Lampas bērni 1 grāmata Piedzīvojums ar Ehnatonu

16. nodala treŠĀ vĒlĒŠanĀs

Nākamajā rītā pie brokastu galda no tēvoča Nimroda nebija ne miņas.

- Varbūt viņš vakar pārnāca vēlu, Filipa cerīgi iemi­nējās.

- Paskatīsimies viņa istabā, Džons ierosināja.

Bet ne viens, ne otrs īstenībā nedomāja, ka atradīs

tēvoci vēl gultā.

Nimroda guļamistaba aizņēma lielāko daļu otrā stāva. Ārpusē pie divviru durvīm slējās Anubisa statujas. Tas bija mirušo dievs ar šakāļa galvu. Iekšpusē priekšmeti vairāk mudināja strādāt nekā gulēt, jo Nimrods iz­mantoja milzīgo istabu kā biroju. Uz liela riekstkoka galda bija nolikts dators. Blakus krēslam, kas bija pa­gatavots no briežu ragiem, slējās augsta plauktu rinda; uz tās stāvēja liela zvanveida stikla pudele, kurā bija redzams milzīgs, zils omārs un kurai bija piekarināta zīmīte ar greizu uzrakstu NEĒST Blakus gultai atradās liela, ēģiptiešu stila zeltīta lāde, kuru klāja hieroglifi un kurā bija sarindotas neskaitāmas dažādu zāļu pudelī­tes. Citādā ziņā istaba radīja iespaidu, ka tēvocis vāc priekšmetus vai neko nemet prom, grūti pateikt, ko tieši: visur mētājās mapes, klēpjdatori un kompaktdiski, vēl ietīti celofānā, astaragali spēles komplekti, kastes, pilnas ar brillēm, pulksteņiem, zelta pildspalvām, šķil­tavām, cigāru kārbām, zālēm, piezīmju grāmatiņām; sienas skapis ar plauktiem bija pilns ar cepurēm, kur­pēm, krekliem, dučiem kaklasaišu pakaramo un aptu­veni simt dažādas krāsas un dažāda auduma uzvalkiem. Plato franču ampīra stila gultu, kas bija-pārklāta ar neskartiem vissmalkākajiem īru lina palagiem, ietvēra pakāpj veida torņos sakrautas grāmatas.

- Garāža, Filipa ieminējās. Varbūt viņa mašīna ir tur?

Nimroda garāža aiz mājas bija ne mazāk pārblīvēta par viņa guļamistabu. Tajā atradās senlaicīgs motocikls ar nosaukumu Vincents, Britu olimpiskās komandas bob­slejs (kas Ēģiptē šķita divkārt neiederīgs), vismaz du­cis persiešu paklāju, sakrauti cits uz cita kā pankūkas, vairākas somas, pilnas ar kriketa piederumiem, skrieša­nas trenažieris un no granīta veidots akmens sarkofāgs. Tomēr nebija ne miņas no baltā kadilaka Eldorado, un dvīņiem beidzot vajadzēja vien atzīt to, ko viņi jau juta sirdī, un proti: viņu tēvocis nav atgriezies no iepriekšējās nakts brauciena.

- Man ir nelāga nojauta, Filipa teica.

- Man arī, Džons atzinās. Ko lai tagad darām?

- Jāpasaka Krīmijam un Grounina kungam. Un tad, protams, jādodas viņu meklēt.

Dvīņi atrada Grounina kungu viņa istabā lasām iepriekšējās dienas Daily Telegraph un brokastīs ēdam burciņu zīdaiņu barības. Auzu pārslu tume ar mel­lenēm un āboliem, viņš teica, ieraudzījis dvīņus. Garšīgi.

- Nesaprotu, kā jūs varat to ieēst, Džons sacīja, pārlūkodams istabu, kas bija izlīmēta ar pabālējušiem Šekspīra, Sellija un lorda Bairona attēliem.

- To saka puisis ar azbesta iekšām, viņš teica un iešķūrēja mutē vēl vienu karoti želejveida šķidruma. Kā varu jums līdzēt?

- Mēs esam mazliet nobažījušies par tēvoci Nimrodu, Filipa sacīja. Viņa šeit nav. Viņš vakar vakarā nav atgriezies mājās. Viņa gulta ir neskarta un mašīnas arī nav.

Grounina kungs klusi novaidējās. Un ko jūs gribat, lai es daru? Viņš izkasīja atlikušo zīdaiņu barību no burciņas un tad alkatīgi nolaizīja karotīti. Cerams, ka viņš uzradīsies. Turklāt viņš par sevi spēj parūpē­ties pats. Runā pusduci valodu, ieskaitot arābu. Nauda kabatā. Pazīst šo zemi kā savus piecus pirkstus. Nemaz nerunājot par to, ka viņa rīcībā ir pārdabiski spēki. Viņš nav gluži bezpalīdzīgs, vai ne? Savukārt es nerunāju ne vārda arābiski. Man nav ne graša vietējās naudas. Es pat nevarētu atrast ceļu uz lidostu, lai kā to gribētu. Un, ja jūs gadījumā neesat pamanījuši, man ir tikai viena roka. Tāpēc īsti neredzu iespēju, ko es varu palīdzēt.

- Jums jāpalīdz viņu atrast, Filipa uzstāja. Viņš teica, ka tas, ko viņš grasījās darīt pagājušajā naktī, varētu būt bīstami. Tāpēc viņš uzstāja, lai mēs palie­kam mājās.

- Ļoti prātīgi no viņa puses. Grounins atzina. Tā­dā gadījumā, kas liek jums domāt, ka viņš vēlētos, lai meklējat viņu? Ja jautājat man, būs labāk, ja darīsiet, ko jums lika darīt, un paliksiet šeit, līdz viņš pabāzīs savu purnu pa durvīm.

Dvīņi izstāstīja par Huseinu Husautu un Ehnatona pazudušajiem džiniem un par to, kā abi vīrieši bija aiz­braukuši tuksnesī meklēt Ehnatona kapu.

- Tas izklausās pēc džinu darījumiem, Grounins secināja, noslaucīdams rokas dvielītī, uz kura bija Ma­donnas attēls. Mums labāk vajadzētu sameklēt Rak­šasasa kungu. Dzirdēt, kas viņam par to -sakāms.

Viņi aizgāja uz viesistabu, lai atrastu seno misiņa lampu, kurā mitinājās vecais džins. Tā atradās uz galda, kur Nimrods to bija atstājis. Džons pacēla to un nepacie­tīgi paberzēja gluži kā Aladins, viņš nodomāja. Tāpat kā iepriekšējo reizi no lampas tukšās degļa vietas pacēlās zili dūmi, un, kad tie izklīda, Rakšasasa kungs sēdēja uz viena no bibliotēkas krēsliem. Viņš pacietīgi uzklausīja, kas dvī­ņiem bija sakāms, un tad drūmi pamāja ar galvu.

- Baidos, ka jums var būt taisnība, viņš atzina. Ar jūsu dārgo draugu droši vien kaut kas ir atgadījies, jo pilnīgi skaidrs, ka viņš līdz šim laikam būtu devis ziņu, lai jūs nomierinātu, ka viss ir kārtībā. Bet sāksim ar pašu svarīgāko. Noskaidrosim, vai varam ar viņu kontaktēties.

- Bet kā? Vai lietojot džina spēku? Džons jautāja.

- Nē, Rakšasasa kungs atbildēja, paceldams tālruņa klausuli. Es mēģināšu sazvanīt viņa mobilo. Viņš uz­grieza numuru un tad kādu brīdi gaidīja, iekams nolika klausuli. Šķiet, viņa telefons ir izslēgts. Rakšasasa kungs sarauca pieri. Vai arī atrodas ārpus uztverša­nas zonas. Bet iespējams, ka viņš ir pakļauts talismana iedarbībai vai padarīts par vergu kādam, kas vēlas, lai Nimrods izpilda viņa pavēles.

- Nekas nevar būt labāks kā paskatīties uz to no gai­šās puses, Grounins sarkastiski ierunājās. Piemēram, kāds būtu varējis vienkārši aizkorķēt viņa pudeli. Kā toreiz, kad Nimrods iegāja stikla senlietu veikalā Vimbldonā un ielūkojās kādā karafē, lai paskatītos apkārt. Viņš tur būtu palicis uz mūžīgiem laikiem, ja negadītos es.

- Jā, tā arī ir iespēja, Rakšasasa kungs apstiprināja. Bet tas var notikt tikai tad, kad džins ir pārvērties dū­mos, lai iekļūtu pudelē vai lampā. Lai ieslodzītu džinu, kamēr viņš ir savā normālajā izskatā, viņš ir jāsasien. Lai to izdarītu, jāzina viņa džina vārds un jādabū kaut kas no viņa paša. Piemēram, pirksta nags. Vai matu šķipsna.

- Man šķiet, ka labākā vieta, kur mēs varam sākt meklējumus, Grounina kungs teica, ir tas veikals, kas pieder Hūzijam Kāviņusauc.

- Huseinam Husautam, Džons izlaboja.

- Huseins Husauts ir labs cilvēks un uzticams māridu draugs, Rakšasasa kungs piebilda. Bet var gadīties, ka viņš ir kļuvis par ifrītu ielikteni un nonācis viņu varā. Tas ir vienīgais iemesls, kāpēc viņš būtu nodevis jūsu tēvoci. Šai gadījumā jums vajadzētu būt ļoti pie­sardzīgiem. Tas varētu būt bīstami.

- Vai jūs nāksiet mums līdzi? Grounina kungs no­prasīja.

- Personiski nevarēšu jūs pavadīt, Rakšasasa kungs atbildēja. Bet paņemiet līdzi manu lampu. Var gadīties, ka spēšu dot jums kādu padomu. Turklāt, ja Husauts ir ifrītu varā, mums savas kārtis labāk vēl neatklāt. Ja pareizi sapratu, tad tēvoča nodoms bija neizpaust Hu­sautam, ka jūs esat džini. Ja Huseins Husauts ir Iblisa vergs, būs drošāk, ja viņš un ifrīti domās, ka esat tikai cilvēki. Viņi nejutīs, ka jūs tos apdraudat.

- Kā mēs tur nokļūsim? Džons jautāja.

- Krīmijs var mūs aizvest, Grounina kungs ieteica.

- Vai jūs ko neaizmirstat? Nav mašīnas. Nimrods to paņēma vakar vakarā, Džons atgādināja.

- Mums mašīna būs jānoīrē, Grounins sacīja.

- Nē, Džons iebilda. Tas prasīs pārāk daudz laika. Mums mašīna būs jārada pašiem, lietojot džina spēku. Ko jūs sakāt, Rakšasasa kungs?

- Šai ziņā mana palīdzība var būt ļoti ierobežota, Džon. Diemžēl esmu ļoti vecs, un mani spēki ir nodel­dēti kā vecs peldpalags. Bet, ja tu un tava māsa sadotos rokās ar mani, varbūt es varētu palīdzēt koncentrēt jūsu jauneklīgo enerģiju. Jūs vēlaties radīt automašīnu, vai ne?

- Jā, Džons atbildēja.

- Tad mums visiem jācenšas iedomāties vienu un to pašu.

- Baidījos, ka jūs tā teiksiet, atzinās Filipa. Es tik tikko spēju atšķirt džipu no jaguāra.

- Kas ir džips? Rakšasasa kungs jautāja.

- Nekādu problēmu, Džons mierināja un, uzskrējis augšstāvā, viņš paņēma vieglo automobiļu žurnālu, ko bija nopircis Londonā Hītrovas lidostā, un nonesa to lejā viesistabā. Lūdzu, viņš teica, norādīdams uz plūdlī­niju formas sarkanu mašīnu uz vāka. Ferrari 575 M Maranello. Tā spēj sasniegt ātrumu ir 62 jūdzes stun­dā 4,25 sekundēs, un maksimālais ātrums 202 jūdzes stundā. Tā nu ir mašīna, kuru grūti aizmirst. Tajā ir pat četras vietas.

Grounins paņēma žurnālu no Džona rokām un pār­šķirstīja lappuses. Varbūt tu varētu mums atrast kaut ko ne tik smalku? viņš norūca. Mēs vēlētos kaut ko mazliet praktiskāku. Kādu vāģi ar četriem velkošajiem riteņiem. Apvidus mašīnu. Tas ferāri izskatās piede­rīgs sacīkšu skrejceļiem, nevis tuksneša ceļam Kairas apkārtnē.

- Īstenībā daudzi arābu šeihi pērk šo mašīnu, Džons komentēja.

Filipa kārtīgi nopētīja mašīnu uz vāka. Kādas skolas biedrenes vecākiem piederēja apvidus mašīna, un viņai tā gluži labi patika; bet ne tik ļoti kā šis ferāri. Man tā patīk, viņa teica. Tā ir glīta. Es dodu priekšroku sarkanai, nevis melnai. Tētis vienmēr izvēlas melnu ma­šīnu. Sarkana gan būtu jauka.

Viņi pasauca Krīmiju un aizgāja uz garāžu. Tur Rak­šasasa kungs saņēma viņu rokas un, aizvēris acis, aici-nāja dvīņus domāt par viņa prātu kā pastiprinātāju, kas palīdzēs palielināt savas domas spēku.

- Grounina kungs? viņš palūdza. Ja jūs būtu tik laipns, varbūt jūs varētu noskaitīt no desmit līdz nullei? Džon, Filipa. Kad dzirdēsiet Grounina kungu sakām "nulle", tā būs zīme, ka jums jāizsaka savi fokusa vārdi. Skaidrs?

- Skaidrs, dvīņi atsaucās.

- Esat gatavs, Grounina kungs?

- 10-9-8-7-6-5-4-3-2-1-nulle!

- FABULONGOŠŪ…

- ABECEDARIAN!

- …BRĪNUMPIPIKALS!

Vairākas sekundes gaiss garāžā ņirbēja kā mirāža virs karstumā ņirboša tuksneša. Tāpat ievērojami bija jū­tama temperatūras paaugstināšanās, kam sekoja klusa šķindoņa, it kā ar karotīti piesistu pie vīna glāzes. Grou­nina kungs pamirkšķināja acis, un vēl nekā nebija; kad viņš pamirkšķināja vēlreiz, garāžā stāvēja spožs rozā ferāri.

- Rozā? Džons iekliedzās. Tā nav pareizā krāsa. Kā mēs dabūjām rozā mašīnu? Un riteņi? Kas noticis ar riteņiem?

Tā bija taisnība arī riteņi bija nepareizie. Parasto ferāri gludo, atturīgo alumīnija sakausējuma riteņu, uz kuriem redzami pakaļkājās saslējušies zirgi, vietā šai mašīnai bija lielāki visurgājēju riteņi.

- Tā ir mana vaina, Filipa saviebās. Baidos, ka pēdējā mirklī sāku domāt par rozā mašīnu.

- Un kas ir ar riteņiem? Džons novaidējās.

- Es mazliet apjuku, viņa taisnojās. Kad Grou­nina kungs pieminēja visurgājēju, es sāku domāt par Houlijas Reihmanes vecāku mašīnu.

- Tā izskatās gana piemērota braukšanai, Grou­nins novērtēja, atvērdams durvis un atlocīdams ādas sēdekli, lai dvīņi varētu ierāpties divās mazajās vietās pakaļējā sēdeklī. Pēc manām domām, tas ir krietns uzlabojums.

- Tad aiziet, Džons mudināja. Sāksim kustēties.

Tā bija zīme Rakšasasa kungam atgriezties lampā,

kuru Filipa pacēla un turēja piekļautu pie krūtīm.

Krīmijs nospieda pogu pie sienas, lai atvērtu garāžas mehāniskās durvis, tikmēr Grounins nopakaļ dvīņiem iekāpa mašīnā un aizvēra durvis. Es gan dodu priekš­roku rolsroisam. Šitā manai gaumei ir par šauru.

Krīmijs kaut ko nomurmināja arābiski un, norādī­dams uz aizdedzes slēdzi, papurināja galvu.

- Vai tā zēna lampā nav eļļas? Grounins nošķendējās un pagriezās, lai paskatītos uz Džonu. Tu aizmirsi atslēgas, dumjais puika.

- Es atvainojos, Džons sacīja un, aizvēris acis, brīdi koncentrējās.

- ABECEDARIAN!

Pēc pāris sekundēm Krīmijs pamāja ar galvu un iedar­bināja motoru, kas izklausījās mazāk jaudīgs, nekā Džons bija iedomājies. Krīmijs izbrauca ar dīvainā iz­skata ferāri no garāžas uz ceļa, kas veda uz dienvidiem laukā no Dārzu rajona, un nogriezās Kairas vecpilsētas un mākslas retumu veikala virzienā.

Kairas putekļainajās ielās reti kad bija redzēta tik dīvaina mašīna kā rozā ferāri, un cilvēki tālu izliecās no autobusu logiem un iznāca no veikaliem, lai uz to paskatītos. Grounins skaļi stenēja, un Krīmijam nācās strauji nogriezties, lai izvairītos no ēzeļa, kas vilka ar kukurūzu pilnus ratus, jo ēzeļa dzinējs piecēlās kājās un ar pirkstu rādīja uz rozā ferāri. Džons ievēroja, ka vīrs smējās.

- Tas ir ļoti mulsinoši, Džons atzina, ieslīgdams dziļāk sēdeklī.

Krīmijs atrada brīvu ceļu un spieda pedāli grīdā. Ma­šīna uzņēma ātrumu, pamazām atstājot pārējos satik­smes līdzekļus iepakaļ. Mazliet vīlies savā pirmajā fe­rāri, Džons jutās priecīgs, kad beidzot viņi sasniedza vecpilsētu un Krīmijs apturēja mašīnu.

- Atcerieties, ko teica Rakšasasa kungs, Grounins atgādināja. Lai ko tas vīrs teiktu, manuprāt, labāk radīt iespaidu, ka mēs vēl aizvien uzticamies viņam. Lankašīrā ir kāds sens teiciens: paturi draugus savu rūpju lokā, bet savus ienaidniekus turi redzeslokā.

Un, atstājuši Krīmiju un lampu, kurā atradās Rakša­sasa kungs, mašīnā, Grounina kungs un dvīņi pa mazo, bruģakmeņiem klāto šķērsielu devās uz Huseina Hus­auta mākslas retumu veikalu.

Laimīgā kārtā Grounina kungs bija ieteicis izrādīt uz­ticību, jo pirmais, ko viņi ieraudzīja, ieejot veikalā, bija Huseina Husauta dēls Bakšīšs ar nosaitētu kāju, bet citādi viņš izskatījās diezgan atkopies. Pats Husauts, sēdēdams uz tās pašas spilvenu grēdas, ar to pašu balto uzvalku mugurā, smēķējot to pašu ūdenspīpi, izskatījās noguris un satraukts, bet, ieraudzījis dvīņus un Grou­nina kungu, ļoti centās izskatīties viesmīlīgs.

- Sveicināti, viņš teica. Kas atvedis jūs šurp? Un, it kā tikai tagad tas viņam būtu ienācis prātā, nevainīgi piebilda: Un kur tad Nimrods?

- Cerējām, ka jūs to mums varētu pateikt, Grou­nina kungs sacīja. Es esmu Nimroda kunga sulainis. Neesam viņu redzējuši, kopš viņš vakar vakarā izgāja no mājām, lai dotos šurp.

- Bet viņš te nemaz neieradās, Husauts apgalvoja, pieceldamies kājās un tagad izskatīdamies norūpējies. Iedomājos, ka viņu droši vien aizkavējis kas svarīgāks un ka viņš iegriezīsies šodien.

Filipai šis stāsts likās diezgan apšaubāms. Ja viņš neieradās šeit, tad, kā jums šķiet, uz kurieni viņš būtu varējis doties? meitene Husautam pieklājīgi apvaicājās._

Ēģiptietis paraustīja plecus.

- Lūdzu, Husauta kungs, Džons uzstāja. Vai jūs palīdzēsiet mums viņu atrast?

Huseins Husauts satraukts uzmeta acis savam dē­lam, kurš laimīgā kārtā neizrādīja nekādas pazīmes, ka iepriekšējā dienā būtu redzējis dvīņus savā guļam­istabā un tātad pazītu tos. Protams, viņš atbildēja.

Klausieties, labāk brauciet mājās un gaidiet manu te­lefona zvanu. Es šur tur apjautāšos. Pārmeklēšu dažas no viņa iemīļotākajām uzturēšanās vietām. Galvenais nevajag pārlieku satraukties. Kā es mēdzu sacīt, Kaira ir liela pilsēta. Cilvēki pazūd pastāvīgi. Bet parasti tie atkal uzrodas. Ja man liksies, ka ir iemesls raizēm, es pats piezvanīšu policijai. Kā jums tas šķiet?

- Tas, protams, ir ļoti laipni no jūsu puses, Grou­nina kungs atbildēja. Un īpašs mierinājums ir apzi­nāties, ka Nimrodam ir tik labs draugs kā jūs, Husauta kungs. Vai ne, bērni?

- Jā, dvīņi atsaucās, itin nemaz nejuzdamies mierīgi un nu būdami pilnīgi pārliecināti, ka Huseins Husauts tiem melo. Šķiet, viņa dēla Bakšīša straujajai atlabšanai un Nimroda pazušanai bija kāds sakars. Zēns satraukti vēroja dvīņus, viņa acis šaudījās no viena pie otra kā vainīga izskata robotam.

- Vēl kaut kas, Džons ierunājās, kad viņi jau devās laukā no veikala. Tā viņš bija redzējis gudrus advokātus darām tiesas sēdēs televīzijā: ļaut lieciniekam noticēt, ka vairāk jautājumu nav, un tad pārsteigt viņu ar pē­dējo, cerībā noķert nesagatavotu. Tā vieta tuksnesī, kur jūs plānojāt braukt. Vai jums neliekas, ka viņš uz turieni neaizbrauca viens pats?

Huseins Husauts brīdi izlikās domīgs. Nē, viņš atbildēja. Es tā vis nedomāju. Ļāvu viņam tikai vis­pārējos vilcienos nojaust, kur tā vieta atrodas.

- Un ko jūs teicāt, kur tā atrodas?

- Faijūmas pilsētā, Husauts atbildēja. Viņš strikti pakratīja galvu. Bet jūs viņu tur neatradīsiet. Esmu par to pārliecināts. Kāpēc lai viņš brauktu uz turieni bez manis? Tam nav jēgas. Tikai es zinu, kur viņš ir. -

Huseins Husauts ātri sevi izlaboja. Gribēju teikt, ka tikai es zinu, kur tas ir. Tā vieta atrodas netālu no Faijūmas pilsētas. Kur es gribēju viņu aizvest. Nebūtu nekādas jēgas jums mēģināt viņu tur meklēt.

- Mēs gaidīsim jūsu telefona zvanu, teica Grounina kungs.

- Jā. Jā, lūdzu, dariet tā.

Kad viņi atgriezās mašīnā, Grounina kungs savie­bās. Viņš ir blēdīgs tips, nav nekādu šaubu, viņš apgalvoja.

- Ja tas nozīmē, ka viņam nevar uzticēties, Filipa piebilda, tad es jums piekrītu.

- Vai tikai man tā likās, Džons prātoja, vai arī viņš tiešām izskatījās diezgan satraukts, ka mēs varētu braukt uz to Faijūmas pilsētu?

- Nē, es arī to ievēroju, Filipa piebalsoja. Un vai dzirdējāt, ko viņš teica: "Tikai es zinu, kur VIŅŠ ir." Tad viņš, protams, pārlaboja sevi un teica: "Tikai es zinu, kur TAS ir." Ir kāds teiciens, kas apzīmē šādas kļūdas. Kad prāts saka vienu, bet mute ko citu.

- Jā, tev taisnība, Grounins piekrita. To sauc par freidisko pārteikšanos. Un tā vedina domāt, ka teikumā kļūmīgam vārdam pamatā ir kāds neapzināts iemesls, kuru reizēm var uzminēt.

- Domāju, ka mums vajadzētu darīt tieši to, ko viņš negribēja, lai mēs darām, Džons ierosināja.

- Un tas ir? Filipa jautāja.

- Protams, braukt uz Faijūmas pilsētu. Varbūt kāds būs redzējis tēvoča auto. Ēģiptē vecs, balts kadilaks Eldorado nav visai bieži sastopama mašīna.

Grounina kungs paklaudzināja pa Rakšasasa kunga veco bronzas lampu. Vai jūs dzirdējāt, Rakšasasa kungs? viņš skaļi jautāja. Mēs liekam priekšā braukt uz Faijūmas pilsētu un meklēt Nimrodu pašiem.

Sīka, bezķermeniska balss, kas skanēja, it kā kāds sauktu no ļoti dziļas akas, viņam atbildēja: Zēna ideja ir labāka par visu citu, ko spēju iedomāties.

- Labi, tad norunāts, Grounins sacīja, aizsprādzē­dams drošības jostu. Krīmij? Viņš izstiepa pirkstu pret rozā ferāri priekšējo stiklu. Faijūmas pilsēta. Un netaupi zirgspēkus.

Divas stundas vēlāk rozā ferāri iebrauca Faijūmā, pa -prāvā pilsētā uz rietumiem no lielās Nīlas upes. Tā kā viņi apstājās tirgus laukumā, ferāri ātri piesaistīja lielu ļaužu pūli, un, ņemdams talkā dažas Nimroda baltā kadilaka Eldorado fotogrāfijas, kuras Krīmijs lepni nē­sāja līdzi kabatas portfelī, viņš aptaujāja vietējos pil­sētniekus, vai kāds no tiem neatceras redzējis šo ma­šīnu iepriekšējā vakarā. Bet šķiet, ka neviens to nebija manījis, un pēc stundu ilgas pacietīgas izprašņāšanas meklētāju grupai sāka sašļukt dūša.

- Varbūt tāpat vien varētu pabraukāt apkārt, Filipa ieminējās. Un paskatīties, vai nevaram mašīnu kaut kur ieraudzīt paši.

Grounins norādīja otrpus apūdeņošanas kanālam, kas savienoja upi ar pilsētu. Redzat tur pāri? viņš jautāja. Tas ir Rietumu tuksnesis, kas aizņem vairā­kus tūkstošus kvadrātjūdžu. Tad viņš norādīja pretējā virzienā, kur pavērās tikpat klaja ainava. Un tas ir Austrumu tuksnesis. Arī tas aizņem vairākus tūkstošus kvadrātjūdžu. Pabraukāt apkārt? Man tā vis neliekas.

- Grounina kungam taisnība, Džons atzina. Tas būtu kā meklēt adatu siena kaudzē.

- Kā būtu, ja mēs pārvērstos par plēsīgiem putniem? Filipa ierosināja. Un palidotu apkārt?

- To gan es neieteiktu, atsaucās Rakšasasa kungs no savas lampas iekšpuses. Pirmkārt, pārvēršanās par dzīvniekiem prasa pamatīgu pieredzi. Un, otrkārt, ne viens, ne otrs no jums nav mācījies lidot.

- Tas nu ir skaidrs, Džons secināja, iesperdams pa akmeni zemē.

Pa to laiku saule bija sākusi laisties zemāk debesīs, un bija skaidrs, ka viņiem drīz būs jāatgriežas Kairā. Dvīņi nespēja noslēpt ne savu vilšanos, ne bailes par Nimroda drošību. Beidzot, kad Krīmijs jau gribēja iedarbināt ma­šīnu un doties mājup, piejāja kāds kamieļu dzinējs, kas bija dzirdējis par rozā ferāri un baltā kadilaka Eldorado meklējumiem, un sāka sarunu ar Krīmiju, kura beidzās ar to, ka viņš pagriezās pret ceļu un, šķiet, norādīja kādu noteiktu virzienu.

- Kadilaks, Krīmijs teica un, pateicies kamieļu dzi­nējam, iedarbināja mašīnu. Viņš redzēt.

Rakšasasa kungs, pārtulkojis jaunās ziņas angļu va­lodā, piebilda: kamieļu dzinējs pastāstījis Krīmijam, ka viņš esot redzējis amerikāņu mašīnu Biahmu ciematā, pāris minūšu brauciena attālumā no krustojuma ar gal­veno ceļu netālu no klinšu grupas un kādām senām drupām.

Viņi ātri aizbrauca atpakaļ līdz galvenajam ceļam, kur, atradis norādi uz Sennurisu un Biahmu, Krīmijs nogriezās un vairākas jūdzes brauca pa nelīdzenu ze­mesceļu.

>

- Labi, ka šai mašīnai ir apvidus riteņi, Gounins ierunājās, kad braucamais ar skaļu, vibrējošu skaņu trāpīja vēl vienā bedrē. Ja tai būtu oriģinālie riteņi, mēs nemūžam nebūtu varējuši tikt uz priekšu pa šīm grambām.

Beidzot viņi piebrauca pie klinšu grupas, kurai līdzās atradās milzīgu akmens pēdu pāris un kāda aizmirsta fa­raona galva. Krīmijs apturēja mašīnu, un visi izkāpa.

- Šīs droši vien ir tās drupas, Džons teica.

- Nē, tās nav drupas, Grounins klusi ierunājās. Dzeja, lūk, kas tā ir.

- Dzeja? Filipa pārjautāja. Meitenei gluži labi pa­tika dzeja, bet viņa lāgā nesaprata, par ko Grounins runāja. Tomēr, iekams viņa paguva lūgt ko paskaidrot, Grounins jau bija sācis skandēt vienu no slavenākajiem dzejoļiem angļu literatūrā.

"Es ceļotāju satiku no senas zemes,

Kurš teica: "Tuksnesī stāv milzu akmens kājas,

Bet rumpja nav. Tām blakus, pusgrimusi smiltīs,

Vīd sadragāta seja, kuras drūmais skatiens

Un lūpas sarauktās, un pavēlošā vīpsnā

To liecina, ka skulptors pazinis šīs jūtas,

Kas, kaltas nejūtīgā akmenī, vēl dzīvo

Ar veidotāja roku, sirdi vērīgo.

Uz pjedestāla redzami vēl šādi vārdi:

"Mans vārds ir Ozimandijs, valdnieks varenais,

Uz maniem darbiem skatiet, spēcīgie, un drebiet!"

Nav tuvumā nekā. Vien nebeidzams un kails

Ap kolosālā vraka drupām irstošām

Tāltālu plešas smilšu klajums vientulīgs."

Grounins apklusa, it kā lai ļautu dzejoļa iespaidam iedarboties un iespiesties abu jauno klausītāju at­miņā.

- Kas ir šis dzejolis, Grounina kungs? Filipa jau­tāja, nospriedusi, ka viņa kādreiz to gribētu dzirdēt vēlreiz.

- Nestāstiet man, ka nekad agrāk neesat dzirdējuši "Ozimandiju", Grounins teica. Viņš pakratīja galvu. Atgādiniet man, lai iedodu jums Jauno Oksfordas angļu dzejas izlasi, kad atgriezīsimies. Tas bija "Ozimandijs". Pirmais dzejolis, ko es iemācījos skolā. To sacerējis Selllijs. Viens no dižākajiem angļu dzejniekiem, kāds jebkad dzīvojis.

- Cik saprotu, tas bija domāts ironiski, Džons iemi­nējās un uzlēca uz klints, lai labāk apskatītu apkārtni. Pēkšņi viņš plati pasmaidīja. Kā būtu, ja teiktu: "… nav tuvumā nekā… vien baltais kadilaks"?

Nimroda baltais kadilaks Eldorado stāvēja blakus klinšu sienai drupu otrā pusē. Tas bija neskarts un neaizslēgts, tā priekšpuse daļēji bija smiltīm klāta, it kā to būtu skārusi spēcīga smilšu vētra.

- Es pārbaudīšu mašīnu, Džons teica. Varbūt viņš atstājis zīmīti. Bet nekā tāda nebija.

Filipa salika plaukstas kā ruporu un sauca Nimroda vārdu. Džons pa to laiku atkal uzkāpa novērošanas pun­ktā, ko veidoja klintis, lai paskatītos, ko vēl ieraudzīs; bet debesīs pat neriņķoja maitu lijas, kas varētu norādīt uz tālas smilšu kāpas virsotnē gulošu līķi.

Filipa sauca vēl. Tad viņai prātā iešāvās kāda doma, un, uz brīdi aizvērusi acis, vina izrunāja savu fokusa vārdu: FABULONGOŠŪGAUŽlBRĪNUMPIPIKALS! Smiltīs parādījās liels misiņa rupors, līdzīgs tam, ko reiz lietoja jūrnieki, lai sazinātos ar citiem kuģiem.

- Tas jau ir kaut kas, Grounins atzina, kad Fi­lipa tagad staigāja šurp un turp pa apkārtni, saukdama

Nimroda vārdu pa šo megafonu. Nav iespējams, ka viņš varētu nedzirdēt, Grounins teica, aizspiedis vienu ausi ar savu vienīgo roku.

- Klusu! Džons uzkliedza. Man liekas, ka es kaut ko dzirdēju.

Filipa nolaida savu skaļruni un uzmanīgi ieklau­sījās.

Beidzot Grounins izpūta elpu un papurināja galvu. Te nekā nav, viņš klusi secināja. Un, pārlaidis ar roku apkārt neauglīgajai ainavai, piebilda: Nekā. Manu­prāt, viņš atbrauca šurp vienā mašīnā un tad aizbrauca prom citā. Visticamāk, nolaupīts. Vai iespundēts pudelē un aizvests.

Džons bija notupies pie kadilaka. Te ir tikai vienas riepu pēdas, izņemot mūsējās, viņš teica. Izskatās, ka viņš atbraucis šurp ar mašīnu un pazudis. Zēns apgāja apkārt mašīnas priekšpusei un nopētīja smilšu sanesumu, kas klāja motora pārsegu. Nekādi netieku gudrs. Vai izskatās, ka tās te būtu nonākušas dabiskā ceļā? Visas šīs smiltis? Neatceros, ka šodien būtu bijis vējains.

- Smiltis ir smiltis, Grounins sacīja. Un tas, kā tās kaut kur nokļūst, mums visiem ir noslēpums.

- Tā nav nekāda atbilde, Džons aizkaitināts iesau­cās.

Bet Grounins jau gāja atpakaļ uz rozā ferāri. Es jums saku, te nekā nav, viņš īgni norūca un, iekāpis mašīnā, aizvēra durvis un ieslēdza gaisa dzesētāju. Viņš atvieglojumā nostenējās, kad vēsais gaiss apņēma ķer­meni. Viņš noskatījās, kā Džons un Filipa kādu brīdi sarunājas ar lampu, kurā atradās Rakšasasa kungs. Un, kad dvīņi atgriezās pie mašīnas, Grouninam šķita, ka tie skatās uz viņu kaut kā īpaši. Filipa atvēra mašīnas durvis, ļaujot vēsajam gaisam izplūst laukā.

- Grounina kungs, viņa piesardzīgi ierunājās.

- Jā, kas ir? Un, nojauzdams kādu sazvērestību starp dvīņiem, viņš sarauca pieri un piebilda: Lai tas būtu, kas būdams, neko negribu zināt. Man ir karsti, es esmu noguris, esmu izslāpis un gribu atgriezties savā istabā.

- Man ienāca prātā kāda doma, Filipa piesardzīgi turpināja. Bet tā ir saistīta ar upuri no jūsu puses.

- Upuri? Es neļaušu sevi upurēt, lai glābtu jūsu sa­sodīto tēvoci.

- Mēs negribam upurēt jūs, Gronina kungs, Filipa paskaidroja. Toties mēs gribam, lai jūs lietotu kaut ko, kas ir jūsu varā, kaut ko, kas tika darīts jūsu labā, bet tagad kāda cita labā.

Grounins sarauca pieri. Lūdzu, ne tik mīklaini, bērns, viņš teica. Un drusku vairāk skaidrības. Pa­gaidām man nav ne mazākās nojausmas, kas jums ir padomā.

- Pirms ilga laika Nimrods piešķīra jums trīs vēlē­šanās, un pagaidām jūs esat izmantojis tikai divas, vai ne? Viņa apklusa. Vai nav skaidrs? Jūs varat izman­tot savu trešo vēlēšanos, lai atrastu Nimrodu. Viss, kas jums jādara, tikai jāpasaka: "Es vēlos zināt, kur ir Nimrods," un mēs viņu atradīsim.

- Jūs gribat, lai es izlietoju savu trešo…? Ilgie ieraduma gadi kavēja Grouninam izrunāt vārdu "vēlē­šanās", un tā vietā viņš ar rādītājpirkstu gaisā novilka spirāli, it kā atdarinot džina darbību, piepildot vēlēša­nos.

- Tā ir, Filipa pasmaidīja.

- Bet tas nozīmē, ka man vairs nepaliktu nevienas "kā-viņu-sauc", Grounins iebilda. Tas nozīmē, ka visus šos gadus esmu pavadījis, veltīgi cenšoties iztēlo­ties patiesi fantastisku "kā-viņu-sauc". Viņš sadrūma. Katrā gadījumā vai tad Nimrodam nevajadzētu būt šeit, lai piepildītu manu vēlēšanos pēc "kā-viņu sauc"?

- Mēs to esam apsprieduši ar Rakšasasa kungu, Filipa teica. Ja Nimrods ir piecu jūdžu attālumā no šejienes, tad iespēja ir tāda: ja jūs kliegtu pietiekami skaļi, viņš jūsu vēlēšanos sadzirdētu. Bet, ja nedzirdēs, tad to nepiepildīs, un mums tik un tā nebūs sliktāk kā patlaban.

- Un jums vispār vairs nebūs trešās vēlēšanās, ja Nimrods ir miris, vai ne? Džons sacīja.

- Turklāt, Filipa piebilda. Esam to apsprieduši, un mēs paši jums piešķirsim trīs vēlēšanās.

Grounins iesmējās. Ar visu pienācīgo cieņu ne viens, ne otrs no jums vēl nav vienā kategorijā ar tēvoci Nim­rodu. Paskat, kas notika, kad mēģinājāt radīt sarkanu ferāri. Nesaku, ka no tā nav nekāda labuma; vienīgi attiecībā uz "kā-viņu-sauc" neviens negribētu samieri­nāties ar otru labāko, vai ne?

Viņš apklusa, izkāpa no mašīnas un, soļodams ap­kārt, sāka prātā apsvērt šo domu.

- Piedodiet, viņš teica, bet pēc tik daudziem neiz­lēmības gadiem vajag mazliet padomāt. Tas ir kas liels, par ko mēs runājam. Tāds, kas varētu ietekmēt visu manu atlikušo mūžu.

Šķiet, ka atlikušā mūža pieminēšana Grouninā kaut ko ļoti dziļi aizskāra; un viņam pēkšņi ienāca prātā, cik daudz no pagājušās dzīves viņš bija velti tērējis, apsverot savas trešās vēlēšanās iespēju. Vai dzīves pārpalikumam nebija lemts tikt sagrautam līdzīgi? Un pēkšņi Grounins atskārta, kas viņam jādara. Ne tikai Nimroda dēļ. Bet arī sevis paša dēļ.

- Es to izdarīšu, viņš apsolīja. Es to izdarīšu, es to izdarīšu. Jūs nevarat iedomāties, cik nožēlojamu šī trešā "kas-viņu-sauc" mani ir padarījusi. Visu šo laiku, dzenot sevi postā ar nespēju izšķirties, ko īsti "kā-viņusauc" un vienmēr uztraucoties, ka es varētu izteikt "kāviņu-sauc" vārdu nejauši un veltīgi iztērēt "kā-viņusauc" par kaut ko nederīgu. Grounina kungs pasmai­dīja. Ak mans Dievs. Šī "kā-viņu-sauc" būtu kvēlo ilgu vērta, ja es varētu izmantot "kā-viņu-sauc" lietderīgi un tad izbeigt ar to uz visiem laikiem. Vai tā nav?

- Tā ir īstā noskaņa, Grounina kungs, Džons uz­slavēja.

- Bet mirkli pagaidiet, Grounins sadrūma. Pa­gaidiet tikai mirkli. Viņš pakratīja pirkstu pret dvī­ņiem. Jābūt ārkārtīgi piesardzīgam ar "kā-viņu-sauc". Reizēm var izlietot v-vārdu, un tas izlaužas laukā tā, kā tu nekad nevarētu iedomāties. Ticiet man, es zinu, par ko runāju. Pieņemsim, es tiešām pasaku: "kā-viņusauc", kaut es zinātu, kur Nimrods pašlaik atrodas? Iespējams, es tieku pārcelts uz turieni, kur ir viņš, un tad es zinātu, bet jums par to nebūtu ne jausmas. Vai jūs saprotat?

- Varbūt mums vajadzētu vēlēšanos vispirms pieraks­tīt, Džons ierosināja. Precīzi. Atbilstoši tam, ko Nim­rods, manuprāt, sauc par Bagdādes likumiem.

- Pareizi. Par Bagdādes likumiem. Gronins pamāja ar galvu. Jā, tas tā ir jādara.

- Neatrodoties citur, kur esam pašlaik, Filipa teica, es vēlos, lai mēs visi precīzi zinātu…

- Precīzi, Grounins atkārtoja. Lieliski.

- Precīzi zinātu, kur šobrīd atrodas Nimrods, Filipa pabeidza.

Džons jautājoši uzlūkoja Grounina kungu un tad Fi­lipu un, redzot, ka viņi piekrītoši pamāj, vēlēšanos pierakstīja. Tad, izplēsis papīra lapu no savas piezīmju grāmatiņas, viņš vēlēšanos nolasīja Rakšasasa kungam lampā.

- Tā ir laba vēlēšanās, Rakšasasa kungs sacīja. Ļoti precīza. Bez iespējas kļūdīties. Atbilstoša Bagdā­des likumu 93. nodaļas garam. Cerēsim, ka Nimrods to dzirdēs. Citādi esmu neziņā, ko mums darīt tālāk. Mēs diez vai varam braukāt pa visu Ēģipti, atkārtojot šo vēlēšanos cerībā, ka Nimrods to saklausīs. Sai sakarībā kadilaks varbūt ir vienīgā cerība, lai mūsu meklējumus sašaurinātu.

Džons pasniedza papīru Grounina kungam. Esat gatavs? viņš jautāja.

- Cik gatavs vien varu būt, Grounina kungs atzi­nās. Viņš paskatījās uz Džona uzrakstīto kā aktieris, kas mēģina iepazīties ar lomu lugā, un tad pamāja ar galvu. Nu labi. Tad aiziet! Grounins nervozi nolaizīja lūpas un tad sāka teikt vēlēšanos:

- Neatrodoties citur, kur esam pašlaik, viņš piesar­dzīgi sacīja, es vēlos, lai mēs visi precīzi zinātu, kur šobrīd atrodas Nimrods.

Nākamajā mirklī zeme nodrebēja, un kādu brīdi viņi nodomāja, ka tā ir jauna zemestrīce.

- Pie velna, kas tas bija? Grounins iesaucās.

- Tas bija jūsu vēlēšanās piepildījums, jūs, pēdējie stulbeni, atsaucās Nimroda bezkermeniskā balss. Es esmu šeit. Vai pirms tam nedzirdējāt mani kliedzam?

- Mēs varam jūs dzirdēt, Filipa sauca. Bet neva­ram redzēt.

- Protams, nevarat, Nimroda balss sacīja. Tas tā­pēc, ka esmu dzīvs aprakts kapā zem smiltīm aptuveni divsimt jardus no mašīnas. Sāciet iet uz rietumiem pretī saulei, un es jums pateikšu, kad kļūs siltāks.

- Vai jums nekas nekaiš? Filipa jautāja.

- Viss ir kārtībā, Nimroda balss atbildēja. Es ti­kai joprojām esmu mazliet dusmīgs uz sevi, ka Huseins Husauts mani tik viegli sasaistīja.

- Kā viņš to izdarīja? Filipa vaicāja, iedama uz Nimroda balss skaņas pusi.

- Tāpēc, ka es graužu nagus, Nimrods paskaidroja. Tas vienmēr man ir bijis slikts ieradums. Tā ir viena no lietām, kas vajadzīga, lai džinu sasaistītu. Daļa no viņa, piemēram, zobs, matu cirta vai naga atgriezums.

- Kad mēs bijām Huseina Husauta veikalā, jūs grau­zāt nagus, Džons atminējās.

- Šķiet, ka tā, Nimrods atteica. Bet kaut kādā veidā viņš arī zināja manu slepeno vārdu. Līdz ar to viņš spēja mani ieslodzīt šajā kapā.

- Bet kāpēc gan Huseins Husauts gribētu jūs nodot? Džons jautāja.

- Tāpēc, ka viņu šantažē ifrīti. Kamēr es apdullināts gulēju uz kapa grīdas, dzirdēju, kā viņš atvainojās man un lūdza piedošanu. Ifrīti saindēja viņā dēlu Bakšīšu un suni Efendi un ļāva sunim nomirt, lai parādītu, kas notiktu ar Bakšīšu, ja Huseins Husauts precīzi nedarītu to, ko viņam liek.

- Mēs Bakšīšu satikām, Džons sacīja. Viņš ir krietni vien atkopies, kopš viņu redzējām pēdējo reizi. Mēs atgriezāmies veikalā un izlikāmies, ka ticam tam, ko viņš mums saka. Ka jūs neesot ieradies mākslas re­tumu veikalā. Nedomāju, vai viņam radās aizdomas, ka mēs esam džini.

- Man paveicies, ka man ir lieliska māsasmeita un māsasdēls, citādi būtu iesprūdis šeit gadsimtiem ilgi. Jūs abi esat lieliski dzinuši pēdas. Nemaz nerunājot par to, ka atcerējāties Grounina kunga neizmantoto trešo vē­lēšanos. Tas man jāpatur prātā. Grounina kungs? Esmu liels jūsu parādnieks.

- Šobrīd par to nerunāsim, Grounins atbildēja, ka­mēr viņi gāja pa svilinošo tuksnesi rietošās saules vir­zienā. Vai mēs jau tuvojamies?

- Vēl piecdesmit jardus, un jūs būsiet klāt, Nimroda balss teica. Jūs redzēsiet nelielu nogāzi. Noejiet līdz apakšai un gaidiet turpmākos norādījumus.

- Es to redzu, Džons atsaucās.

Nogāzes apakšā viņi apstājās, kā bija likts, un ap­lūkoja ainavu, ko veidoja vienīgi smilšu kāpas. Likās tikpat kā neiespējami, ka Nimrods varētu būt kaut kur tuvumā.

- Tur, kur jūs pašlaik stāvat, Nimroda balss atsau­cās, es esmu tieši jums zem kājām. Jums nekavējoties būs jāpārvieto lielākā daļa smilšu kāpas, kas ir jūsu acu priekšā. Vieniem pašiem. Saprotiet, es nevaru jums palīdzēt. Jo šis kaps ir aizzīmogots ar džina spēku. Es neko nevaru darīt, lai jums palīdzētu.

- Vai mēs nevaram likt tām pazust? Filipa jautāja.

- Tas prasītu pārāk daudz laika, Nimrods atbildēja. Smiltis ir viltīga viela, lai tādi iesācēji kā jūs liktu tām pazust. Katram smilšu graudiņam ir tieksme uzvesties kā individuālam objektam, tāpēc tos grūti savaldīt ar džina spēku. Jūs nevarat likt tām pazust un nevarat tās uzspert gaisā. Un jums būs jāatrod veids, kā tās pārvietot.

- Nu tad labi, Džons teica. Zemesracējs. Ekska­vators. Viņš paskatījās uz Filipu. Vai tu domā, ka zini, kā tas izskatās?

- Neesmu droša, Filipa atzinās.

- Man mājās ir tāds ar tālvadības pulti, Džons at­gādināja. Dzeltens. Stāv uz mana grāmatu skapja. Atceries?

- Man šķiet, Grounins sacīja, ka mēs nejauši pa­braucām garām jaunbūvēm pa ceļam uz Faijūmas pil­sētu, un esmu diezgan cieši pārliecināts, ka tur bija buldozers. Klausieties, es palikšu te kopā ar Rakšasasa kungu, lai mēs būtu droši, ka neaizmirstam, kur Nim­rods ir aprakts. Jūs abi un Krīmijs dodieties atpakaļ uz galveno ceļu un paskatieties, vai varat atvest šurp zemesracēju. Vai uzburt citu. Es nezinu. Bet labāk pa­steidzieties. Drīz būs tumšs, un šī vieta jau sāk uzdzīt man drebuļus.