Lampas bērni 1 grāmata Piedzīvojums ar Ehnatonu

11. nodaļa tikpat kĀ kamieĻa APVEIDĀ

Vēlu nākamajā rītā Krīmijs paziņoja, ka pie Nimroda ieradusies apmeklētāja. Tā bija Ķēra de Lapēna kundze, Francijas vēstnieka Ēģiptē sieva, kas dzīvoja blakusmājā. Ķēra de Lapēna kundze bija slaida, ļoti eleganta izskata sieviete ar nevainojamu ādu un imperatores profilu, proti, viņas garais, smalkais deguns nereti bija pacelts gaisā, radot iespaidu, it kā viņa noraudzītos no augšas uz cilvēkiem, ar kuriem sarunājas. Tas bija ti­kai viņas ieradums, un viņa nemaz nebija nelaipna, kā daždien francūzietes. Viņa sveicināja Nimrodu kā sen neredzētu brālēnu, vairākas minūtes veltīdama tam sa­vus jūtu uzplūdus kā Niagaras ūdenskritums, un pagāja vēl kāds laiciņš, līdz Ķēra de Lapēna kundze beidzot tika pie sava sakāmā.

Es dārzā dzirdēju bērnu balsis, viņa teica savā tīkamajā balsī. Un iedomājos, ka man tūlīt pat jūs jāapciemo. Gadījumā, ja ir kas tāds, ko es varētu darīt, lai jūsu uzturēšanos Kairā darītu patīkamāku.

Kērai de Lapēna kundzei mugurā bija gara, plāna auduma sarkana kleita, ap gulbim līdzīgo kaklu zaļa šalle un gaišo matu guba apņemta ar melnu un zaļgani zeltainu galvas lakatu, kas piešķīra viņai īpatnēju čigā­nisku izskatu, it kā viņa varētu būt nākotnes pareģe, kas zīlē pēc kārtīm vai pēc plaukstas, nevis vēstnieka sieva.

- Tas ir ļoti laipni no jums, Ķēra de Lapēna kun­dze, sacīja Nimrods, kuram viņa neapšaubāmi patika. Vismaz Filipai tā šķita. Tas, kā Nimrods uzbudināti niekojās ar kaklasaiti, runājot ar Ķēru de Lapēna kun­dzi, it kā spēlēdams klarneti atgādināja to nervozo izturēšanos, kad vīrieši sarunājās ar viņas māti.

- Cik jauki, ka mums kaimiņos ir bērni, viņa teica, silti uzsmaidīdama dvīņiem. Visi mani bērni ir jau pieauguši un dzīvo Francijā, tāpēc mana māja ir ļoti klusa. Varbūt jūs kādreiz varētu iegriezties blakusmājā? Mums ir tik skaists dārzs. Kamēr uzturos šeit, Kairā, jūtos gluži kā angliete. Es dzīvoju savam dārzam.

- Ļoti laipni no jums, Nimrods sacīja, bet, vieso­joties Kairā, mēs būsim ļoti aizņemti.

- Mēs varētu sarīkot pikniku, Ķēra de Lapēna kun­dze ierosināja, neņemot vērā Nimroda iebildumus. Varbūt rītdien. Kā jūs uz to skatāties, bērni?

- Jā, Džons atbildēja, jo viņam ļoti patika pikniki. Katrā ziņā.

- Tad norunāts, francūziete paziņoja.

- Ļoti laipni no jums, Nimrods teica, tagad uz sa­vas kaklasaites spēlēdams enerģisku solo. Ar lielāko prieku.

- Nē, viņa sabozās, glāstīdama Džonam matus. Es esmu savtīga. Man patīk bērni. Ķēra de Lapēna kundze īsi nopūtās. Daudzus gadus tie piepildīja visu manu dzīvi. Turklāt tik izskatīgi bērni. Nimrod, jūs man neteicāt, ka esat tēvocis tik glītam zēnam un mei­tenei. Viņi man atgādina manus bērnus.

Kad Ķēra de Lapēna kundze bija aizgājusi, Filipa Nimrodam pavaicāja, kāpēc tēvocis tik negribīgi pieņē­mis viņas viesmīlību.

- Zini, mēs šeit neesam brīvdienās, Nimrods atbil­dēja. Mums ir daudz darāmā. Daudz kā tāda, ko jūs vēl nezināt. Ir jāsāk jūsu apmācība. Bet, iekams to varu darīt, jāparūpējas par jūsu iniciāciju. Jūsu Tammuzu.

- Iniciāciju? Džons pārjautāja. Man ne visai patīk šis vārds.

- Pirms daudziem tūkstošiem gadu, Nimrods pa­skaidroja, viens no maniem senčiem bija valdnieks, arī vārdā Nimrods, sevišķi slavens tāpēc, ka uzcēla Bā­beles torni. Viņš bija puisis uz goda, šis Nimrods, un nodzīvoja līdz sirmam vecumam. Drīz pēc Nimroda nā­ves viņa sieva, karaliene Semiramida, lāgā nepaguvusi nodoties sērām par vīru, dzemdēja dēlu, kuru nosauca par Tammuzu. Tiklīdz viņa bija pietiekami atlabusi, Semiramida devās tuksnesī, lai četrdesmit dienas un četrdesmit naktis sērotu par savu vīru. Sai laikā vi­ņai nāca apskaidrība, ka Tammuzs īstenībā ir atdzimis Nimrods.

Tagad visi mūsu cilts jaunie džini ievēro Tammuza rituālu, kas piemin šo atdzimšanu un iezīmē viņu pārie­šanu pieaugušo kārtā. Neviens nevar būt džins un lietot džina spēku, iekams viņš vai viņa nav gavējuši tuksnesī. Jo no tuksneša jūs esat nākuši, un, iekams nesajutīsiet tuksneša karstumu kvēlojam savos kaulos, jūs nevarat saprast džinu liesmu, kas deg jums iekšā.

- Pagaidiet mazliet, Filipa ierunājās. Vai jūs sa­kāt, ka mums jāpavada četrdesmit dienas un četrdesmit naktis vieniem tuksnesī?

- Tās nav četrdesmit dienas, Nimrods neveikli at­teica. Nekas tamlīdzīgs. Īstenībā gandrīz nemaz.

- Cik ilgi? Džons aizdomīgi noprasīja.

- Vienu nakti, Nimrods atbildēja. No krēslas līdz ausmai.

- Vieniem pašiem? Filipa iesaucās.

- Tumsā? Bez ēdamā un dzeramā?

- Jūs taču gribat kļūt par džiniem, vai ne? Nimrods uzstāja. Ar savu spēku izpildīt trīs vēlēšanās? Un ko tamlīdzīgu? Vai arī gribat būt gluži parasti bērni?

- Protams, mēs gribam būt džini, Džons apgalvoja.

- Tiešām, tas nav nekas īpašs, Nimrods mierināja. Netālu no piramīdām atrodas man zināms diezgan jauks tuksneša gabaliņš, kur jūs jutīsieties pavisam ērti.

- Kad? Filipa jautāja.

- Jo agrāk, jo labāk. Manuprāt, šovakar būtu vislabāk.

Džons un Filipa kādu brīdi neteica neko.

- Vai mēs nevarētu aizbraukt uz turieni tagad, dienas gaismā, lai jūs varētu iepazīt šo vietu un pierast pie šīs domas? Pie viena apskatītu arī piramīdas.

Nimrods lika Krīmijam aizbraukt līdz Gīzai, uz cie­matu netālu no piramīdām. Pa ceļam mašīna vairākkārt apstājās pie senlietu veikaliem un nelieliem muzejiem, kur viņi izkāpa no mašīnas, un Nimrods apjautājās par zemestrīci un ko tā būtu varējusi atsegt, it kā viņš mek­lētu ko īpašu.

Džons un Filipa netika gudri, kas tas varētu būt.

Beidzot mašīna apstājās mazā, putekļainā ieliņā, un Nimrods izveda dvīņus cauri necila izskata parfimēri­jas veikaliņam, kas atradās starp stalli un augļu un dārzeņu tirgu. Dvīņiem tā šķita dīvaina vieta parfimē­rijas pārdošanai. Tikpat savādi likās, kāpēc Nimrods gribēja viņus ievest veikaliņā, vismaz līdz brīdim, kad viņi ieraudzīja stikla vitrīnu, kur atradās vairākas senas stikla pudeles un vecas romiešu eļļas lampas. Kāds vīrs ar garu, baltu kreklu mugurā godbijīgi paklanījās sa­viem trijiem apmeklētājiem un tad ar cieņu noskūpstīja Nimrodam roku.

Kādu laiku abi vīrieši sarunājās franciski, tad arābiski, līdz pievērsās bērniem.

- Tas ir Huamai, viņš teica. Huamai! Šī ir mana māsasmeita Filipa un māsasdēls Džons.

Huamai paklanījās bērniem. Jūs izrādāt man lielu godu, viņš sacīja, ka atvedat jaunos pie manis.

Nimrods uzsita Huamai uz pleca. Nav par ko pa­teikties, vecais draugs. Saki man, Huamai, vai tavs dēls Toerags ir šeit? Es gribētu nolīgt trīs baltos kamieļus.

- Lūdzu, pagaidiet šeit, Huamai teica. Viņš ieveda Nimrodu un dvīņus mazā istabiņā ar stikla sienām un norādīja uz spilveniem, kas bija izmētāti pa grīdu, lai viņi uz laiku varētu apsēsties. Es viņam tūlīt pateikšu. Tad viņš vēlreiz paklanījās un pameta viņus vienus.

- Huamai ir lielisks parfimērs, Nimrods paskaid­roja. Viens no izcilākajiem. Pēc izjādes ar kamieļiem mēs atgriezīsimies šeit un izmēģināsim pāris smaržu, un tad varbūt jūs sapratīsiet, kāpēc Dalīla spēja paver­dzināt Samsonu, Sābas kēniniene savaldzināt kēninu Zālamanu un Kleopatra apburt Marku Antoniju.

- Tikai ne es, Džons iebilda. Jūs neredzēsiet mani lietojam smaržas. Tās ir domātas meitenēm.

Nimrods rāmi pasmaidīja. Paskatīsimies. Viņš pie­cēlās, tad Huamai pabāza galvu pa istabas durvīm un atkal paklanījās. Lūdzu. Jūsu kamieļi ir gatavi.

Bērni sekoja Nimrodam cauri patīkami smaržojoša­jam veikalam mazā pagalmiņā aiz mājas, kur, piesieti pie balsta, ceļos bija nometušies trīs balti kamieļi, un uz tiem, apkāvušies ar kamerām, ūdens pudelēm un tūristu ceļvežiem, sēdēja trīs amerikāņu tūristi, kuru apzīmējumam vārds "liels" diez vai šķita pietiekams; katrs no tiem izskatījās kā cits uz cita sakrautu milzīgu virtuļu kaudze.

- Uz kamieļa ir visērtāk apiet apkārt piramīdām, Nimrods teica. Pirmkārt, tas ir diezgan liels gabals. Un, otrkārt, tas ir vienīgais paņēmiens, lai jūs bez mitas neapgrūtinātu vietējie, mēģinot pārdot kaut ko tādu, kas jums nemaz nav vajadzīgs.

Jauns, smaidošs vīrietis ar ūsām un kamieļu pātagu rokā pieskrēja pie Nimroda un paklanījās.

- Tas ir Toerags, sacīja Nimrods un uzrunāja jauno vīrieti arābiski. Pēc īsas domu apmaiņas Nimrods pa­sniedza Toeragam dažas taukaina paskata banknotes, ko sauca piastres, un tad pievērsās bērniem.

- Tas ir nokārtots. Šie trīs kamieļi ir mūsu rīcībā, cik ilgi vien tie mums vajadzīgi.

Kamēr viņš runāja, trīs kamieļi, skaļi brēkdami, pie­cēlās kājās, un to jātnieki spiedza gan aiz satraukuma, gan aiz sajūsmas.

- Bet šie kamieļi noteikti ir aizņemti, Džons pro­testēja. Paskat! Viņš norādīja uz tūristiem, kas jau fotografēja cits citu. Tiem jau ir jātnieki.

- Nē, nē, nē, iebilda Nimrods. Jūs pārprotat. Mēs nejāsim uz kamieļiem. Tā nudien nav nekāda izprieca. Visai neērti, ja gribat zināt, ar to lielo kupri pa vidu. Nē, mēs būsim kamieļi. Tas ir daudz interesantāks priekš­likums, vai jums tā neliekas?

- Ko? Filipa iesaucās. Bet es negribu būt kamie­lis. Tie ir tik resni. Viņas pretīgums kļūt par kamieli strauji pieņēmās spēkā, kad viens no tiem sāk nolaist ūdeni.

- Muļķības, Nimrods teica. Tie ir loti skaisti kamieļi. Labākie Kairā. Turklāt kamielis ir ļoti svarīgs dzīvnieks džinu ciltij. Māridi ir pārvērtuši sevi par ka­mieļiem tūkstošiem gadu. Turklāt šī pieredze lieti no­derēs, kad jūs būsiet džini.

- Bet kā? Džons jautāja, jo viņš, tāpat kā māsa, arī neizrādīja nekādu dedzību par domu būt kamielim. Kā tas mums var būt noderīgi? Mēs dzīvojam Ņujorkā. Par kaķi, suni vai pat zirgu es vēl varētu saprast. Bet ne par kamieli.

- īpaši ne tādu, kas čurā, Filipa sacīja, aizspiedusi degunu. Kad tas reiz beigs?

- Man nav laika strīdēties, Nimrods paziņoja. Viņi pēc brīža būs prom. Klausieties, es esmu bijis kamielis, jūsu māte ir bijusi kamielis un jūsu vecmāmiņa bija kamielis. Un tas ir tikai uz pāris stundām.

Filipa jau gāja atpakaļ uz parfimērijas veikalu. Tas nenotiks, viņa teica brīdī, kad Nimrods pacēla rokas gaisā. Es nebūšu nekāds draņķa kamielis.

- Es arī ne, Džons piebalsoja, tikai viņa vārdi iz­skanēja kā skaļas kamieļa atraugas, jo viņam jau bija kupris.

Filipa atraugājās viņam pretī, jo arī viņa tagad bija kamielis.

- Nerunājiet, tikai domājiet, šķita, ka Nimrods saka viņai galvā. Ja mēģināsi runāt kā parasti, tas skanēs kā atraugāšanās.

Džons vairākas reizes atraugājās, un tāpat Filipa, kuru bija pārņēmušas šausmas. Cik viņa atcerējās, viņa nekad agrāk nebija atraugājusies.

- Tas ir tik riebīgi, viņa nelaimīgi domāja.

- Tā ir labāk, Nimrods domāja.

- Es varu dzirdēt jūsu domas, Filipa piebilda.

- Protams. Vai tu domā, ka kamieļi spēj runāt?

Toerags pavilka Nimroda iemauktus, un viņš sāka iet. Džonam un Filipai, kas ar virves gabalu bija piestip­rināti pie Nimroda segliem, nebija citas izvēles kā vien sekot. Kādu brīdi viņi soļoja uz priekšu un, pagriezušies ap stūri, pirmo reizi ieraudzīja piramīdas.

- Nu re, Nimrods paziņoja. Ko jūs par to domā­jat?

- O-ho, Filipa nosprieda. Pēc brīža viņa aizmirsa vīru sev mugurā un pārstāja klausīties viņa pļāpāšanā; nepagāja ilgs laiks, iekams viņa iemācījās priecāties par piramīdām, kaut arī kā kamielis; un patiesi pusstundu pēc došanās ceļā no Huamai parfimērijas veikala būt par kamieli jau šķita dabiskākais pasaulē. Viņa to izbaudīja lai gan diez vai pieļāva šo domu atzīt Nimrodam.

Būdams Filipas dvīņubrālis, Džons, protams, domāja tieši tāpat kā viņa māsa. Viņš apsvēra, ka iešanai apkārt piramīdai kamieļa izskatā bija noteiktas priekšrocības. Pat ar sievieti mugurā, kura nepārprotami neko nezi­nāja par kamieļiem, jo tik neprasmīgi viņa sēdēja seglos, ka staigāšana pa apkārtni neprasīja lielu piepūli. Vēl jo vairāk, viņš jutās neticami stiprs, it kā viņš viegli spētu panest divus tūristus, iespējams, trīsdesmit vai četrdes­mit jūdzes. Džonam par to nebija nekādu šaubu: vismaz Ēģiptē būt par kamieli neapšaubāmi bija priekšrocība.

- Vai mēs nevarētu pavadīt iniciācijas nakti tuksnesī kā kamieļi? viņš iedomājās.

- Diemžēl ne, Nimrods atbildēja. Jums jābūt savā normālajā, cilvēka izskatā. Bet es ļoti priecājos, ka jūs tik labi esat apraduši būt dzīvnieka ādā. Turklāt pie­ņemt kāda dzīvnieka izskatu ir būtiski svarīgi jūsu džina spēka attīstīšanai. Jūs varat kļūt gandrīz par jebkuru dzīvnieku, kuru izvēlaties, bet tikai uz ierobežotu laiku. Izņemot kamieli kamielis ir radījums, kurā mēs, māridi, varam iemiesoties bezgala ilgi.

Viņi bija aizgājuši kādu jūdzi vai mazliet tālāk uz dienvidiem viņpus mazākās no Gīzas piramīdām pie lokveida izolēta tuksneša, ko sauca Abu Sirs, un Nim­rods paskaidroja, ka divas piramīdas vēl atrodas aprak­tas smiltīs. Šis ir tas tuksneša gabals, pa kuru jums stāstīju, Nimrods paskaidroja. Kur es jūs šovakar atvedīšu iniciācijas pārbaudījumam.

Džons skaļi atraugājās, it kā lai izrādītu, ka nejūtas diez ko sajūsmināts par visu šo pasākumu.

- Kāpēc mēs atjājām uz šejieni? viena no tūristēm jautāja. Te nav nekā ko redzēt. Dosimies atpakaļ.

- Kā var panākt, lai tas stulbais dzīvnieks ietu ātrāk? viņas vīrs žēlojās, atraisīdams virvi, kas bija piesieta pie pārējiem diviem kamieļiem, un iesperdams Filipai pa sānu.

Filipa sāka strauji rikšot, un tūristam tas bija pa prā­tam, bet tad auļot, kas viņam vairs nepatika. Aiz satraukuma skaļi atraugādamās, Filipa joņoja atpakaļ uz Gīzu, viņai soļos sekoja Toerags un pārējie divi ka­mieļi. Beidzot vīrietis, acīmredzot baidīdamies par savu dzīvību, izlēca no Filipas segliem un sveiks un vesels novēlās smilšu paugurā. Filipa palēnināja aulekšus līdz rikšiem un tad pagriezās, lai nospļautos zemē netālu no kritušā jātnieka.

- Tā viņam būs mācība par speršanu, viņa laimīgi nodomāja.

Kad tūristi bija aizgājuši, Nimrods parfimērijas vei­kalā sevi un abus dvīņus atkal pārvērta cilvēka izskatā, un tūlīt pat Džons sajuta ko nepatīkamu.

- Fū! viņš iesaucās. Es riebīgi smirdu.

- Mēs visi smirdam, Nimrods apliecināja. Tā no­tiek, ja pārvēršas par dzīvnieku. Smaka un reizēm gar­šas izjūta kādu laiciņu var saglabāties arī .pēc tam, kad atgūts cilvēka izskats. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Huamai pieder gan parfimērijas veikals, gan kamieļi. Lai džiniem, tādiem kā mēs, būtu iespēja atkal labi smaržot.

Viņi iegāja veikalā, kur Huamai gaidīja, lai pārdotu tiem pudelīti savu labāko smaržu Onadžīstringas vēsma.

- Vai tu vēl aizvien domā, ka smaržas der tikai mei­tenēm? Nimrods iesmējās, paņemdams pudelīti no Huamai rokām.

- Manuprāt, jebkas ir labāk nekā smirdēt kā kamie­lim, Džons norūca, ierīvējot mazliet parfīma aiz ausīm un uz krūtīm. Pat smaržot kā meitenei.

- Paskat vien, Nimrods piezīmēja. Cik ļoti viņš izklausās pēc Grounina!

- Runājot par Grounina kungu, Filipa teica, kur viņš ir? Manuprāt, šorīt es viņu neredzēju.

- Vai viņš ar kaut ko ir neapmierināts? Džons jau­tāja.

- Nē, atbildēja Nimrods. Bet viņš ir ļoti tālu no tā, lai justos apmierināts. Grounins, nabadziņš, ienīst Ēģipti. Viņš labprātāk paliek savā istabā un skatās te­levīziju, lasa Daily Telegraph vai savu dzeju. Viņš nevar ciest karstumu, viņš nevar ciest ēdienu, viņš nevar ciest mušas, un viņš nevar ciest cilvēkus. Iespējams, jūs viņu tikpat kā neredzēsiet, līdz mums pienāks laiks doties atpakaļ uz Londonu.

- Nesaprotu, kāpēc jūs viņu atvedāt uz šejieni, Džons brīnījās.

- Tāpēc, manu mīļo māsasdēl, ka es varu iztikt bez glaimiem, bet nevaru izlīdzēties bez sulaiņa. Kas no­spodrinās galda piederumus? Kas salocīs manu gultas veļu? Kas atnesīs man tēju un ielaidīs vannā ūdeni? Un galvenokārt kurš atvērtu parādes durvis un pateiktu, ka neesmu mājās visiem tiem, kas vēlas man pārdot ko tādu, ko nemaz negribu pirkt? Grounina kungs man nodrošina saskarsmi ar pasauli.

- Varbūt šovakar viņš varētu nākt mums līdzi, Fi­lipa dzēlīgi ieteica. Ja nu kāds mēģinātu mums ko pārdot.