Lampas bērni 1 grāmata Piedzīvojums ar Ehnatonu

13. nodala pikniks pie zŪdoŠĀs klints

Nākamajā rītā, tūlīt pēc ausmas, kad tikai puse saules diska kā milzīga, ugunīga tuneļa atvere bija parādīju­sies virs austrumu apvāršņa, baltajā kadilakā, ko vadīja Krīmijs, ieradās Nimrods. Viņš izskatījās ļoti satraukts; šķiet, pārāk satraukts, lai pat apjautātos dvīņiem, kā pagājusi nakts tuksnesī. Nimrods uzreiz parādīja viņiem vēstuli, kas tajā rītā viņam bija atnesta personiski.

- Tā ir no kāda mana veca drauga Huseina Husauta, viņš paskaidroja. Tā tieši varētu būt ziņa, kuru es gaidīju. Huseins Husauts ir viens no veiksmīgākajiem kapu aplaupītājiem Ēģiptē. Viņš raksta, ka man būtu noderīgi, ja mēs atnāktu uz viņa veikalu vecpilsētā. Šķiet, viņš atradis ko ļoti interesantu.

- Jūs domājat, piemēram, mūmiju? Filipa jautāja.

- Ceru, ka daudz ko interesantāku par to, Nimrods atbildēja. Ļoti iespējams, tas ir kas tāds, ko atsegusi nesenā zemestrīce un ko Huseins Husauts jau ir atradis. Tomēr mums vajadzēs būs piesardzīgiem. Iespējams, ka ifrīti vinu novēro.

Nimrods ielūkojās pulkstenī.

- Jo drīzāk mēs uzsāksim jūsu apmācību, jo labāk, ja gadījumā jums būs jāaizstāvas pret džinu uzbrukumu.

- Pret uzbrukumu? Filipa pārjautāja.

- Pilnīgi iespējams, ka tas tiek gatavots, Nimrods teica, un tur iesaistīti ifrīti. Viņš aizsmēķēja cigāru. Jūsu izdzīvošana var būt atkarīga no tā, ka jūs vismaz apzinātu džina spēka lietošanas pamatus. Piedodiet, bet tā nu tas ir. Kāds jau mēģināja nogalināt Džonu.

- Tātad nekāda spiediena, ja? Filipa jautāja ar ne­slēptu sarkasmu, ko Nimrods nepalaida garām nepa­manītu.

Viņš iesmējās savus griezīgos smieklus un teica: Ļo -ti labi, ļoti labi. Un tad: Nu tad tā, Džon, tā kā tu esi desmit minūtes vecāks par savu māsu, tad tu sāc pirmais. Uzklausīsim tavu priekšlikumu.

- Mans fokusa vārds būs ABECEDARIANS, Džons paziņoja. Tas nozīmē kaut ko alfabēta sakarā. Diez vai man jebkad vajadzētu lietot šādu vārdu, ja es vienkārši varu pateikt alfabēts vai alfabētisks.

Nimrods iesmējās. Tu justos pārsteigts, cik daudz pieaugušo tev nepiekristu, viņš teica. Cik bieži viņi lieto garus, neskaidrus vārdus, kaut arī īsāks vārds no­derētu tikpat labi. Bet turpini.

- Tas izklausās īpašs, Džons piebilda. It kā to kāds varētu lietot, lai liktu kam parādīties vai pazust. Un skaņas ziņā arī mazliet atgādina ABRAKADABRA.

- Jā, atgādina gan, Nimrods atzina. Manuprāt, tas ir lielisks vārds. Īstenībā man stipri vien skauž. Tas izklausās pēc īsta spēka vārda. Nimrods paskatījās uz savu māsasmeitu. Filipa? Kādu vārdu esi izvēlējusies tu?

- Es gribēju vārdu, kas būtu unikāls. Jaunu vārdu, kāds nekad agrāk nav eksistējis.

- Godkārīgi. Man tas patīk. Uzklausīsim to.

Filipa dziļi ievilka elpu un izrunāja:

- FABULONGOŠŪGAUŽIBBRĪNUMPIPIKALS.

- Tas katrā ziņā izklausās labi, Nimrods atzina. To nu tev varu teikt. Bet ērtākai lietošanai es diez vai nedotu priekšroku vārdam BILTONGS, nevis ē… FABULOKĀTUR…

- Tas vien, ka jūs to nupat esat dzirdējis un nevarat atcerēties, noteikti runā šim vārdam par labu, Filipa strīdējās.

- Jā, tā nu tas ir, Nimrods piekāpās. Laba doma, Fil. Viņš norādīja uz dažiem lieliem klints gabaliem aptuveni trīsdesmit jardu no tās vietas, kur viņi stā­vēja. Lieliski, paskatīsimies, vai jūs abi varat sākt ar to, ka liekat pazust vienam no tiem klints gabaliem. Pirmkārt, mēģiniet sakopot spēku tajā vārdā, kuru esat izvēlējušies. Tas nozīmē aizvērt acis un ļoti stipri kon­centrēties.

Filipa un Džons aizvēra acis un sāka koncentrēties katrs uz savu vārdu, lai tā jēga visu džina enerģiju uz­krātu zaļoksnajā ķermenī.

- Mēģiniet radīt savā prātā pārliecību, ka vārds jā­lieto ļoti piesardzīgi, it kā tā būtu sarkanā poga, ar kuru var palaist kodolraķeti vai izšaut no milzu lielgabala.

Džon? Tā sāc pirmais. Vēlos, lai tu tagad atver acis un iztēlojies, ka trūkst kāda noteikta klints gabala. Iedomā­jies klints pazušanu kā situāciju noteiktā telpā. Fiksē to savā prātā, it kā realitāte nevarētu būt atšķirīga no tā, ko tu skati gara acīm. Un tad, paturot šo domu prātā, izrunā savu fokusa vārdu, cik skaidri vien vari.

Džons sakopoja domas un, atceroties, kā Nimrods rei­zēm lietoja savu spēku, salika kājas kopā, pacēla rokas aptuveni krūšu augstumā kā futbolists, kas uztver soda sitienu, un tad iekliedzās: ABECEDARIAN!

Kādas desmit vai piecpadsmit sekundes nekas neno­tika, un Džons jau gribēja atvainoties Nimrodam, sakot "Es jau jums teicu", kad neticamā kārtā sešas pēdas augstā klints, ko viņš bija izvēlējies, acīm redzami no­drebēja un no tās atšķēlās lauska valrieksta lielumā.

- O-ho! Džons iesaucās. Vai jūs to redzējāt? Vai redzējāt? Viņš gandrīz histēriski iesmējās. Es to iz­darīju. Nu, katrā ziņā kaut ko es izdarīju.

- Nav slikti pirmajai reizei, Nimrods uzslavēja. Klints nepazuda, bet, manuprāt, jāpiekrīt, ka tu no­teikti atstāji iespaidu uz to. Filipa? Pamēģini lielāko blakus tai, uz kuru Džons sakopoja savu spēku. Iztēlo­jies, ka tavs priekšstats par klints izgaišanu ir saistīts ar realitāti, viņš ieteica. Atceries, ka klints pazušana ir iespēja, kas tai piemita jau no laika gala. Viņš uz brīdi apklusa. Kad būsi gatava, kad būsi pieņēmusi, ka loģikai ir sakars ar ikvienu iespēju un tās visas ir fakti, tad nospied sarkano pogu savu fokusa vārdu.

Kamēr Filipa koncentrējās uz lielo akmeni un gata­vojās izrunāt spēka vārdu, kuru bija izvēlējusies, viņa pacēla vienu roku kā baletdejotāja un tad pavicināja otru kā policists, kas regulē satiksmi.

- FABULONGOŠŪGAUŽIBBRĪNUMPIPIKALS!

Vēl pēdējie burti nebija izskanējuši, kad akmens, kuru

viņa bija izvēlējusies, sagrīļojās un diezgan stipri turpi­nāja ļodzīties, kā šķita Filipai, gandrīz veselu minūti, līdz atkal sastinga. Viņa sasita plaukstas un sajūsmā iespiedzās.

- Jā, Nimrods pacietīgi teica. Tu noteikti skāri tā molekulāro struktūru. Tas nu bija acīm redzams. Man tikai šķiet, ka jums abiem savā prātā skaidrāk jāapzi­nās doma par nebūtību. Jūs abi jaucat pārveidošanu ar izzušanu. Izplatīta filozofiska kļūda. Kaut ko pārveidot ir pilnīgi kas cits nekā likt pazust pavisam.

Tagad pamēģiniet vēlreiz. Atcerieties, itin viss, kas iespējams loģikā, ir arī atļauts. Prāts pieņem tās situā­cijas iespēju, par kuru tiek domāts. Tātad tas, ko var iedomāties, ir arī iespējams.

Dvīņi bija pārsteigti, cik stipri vajadzēja koncentrē­ties, lai sakopotu savus džina spēkus, un drīz vien tas šķita kā smags darbs, no kura aizraujas elpa, it kā viņi vienlaikus būtu cēluši smagus priekšmetus, ātri skrējuši pāri laukam un mēģinājuši risināt sarežģītu algebras vienādojumu. Pēc divām stundām vienīgais viņu vei­kums bija tas, ka pāris lielu akmeņu bija kļuvuši ma­zāki, un šai brīdī Nimrods viņiem lāva dažas minūtes " > >

atpūsties.

- Tas ir grūts darbs, Džons atzina.

- Sākumā, jā, Nimrods piekrita. Bet tas ir tāpat kā izkopt savu fizisko sagatavotību. Jums jāiemācās at­tīstīt to smadzeņu daļu, kur ir koncentrēti jūsu spēki. To daļu, kuru mēs, džini, saucam par Nešamahu. Tas ir jūsu džina spēku avots. Smalkā uguns, kas deg jums iekšā. Tikpat kā eļļas lampas liesmiņa.

Nimrods saberzēja rokas. Labi, mēģināsim kaut kam likt kļūt redzamam. Tuvojas pusdienu laiks. Kā būtu ar pikniku? Skat, es jums parādīšu, kas man tieši bija padomā. To sakot, Nimrods savēcināja rokas un tuks­neša smiltīs uzbūra rūtainu vilnas pledu ar piknika grozu, kur bija atliku likām sviestmaižu, vistu stilbiņi, augļi un termosi ar karstu zupu.

- Te būs, viņš teica. Jums vienmēr jāatceras, ka nevarat radīt neko, kas būtu pretējs loģikas likumiem. Patiesībā neviens no mums nespētu pateikt, kāda izska­tītos neloģiska pasaule. Un, tā kā šis ir tas gadījums, tad fakts vien, ka varat iedomāties radīt kaut ko no tās enerģijas, kas jums piemīt, ir pietiekams, lai šo iespēju pieļautu. Tiklīdz būsiet pārliecinājušies par iespēju ra­dīt pikniku ar paša spēku, kļūs vieglāk šo ieceri īstenot. Vai sapratāt?

Pagāja diezgan ilgs laiks, kamēr dvīņi pamazām sāka aptvert, ka visi priekšmeti padara iespējamu jebkuru situāciju, un sāka apjēgt savu džina spēku. Beidzot, pēc aptuveni deviņdesmit minūšu saspringtas domāšanas un intensīvas spēku sakopošanas, smiltīs bija redzamas trīs ļoti atšķirīgas, bet katrā ziņā ēdamas maltītes.

Nimrods vispirms piegāja pie Filipas uzburtā ēdiena un izvēlējās gurķu sviestmaizi. Pudiņa esamību var pierādīt, tikai to apēdot, kā mēdz teikt, viņš sacīja un piesardzīgi nogaršoja sviestmaizi. Tūlīt pat viņš to izspļāva.

- Garšo diezgan pretīgi, viņš noteica un tad pievēr­sās maizītei ar karstu cīsiņu no Džona maltītes. Un šī negaršo vispār ne pēc kā. Nimrods ļāva maizes un cīsiņa kumosam no mutes izkrist smiltīs kā māla pi­kucim. Fū! Kā gumija. Viņš izņēma savu sarkano mutautu un noslaucīja mēli. Jūs abi pieļāvāt vienu un to pašu elementāro kļūdu. Jūs bijāt tik ļoti norūpējušies par to, kā ēdiens izskatīsies, ka aizmirsāt iedomāties, kā tas varētu garšot. Tagad pamēģiniet vēlreiz, tikai pacentieties iztēloties, ka jums tas būs arī jāēd. Visbrī­nišķīgākais azaids, kāds jebkad bijis. Atcerieties nav nekā sliktāka par ēdienu, kas labi izskatās, bet kuru patiesībā nevar nobaudīt.

Vēl pēc vienas stundas un dažiem nesekmīgiem mēģi­nājumiem visi trīs beidzot apsēdās, lai nobaudītu mal­tīti, ko dvīņi bija uzbūruši ar savu džina spēku. Dvīņi ēda, bet Nimrods tikmēr runāja.

- Nu jau ir daudz labāk, viņš uzslavēja, nogaršo­dams gan no viena, gan otra sarūpētā ēdiena. Džon, šis popkorns garšo, ē… tiešām pēc popkorna. Nevaru iedomāties, kāpēc lai kāds ņemtu līdzi uz pikniku pop­kornu, bet par gaumi nestrīdas. Man allaž tā garša vai­rāk ir atgādinājusi polistirola iesaiņojumu. Un, Filipa, nespēju atcerēties, ka jebkad būtu nogaršojis sālsstandziņu, kas no tiesas garšotu pēc sālsstandziņas. Viņš papurināja galvu. Nudien, man jāsaka kāds vārds jūsu mātei. Nespēju ticēt, ka jūs esat sarīkojuši tādu pik­niku!

- Es nespēju ticēt, ka baudu ēdienu, ko pagatavoju ne no kā, Džons atzinās, un atplēsa jau trešo paciņu ar kartupeļu čipsiem.

- Tieši tā bija kļūda jūsu pirmajos mēģinājumos, Nimrods sacīja, nokodis gabaliņu no Filipas biezpienmaizes. Īstenībā jūs neko negatavojat no nekā. Katrā ziņā ne šo biezpienmaizi. Tu visu gatavo no enerģijas avota, kas atrodas tev iekšā. Smalkā uguns. Vai atce­ries? Un, protams, no elementiem, kas ir ap tevi.

- Kā tas notiek? Džons jautāja, ar dakšiņu uzlik­dams sev uz šķīvja auksta šķiņķa šķēli un marinētus dārzeņus. Ar džina spēku? Manuprāt, jābūt kādam zinātniskam izskaidrojumam.

- Ak jā, daži džini, kas bija zinātnieki, ir mēģinājuši izprast, kā darbojas džina spēks. Mums šķiet, ka tam ir kāds sakars ar spēju ietekmēt protonus priekšmetu molekulās. Lai kaut kam liktu parādīties vai pazust, mums vajag pievienot vai atņemt protonus un tādējādi pārvērst vienu elementu citā. Kad liekam kaut kam pa­zust kā, piemēram, tai klintij, mēs atņemam neitronus no dažādajiem atomiem, kas veido klinti. Nu jūs redzat, ka tur nav nekā maģiska. Tā ir zinātne. Fizika. Nav iespējams kaut ko izveidot no nekā, it īpaši jau labu pik­nika mielastu. Ja tu tagad sacītu, ka radīji to no tukša gaisa, tu būtu tuvāk mērķim, Džon.

Nimrods nožāvājās. Lai vai kā, manuprāt, ar to praktiskām nodarbībām šai dienai pietiek. Labāk pārāk daudz nedomāt par zinātni, ja tas var ietekmēt jūsu spēju lietot savu spēku. Sai ziņā tas mazliet atgādina braukšanu ar divriteni; vieglāk to izdarīt nekā paskaid­rot. Nākamreiz mēs pamēģināsim, kā jūs varat likt pa­rādīties vai pazust kamielim. Kaut kam dzīvam. Tas ir daudz grūtāk par pikniku. Kaut kā dzīva radīšana var būt par iemeslu nelielam juceklim. Tāpēc mēs to darām tuksnesī, kur nevienam nebūs iebildumu, ja jūs radīsiet būtni ar iekšām uz āru.

Brīdi vēlāk Nimrods izdvesa briesmīgu vaidu. Ak, nevar būt, viņš teica, ieskatījies pulkstenī.

- Kas ir? dvīņi noraizējušies jautāja.

- Nupat atcerējos, kāpēc es iedomājos par pikniku, viņš paskaidroja. Tāpēc ka Ķēra de Lapēna kundze pusdienlaikā ielūdza mūs uz pikniku savā mājā. Tas ir tieši pēc trīsdesmit minūtēm.

- Es esmu pārēdies, Džons sacīja. Un neko vairs nevarētu ieēst.

- Es tāpat, Filipa piekrita. Ja vēl ko ieēdīšu, es plīsīšu.

- Jūs nesaprotat, Nimrods teica. Mēs nevaram neiet. Pirmkārt, vina ir mana kaiminiene. Otrkārt, dāma ir no Francijas. Franču attieksme pret ēdienu ir nopietnāka nekā visām citām tautām uz šīs planētas. Viņa būs pielikusi milzu pūles, lai sarūpētu šo pikniku. Pieminiet manus vārdus. Ja mēs tur neaiziesim, starp mūsu valstīm varētu rasties nevēlams diplomātiskais incidents.

- Bet mēs nevaram aiziet un neko neēst, Džons iebilda. Tas būtu tikpat nepieklājīgi kā neierasties vispār.

- Vai jūs nevarētu likt viņai pazust? Filipa ierosināja. Tikai uz brīdi. Vismaz kamēr beidzas lenča laiks?

- To es nevaru darīt, Nimrods atteica. Viņa ir Francijas vēstnieka sieva. Cilvēki domātu, ka viņa ir nolaupīta vai vēl ko ļaunāku. Nē, nē, nē. Tas nekādā ziņā nederēs. Nimrods piecēlās un domīgi pakratīja pirkstu. Bet jūs varētu rīkoties atbilstoši situācijai. Mēs varētu likt mielastam pazust tā, lai viņa domātu, it kā mēs to būtu notiesājuši.

- Paņemt sviestmaizi, Džons piebalsoja, pacelt to pie mutes, uzsmaidīt Kērai de Lapēna kundzei, un tad, kad viņa neskatās, likt tai pazust. Jā, tas varētu izdoties.

- Tam ir jāizdodas, Nimrods apliecināja.

Atgriezušies Dārzu rajonā, Nimrods un dvīņi ātri pār­ģērbās glītākās drānās un tad devās uz kaimiņu rezi­denci, kas bija pat lielāka par Nimroda māju. To ieskāva augsta siena, tāpēc šī mītne vairāk atgādināja cietoksni. Pie sarga mājas Nimrods uzrādīja viņu pases nīgram franču ierēdnim, kas aplūkoja viņu britu un amerikāņu dokumentus ar neslēptu riebumu.

Kad nelaipnais tips beidzot negribīgi bija ielaidis Nim­rodu un dvīņus vēstniecības teritorijā, cits, ne mazāk īgns ierēdnis aizveda viņus pāri skaistam, zaļam, labi koptam mauriņam, garām modernai skulptūrai un ka­roga mastam, kurā franču Tricolore agrās pēcpusdienas karstumā karājās kā ļengana lupata, uz mazu vasaras namiņu un zālienā izklātu burvīgu piknika mielastu, kas atgādināja ainavu no gleznas. Nimrods un Ķēra de Lapēna kundze nošmaukstināja gaisu viens otram pie vaiga un kādu brīdi sarunājās franciski, kas, šķiet, bija vēl viena valoda, kurā Nimrods sazinājās pilnīgi brīvi.

Kamēr abi runājās, Filipa izmantoja iespēju vērīgāk nopētīt Ķēru de Lapēna kundzi, jo bija tādā vecumā, kad meitenes jau interesē vecāku sieviešu izskats, un no­lēma, ka francūziete nenoliedzami ir skaista, bet viņas apģērbs ir mazliet ekscentrisks it īpaši melni zeltainā matu lente, ko viņa bija aplikusi atkal. Kēras de Lapēna kundzes apģērbs Filipai atgādināja 60. gadu stilu, kad modē bija puķes un gari mati, un sejas krāsošana dīvai­nos toņos. Ja, protams, varēja ticēt televīzijai.

Tikmēr Nimrods uzmeta acis ēdienu klāstam uz Luī Vitona dizaina pleda, izlikdamies ārkārtīgi pacilāts. Paklau, paskatieties uz to, bērni, viņš teica, berzē­dams rokas. Vai esat redzējuši vēl pievilcīgāku pik­nika mielastu? Brīnišķīgi. Zosu aknas, omārs, kaviārs, trifeles, tārtiņa olas. Un kādi sieri! Brī, rokfors. Es tos varu saost pa gabalu. Dārgā Ķēra de Lapēna kundze, jūs noteikti zināt, kas garšo jauniem cilvēkiem, vai nav tiesa?

Ķēra de Lapēna kundze sirsnīgi pasmaidīja un izlaida savus smalkos pirkstus caur Džona biezajiem, brūnajiem matiem. Nekas nevar aizstāt labu ēdienu, vai ne? Vina aicināja visus apsēsties uz pleda.

- Tiesa gan, Nimrods piekrita. Sie divi drīz vien liks visam pazust, it kā to būtu aizpūtis vējš! Viņš pasita knipi. Vai ne, bērni?

- Mēs, protams, darīsim, ko varēsim, Džons apsē­dies atsaucās, tēlodams vilka apetīti.

Filipa piesēda blakus savam brālim un paņēma prāvu zosu aknu pastētes šķēli, kas uz sausiņa izskatījās kā sārta marmora gabals. Viņai nebija ne jausmas, kas tā tāda ir, un viņu pārņemtu šausmas, ja kāds to būtu pateicis; bet viņa uzreiz pazina omāru un kaviāru un nodomāja, ka viņai ļoti paveicies, jo nekas no tā nebūs jāēd pa īstam. Viņai riebās gandrīz viss, kas šeit tika piedāvāts. Bet, uzsmaidot Kērai de Lapēna kundzei, viņa sacīja: "Cik gardi!" un, tiklīdz francūziete no­vērsa acis, piebilda: "FABULONGOŠŪGAUŽIBBRĪNUMPIPIKALS!"

Zosu aknu pastēte un sausiņš, ko viņa turēja pirkstos, acumirklī pazuda.

- Ko tu teici, chērie? Ķēra de Lapēna kundze pa­jautāja.

- Neko, Filipa atbildēja, pasniegdamās pēc auksta omāra gabaliņa.

- QWERTYUIOī^ Ninmrods nomurmināja, un tār­tiņa ola no viņa rokas izgaisa.

Džons bija piekrāvis šķīvi ar visdažādākajiem ēdie­niem, un, tiklīdz viņam likās, ka ir gatavs, zēns norādīja uz puķu dobēm. Cik burvīgas puķes, Ķēra de Lapēna kundze, viņš pieklājīgi teica. Vai tā ir kāda vietējā pasuga?

- Tās ir Zilās Nīlas lilijas, viņa atbildēja, skatīdamās uz puķēm, un piebilda, ka viņas dārznieks Fatihs esot labākais visā Kairā.

- ABECEDARIAN, Džons nomurmināja, aizsūtīdams nebūtībā visu šķīvja saturu.

- Neēd tik ātri, Džon, Nimrods nervozi aizrādīja. Esi tik labs, puis. Vēl iedzīvosies gremošanas traucē­jumos.

- Piedodiet, tēvoci, Džons teica. Bet jūtos aplam izsalcis.

- Es tāpat, Filipa piebalsoja, melodramatiski no­laizot lūpas. Vai jūs pati to visu pagatavojāt, Ķēra de Lapēna kundze?

- Nē, mana mīļā, viņa iesmējās. Lielāko daļu pro­duktu ieved no Francijas. Un tad tos sagatavo abi mūsu šefpavāri.

- Jums ir divi šefpavāri, Ķēra de Lapēna kundze? Džons pasmaidīja.

- Jā, mums ir mesjē Empolī no Parīzes un mesjē Malelēvs no Vēzelē.

Vienā mirklī Nimrods iztukšoja omāra spīli, ko turēja rokā. Ak, la belle France, viņš teica. Kā man tās pietrūkst! Cik gudri, ka atvedāt visas šīs delikateses uz Ēģipti. Tas droši vien ir šausmīgi dārgi.

- O, non, viņa paraustīja plecus. Francijas nodokļu maksātājs. Viņš sedz izdevumus.

Uzkodu laiks turpinājās gandrīz četrdesmit piecas minūtes, līdz gandrīz visi ēdieni bija pazuduši vai tos bija notiesājusi Ķēra de Lapēna kundze. Nimrods pa­purināja galvu vienīgi tad, kad Ķēra de Lapēna kundze jautāja, vai viņš nevēloties vēl brī.

- Nē, pateicos, viņš teica, zīmīgi paskatīdamies uz dvīņiem. Es vairs neko nevarētu ieēst. Tas bija lieliski. Vai ne, bērni?

- Jā, Džons piekrita, nomezdams salveti tāpat, kā to bija darījis Nimrods. Ēdiens bija burvīgs.

Nimrods saviebās, bet piespieda sevi izlikties, ka to palaidis gar ausīm.

- Tik veselīga ēstgriba, mājasmāte piebilda, kad viņiem pienāca laiks doties projām. Vai tēvocis mājās jūs nebaro?

- Kad vien gribam, Filipa atbildēja. Mums tikai jāpasit knipis un jāizrunā burvju vārds, un ēdiens ir klāt.

- Tad jums jāatnāk atkal, turklāt drīz, Ķēra de La­pēna kundze uzstāja. Ir tāds prieks satikt jaunus ame­rikāņus, kuri, šķiet, tik ārkārtīgi izbauda īstu ēdienu.

- Paldies Dievam, tas ir garām, Filipa sacīja, kad viņi pa ielu gāja atpakaļ uz Nimroda māju. Kā jums liekas, vai viņa nepamanīja neko savādu?

- Manuprāt, jūs būtu varējuši uzvesties mazliet smal­kāk, Nimrods bārās. Kādu brīdi izskatījās tā, Džon, it kā tu būtu notiesājis pilnu šķīvi ar ēdienu vienā rā­vienā. Viņa droši vien nodomāja, ka ir redzējusi zirgus ar vājāku apetīti nekā jums.

- Es vienīgi centos pienācīgi novērtēt ēdienu, kā jūs teicāt, Džons paskaidroja.

- Nabaga sieviete, Filipa nopūtās. Uzņemties vi­sas tās rūpes, un mēs neko neēdām. Tā, manuprāt, ir laba ēdiena veltīga izšķiešana.

- Tiešām, nabaga sieviete, Nimrods domīgi piekrita un nožāvājās.

- Vai ievērojāt viņas acis? Filipa jautāja. Tās bija tik savādas. Kad viņa uz tevi skatījās, likās, it kā tu nemaz tur nebūtu.

Džons paraustīja plecus. Viņa ir francūziete. Visi franči skatās uz amerikāņiem, it kā viņu nemaz ne­būtu.

- Ne tikai uz amerikāņiem, Nimrods piebilda. Tāpat viņi domā gandrīz par visiem, kas nav franči, tik tiešām. Jā, to viņi sauc par "civilizāciju". Viņš atkal nožāvājās. Aizdedziniet manu lampu, skat, kā es žāvājos. Pēc visas tās ēšanas man gribas nosnaus­ties. Diemžēl nav laika. Mums jāsteidzas uz vecpilsētu apciemot Huseinu Husautu.