bērnus par jums. Vēl runādams, viņš iebāza roku bikšu pakaļējā kabatā, izvilka savu mil­zīgo, sviestmaizes lieluma kabatas portfeli un izņēma divas simt dolāru banknotes. Lūdzu, viņš pastiepa naudu Džonam un Filipai. Katram pa vienai. Nopēr­ciet sev ko jauku. Vasaras nometnei.

- Edvard, tas nav vajadzīgs, Gonta kundze protes­tēja. Tu esi paranoisks.

Pēc Džona domām, būt paranoiskam izklausījās kā kaut kas ļoti labs, ja gala iznākumā katrs no viņiem sa­ņēma simt dolārus. Viņš pasniedzās, lai paņemtu naudu no Gonta kunga, pirms māte pagūtu pārdomāt, un bija satriekts, redzot, ka tēvs saraujas, kad viņš pieskārās tā rokai. Un prieks, ko Džons sajuta, saņemot simt do­lāru banknoti, pēkšņi pagaisa, jo viņš saprata, ka tēvs, šķiet, no viņa baidījās. Uztvēris māsas skatienu, Džons saprata, ka arī Filipa to bija pamanījusi; un, kad māte sekoja Gonta kungam lejup pa kāpnēm līdz gaidošā li­muzīna durvīm mājas priekšā, Džons satvēra Filipas elkoni un iešnāca viņai ausī:

- Vai tu redzēji? viņš jautāja. Vai tu redzēji viņu? Kā viņš skatījās uz mums! Nekad mums nebūs labākas iespējas par šo.

- Kādam nolūkam?

- Darīt to, ko Nimrods ieteica. Pateikt viņiem abiem, ka mēs gribam braukt uz Eiropu.

- Es nezinu.

- Vai tu gribi visu vasaru pavadīt kaut kādā skolā jauniem ģēnijiem?

Filipa pamāja ar galvu. Labi. Darīsim to.

Dvīņi sekoja tēvam lejā pie mašīnas.

- Mēs esam pārdomājuši, Džons iesāka. Mēs ne­gribam braukt uz to vasaras nometni. Mēs pārbaudījām to internetā. Šķiet, ka tā vieta Salemā drīzāk ir skola nekā vasaras nometne.

- Vēl jo vairāk, tas Grigzs ir psihiatrs, Filipa tur­pināja, it kā tas visu padarītu vēl ļaunāku.

- Jā. Viņš mūs uzsēdinās uz ritalīna*, iekams pagūsim atjēgties.

- Ak, Džon, tās ir muļķības, Gonta kundze iebilda.

- Doktors Grigzs ir brīnišķīgs cilvēks. Elembikas nams ir lieliska vieta apdāvinātiem bērniem, viņa piebilda, noglāstīdama Filipai galvu. Tur jūs varat iemācīties, kā sevī attīstīt vislabāko.

- Bet es negribu būt apdāvināts bērns, Džons ne­atlaidās. Es gribu būt normāls bērns.

- Ko tad jūs īsti gribat? Gonta kungs jautāja.

Džons paskatījās uz māsu, dziļi ievilka elpu un teica:

- Mēs gribam braukt uz Eiropu.

- Tā tas ir, Filipa piebilda. Mēs gribam aizbraukt un apciemot savu tēvoci Nimrodu Londonā.

- Vieni paši, Džons turpināja. Mēs gribam braukt vieni paši.

Gonta kungs rauca pieri un kratīja galvu. Pilnīgi noteikti…

Džons bija pārliecināts, ka tūlīt pēc "pilnīgi noteikti" uz pēdām sekos "nē", bet pēdējā brīdī Gonta kungs uztvēra sievas skatienu, un dvīņi redzēja, kā viņa pa­purina galvu, it kā dodot viņam padomu neizrunāt at­teikumu.

Gonta kungs savaldījās un nevis atbildēja Džonam noliedzoši, bet pasmaidīja; tad, abiem bērniem par pār­steigumu, viņš palocīja galvu. Katrā ziņā, viņš at­kārtoja. Katrā ziņā. Ja tieši to jūs abi vēlaties. Ja viņi vieni paši grib braukt uz Londonu, tad tas viņiem arī jādara. Vai tu piekrīti, Leila?

- Protams, viņa pacietīgi sacīja, it kā dvīņi būtu iz­teikuši saprātīgāko ierosinājumu pasaulē. Es neredzu iemeslu, kāpēc ne. Jūs abi esat ar pietiekami lielu atbil­dības sajūtu, lai ceļotu vieni paši. Es šodien parunāšu ar Nimrodu un pateikšu, ka jūs vēlētos aizbraukt un paciemoties pie viņa, un noskaidrošu, kad būtu ērti.

- Un tad es likšu savai sekretārei rezervēt jums lid­mašīnas biļetes, Gonta kungs apsolīja. Vai pret Britu Akadēmijas kluba klasi jums nav iebildumu?

Džons juta, ka viņam atkārās žoklis. Viņš un Filipa nekad nebija lidojuši citādi kā vien tūristu klasē. Kluba klasi? viņš jautāja, bijības pārņemts.

- Labi, labi, tā ir pirmā klase, Gonta kungs paskaid­roja. Nekādu problēmu.

Tagad redzēdams sava tēva seju, Džons juta, ka vi­ņam neatteiktu, pat ja viņš vēlētos pievienoties cirka trupai.

- Kluba klase būs lieliska, tēt, Filipa apgalvoja. Un paldies.

- Jā, liels paldies, tēt, Džons pasmaidīja.

Gonta kungs laipni uzsmaidīja, aizvēra limuzīna dur­vis un, elpodams daudz brīvāk, kad nu bija projām no bērniem, lika šoferim braukt.

Dvīņi uzkāpa augšā līdz ieejas durvīm, vēl aizvien mādami aizbraucošajam limuzīnam.

Viņu māte pieklājīgi pasmaidīja. Kā jums tas ienāca prātā? viņa jautāja. Jūs agrāk nemaz tik bieži ne­pieminējāt Nimrodu.

- Tā diez vai ir mūsu vaina, Filipa atbildēja. Tu pati viņu reti piemini. Viņa papurināja galvu. Es to galīgi nesaprotu. Viņš ir tavs brālis.

- Kādreiz mēs bijām ļoti tuvi, tāpat kā jūs abi. Gonta kundze paraustīja plecus. Bet mēs nošķīrāmies, tas arī viss.

Džons un Filipa sekoja mātei lejup uz virtuvi, kur Filipa ar rokām apskāva mātes vidukli. Tas tiešām ir jauki, ka jūs mums atļāvāt vieniem pašiem braukt uz Londonu.

Gonta kundze varonīgi smaidīja, bet dvīņiem bija skaidrs, ka kaut kas viņu skumdina.

- Neskumsti, Filipa mudināja.

- Katra māte jūtas mazliet skumji, kad redz savus bērnus kļūstam pieaugušus, Gonta kundze atzinās.

- Tas notika ātrāk, nekā es biju gaidījusi, tas arī viss. Kā gudrības zobi. Varbūt tāpēc, ka jūs esat dvīņi. Pēc dažiem gadiem jūs gribēsiet mācīties koledžā, un tad jūs aizsiesiet prom no mājām. Viņa nopūtās. Laikam jau tāda ir dzīve.

Virtuvē Vinstons un Elviss parāvās projām no Džona, kad viņš gribēja ķerties pie suņu ausu bužināšanas.

- Kas jums, muļķa suņiem, uznācis? zēns jautāja, vajādams tos apkārt galdam, izstiepis roku, lai parādītu, ka viņam nekas slikts nav prātā.

Gonta kundze dusmīgi vēroja abus rotveilerus.

- Vispirms Edvards, un nu jūs abi, viņa sacīja.

- Tam jādara gals. Vinston! Elvis! Nāciet šurp!

Abi suņi kā nokaunējušies negribīgi nostājās Gonta kundzes priekšā. Viņa pastiepa pret četrkājainu milzu purniem taisnu, brīdinošu rādītājpirkstu.

- Jūs abi uzvedaties ļoti muļķīgi, viņa rājās. Ne vienam, ne otram no jums nav pilnīgi nekāda iemesla baidīties no kāda šajā mājā, vismazāk jau no bērniem. Ja jūs abi vēl slikti uzvedīsieties, atlikušo dienas daļu nedabūsiet ēst un nevarēsiet skatīties televīziju. Sapra­tāt?

Suņi unisonā ierējās.

- Tagad ejiet un atvainojieties Džonam, ka bijāt tik rupji.

Ar nokārtu galvu abi suņi piegāja pie Džona un tad ar nožēlu nolaizīja viņam rokas.

- Ir jau labi, es neļaunojos, viņš teica; un patiesībā viņu vairāk intriģēja kaut kas no mātes teiktā. Kāpēc viņš to līdz šim nebija sapratis? Vinstonam un Elvisam tiešām patika skatīties televīziju. Sī sapratne piešķīra pilnīgi jaunu dimensiju tam, kā tie prata pārslēgt tele­vīzijas kanālus.

- Kur ir Trampa kundze? Filipa apjautājās.

Trampa kundze nevis kā parasti gatavoja bērniem

brokastis, bet nekur nebija redzama.

- Viņa ir dārzā, elpo svaigu gaisu, Gonta kundze paskaidroja.

- Vai tā bija Trampa kundze, kas kliedza? jautāja Džons.

- Es nezinu, tieši cik daudz, bet šķiet, ka viņa ir lai­mējusi Ņujorkas loto.

- Ko? Filipa iekliedzās. Tas ir fantastiski. Cik daudz?

- Kā jau es teicu, neesmu īsti droša. Diemžēl man tas viss šķiet kā mistērija. Bet, kā viņa pati sacīja, esot uzminējusi sešus ciparus un domā, ka ir laimējusi lielo vinnestu.

Ieraudzījis nelielo laikrakstu, ko Trampa kundze mēdza lasīt, atspiedusies pret virtuves leti, Džons to paņēma un atrada jau atšķirtu lappusē ar megamiljonu cipariem un izkalkulētu lielā vinnesta apjomu. Ū, viņš iesaucās. Te rakstīts, ka esot bijis viens uzvarē­tājs ar 33 miljonu dolāru lielu vinnestu. Džons aplaida acis apkārt virtuvei, un tur, blakus Trampa kundzes rokassomiņai atradās loterijas biļete. Viņš pacēla to un pārbaudīja ciparus. Visu cieņu, zēns noelsās. Viņa tiešām uzminējusi sešus ciparus.

- Vai tas nav brīnišķīgi? Filipa priecājās. Tagad Trampa kundze varēs aizbraukt uz Romu un apciemot savas meitas.

- Vai viņa teica, ka vēloties to darīt? Gonta kundze jautāja.

- Jā. Viņa teica, ka kādudien vēloties laimēt loterijā, jo likās, ka tā ir vienīgā iespēja, kā viņa varētu atļauties aizbraukt.

- Es sāku saprast, kas notika, teica Gonta kundze.

- Ko tu ar to gribi teikt? jautāja Filipa.

- Es sāku saprast, kāpēc jūsu tēvs šorīt bija tik sarūg­tināts, ticami paskaidroja Gonta kundze. Redzēdama, ka viņas meita par to sarauc pieri, viņa piebilda: Es gribu teikt, ka viņam būs žēl, kad viņa aizies no darba. Jo viņa kļuvusi par mūsu ģimenes locekli. Vai jūs varat iedomāties kādu ar 33 miljoniem, kas gribētu būt saim­niecības vadītāja? Viņa, iespējams, vēlēsies pati savu saimniecības vadītāju, jo nu viņa ir bagāta sieviete. Man nebija ne jausmas, ka tā ir tik liela nauda.

Viņi iegāja dārzā sameklēt Trampa kundzi, kas vēdi­nājās ar lupīnu sēklu paciņu. Viņas seja bija notraipīta ar asarām, un žoklis runājot drebēja. Ko lai es daru? viņa murmināja. Tā ir tik liela nauda. Ko lai es daru?

- Ko darīt? ar neticību pārjautāja Džons. Ko da­rīt? Manuprāt, jūs lieliski pavadīsiet laiku, to tērējot. Tieši to darītu es.

- Jūsu zināšanai: es neiešu projām no šejienes, Trampa kundze asarainā balsī apgalvoja.

- Ak, Trampa kundze, jūs noteikti negribēsiet turpināt strādāt. Ne tagad, kad jums ir visa tā nauda. Jūs to esat pelnījusi un no šī brīža visu varat uztvert vieglāk.

- Nē, es te sēdēju, domādama par to, Trampa kun­dze nošņaukājās. Man jūsu visu briesmīgi pietrūktu, ja es atteiktos no šī darba. Jūs zināt, ka man nav daudz draugu. Un ko es darītu? Visu laiku ietu iepirkties? Tā cilvēks nevar dzīvot. Nē, ja jums nekas nav pretī, Gonta kundze, es tikai paņemšu divu nedēļu atvaļinājumu. Aiz­braukšu apciemot savas meitas. Droši vien iedošu viņām daļu naudas. Un tad atgriezīšos šeit. Ja jūs neiebilstat.

- Ņemiet, cik vien garu atvaļinājumu gribat, Trampa kundze. Un vēl neko neizlemiet. Tāds ir mans padoms. Pēc pāris dienām jums varētu būt pavisam citāda sajūta. Tā cilvēkiem gadās, kad viņu vēlmes pēkšņi piepildās.

Pēcpusdienā Gonta kundze pierunāja Trampa kundzi paņemt dažas brīvdienas, lai atgūtos no trieciena, pēkšņi kļūstot gandrīz tikpat bagātai kā viņas darba devēji.

- Jautri pavadiet laiku vasaras nometnē, viņa teica Džonam un Filipai, iedama laukā no mājas, lai ar metro brauktu atpakaļ uz savu dzīvokli Akvedukta avēnijā Bronksā. Es zinu, ka jums ies brīnišķīgi.

- Mēs nebrauksim uz vasaras nometni, Trampa kun­dze, Džons teica.

- Mēs brauksim uz Londonu, Filipa uzvaroši pa­ziņoja.

- Tas ir jauki, Trampa kundze sacīja. Atsūtiet man pastkartīti, ja jums rodas iespēja.

- Noteikti atsūtīsim, Filipa apsolīja un mēģināja novaldīt asaras, nezinot, vai viņi vēl jebkad Trampa kundzi redzēs.