Lampas bērni 1 grāmata Piedzīvojums ar Ehnatonu

14. nodaļa zĒns AR ZILAJĀM PĒDĀM

Kairas vecpilsēta atradās uz dienvidiem no Dārzu rajona, un šeit, blakus klusai, bruģētai šķērsielai, kurai gar malām stiepās mājas ar augstām sienām, vidus­laiku baznīcas un labi koptas kapsētas, garā, šaurā alejā atradās liels veikals, kur varēja nopirkt dažādus lētus suvenīrus.

- Huseins, protams, zina, ka es esmu džins, Nimrods teica, tuvojoties veikalam. Bet faktu, ka jūs abi esat džini, vismaz kādu laiku no viņa turēsim noslēpumā. Ja esat džini, nav labi pārāk daudziem cilvēkiem ļaut zināt, kas jūs esat. Turklāt, ja Huseins domās, ka esat pāris parastu bērnu, jums rastos izdevība iedraudzēties ar viņa dēlu Bakšīšu. Zēns labi runā angliski un varētu izpļāpāt ko tādu, par ko viņa tēvs klusēs. Tāpēc turiet acis un ausis vaļā.

Džons ieskatījās pa veikala logu. Tie visi ir krāmi, vai ne? Prece tūristiem.

- īstās lietas viņš glabā augšstāva istabā, Nimrods paskaidroja. Viens no jums varētu paokšķerēt, kamēr otrs novērš Bakšīša uzmanību.

Viņi sastapa Huseinu Husautu netālu no ieejas dur­vīm, ģērbušos baltā uzvalkā un sēžam uz beduīnu izšuvumiem bagātīgi rotātu spilvenu grēdas pie kafijas galda, uz kura atradās pistācijas, austrumu saldumi, limonāde un glāzes. Viņš nervozi virpināja pirkstos no ahāta pagatavotu vienpadsmitā gadsimta rožukroņi, smēķējot no ūdenspīpes, tik lielas kā fagots, ko tādu, kas stipri smaržoja pēc zemenēm, un dzerot karstu, saldu kafiju no mazas sudraba krūzītes. Viņš bija glīts vīrs ar sirmiem matiem, tumšām ūsām un spraugu starp priekš­zobiem, kas viņam piešķīra mazliet viltīgu izskatu.

Ieraudzījis Nimrodu, viņš pasmaidīja, ar pirkstu galiem pieskārās pie pieres un viegli palocīja galvu. Tātad jūs esat klāt, viņš teica. Sāku jau raizēties, vai maz atnāksiet. Tad viņš piecēlās un noskūpstīja Nimrodu uz vaiga.

Nimrods pagriezās pret dvīņiem. Tie ir mani jaunie draugi Džons un Filipa. Mani radi no Amerikas. Viņi pāris nedēļu viesojas pie manis.

Huseins Husauts pasmaidīja, atsedzot spraugu starp zobiem, un palocījās pret bērniem. Laipni lūdzam! viņš sacīja, aizdomīgi samiedzis acis. Vai Ēģipte jums nav par karstu?

Nojaušot, ka šis varēja būt jautājums, lai atklātu, vai dvīņi nav džini kā viņu tēvocis, Filipa gurdeni pamāja ar galvu. Jo tikai džinam Kairas vasaras karstums būtu paciešams un tikai cilvēks varētu par to žēloties. Jā, ļoti karsta, viņa atbildēja, apvēdinādamās ar vecpil­sētas karti.

- Par daudz karsta, Džons piebilda, saprazdams, kas notiek. Ja kļūs vēl karstāks, es izcepšos.

- To nu gan nevar pieļaut, Husauts sacīja, ieliedams katram pa glāzei limonādes. Lūdzu, kaut kas vēss, ko padzerties.

Kaut gan dvīņi būtu devuši priekšroku gardi smaržo­jošajai kafijai, katrs no viņiem paņēma savu limonādes glāzi un pateicās.

- Maz ir cilvēku, kas pacieš karstumu tā kā Nimrods. Bet viņš ir anglis, un, kā teikts tajā dziesmiņā, tikai traki suņi un angļi iet ārā pusdienas saulē.

- Jums taisnība, Filipa teica, mēģinot uzturēt mal­dīgo priekšstatu, ka viņa un brālis ir tikai divi parasti amerikāņu bērni. Tas ir dīvaini, ka viņam nekad nav par karstu.

- Jā, viņš ir mazliet savāds. Huseins Husauts pa­smaidīja. īsts angļu ekscentriķis.

Nimrods apsēdās zelta tronī, kas bija kopija no Tutanhamona kapa Kairas muzejā, un pievērsās Huseinam Husautam.

- Kā klājas jūsu dēlam Bakšīšam? viņš apjautājās, aplaizdams acis veikalam.

- Ļoti labi, pateicos.

- Vai dēls ir skolā? Es vinu neredzu.

- Jā, skolā.

Nimrods pamāja ar galvu. Tad nu tā. Ķeramies pie lietas. Es saņēmu jūsu vēstuli.

Huseins Husauts pameta skatienu uz dvīņiem. Vai tas ir pareizi? Runāt par tādām lietām bērnu klātbūtnē?

- Tas, ko viņi nespēj saprast, viņiem nevar nākt par ļaunu, Nimrods atbildēja.

- Tad labāk nedzirdēt to nemaz, teica Huseins Hu­sauts.

- Kā vēlaties, mans draugs, Nimrods paskatījās uz dvīņiem un pamirkšķinājis pamāja uz veikala tālāko galu. Bērni, vai jūs nevarētu iet un sameklēt sev kādu jauku suvenīru?

- Jā, tēvoci, dvīņi paklausīgi atsaucās un aizgāja aplūkot rotaļu sarkofāgus. Katrā mazajā sarkofāgā at­radās precīzs ievīstītas mūmijas faksimila atveidojums. Bet dvīņus vairāk interesēja, kas tika runāts, un, pie­pūlot prātu, lai sasprindzinātu dzirdi, viņi sev par pār­steigumu atklāja, ka var saklausīt gandrīz katru vārdu, ko pārmija Nimrods un ēģiptiešu mākslas retumu tir­gotājs. Tai pašā laikā viņi nenolaida acis no Huseina Husauta, gaidot izdevību, lai izspruktu pa sētas durvīm, kas veda pagalmā, un paokšķerētu apkārt, kā Nimrods bija ieteicis.

- Tātad, Nimrods sacīja, vēstulē jūs rakstījāt, ka esat kaut ko atradis.

- Tā tas arī ir. Huseins Husauts plati pasmaidīja.

- Iespējams, šis tas uzradās reizē ar zemestrīci?

- Tas ir slikts vējš, kas nevienam nenes neko labu, Huseins Husauts atbildēja. īpaši Ēģiptē. Šai zemē vienmēr kaut kas uzrodas pēc zemestrīces. Piemēram, jūs. Un Ibliss. Jūs abi meklējat vienu un to pašu lietu.

- Jūs esat redzējis Iblisu? Šeit, Kairā?

- Jā. Aizvakar. Kairas muzejā, Husauts paskaid­roja. Kā jūs zināt, es nereti no rītiem vispirms eju uz turieni paskatīties uz senajiem dārgumiem un rast iedvesmu. Tie vecie akmeņi ir pilni ar vibrācijām. Tā diena bija tāda pati kā visas citas. Vismaz man tā li­kās, līdz paskatījos apkārt un ievēroju, ka mani novēro Ibliss. Un ne tikai Ibliss, bet vairāki viņa cilmes ifrīti. Maimunaha, viņas tēvs AI Dimirjats un Dānašs. Mūsu tikšanās diez vai bija sagadīšanās, lai gan viņi tā teica. Viņi nebija nākuši apskatīt muzeju, bet satikt mani. Un mēs uzgājām augšā uz muzeja kafejnīcu papļāpāt. Visi ļoti laipni, pats saprotat.

- Un kā Iblisam klājas? Nimrods apjautājās.

- Viņam tagad ir bārda.

- Vai tiešām?

- Jā, tāda maza gaiša bārdiņa ar plānām ūsām. Lī­dzīgs arābam. Citādi kā parasti. Mierīgs. Lietišķs. Nevai­nojamas manieres. Dārgs Sauile Row apģērbs. Rokām darinātas kurpes. Ļoti anglisks, gluži kā jūs, Nimrod. Huseins Husauts plati pasmaidīja un ar mazā pirkstiņa nagu pieskārās spraugai starp priekšzobiem. Viņam un jums ir daudz kā kopīga, mans draugs.

- Piemēram?

- Viņš man teica, ka viņu interesējot dažas ēģiptiešu senlietas, kuras varētu būt atrastas pēc zemestrīces, īstas senlietas. īpaši no 18. dinastijas. Un naudai ne­bija nekādas nozīmes. Darījumos ar jums tas nekad nav šķērslis. Es varētu nosaukt jebkuru cenu, ja tās būtu labas kvalitātes senlietas.

- Nav nevienas citas dinastijas, kas tik ļoti interesētu džinus, sacīja Nimrods. Kā jūs, protams, zināt.

- Ibliss teica, viņš dzirdējis baumas, ka man esot informācija par pazudušo Ehnatona kapu.

- Vai tiešām? Un jums tāda ir?

Mākslas retumu tirgotājs ievilka no savas ūdenspīpes un pasmaidīja. Ak vai, es atbildēju, ka tās ir, kā viņš teica, tikai baumas. Galu galā, ja kas tāds būtu patie­sība, šī informācija maksātu veselu bagātību.

- Tās dēļ jūs varētu arī nogalināt, Nimrods sa­cīja.

- Ja Ibliss zinātu, ka esmu aicinājis jūs, viņš tik tie­šām būtu ļoti noskaities uz mani. Un šai gadījumā jūs sapratīsiet manu piesardzību, apspriežot tamlīdzīgu jautājumu ar jums.

- Pieņemsim, ka tāda informācija tiešām eksistēja, Nimrods piesardzīgi bilda. Kā tā varēja izskatīties?

- Karte.

Nimrods iesmējās. Karte? Šajā valstī? Katram ir ba­gātību kartes, ko pārdot. Un visas tās ir nederīgas. Plūs­tošās smiltis jūsu aprakstīto lietu padara bezjēdzīgu, kā pats lieliski zināt. Tikpat labi jūs varētu piedāvāt man Mēness karti.

- Ir kartes, un ir kartes, Husauts sacīja. Sī nav sena papirusa karte. Arī karte uz vaskadrānas, kas iz­ņemta no miruša pētnieka rokas, ne.

- Jūs lieki tērējat manu laiku, Nimrods teica. Ja vien… Nimrods apklusa. Ja vien jūs neesat atradis kodu Netdžeras plāksnei. Akmens stēlu, kura varētu palīdzēt atšifrēt, kas uz tās rakstīts.

- Kas gan zina, vai kas tāds maz pastāv? Husauts pasmaidīja. Un, atklāti runājot, cilvēks, kurš atrastu šādu lietu, zinot, ko tas var nozīmēt, izdarītu labu darbu, ja to nekavējoties iznīcinātu. Tas ir mans viedoklis. Huseins Husauts pacēla roku, lai apklusinātu protesta vārdus, kurus džins gribēja izteikt. Turklāt cilvēks, kas būtu atradis plāksni, pats varētu uzzīmēt karti. Pre­cīzāk, Faijūmas pilsētas un tās apkārtnes karti. Karti, kurai ir jauna nozīme pēc zemestrīces. Husauts piesita sev pie pieres. Viņš varētu uzzīmēt šādu karti, ņemot talkā papīra gabalu, zīmuli un, protams, kaudzi naudas. Šāda karte visādā ziņā varētu būt tikpat laba vai tikpat nederīga, cik kāda veca karte uz papirusa.

- Bet vai tā ir taisnība? Nimrods jautāja. Jūs esat redzējis Netdžeras plāksnes kodu? Jūs tiešām zināt, kur atrodas Ehnatona kaps?

- Tas ir ļoti iespējams, Huseins Husauts atzina.

- Ja tikpat daudz pateicāt ifrītiem, esmu pārsteigts, ka viņi atstāja jūs dzīvu, Nimrods teica. īpaši Ibliss. Viņš ir ārkārtīgi nepacietīgs džins.

- Viņi ir vairāk noskaņoti uz darījumiem, nekā jūs varbūt iedomājaties, Nimrod. Viņi visai labprāt pērk to, ko kādreiz būtu paņēmuši ar varu.

Veikala otrā galā Džons nolika mumificētu kaķi, ko bija turējis rokā, un, redzot, ka Huseins Husauts ar viņa tēvoci tagad dziļi iegrimuši sarunā, pat pārāk dziļi, lai ievērotu, ka ir palikuši vieni, viņš piebikstīja māsai un norādīja uz atvērtajām sētas durvīm dziļumā. Nāc, viņš mudināja. Paokšķerēsim apkārt. Paskatīsimies, ko mēs varam uzzināt.

Džons un Filipa iznāca milzīgā, putekļainā pagalmā, ko piepildīja lielāka izmēra ēģiptiešu akmens senlietas, no kurām daudzas, vismaz viņuprāt, izskatījās auten­tiskas. Vienā stūrī atradās vēl vienas atvērtas durvis uz visai smirdīgu tualeti, kas dažām mušām šķita ļoti pievilcīga; un citā stūrī trešās durvis, pa kurām va­rēja manīt izļodzītas, vecas kāpnes, kas veda stāvu augstāk.

- Šķiet, tas ir tur, Džons sacīja, dodamies uz kāp­nēm. Nimrods teica, ka augšstāvā esot īpaša istaba, kur tiek turētas visas labās lietas.

Pēc spožās saules gaismas pagalmā kāpnes šķita ļoti tumšas un drūmas un, kā Filipai likās, mazliet baisas īpaši to čīkstoņa zem kājām, kad viņi kāpa augšup gluži kā šausmu filmā. Kad apkārt bija tik daudz senu Ēģip­tes priekšmetu, viņa gandrīz vai bija gatava tam, ka kāpņu augšgalā viņus sagaidīs attīta mūmija.

- Man tas nepatīk, viņa atzinās, kad dvīņi sasnie­dza kāpņu laukumiņu un pagriezās ap stūri tumšā un putekļainā gaitenī, kuram pie sienām karājās ierāmētas senu izrakumu un pētnieku fotogrāfijas.

- Neuztraucies, Džons mierināja. Mēs tikai ātri apskatīsim šo vietu un tad atkal iesim lejā.

Tai brīdī viņi saklausīja klusus vaidus, kas nāca no atvērtām durvīm gaiteņa galā. Filipa juta, ka asinis sastingst kā ledū. Kas tas bija? viņa nošņāca un satvēra brāļa elkoni.

- Es īsti nezinu, viņš atbildēja, pats juzdamies diez­gan nobijies, tā ka viņam vajadzēja sev atgādināt, ka viņš ir džins, kaut arī ļoti jauns džins, un, ja uz stāstiem Arābijas naktīs varēja paļauties, viņam nāksies pierast redzēt visai briesmīgus skatus tādus, kas varētu šaus­mināt parastu zēnu.

- Paliec te, ja vēlies, viņš nočukstēja.

- Viena pati? Filipa jautāja, pametot acis uz garo, blāvo gaiteni. Viņa jutās tik nobijusies, ka vajadzēja prātā atkārtot savu fokusa vārdu, lai rastu drosmi likt uz priekšu soli pa solim. Nē, paldies. Es eju tev lī­dzi.

Bet tad kādu brīdi viņa pagrieza seju pret sienu, pie­spiezdamās vēsajam, mazliet mitrajam apmetumam.

- Vai ar tevi viss kārtībā? Saņēmis viņas roku, Džons to sirsnīgi paspieda. Nāc! Mums vajadzētu paskatīties. Citādi Nimrods būs neapmierināts ar mums.

- Es domāju, Filipa izdvesa, ka viņš būs vēl vairāk neapmierināts, ja kāds briesmonis mūs saplosīs gaba­los.

Kamēr viņa runāja, no istabas gaiteņa galā atskanēja vēl viens necilvēcisks kluss vaids, kas būtu varējis nākt no kapa vai atvērta sarkofāga. Tikmēr viņi jau bija diez­gan tuvu, lai saklausītu ne tikai vaidus, bet arī griezīgu, elsojošu skaņu. Šķita, it kā kāds nikns dzīvnieks vai cilvēks ciestu lielas sāpes vai justu lielas bailes.

Filipa domāja, ka šī skaņa nav tik skaļa kā viņas sirds­puksti, un, šausmu pārņemta, brīnīdamās, no kurienes Džonam tāda drosme, viņa tik tikko uzdrīkstējās sekot brālim, kad tas pa atvērtajām durvīm iegāja istabā, no kuras skanēja vaidi. Pagāja ilgs laiks, iekams Džons ieru­nājās.

- Viss kārtībā, Filipa, viņš teica. Nav no kā bai­dīties.

Meitene pabāza galvu pa durvīm un ieraudzīja, ka lielā misiņa gultā gulēja puskails zēns, mazliet vecāks par viņu pašu. Šķita, ka zēns ir bez samaņas, kaut gan viņš, sviedriem klāts, drudžaini mētājās gultā un nesa­karīgi murmināja. Viņa āda bija bāla, un viņš bija gluži zils ap lūpām un pēdām, uz vienas no kurām varēja samanīt divus sarkanus dzēlienus, it kā kāds viņam papēdī divreiz būtu iedūris ar asu adatu.

Džons vērīgāk aplūkoja zēna zilo pēdu. Ja vien pa­reizi saprotu, es teiktu, ka zēnu kāds ir sakodis, viņš sacīja. Iespējams, asinssūcējs sikspārnis.

- Asinssūcēji sikspārņi nāk no Dienvidamerikas, ne­vis no Ēģiptes, Filipa aizrādīja.

- Tad varbūt čūska. Līdzīga tai, kas gandrīz sakoda mani. Džons norija siekalas, atminēdamies nepatī­kamo likstu, no kuras viņš tik tikko bija izvairījies.

- Vai tu domā, ka Husauta kungs to zina?

- Viņam tas jāzina. Džons norādīja uz naktsgaldiņu un ierāmētu zēna fotogrāfiju, kurā viņš bija redzams blakus apvidus mašīnai kopā ar Huseinu Husautu. Es teiktu, ka viņš ir Huseina Husauta dēls Bakšīšs. Tēvs un dēls nepārprotami izskatījās laimīgi un, ja fotogrāfija nemeloja, tad Husauts nekādi neatgādināja tēvu, kas atstātu novārtā savu dēlu.

- Vai tad viņš neteica, ka Bakšīšs ir aizgājis uz skolu? atcerējās Filipa. Viņa apsēdās uz gultas malas un uzlika roku zēnam uz pieres. Viņš deg kā ugunīs. Manuprāt, viņam vajadzētu būt slimnīcā.

Sajutis pieskārienu, zēns it kā mazliet atslāba, un tad viņa acis pavērās. Nevajag uz slimnīcu, viņš nočukstēja. Lūdzu.

- Kāpēc ne? Filipa jautāja.

- Jums jāiet prom, zēns noķērca. Jums te draud lielas briesmas.

Filipa pēkšņi piecēlās kājās. Tu taču nedomā, ka viņam ir kāda lipīga infekcija, Džon? Nesaņēmusi at­bildi, viņa atskatījās. Džon?

Džons, acis iepletis, vērās atvērtā kastē pie loga. Palūkojies šurp, viņš klusi sacīja.

Filipa paskatījās un ieraudzīja kastē beigta suņa ķer­meni. Varbūt mums vajadzētu atvest šurp Nimrodu, viņa ierunājās.

- Nimrodu? Bakšīšs atsaucās, kļūdams manāmi satrauktāks. Nē, viņš nedrīkst nākt šurp. Viņam draud lielas briesmas. Jums jāsaka, lai viņš iet prom.

- No kā? Džons prašņāja. No ifrītiem?

- Sakiet, lai viņš iet, kamēr vēl nav par vēlu, Bak­šīšs pateica un atkal ieslīga bezsamaņā.

- Ejam, Filipa aicināja. Tiksim laukā no šejie­nes.

Viņi gāja atpakaļ lejā pa kāpnēm un pāri pagalmam uz mākslas retumu veikalu, kur Nimrods un Huseins Husauts joprojām bija dziļi iegrimuši sarunā.

- Nav tā, ka es negribētu jums palīdzēt, Husauts sacīja. Es gribu. Noteikti. Jums šķiet, ka vēlos noslēgt darījumu ar ifrītiem? Viņš nikni iekoda sev īkšķī. Lūk, ko es domāju par viņiem. Bet paskatieties apkārt, mans draugs. Viss ir pārdošanai. Es esmu biznesa cil­vēks. Man nepiemīt jūsu īpašās prasmes. Man nav jūsu bezgalīgo iespēju. Man jānopelna iztika. Viņš plati pasmaidīja. Jūs saprotat, Nimrod. Tur nav nekā per­soniska. Tas ir tikai bizness.

- Cik? Nimrods stingri noprasīja.

- Runa nav par naudu. Ne no jums, vecais draugs. Vismaz ne tieši. Naudu es varu dabūt no jebkura. Ne jau to es gribu.

- Ko tad?

- No džina? Ko gan citu, ja ne trīs vēlēšanās?

- Jūs to būtu varējis palūgt ifrītiem, Nimrods sa­cīja.

- Bet vai varu paļauties, ka viņi turēs vārdu? Viņi varētu izpildīt manas trīs vēlēšanās un tad, līdzko sa­ņemtu, ko grib, atgrieztos un pārvērstu mani par blusu tāpat vien aiz spītības. Reputācija iet viņiem pa priekšu, Nimrod. Tāpat kā jūsējā. Es varu paļauties, ka jūs tu­rēsiet vārdu. Un pat tad, ja viņi dabūtu, ko grib, no ifrītiem pateicību nav ko gaidīt.

Nimrods brīdi domāja. Tikai trīs vēlēšanās.

- Trīs vēlēšanās.

- Bagdādes likumi? Vēlēšanos sarakstu vispirms.

- Ja jūs tā vēlaties.

- Es nezinu, Nimrods šaubījās.

Huseins Husauts apmeta rožukroņi ap spalvaino roku un plati pasmaidīja. Aiziet! Jūs taču zināt, ka teiksiet "jā". Un īstenībā, ko tas jums maksā? Pāris mūža dienu no otra gala? Husauts paraustīja plecus. Ar tādu dzīves ilgumu, kādu jūs baudāt, varat to atļauties.

Nimrods, brīdi pakodījis nagus, satraukti pameta acis uz dvīņiem. Ko jūs vēlaties?

- Pēc Bagdādes likumiem, kā jūs teicāt. Tas nebūs nekas tāds, kas gultos jums uz sirdsapziņas. Nē, tas būs kas gluži parasts. Daudz naudas, padariet mani pie­vilcīgāku sievietēm, uzlabojiet manu veselību. Hus­auts izteiksmīgi noklepojās. Re, man ir tas nejaukais klepus. Iespējams, no pārmērīgas smēķēšanas. Atklāti sakot, man derētu jaunas plaušas. Ko jūs sakāt? Vai esam vienojušies?

- Norunāts, Nimrods apliecināja.

- Labi. Jūs to nenožēlosiet, es apsolu.

- Un trīs vēlēšanās tikai pēc tam, kad jūs būsiet pie­gādājis.

- Jo agrāk mēs dosimies ceļā, jo labāk. Varbūt šova­kar?

- Lieliski, Nimrods piekrita. Kā mēs tur nokļū­sim?

-Atgriezieties šeit ap pulksten sešiem. Jūs varētu mūs aizvest uz turieni savā skaistajā, vecajā kadilakā. Brau­ciens prasīs aptuveni stundu. Bet ierodieties viens.

Nimrods piecēlās. Nu tad labi. Tiksimies sešos.

Abi vīrieši paspieda viens otram roku, tad Nimrods un dvīņi atvadījās no Huseina Husauta un pameta viņa mākslas retumu veikalu.

Līdzko viņi bija iegriezušies šķērsielā, dvīņi Nimro­dam sāka stāstīt par Bakšīšu un beigto suni, bet Nim­rods abus apklusināja un lika pagaidīt, līdz viņi būs mašīnā, kur viņus neviens nevar dzirdēt. Sajās vecajās ieliņās, viņš teica, aizdomīgi skatīdamies apkārt, nekad nevar zināt, kas varētu noklausīties. Sienām ir ausis. īpaši tad, ja šajās sienās varētu būt ifrītu dzīvais gars.

- Vai tas ir iespējams? Filipa jautāja, cenzdamās turēties līdzi tēvocim, kas soļoja pa priekšu. Ka džins var pieņemt sienas izskatu?

- Jā, protams. Daudz vienkāršāk ir pieņemt koka iz­skatu, bet akmens vai sienas arī ir iespējams, kaut gan tas nav visai ērti. Turklāt to var tikai ļoti pieredzējis džins, kas spēj pārvarēt briesmīgo klaustrofobijas sa­jūtu.

Vini atrada kadilaku.

>

- Nu tad tā, Nimrods sacīja, kad viņi bija iekāpuši iekšā un Krīmijs bija aizvēris mašīnas lielās, smagās durvis. Kas tur ir ar Bakšīšu?

Dvīņi Nimrodam izstāstīja, ko bija redzējuši istabā virs veikala. Viņš pacietīgi klausījās, nepārtraukdams tos, un, kad tie bija beiguši, nopūtās un papurināja galvu.

- Nesaprotu, kāpēc viņš man teica, ka zēns ir aizgājis uz skolu, viņš sacīja. Tas galīgi neizskatās pēc Hu­seina Husauta. Un visas tās runas par biznesu. Es viņu tikpat kā nepazinu. Bakšīšu mocīja drudzis, jūs sa­kāt?

- Jā, Filipa atbildēja. Diezgan smags.

- Viņš dēla dēļ būtu gatavs ziedot savu dzīvību, Nimrods paskaidroja. Viņš nekad nepieļautu, ka ar zēnu kaut kas notiek.

- Varbūt viņš zēnu jau pārdevis ifrītiem.

Nimrods paskatījās uz Džonu un sarauca pieri. Kā

tu to zini?

- Mēs varējām jūs dzirdēt, Džons atbildēja un pa­raustīja plecus. Vismaz tad, kad koncentrējāmies.

- Jā, es īsti netiku skaidrībā, vai varat mūs dzirdēt, Nimrods sacīja. Tad jau jūs zināt, ko viņš teica pa da­rījumu ar ifrītiem. Viņš nekādi tiem nespēja uzticēties, ka viņi slēgs darījumu un turēs vārdu. Ifrīti nav spējīgi atteikties no nodevības, un viņš to zina.

- Ko jūs domājat darīt?

- Pajautāšu par Bakšīšu, kad Husautu.. šovakar sa­tikšu.

- Jūs taču patiesībā netaisāties braukt, Filipa pro­testēja. Tas varētu būt slazds.

- Tiesa, bet man nav izvēles. Tas ir pārāk svarīgi. Es vienkārši nevaru palaist garām iespēju atrast Ehnatona kapu.

- Kas ir Ehnatons? Džons jautāja.

Nimrods pasēdās uz priekšu un lika Krīmijam ne­apstāties Dārzu rajonā, bet braukt tālāk uz Tahrīras ziemeļgalu, uz Ēģiptes senlietu muzeju Kairā. Es jūs iepazīstināšu, viņš teica. Ir pienācis laiks, lai jūs uzzinātu visbaismīgāko un nīstāko cilvēku džinu vēs­turē.