Lampas bērni 1 grāmata Piedzīvojums ar Ehnatonu

4. nodala PĀRMAIŅAS

Tovakar, kad dvīņi atgriezās no slimnīcas, izskatīda­mies tā, it kā būtu piebāzuši vaigus ar ēdienu kā divi rijīgi kāmji, viņi stāvēja uz kāpnēm un pēkšņi izdzirda māti un tēvu sarunājamies.

- Nu tā, tēvs teica. Liekas, ka ar viņiem abiem viss ir kārtībā, vai tev tā nešķiet? Es gribu teikt, ka līdz šim nekas dīvains nav noticis.

- Tu tā domā? Gonta kundze jautāja.

- Vismaz es neesmu manījis. Gonta kungs apklusa. Kas ir? Pastāsti man. Vai kas noticis?

- Nekas, mīļais. Katrā ziņā nekas īpašs. Bet, ja vien es nekļūdos, Džons jau mainās. Gonta kundze nopū­tās. Vai neesi ievērojis? Kopš zēns atgriezās no slim­nīcas, viņa pūtes ir pazudušas.

Filipa cieši ieskatījās Džonam sejā. Ei, pūtīšu puika, kā tev tas patīk? Viņai ir taisnība. Tās ir pagaisušas. Tev uz sejas nav nevienas pūtītes.

Džons uzlēkšoja pa kāpnēm uz mātes ģērbistabu, lai palūkotos lielajā spogulī iepretī viņas milzīgajam sienas skapim, kurā varēja ieiet. Gandrīz visu pagājušo gadu viņu mocīja pumpu sērga iekaisuši, sarkani, kaitinoši augoņi uz sejas, kas reizēm diezgan briesmīgā kārtā pārplīsa.

- Būtu labi, ja kāds iedomātos to pateikt agrāk, Džons savā nodabā murmināja. Nopētot savu seju, viņš stiepa ādu uz vienu un otru pusi, bet, lai kā viņš centās, Džons tagad nevarēja atrast nevienu vienīgu pūtīti vai pinni savos nevainojamos vaibstos. Parasti viņš centās atturēties no ielūkošanās spoguļos, lai nejustos nomākts par plankumiem, bet tagad viņš nesaskatīja nekādu iemeslu, kāpēc gan pārējā ģimene nebija pamanījusi šo. acīm redzamo brīnumu vai, viņa mātes gadījumā, pumpu trūkumu uz Džona sejas uztvērusi kā iemeslu bažām.

Durvīs parādījās Filipa un, šķiet, sajuta brāļa aiz­kaitinājumu par ģimenes nevērību. Es zvēru, viņa teica, kad mēs atgriezāmies no slimnīcas, tava seja vēl aizvien izskatījās kā Mēness karte.

- Tas ir neticami, Džons sacīja. Laikam tiem dak­teriem tomēr bija taisnība. Plankumi pazuda paši no sevis.

- Jā, Filipa piebilda, lai gan viņu diez ko nepārlieci­nāja brāļa atgūtā ticība medicīnas zinātnei. Protams. Ja tu tā vēlies domāt, laipni lūdzu.

- Ko tu ar to gribi teikt?

- Vai tev neliekas, ka te notiek kaut kas dīvains?

- Varbūt, Džons pieļāva. Uz viņu pārāk lielu iespaidu bija atstājusi paša seja, lai pievērstu sevišķu uzmanību tam, ko sacīja māsa. Es nezinu. Skaļi noklakšķinājis, viņš uzbudināti nopūtās un piebilda: Tici man, ja kas tāds nupat būtu noticis ar tevi, Fil, tu justos varen labi.

- Un kā tev šķiet par ko viņi tikko runāja?

- Es nezinu. Varbūt par pusaudžu vecumu. Esmu dzirdējis, ka daudzi vecāki pamatīgi satraucas, kad tas pienāk. Bērnu hormoni sāk ārdīties, un vecāki nolemj sūtīt viņus pie psihiatra. Fēliksa Greibela vecāki aizveda viņu pie matu speciālista, kad viņam sāka augt ūsas.

- Fēliksa Greibela vecāki ir vēl dīvaināki nekā viņš

j

pats, Filipa teica. Bet, ja gribi redzēt ko dīvainu, nāc man līdzi. Es tev parādīšu kaut ko tiešām savādu.

Filipa uzveda Džonu stāvu augstāk uz savu guļam­istabu, vietu, kur viņš reti uzdrošinājās ienākt, tik šķebinoša viņam likās māsas aizraušanās ar mīkstām rotaļlietām, pūkainiem dzīvnieciņiem un attēliem, kuros redzami sievišķīga izskata zēnu ansambļi. Uz sienas aiz durvīm bija piesprausta Holivudas īsa auguma aktieru tabula (tur bija rakstīts: "Lūk, cik krietni slaidāki esat nekā jūsu iemīļotās kinozvaigznes"). Filipa norādīja uz pēdējo mērījumu, kas bija izdarīts vienu dienu, pirms viņai izrāva gudrības zobus.

- Aizvakar es biju tieši piecas pēdas gara, viņa teica, pasniegdama Džonam lineālu un zīmuli. Tagad pa­skaties. Viņa nometa kurpes un nostājās starp Tomu Krūžu un Robertu de Niro.

Džons novietoja lineālu plakaniski māsai uz galvas un tad atzīmēja viņas garumu ar zīmuli.

- Varu būt droša, ka esmu paaugusies, viņa apgal­voja.

- Kārtībā, Fil, Džons sacīja. Darīts.

Filipa atkāpās no tabulas, un viņi abi aiz pārsteiguma noelsās. Par to nevarēja būt nekādu šaubu: Filipa bija paaugusies ievērojami garāka. Džons pārbaudīja star­pību.

- Par veselu collu? viņš neticēja. Tas nevar būt. Iepriekšējā reizē mērot tu droši vien esi kļūdījusies.

- Nē, Filipa uzstāja. To darīja Trampa kundze.

Trampa kundze bija sieviete, ko viņu vecāki bija no­līguši darbā par ķēkšu un saimniecības vadītāju.

- Tad acīmredzot ir kļūdījusies viņa. Neviens neizaug par veselu collu nepilnās četrdesmit astoņās stundās.

- Labi. Kad tu pats pēdējo reizi mērīji savu garumu?

- Pagājušajā nedēļā. Tētis mani nomērīja. Viņš teica: tiklīdz es sasniegšot piecas pēdas un sešas collas, va­rēšot dabūt jaunu slēpju pāri. Viņš nevarēja kļūdīties. Viņš vienmēr ir precīzs.

- Tad paskatīsimies.

Viņi iegāja Džona istabā, kur zēns nostājās ar mu­guru pret savu Džeimsa Bonda auguma tabulu ("Pa­skat, kā jūs varat mēroties ar aģentu 007") starp Sonu Koneriju un Pīrsu Brosnanu un gaidīja, kad Filipa viņu nomērīs.

- Par to nav šaubu, viņa teica. Tu arī esi paau­dzies. Paskatīsimies par pusotru collu.

- Esmu paaudzies? Jā, tik tiešām. Tas ir lieliski.

- To jau es saku nemitīgi, Filipa teica. Te notiek kaut kas ļoti dīvains. Vispirms mums izaug gudrības zobi vairākus gadus agrāk, nekā paredzēts; tad ope­rācijas laikā, kad mums šos zobus izrauj, mēs redzam vienu un to pašu sapni, kurā parādās mūsu tēvocis. Ne tikai tas vien pa nakti mēs jūtam, ka vienā rāvienā izaugam garāki.

- Neaizmirsti manas pūtītes.

- Jā, un vēl tavas pūtītes.

- Un plaisu manas guļamistabas sienā. Un ka tā iz­skatījās tieši kā plaisa Ēģiptes muzeja sienā.

Filipa brīdi klusēja un tad teica: Vai gribi zināt, kas vēl ir dīvaini? Vai arī tev nešķiet, ka gaisa kondicionē­šana noregulēta pārāk stipri?

- Visu laiku, kopš atgriezāmies no slimnīcas. Džons paraustīja plecus. Trampa kundze. Viņa, iespējams, uzgriež spēcīgāku gaisa kondicionēšanu. Ar putekļsūcēju tīrot paklājus, viņa stipri sakarst.

- Iesim un pajautāsim viņai!

Dvīņi noaulekšoja piecus kāpņu posmus zemāk līdz pagraba virtuvei, kur Trampa kundze tukšoja trauku mazgājamo mašīnu. Tam bija grūti noticēt, bet kādreiz, sen, sen kādā tālīnā galaktikā Trampa kundze bija bijusi skaistuma karaliene; bērni bija redzējuši fotogrāfijas un laikrakstu izgriezumus, kas par to stāstīja. Tomēr laiks nebija saudzējis Trampa kundzi, un tagad viņa bija visai neglīta, skumja paskata sieviete, kurai augšžoklī trūka viens zobs un kurai Eiropā dzīvoja divas meitas, bet ar tām vina nekad netikās.

j

- Trampa kundze! Filipa iesaucās. Vai jūs pagrie­zāt stiprāk gaisa kondicionēšanu?

- Nē, es nepagriezu stiprāk gaisa kondicionēšanu. Kāpēc lai es to darītu? Man patīk strādāt krāsnī. Daži cilvēki maksā lielu naudu, lai ietu uz vingrošanas zāli, sēdētu tvaika pirtī un svīstu. Bet es? Esmu priecīga, ka varu atnākt šurp un tikt pie tām pašām procedūrām par velti. Trampa kundze pasmējās par savu jociņu un, aizcirtusi galda piederumu atvilktni, atspiedās pret virtuves darba virsmu, ar roku piesegdama muti, lai bērni neievērotu viņas trūkstošo zobu, kaut gan viņi to vienmēr pamanīja.

- Mēs allaž jūtamies mazliet nosaluši, kopš atgriezā­mies no slimnīcas, Džons paskaidroja.

Trampa kundze uzlika vēsu roku Džonam uz pieres.

- Nešķiet, ka tev būtu temperatūra, viņa teica. Bet varbūt jūs esat saaukstējušies.

- Tiešām, Džons neatlaidās. Mēs jūtamies labi. Mums tikai ir mazliet auksti, tas arī viss.

- Auksti, viņš saka, Trampa kundze ieķiķinājās.

- Ārā ir deviņdesmit grādi [1] un septiņdesmit pieci pro­centi gaisa mitruma. Viņa papurināja galvu. Viss, ko es varu teikt, nevainojiet mani, vainojiet savu māti. Vai tā ir taisnība, ko par jums abiem esmu dzirdējusi?

Filipa saspringa un ar aizdomām nopētīja Trampa kundzi. Ko jūs esat dzirdējusi?

- Jūs esat tik laimīgi bērni, Trampa kundze sacīja.

- Kad es biju maza, nekad netiku uz vasaras nometni. Es vispār nekad nekur neesmu braukusi.

- Uz kurieni jūs labprāt brauktu? Filipa samieri­noši jautāja, izdabājot Trampa kundzei. Ja jūs varētu izvēlēties.

- Ja man būtu nauda? Es aizbrauktu uz Romu un ap­ciemotu savas meitas. Viņas abas apprecēja itāliešus.

- Vai aizbraukt uz Romu ir ļoti dārgi? Džons jau­tāja.

- Tādai kā man tas maksā diezgan daudz, varat man ticēt. Bet varbūt kādudien es aizbraukšu, ja laimēšu loterijā.

- Kādam ir jālaimē, Filipa apgalvoja, kurai patika Trampa kundze un kurai bija viņas žēl. Kāpēc lai tā nebūtu jūs?

- Kādudien, iespējams. Trampa kundze pacēla acis un vienu roku pret debesīm. Es to ļoti vēlos.

Filipa ievaidējās un pēkšņi noslīga uz virtuves krēsla.

- Vai ar tevi viss kārtībā, mīļā? Trampa kundze jautāja.

Filipa pamāja ar galvu. Viss ir labi. Es tikai uz brīdi tā savādi jutos, tas arī viss. It kā būtu zaudējusi visu savu enerģiju. Viņa papurināja galvu.

Trampa kundze atnesa Filipai glāzi ūdens, kuru viņa izdzēra, iekams atcerējās, cik ļoti viņai riebās Ņujorkas ūdens garša.

Pāris minūtes vēlāk, juzdamās pilnīgi atlabusi, Filipa nopūtās un pasmaidīja. Tas ir dīvaini. Tagad es atkal jūtos labi.

- Tā jau es sacīju. Pēc operācijas nevajadzētu tik drīz celties un staigāt apkārt. Jums abiem, bērni, vajadzētu būt gultā. Vai nevēlies vēl ūdeni?

- Fū! Paldies, nē, Filipa atbildēja. Viņas skatiens atdūrās pret Trampa kundzes rokassomiņu, kas atvērta atradās uz darba virsmas, un pret cigarešu paciņu, kuru viņa varēja redzēt pašā virspusē. Bet… Vai zināt, tas ir tik ļoti savādi, ka es to nemaz nevaru izskaidrot, bet pēkšņi man ir tik milzīga vēlēšanās… Filipa vilcinājās pabeigt sakāmo, it kā to būtu pārāk briesmīgi izrunāt, un tā arī bija. Viņa pati jutās šausmu pārņemta.

Trampa kundze spalgi iesmējās un tad ar roku kautri piesedza muti, it īpaši trūkstošo zobu, uzminējusi, kas Filipai bija padomā.

- Jūs, bērni, esat lieli jokdari, viņa teica.

- Nevaru to izskaidrot, Filipa turpināja. Es gribu teikt, man riebjas doma par cigaretēm. Zinu, ka tās tiešām nodara ļaunu. Un es vēlos, kaut mana māte ne­smēķētu. Bet tagad man uznācis pēkšņs valdzinājums uzsmēķēt. Lūdzu, Trampa kundze. Vai es drīkstu pa­ņemt vienu no jūsu cigaretēm?

Trampa kundze paskatījās uz Džonu. Vai viņa joko, vai?

Džons paraustīja plecus un neteica neko. Klusībā viņš cerēja, ka Trampa kundze varētu piekrist, jo dīvainā kārtā viņam bija tā pati savādā sajūta kā māsai. Doma par cigareti un, vēl jo svarīgāk, tās radītajiem dūmiem, mazo, gailošo, karsto oglīti galā šķita tik valdzinoša un neizraisīja viņā pretīgumu, ko viņš parasti juta, vērojot smēķētāju. Likās, ka viņam ir vajadzīgi dūmi un kar­stums, it kā viņa ķermenis domātu, ka visas ugunīgās blēņas, aizsmēķējot cigareti, varētu sniegt kaut kādu sil­tumu kā atbildi aukstumam, kuru viņš juta joprojām.

- Lūdzu, Trampa kundze, Filipa neatlaidās. Mīļš lūdzu ar sārtu lentīti.

- Vai jūs gribat, lai mani atlaiž? Trampa kundze nervozi iesmējās. Ak kungs, nekad neko tādu neesmu dzirdējusi. Vai tu vispār kādreiz esi smēķējusi?

- Nē, Filipa atbildēja. Liekas, man vienkārši iešā­vās prātā šī doma.

- Man arī, Džons atzinās. Un man nav ne jaus­mas, kāpēc.

- Tāpēc, ka jūs esat dvīņi, Trampa kundze paskaid­roja.

Džons pamāja. Taisnību sakot, viņš teica, mēs ti­kai muļķojāmies. Viņš izteiksmīgi paskatījās uz māsu, vēlēdamies, lai viņa saprot. Tāpēc ejiet vien un iz­smēķējiet cigareti dārzā, kā jūs parasti to darāt. Mums likās, ja mēs pateiktu, ka gribam cigareti, jūs būtu tik satriekta, ka, iespējams, pati atmestu. Vai tā nav, Fil?

- Jā, viņa teica, sākdama saprast, ko brālis ar to grib panākt. Kaut kāda iemesla dēļ viņa bija sākusi domāt par to, kā Vinstons, rotveilers, kas agrāk bija pazīstams kā Nīls, mēdza pienākt klāt, kad tēvs smēķēja cigāru un ostīt gaisu. Tas bija tikai slikts joks. Ejiet un uzsmēķējiet. Mēs negribētu samaitāt jūsu prieku.

Trampa kundze pamāja ar galvu. Tiešām, kad dvīņi bija ienākuši virtuvē, viņa tikko bija gribējusi iziet dārzā uzsmēķēt cigareti. Šo brīdi viņa bija gaidījusi vairākas stundas. Viņa paņēma savu Salem cigarešu paciņu un izgāja dārzā.

Abu plāns veidojās gandrīz telepātiski, dvīņi sekoja Trampa kundzei dārzā un apsēdās blakus viņai dārza krēslos, uzmanīgi vērojot, kā viņa aizsmēķēja cigareti un tad izpūta zilu dūmu mākoni.

- Tieši tur mums paredzēts braukt uz vasaras no­metni, Filipa ierunājās. Uz Salemu.

Trampa kundze izskatījās pārsteigta. Dīvaina vieta vasaras nometnei, viņa sacīja. Es gribēju teikt, ņe­mot vērā vēsturi un visu pārējo.

- Tieši par to mēs esam domājuši, Džons piebalsoja. Mēs skolā mācījāmies Artūra Millera lugu Salemas raganas. Un… Viņš paostīja dūmu pilno gaisu. Un jums ir taisnība: tā nav īstā vieta vasaras nometnei.

- Nē, tiešām nav, Trampa kundze teica. Tomēr es ceru, ka tā būs ļoti jauka, kad uz turieni aizbrauksiet jūs.

- Jā, Filipa piekrita, dziļi ieelpodama Trampa kun­dzes dūmus caur ieplestām nāsīm. Vienīgi mēs iedo­mājāmies, ka varbūt labprātāk brauktu uz Eiropu.

Pamazām Trampa kundze sajuta sev pievērstās dvīņu acis, it kā tie būtu kaķi, kas vēro kādu ēdam kārdinošu zivs gabalu. \

- Jauks vakars, Džons nevainīgi piebilda, kamēr viņa māsa skaļi ošņāja gaisu.

- Jā, vai ne? Filipa sacīja, kamēr viņas brālis darīja to pašu.

Trampa kundze sarauca pieri. Vai jūs esat…? Viņa dusmīgi piecēlās kājās, nometa cigareti uz bruģakmeņiem un nospieda to ar savu sporta kurpi. Atklāti sakot, viņa paziņoja, atgriezdamās virtuvē, es neko tādu neesmu redzējusi. Man vajadzētu pateikt jūsu mā­tei, lūk, ko man vajadzētu darīt. Jums par laimi, ne­esmu tāda, kas iet tenkot par cilvēkiem. Pat par tādiem diviem cilvēkiem ne, kas pelnījuši kārtīgu pērienu.

Juzdamies diezgan nokaunējušies par sevi, dvīņi pa­lika sēžam dārzā, skatīdamies augšup oranžajās debe­sīs.

- Vai tas, ko mēs darījām, bija tik acīm redzami? Džons jautāja.

- Laikam bija gan, citādi viņa nebūtu ievērojusi.

- Tur virtuvē, pirms dažām minūtēm, kad tu apsēdies un novaidējies, kas tev bija vainas?

- Es nezinu, Džon. Filipa apklusa, mēģinādama at­rast vārdus, kas varētu nomierināt brāli. Bija tā, it kā kāds raustītu man prātu. Kaut kas senaizmirsts. Vienī­gais, ko es zinu, ir tas, ka pēkšņi iedomājos, cik jauki būtu, ja Trampa kundze tiešām laimētu loterijā, jo tad viņa varētu atļauties aizbraukt apciemot savas meitas. Bet, līdzko biju to iedomājusies, pēkšņi jutos nogurusi. Apmēram tā, kā jūtas pēc skriešanas sacensībām. Viņa paraustīja plecus. Laikam tas ilga tikai īsu brīdi. Man šķita, ka es tūlīt paģībšu.

- Un tagad?

- Es jūtos lieliski.

- Hormoni, secināja Džons.

- Kā tas ir?

- Es visu laiku domāju par to, ko tu teici agrāk, un tas varētu būt iemesls tam, kas ar mums notiek.

- Varbūt. Es nezinu. Filipa piecēlās kājās un ap­tvēra sevi ar rokām. Iesim atpakaļ. Man salst.

Vecāki vēl aizvien sarunājās viesistabā, un dvīņi kā agrāk apsēdās uz kāpnēm, lai atkal slepus noklausītos. Noklausīšanās uz kāpnēm ir veids, kā lielākā daļa bērnu uzzina svarīgāko, kas ietekmē viņu dzīvi. Un Džonam un Filipai drīz bija skaidrs, ka Gonta kungs un kundze bija noskaņoti piešķirt viņu zobiem un braucienam uz vasaras nometni Salemā lielāku nozīmi nekā pienāk­tos.

- Velns parāvis! Viss bija kārtībā, tēvs teica, un tad tam vajadzēja notikt.

- Nav tā, it kā tu nebūtu zinājis, ka šī diena reiz pienāks, Gonta kundze atbildēja. Esmu darījusi, ko vien spējusi, lai šī būtu normāla māja. Esmu kā sieviete nesusi personiskus upurus. Esmu atteikusies no tā, ko darīju, kad satiku tevi.

Tas bija jaunums dvīņiem, kuri nekad nespēja iedo­māties savu māti kā sievieti, kas darījusi ko citu, izņe­mot būt viņiem par māti.

- Es zinu, zinu, un nedomā, ka es to nenovērtēju, Leila, dārgā.

- Bet es vienmēr, vienmēr esmu bijusi atklāta pret tevi par mūsu bērniem, Edvard.

- Protams, protams, tikai es negaidīju, ka tas notiks tik drīz. Es gribu teikt, Dieva dēļ, Leila, kurš tēvs var iedomāties, ka viņa bērni zaudēs gudrības zobus, pirms tie kļūst par tīņiem. Man bija divdesmit četri gadi, kad man izrāva gudrības zobus. Divdesmit četri.

- Es jau tev teicu. Novecošanas process manā ģimenē ir atšķirīgs.

- Vai nu es to nezinu, Gonta kungs teica. Paska­ties uz sevi, Leila. Tu izskaties pasakaini. Un es, es izskatos kā… es nezinu. Šā vai tā vecāks. It kā es būtu tavs tēvs vai tamlīdzīgi.

- Vecāks un ievērojamāks, Gonta kundze sacīja. Tas man vīrietī patīk.

- Ak, rimsties. Es esmu vienaldzīgs pret glaimiem. Man ir skūšanās spogulis, kurš man katru rītu pasaka taisnību. Un kas tagad notiks?

- Viņi pa vasaru brauks uz Elembikas namu, kā esam norunājuši. Iekams kaut kas sāk notikt.

- Ak Dievs, Leila, no tevis tas izklausās tā, it kā būtu… Gonta kungs nočukstēja nākamo vārdu, it kā nevarētu piespiesties to izrunāt, tāpēc vismaz uz brīdi dvīņi nevarēja saklausīt, ko viņš saka, …ka viņi būtu te klāt.

- Bet vai tu nesaproti? Tas ir tieši tas. Iespējams,

ka vini to vēl nezina, bet vini ir uz tāda kā atmošanās

> ? >

sliekšņa. Tieši par to es uztraucos. Vai nu mēs nosūtām viņus pie doktora Grigza, vai arī tev jāiemācās ļoti rū­pīgi pārdomāt visu, ko tu saki. Visiem jāiemācās.

- Leila, pasaki man, ka tu nerunā nopietni, Gonta kungs teica. Dieva dēļ, tie ir mani bērni. Kāpēc man būtu ļoti rūpīgi jāpārdomā viss, ko es saku?

- Jo viņi tur neko nevar līdzēt. Ja nu viens no viņiem sadusmojas uz tevi? Ko tad?

- Tas, ko tu ierosini, ir tik radikāli, Gonta kungs atbildēja. Šī nometne. Elembikas nams. Es gribēju jautāt, vai tā ir laba vieta? Kāds ir tas Grigzs?

- Edvard, dārgais, ne par ko nav jāuztraucas, varu tev galvot. Tas ir viņu pašu labā. Visa jēga, kāpēc viņi tiek sūtīti uz Elembikas namu, ir tā, lai viņi var noteikt zināmus kritērijus, ko viņi var un ko nevar darīt. Viljamss Grigzs šajā ziņā ir ļoti pieredzējis. Daudz vairāk nekā es. Tu taču gribi, lai viņiem būtu laimīga, normāla dzīve, vai ne?

- Protams, gribu. Tu zini, ka gribu.

- Ar to pietiek, Džons nočukstēja. Domāju, ka mums ir laiks noskaidrot ko vairāk par Elembikas na -mu un to doktoru Grigzu, kā tev šķiet?

Filipa sekoja savam brālim augšā uz viņa istabu, kur, apsēdies pie sava datora, viņš sāka meklēt internetā. Pēc nepilnas minūtes viņš bija atradis to, ko meklēja.

- Doktors Grigzs, medicīnas doktors, bērnu psihiatrs un pediatrs.

- Specializējies apdāvinātu bērnu transfigurācijā, transformācijā, transmutācijā un vispārējā socializācijā. īpašnieks un galvenais konsultants Elembikas namā, Seilemā, Masačūsetsā, klīnikā un vasaras skolā jau­niem zinātniekiem, brīnumbērniem un mazgadīgiem ģēnijiem.

- Tas ir tieši tas, ko tēvocis Nimrods teica mūsu sapnī. Tā nemaz nav vasaras nometne. Tā ir vasaras skola. Ģēnijiem.

- Ģēnijiem. Filipa sarauca pieri. Tu gan esi ģē­nijs.

- Pagaidi brīdi, Džons teica. Tikai pagaidi brīdi.

- Kas ir?

- Vai tu nesaproti, ko tas pierāda? Mēs nebūtu zinā­juši, ka tā nav īsta vasaras nometne. Un tāpēc kā mēs šo faktu būtu varējuši nosapņot? Džons papurināja galvu. Nē, tas nebija nekāds sapnis.

Filipa pamāja ar galvu. Jā, es saprotu, uz ko tu mērķē. Ka tas tiešām bija Nimrods, kas mums parā­dījās.

- Ar to pietiek, Džons sacīja. Vienkārši pateiksim viņiem. Kā Nimrods teica. Ka mēs gribam braukt uz Londonu. Ja viņam ir taisnība par skolu Seilemā, būtu loģiski, ka viņam būs taisnība arī tai ziņā, ka mamma un tētis ļaus mums braukt uz Londonu, ja mēs lūg­sim.

Filipa saviebās. Īstenībā viņai mazliet bija bail no domas, ka viņi vieni paši ceļotu uz Londonu, tikai viņa negribēja, ka Džons to zina.

- Varbūt mums to vajadzētu atlikt uz rītdienu. Pa­skatīsimies, kāda būs situācija no rīta.

Džons pamāja ar galvu. Laba doma. Viņš maigi stūma Filipu ārā no savas guļamistabas. Tikmēr es te sēdēšu un apcerēšu reālo iespēju, ka esmu ģēnijs. Es vienmēr esmu gribējis iegūt Nobela prēmiju par to vai ko citu.