Lampas bērni 1 grāmata Piedzīvojums ar Ehnatonu

6. nodaļa izgaisuŠie BĀRSTŪLI

Pēc pāris dienām Gonta kundze aizveda Džonu un Filipu uz Ņujorkas Džona F. Kenedija lidostu, lai pa­spētu uz lidojumu pulksten deviņos vakarā uz Londonu, palīdzēja dvīņiem nodot bagāžu un tad pavadīja viņus līdz British Airways izlidošanas salonam.

- Ja jūtat, ka tuvojas klaustrofobijas lēkme, Gonta kundze teica, tad te ir kas tāds, lai jūs abi justos la­bāk, mīļā. Viņa Filipai iedeva mazu, violetu pudelīti ar zeltainu uzskrūvējamo vāciņu. Ieņemiet pa vienai ik pēc četrām stundām.

- Paldies, māt, Filipa sacīja un atviegloti nopūtās. Viņa jau bija rēķinājusies ar Gonta kundzes īpašajām ceļojuma tabletēm; iepriekšējos braucienos zāles pret klaustrofobiju dvīņi vienmēr bija dabūjuši jau izšķīdi­nātas dzērienā vai sasmalcinātas karotītē ar ievārījumu; šī bija pirmā reize, kad bērni ceļoja bez vecākiem, un tāpēc viņiem pirmo reizi uzticēja tabletes.

- Jums vajadzētu ierasties Londonā ap pusastoņiem no rīta, Gonta kundze teica, pasniegdama biļetes Džo­nam. Nimrods būs tur, lai sagaidītu jūs lidostā.

Gonta kundze pieliecās, lai apskautu abus bērnus. Uz redzēšanos, mīļie, viņa teica asarainā balsī. -

Es dziļi izjutīšu jūsu prombūtni. Londona un Nimrods sākumā varētu likties mazliet savādi. Bet, lai notiktu, kas notikdams, mēģiniet atcerēties, ka tēvs un es jūs ļoti mīlam. Un viss, ko esam darījuši, ir bijis jūsu labā. Viņa norija kamolu kaklā, izņēma mutautiņu no krokodilādas Hermes Kelly somiņas un nosusināja mitros acu kaktiņus. Uz redzēšanos.

Un tad viņa aizgāja.

Pēc laika, kas šķita kā mūžība, atnāca stjuarte, lai aizvestu dvīņus uz lidmašīnu. Tas nozīmēja, ka jāiedzer mātes dotās tabletes pret klaustrofobiju. Džons ziņkāri nopētīja sudrabaino tableti plaukstā. Nezinu, vai man to norīt vai spodrināt.

- Tās ir tīri glītas, vai ne? Filipa sacīja un savējo norija. Vai tu savu neiedzersi?

- Pagaidīšu, līdz būsim lidmašīnā. Ja nu tu nokriti beigta.

Ap to laiku, kad viņi bija sasnieguši lidmašīnas stāv­vietu, Džons aiz bailēm svīda, jo doma, ka septiņas vai astoņas stundas būs jāpavada lielā metāla caurulē, sāka tirdīt viņa prātu.

- Te iekšā ir tik šauri, viņš žēlojās, kad bērni bija atraduši savas vietas. It kā mēs būtu putekļsūcējā. Vai tev nekas nav pretī, ja sēdēšu pie loga, Fil? Es jūtos it kā saistīts pie gultas. Ū, cik smacīgi! Kā tajā verķī var dabūt iekšā vairāk gaisa?

- Iedzer tableti, Filipa vēsi noteica.

Ne vārda neiebildis, Džons norija sudraboto tableti. Iedarbība bija gandrīz brīnumaina. Uzreiz silts staro­jums sāka plesties no rīkles un krūtīm uz vēderu un tad uz galvu un locekļiem. Bija tāda sajūta, it kā kāds būtu nospiedis slēdzi, lai viņš justos atbrīvotāks un bez ba­žām uztvertu apkārtni. Džons iedomājās, ka viņu kāds varētu iesprostot aizkorķētā pudelē, un arī tad viņam nekas nebūtu pretī.

Divdesmit minūtes vēlāk abi bija pacēlušies gaisā.

Tika pasniegti dzērieni, un reizē ar tiem nāca lido­juma izklaide. Dvīņi ar nepacietību bija gaidījuši, kad varēs redzēt filmas, kuras viņiem nebūtu ļauts skatīties,

' 5 J ?

ja vecāki būtu braukuši līdzi. Džons palika nomodā visu nakti, bez pārtraukuma skatīdamies pēc kārtas divas ar pusi viņa vecumam nepiemērotas filmas. Bet Filipa pēc pirmās filmas aizmiga.

Viņi pamodās no tā, ka brāzmains vējš spēcīgi kra­tīja lidmašīnu, sajūta bija tāda, it kā viņi brauktu autobusā pa bedrainu ceļu. Lidmašīna uzbudinoši čīk­stēja kā lēts atrakciju vilcieniņš, un ārpusē spārni šū­pojās augšup un lejup kā tramplīns virs peldbaseina. Atkal juzdamās mazliet nervoza, ieslēgta lidmašīnas hermētiskajā apvalkā, Filipa ieņēma vēl vienu tableti pret klaustrofobiju. Tā stipri vien garšoja pēc grilētas gaļas. Tad meitene turpināja noklausīties pārīti ejas otrā pusē. Abi bija sadevušies rokās un manāmi drebēja, tāpēc bija skaidrs, ka viņi neizjūta nekādu prieku no nemierīgā lidojuma uz Londonu.

Mīļais Dievs, iesaucās pāra sievišķā puse, liela auguma sieviete ar beisbola cepuri galvā un spilgti krā­sainu pončo mugurā. Tas ir briesmīgi. Ak kungs! Vai

V

lidmašīnai vajadzētu tā raustīties? Šķiet, ka tā salūzīs. Otis? Ja mēs pārdzīvosim šo nakti, apsoli man, ka mēs nekad vairs nelidosim. Vienīgi, lai atgrieztos mājās Sa­vienotajās Valstīs.

Otiss, sievietes laulātais draugs, bija vēl raženāka auguma, ar sešiem vai septiņiem dubultzodiem virs krūtīm, un apmēros līdzinājās kādai no Rašmoras kalnā kaltajām galvām. Viņš paskatījās uz Filipu un vāri pa­smaidīja, it kā pat dziļās bailēs cerētu vēl kādu mieri­nāt. Ar to pilnīgi pietika, lai Filipa justu, ka Otiss viņai patika, un meitenei bija aplam viņa žēl. Lielais vīrs klusi nožagojās, krampjaini norija siekalas, it kā mēģi­not izvairīties no vemšanas, pielika savu resno roķeli pie mutes un teica: Viss kārtībā, mazo lēdij?

Filipa pamāja ar galvu: Viss kārtībā, viņa atbil­dēja.

- Apbrīnoju jūsu drosmi, jaunkundz. Tik tiešām. Es vēlētos būt atkal Pokipsijā un nekautrējos jums to atzīt. No tiesas gribētu būt mājās. Pokipsijā, kā visiem zināms, ir maza pilsētiņa (30 000 iedzīvotāju) netālu no Ņujorkas un ir slavena ar to, ka tur ražo elektriskās spuldzes.

Meitene Otisam atbildēja ar smaidu, kas, pēc viņas domām, bija līdzjūtīgs. Skaidrs, ka nabaga vīrieti bija pārņēmušas šausmas.

- Mēs lidojam uz Londonu, Otiss paziņoja.

Filipa nepadevās kārdinājumam viņam atgādināt, ka

visi šai lidmašīnā dodas uz Londonu. Cik maza ir šī pasaule, viņa atsaucās. Mēs arī.

- Bet tieši šobrīd? Mēs abi vēlētos būt atpakaļ Po­kipsijā.

- Diezgan vētraini, Filipa atzina.

- Bija jauki parunāt ar jums, mazo lēdij. Man pašam ir meita. Nu jau izaugusi. Bet nebaidieties iebļauties, ja jums ko vajadzēs. Lūkošu, kā varu palīdzēt.

- Liels paldies. Filipa nodomāja, ka Otiss varbūt ir jaukākais vīrietis, kādu viņa jebkad satikusi.

Drīz vien pēc tam viņa iesnaudās.

Filipai nebija ne jausmas, cik ilgi viņa bija gulējusi, bet, kad stjuarte meiteni pamodināja, turklāt visai rupji, kā viņai likās, Džons skatījās pilnīgi citu filmu, par ru­nājošiem pērtiķiem. Stjuarte izskatījās satraukta.

- Vai neesat redzējuši pāri ejas otrā pusē? Viņa no­rādīja uz divām vietām, kur abi laulātie no Pokipsijas bija sēdējuši.

- Jūs domājat, Otiss un viņa sieva?

- Tieši tā. Otiss Bārstūls un viņa sieva Melodija.

- Jā, es viņus redzēju. Un runāju ar Otisu. Viņš ir jauks. Mazliet nobijies no gaisa bedrēm, bet jauks.

- Vai jūs nezināt, kur viņi ir pašlaik? Vai viņi varētu kaut kur slēpties?

- Slēpties? Ja Filipa izklausījās pārsteigta, tad ti­kai tāpēc, ka, pēc viņas domām, lidmašīnā Boeing 747 bija diezgan ierobežots skaits vietu, kur varētu paslēp­ties pat bērns, nemaz nerunājot par diviem tik bran­giem cilvēkiem kā Otiss un Melodija Bārstūli. Meitene, iespējams, būtu varējusi ielīst slēdzamajā bagāžas noda­lījumā virs galvas, bet ne Otiss un noteikti ne Melodija; un, izņemot tualetes un mēteļu skapjus, Filipai nebija ne jausmas par kādu vietu, kur nabaga stjuarte varētu meklēt pazudušo pāri. Turklāt Otiss nemaz nebija iz­skatījies pēc tāda, kurš spētu darīt ko tik nerātnu, kā slēpties transatlantiskā lidojuma laikā, jo viņam taču bija biļete. Kāpēc viņiem vajadzētu slēpties?

Stjuartei aiz muguras parādījās pilots.

- Es cerēju, ka jūs to varētu pateikt, stjuarte sa­cīja. Jo jūs, šķiet, bijāt pēdējā persona, kas ar viņiem sarunājās. Saprotiet, Filipa, viņu nav savās vietās, un kapteinis ir ieslēdzis signālu "Piesprādzējiet drošības jostas", jo drīz nolaidīsimies Londonā. Mēs tiešām esam pārmeklējuši visu lidmašīnu, bet vienkārši nekur neva­ram viņus atrast. Mēs pat esam ieskatījušies bagāžas telpā.

Laipni smaidīdams, pilots notupās blakus Filipas vie­tai. Mēs uzskaitām visus, kas iekāpj lidmašīnā un kur katrs sēž, un nav taču tā, ka varētu tāpat vien izkāpt vai tamlīdzīgi. Viņi droši vien kaut kur slēpjas. Vienīgais jautājums kur un kāpēc? Ja mēs noskaidrotu, kāpēc, varētu zināt, kur. Viņš paraustīja plecus. Tas ir ļoti nopietni pazaudēt pasažierus lidojuma laikā. Ļoti no­pietni. Pastāv visādi noteikumi, lai neļautu tam notikt. Ja ir kas tāds, ko jūs varētu iedomāties, lai palīdzētu mums viņus atrast, vienalga kas, mēs būtu ārkārtīgi pateicīgi.

Filipa papurināja galvu. No viņas mēģināja izspiest atbildi. Piedodiet, bet nevaru neko iedomāties. Vienīgi to, ka viņiem acīmredzot ļoti nepatika lidot.

- Vai esat pārskaitījuši pasažierus? Džons apvai­cājās.

- Protams, pilots iecietīgi atbildēja. Kenedija lid­ostā iekāpa 490 pasažieri. Patlaban ir tikai 488.

- Oho! Džons pasmaidīja.

Pilots un stjuarte gurdeni pamāja ar galvu un aizgāja, izskatīdamies vēl satrauktāki nekā iepriekš.

- Kā tev šķiet, kas ar viņiem varēja notikt? Filipa jautāja.

- Nesaprotu, kā viņi būtu varējuši izlēkt ar izpletni un pēc tam aizvērt durvis, Džons prātoja. Ja vien viņiem salonā nebija līdzzinātājs. Bet pilots tik un tā zinātu, ka durvis bijušas atvērtas. Mēs visi būtu zinā­juši. Manuprāt, ir tikai vēl viena iespēja.

- Kāda tad?

- Tu taču es lasījusi, ka cilvēki pazūd no kuģiem. Piemēram, no Marie Celeste. Bermudu trijstūris vai kas tāds. Varbūt šis gadījums ir kas līdzīgs. Varbūt viņus uzņēmis kāds kosmosa kuģis.

- Es tiešām priecājos, ka tu šo domu neizklāstīji pi­lotam, Filipa teica.

Dvīņi cieši lūkojās pāri ejai uz divām tukšajām vie­tām, kuras, pēc visa spriežot, izskatījās tā, it kā abi pasažieri kuru katru brīdi varētu atgriezties.

- Domāju, ka viņi uzradīsies, Filipa nopūtās. Viņš bija jaūks cilvēks. Es tikai ceru, ka tas viņiem nesabojās atvaļinājumu.

- Klausies, Džons sacīja. Ja viņi tiešām atgrie­zīsies, tad man būs taisnība. Viņi apstiprinās to, ko es teicu, piemini manus vārdus. Ka viņus bija nolaupījuši citplanētieši.

- Citplanētieši, Filipa zobojās. Vai tu reiz liksi mierā tos citplanētiešus? Tā teorija ir tik neiespējama, ka nesaprotu, kā tu vispār vari būt mans dvīnis.

- Vai esi lasījusi Serloku Holmsu?

Filipa papurināja galvu.

- Tev vajadzētu paturēt prātā kaut ko no tā, ko viņš reiz teica.

- Un tas būtu?

- Ja tu esi izslēdzis neiespējamo, tad tam, kas at­liek, lai cik neticams tas liktos, jābūt taisnībai. Džons pamāja ar galvu. Viņi ir pārmeklējuši lidmašīnu no augšas līdz apakšai. Tātad lidmašīnā viņu nav. Ja reiz to pieņem, tad, manuprāt, atliek neticamais, vai nu to vēlies, vai ne.