Lampas bērni 1 grāmata Piedzīvojums ar Ehnatonu

12. nodala kĀ radĀs dŽini

Tovakar, tieši pirms krēslas, Nimrods lika Krīmij am aizvest viņus visus četrus uz tuksnesi dienvidos no pi­ramīdām dvīņu iniciācijas pārbaudījumam. Ierodoties vietā, kuru viņš tiem todien jau bija parādījis, Nimrods un Krīmijs atvēra bagāžnieku un izņēma paklāju, angļu valodas vārdnīcu, divus bloknotus un divus zīmuļus, pāri guļammaisu, sērkociņu kastīti un vecu bronzas eļ­ļas lampu ar rokturi, kas bija veidots tā, lai izskatītos pēc veca, salīkuša vīra.

- Viss, kas jums vajadzīgs, Nimrods paziņoja.

- Bet nav nekā ēdama, Džons iebilda.

- Kas tas būtu par gavēni, ja mēs būtu atveduši ēdienu? Nimrods brīnījās.

- Vai jums nav lukturīša? Filipa pavaicāja, nopētī­jusi apkārtni un skopo aprīkojumu. Drīz būs pavisam tumšs, un neizskatās, ka tā lampa varētu apgaismot dzimšanas dienas torti.

Nimrods šausmās sarāvās. Tammuzs nenotiek ar lukturīti, viņš teica. Jūs neesat nekādi laupītāji, bet džini, turklāt no ļoti ievērojamas džinu cilts. Paturiet to prātā. Visa iniciācijas pārbaudījuma būtība ir tā, ka jūs pavadāt nakti tuksnesīgā vietā ar liesmiņu kompānijas pēc. Eļļas lampām mums ir īpaša nozīme. Viņš skaļi noklakšķināja mēli un pakratīja galvu. Lukturītis! Kā var ko tādu iedomāties?…

- Mēs neesam raduši pie tumsas, tas arī viss, Džons nervozi sacīja. Gaismas pārpilnība Ņujorkā nozīmē, ka tur nekad nav galīgi tumšs. Ne tā, kā satumst šeit, Ēģiptē.

- Tā ir bizantiešu lampa no 7. gadsimta pēc Kristus dzimšanas, Nimrods teica. Un varu galvot, ka tā būs pilnīgi atbilstoša jūsu vajadzībām.

- Bet ko mēs visu nakti darīsim? Filipa jautāja.

- Mēģināsiet pagulēt, Nimrods atbildēja. Tieši to cilvēki naktīs parasti dara. Ieteicu jums izmantot guļammaisus, jo pēc tumsas iestāšanās kļūst diezgan auksts. Ja jums sametas garlaicīgi, varat paspēlēt kādu vārdu spēli ar vārdnīcu. Vai mazliet uzspodrināt to veco lampu. Pa ceļam šurp man likās, ka tā izskatās mazliet blāva.

Krīmijs bija atgriezies pie kadilaka un iedarbināja motoru. Mēs atgriezīsimies rītausmā, Nimrods sa­cīja, ietrausies pakaļējā sēdeklī.

- Bet ja nu ar mums kas notiek? Džons jautāja.

- Neviens nezina, ka jūs esat šeit, izņemot mani un Krīmiju. Kas gan jums varētu notikt? Katrā gadījumā jūs esat džini. Citiem cilvēkiem vajadzētu baidīties no jums. Nimrods aizcirta mašīnas durvis un tad atvēra logu. Starp citu, ja redzēsiet kādas dīvainas gaismas virs piramīdām un debesīs dzirdēsiet pompozu balsi, neuztraucieties. Tas būs son et lumiēre pie piramīdām. Skaņu un gaismu izrāde tūristiem. Man šķiet, ka no šejienes jūs dzirdēsiet katru vārdu. Varbūt jūs pat va­rētu kaut ko iemācīties.

Nimrods uzsita Krīmijam pa plecu, un mašīna aiz­brauca kā lieli, balti kaujas rati smilšu un putekļu mā­konī, pametot dvīņus vienus pašus strauji biezējošā Abu Sira tumsā.

Džons bija pilnīgi pārliecināts, ka varēja saklausīt savus sirdspukstus. Kaut Nīls un Alans būtu šeit,

- viņš teica. Es gribēju teikt, Vinstons un Elviss.

- Es arī to gribētu, Filipa atzinās. Šķiet, vēl nekad neesmu bijusi tā nobijusies kā pašlaik.

" Manuprāt, tur slēpjas īstā jēga, Džons sacīja.

- Kas gan tas par pārbaudījumu, ja tā būtu tikai pa­staiga parkā?

Šķita, ka viegls, silts vējiņš kādu brīdi ķircina viņus, glāstot seju un bužinot matus.

- Ceru, ka tas ir tā vērts, Filipa teica.

- Domāju, ka būs, ja beigās iemantosim tādu džina spēku kā Nimrodam, Džons sprieda.

Drīz pēc tam, kad Nimrods bija aizbraucis, viņi iz­dzirda sentimentālu mūziku un debesis caururba lā­zera stars; pie piramīdām, aptuveni jūdzi uz ziemeļiem, sākās skaņu un gaismu izrāde. Un vismaz kādu laiku dvīņi bija pārlieku aizrāvušies ar to, kas viņiem notiek virs galvas, lai pievērstu īpašu uzmanību tumsai. Bet, kad beidzot izrādei pienāca gals, Filipa atskārta, ka

vienlaikus dreb no aukstuma un izbīla.

- Tumsa uznāk ļoti ātri, vai ne? meitene secināja un, mēness gaismā mulsi norijusi siekalas, ielīda savā guļammaisā cerībā, ka būs pasargāta no tā, kas va­rētu uzglūnēt tuksnesī. Vai mums tagad nevajadzētu aizdegt lampu?

Džons paņēma sērkociņu kastīti un tad lampu, ko pacilāja rokās. Savādi, viņš teica. Sasodīts, tā ne­grib degt.

- Nemuļķojies, Džon. Tas nav smieklīgi.

- Nē, es tiešām nejokoju. Viņš pasniedza māsai lam­pu un sērkociņus. Še, pamēģini tu.

Filipa paņēma lampu un sērkociņus un mēģināja aizdegt lampu ar tikpat neciliem panākumiem kā brālis; tad, uzšķīlusi vienu no pieciem pēdējiem sērkociņiem, viņa papētīja lampu tuvāk. Nav nekāds brīnums, ka nevaram to iedegt, vina sacīja. Nav maģiskās lietiņas, ko iedegt. Sai stulbajai lampai nav degļa. Filipa sāka nervozi spodrināt lampu ar piedurkni.

- Vismaz ir pilns mēness, Džons teica, mēģinādams kliedēt māsas drūmo noskaņojumu. Neuz šķiļot vēl vie­nu sērkociņu, viņš tik tikko varēja saskatīt, kur viņa ir. Un vai nepalūkosies debesīs? Tik daudz zvaigžņu. Dažas no tām šķiet tik tuvu, ka gandrīz var aizskart ar roku. Paskaties uz to tur. Tieši virs apvāršņa. Liekas, ka tā ir tikai dažus simtus jardu tālu. Kā jau es Nim­rodam teicu. Ņujorkā nekad nevar redzēt īsti naksnīgas debesis.

Filipa pārstāja berzēt lampu un pacēla acis. Viņa jau gribēja piekrist brālim cerībā, ka tā varētu novērst savas domas no nepatīkamās situācijas, kad lampa viņas rokās noraustījās un tad it kā pacēlās gaisā. Viņa aiz bailēm iekliedzās, pārliecināta, ka kāds viņai lampu izrāvis no rokām, ar visu guļammaisu pieslējās kājās un aizlēca uz brāļa pusi, juzdamās kā milzu kāpurs. Džon, viņa teica. Kaut kas ir noticis ar lampu.

Kamēr viņa vēl runāja, no lampas tukšās degļa vie­tas sāka plūst biezi, mirdzoši dūmi, nedabiskā ātrumā celdamies debesīs augstu virs galvas un veidodami lielu mākoni, kas lidinājās gaisā, it kā draudot tuksnesī nolīt pār viņiem un tikai viņiem. Vienlaikus viņi sajuta dī­vaini stipru aromātu, kas oda pēc drukas krāsas, it kā kāds mēģinātu ar otu aizmālēt dūmus.

- Man tas nepatīk, Filipa paziņoja. It nemaz ne­patīk.

Kad visi dūmi no senās lampas bija izkūpējuši, tie atkal saplūda kopā un pārvērtās cietā ķermenī, veidojot cilvēka siluetu, divreiz garāku par lielāko milzi, ko viņi spēja iedomāties, bet tas pamazām nokritās un sarāvās, līdz pieņēma pazīstama normāla džina izskatu.

- Rakšasasa kungs! dvīņi iesaucās, izdvesdami skalu atvieglojuma nopūtu. Paldies Dievam, tas esat jūs.

- Un lai ļoti jauks vakars jums abiem, viņš teica ar tik izteiktu īru akcentu, ka tas skanēja gandrīz te­atrāli.

- Jūs pamatīgi mūs nobiedējāt, Filipa smējās, kad bija atguvusi elpu.

- Vai šī ir daļa no Tammuza? Džons jautāja.

- Tā tas ir, jaunais džin, vecais vīrs atbildēja. Tā tas ir. Es gribēju zināt, cik ilgi jums vajadzēs prātot, ka lampa jāpaberzē, tā tas bija. Cerams, nedomājāt, ka tē­vocis pametīs jūs šeit vienus pašus, ko? Viņš nopūtās. Varbūt domājāt arī. Biju pārliecināts, ka, tiklīdz Nim­rods iedeva jums veco lampu, jūs atminēsieties stāstu par Aladinu no Arābijas naktīm-, bet šķiet, ka varēju arī kļūdīties. Svarīgākais, ka jūs jutāties, it kā būtu pamesti tuksnesī, kas ir pats svarīgākais Tammūzam. Tas un maza pamācība no jūsu padevīgā kalpa. Savā pagaidu stāvoklī kā māridu galvenais ceremonijmeistars.

- Biju domājusi, ka mūsu cilts galva ir Nimrods, Filipa teica.

- Atklāti sakot, māridu galva ir jūsu māte, Rak­šasasa kungs paskaidroja. Bet, kopš viņa ir zvērējusi atteikties no sava džina spēka, Nimroda uzraudzībā ir māridu dienišķās lietas. Tomēr šovakar viņam ir svarīgas darīšanas un jūsu iniciācijas formālo pusi viņš uzticējis man.

Tāpat kā agrāk, Rakšasasa kungam galvā bija balts turbāns un mugurā balti svārki, kas harmonēja ar viņa glīto, balto bārdu. Rokā viņš turēja citu eļļas lampu, vienīgi šī tiešām dega un izstaroja spēcīgu gaismu, kas apgaismoja tuksnesi vairāku jardu apkārtnē. Dvīņi ne­bija viņu redzējuši kopš aizbraukšanas no Londonas, un pamazām viņu bailes un pārsteigums izvērtās priekā, jo viņi pirmo reizi bija redzējuši džinu parādāmies no lampas.

- Kas ar mums tagad notiks? Džons jautāja.

- Pārbaudījuma ļaunākā daļa ir cauri, Rakšasasa kungs paskaidroja. Ja vien nedomājat, ka uzklausīt vecu vīru jums neliekas briesmīgākais, kas varētu no­tikt. Jūsu tēvocis Nimrods, ļoti varens džins, kuru man ir gods saukt par savu draugu, lūdza mani jums pa­stāstīt, kā radās džini. Bet man jālūdz jūs klausīties ļoti uzmanīgi, jo dažiem apstākļiem, kas saistīti ar šo stāstu, ir svarīga nozīme. Un, lai būtu par to drošs, ir kategoriska prasība, ka jūsu sapratnei jābūt tikpat lielai kā jūsu nozīmei lietu struktūrā.

Rakšasasa kunga balss, turpinot runāt, kļuva maz­liet stingrāka un skaļāka, tāpēc dvīņiem sāka rasties aizdomas, ka šis vīrs patiesībā nemaz nav tik kautrīgs un sevī noslēdzies, kā Nimrods bija vedinājis viņus domāt.

- Zemes pirmsākumos pasaulē bija tikai divi spēki un tikai triju veidu būtnes, kas varēja noteikt atšķirību starp tiem. Šie spēki bija labais un ļaunais, un tikai eņģeļi, džini un cilvēki spēja tos atšķirt.

Džini eksistēja pusceļā starp cilvēkiem un eņģeļiem un, veidoti no smalkas uguns, tie vairāk vai mazāk spēja pieņemt jebkuru apveidu, kādu vien vēlējās. Bijībā pret spēkiem, kādi tiem bija pār veiksmi, daži cilvēki šos dži­nus pielūdza kā pusdievus, bet citus, kas pielūdza tikai vienu dievu, tas ļoti sadusmoja. Tomēr pamazām lielā izvēle tika uzspiesta eņģeļiem, džiniem un cilvēkiem vienādi: izvēlēties starp labo un ļauno. To sauca par lielo izvēli. Eņģeļu, kas izvēlējās ļaunumu, bija maz, bet to vārdi ir tik vareni, lai tos tomēr pieminētu. Cilvēki no zemes būtnēm bija vislielākajā skaitā, un tikai daži izvēlējās labo, turpretim vairāk bija to, kas izvēlējās ļaunumu. Tā kā viņu ir tik daudz, precīzu skaitļu nav. Tomēr ar džiniem bija citādi; to bija tikai sešas ciltis un mazāk nekā cilvēku, tāpēc tiem bija vieglāk atbildēt par lielo izvēli. Trīs ciltis māridi, džini un džani izvēlējās labo, un trīs ciltis ifrīti, šaitāni un gūli iz­vēlējās ļaunumu.

Atskatoties pagātnē, džinu labākās ciltis diemžēl bija nolēmušas, ka karš ir viens no lielajiem ļaunumiem, un tātad necīnījās par labo, kā būtu varējušas darīt. Cilvēki un džini izcīnīja daudz kauju par šo lielo izvēli, un ļau­nās ciltis gauži nodarīja pāri ne vien pārējiem džiniem, bet arī cilvēkiem. Un tāpēc ar laiku cilvēki nolēma pret visiem džiniem izturēties kā pret ļauniem. Daži labie džini tika noslepkavoti. Citi patvērās vēsākā klimatā rāmākai, kaut gan ne tik spēkpilnai dzīvei. Tie vājina savu spēku, taču galu galā nodrošināja savu izdzīvošanu un pamazām, simtiem gadu gaitā starp labo un ļauno tika sasniegts līdzsvars. Bet īstenībā šis karš turpinās vēl aizvien.

- Tātad mēs karojam ar ifrītiem? Džons jautāja.

- Savā ziņā, jā. Tas ir aukstais karš, ja jums tā tīk; bet tik un tā karš, Rakšasasa kungs atzina.

- Kā tas nākas, ka mēs par to tikpat kā nedzirdam? Filipa jautāja.

- Jo šodien lielākā daļa cilvēku domā, ka džini vairs neeksistē, un tas ļoti labi noder mūsu nolūkiem. Citi, kas sevi sauc par gudriem cilvēkiem jeb magiem, ir iemā­cījušies pakļaut džinus savā kalpībā. Dažiem ir pat džinu asinis. Visu šo iemeslu dēļ gudrie džini ir iemācījušies būt piesardzīgi, kā un kad cilvēkiem atklāt savu patieso dabu.

- Un kā tie ifrīti izskatās? Filipa prašņāja.

- Labs jautājums, bērns. Jā, jums jāiemācās pazīt dažādās džinu ciltis, dažādos džinu veidus, zināt, vai tas ir draugs vai ienaidnieks, un, ja ienaidnieks, tad kā ar to cīnīties. Ar tādu nolūku esmu guvis atbalstu džinu kāršu sistēmā, ko tagad jums atklāšu. To sakot, Rakšasasa kungs parakņājās svārku kabatās un izņēma divas lielas kāršu kavas, ko pasniedza Džonam un Fili­pai katram savu.

Uz katras kārts bija džina vārds, cilts un tā dzīvnieka apveids, kuru viņš labprāt pieņem, tāpat arī dažādas stiprās un vājās īpašības.

Džons paskatījās uz kāršu kavu. Tas nudien ir vēsi, -

viņš teica.

- Džon, kā tu domā, vai tev izdotos šo vārdu vairs nelietot? Rakšasasa kungs jautāja. "Vēsi" nav īstais vārds, ar kuru ikviens sevi cienošs džins var justies ērti. Mēs, džini, esam veidoti no ļoti izsmalcinātas uguns. Un tur nav nekā vēsa, vari man ticēt.

- Ko tas nozīmē? Filipa jautāja. Ļoti smalka uguns? Uguns taču ir uguns, vai ne?

- Iespējams, cilvēkam no malas, Rakšasasa kungs atbildēja. Bet vai esat dzirdējuši, ka eskimosiem ir astoņpadsmit dažādu vārdu sniegam? Tas ir fakts, ka mums, džiniem, ir divdesmit septiņi vārdi ugunij, ne­skaitot aptuveni duci vārdu angļu valodā. ^Vairākums šo vārdu attiecas uz to, ko mēs saucam par pirmatnējo uguni, kas ir karsta uguns jeb uguns no berzes. Bet ir arī smalkā uguns, kas deg visos džinos, labos vai ļaunos. Cilvēki to dēvē par savu dvēseli, lai gan no tās nav liela praktiska labuma, pretstatā izsmalcinātājai liesmai, kas deg katrā no jums. Visam džinu spēkam ir sakars ar šo izsmalcināto uguni. Tā piešķir jums prāta spēku pār matēriju. Tas ir spēks, ko cilvēki labprāt vēlētos paši.

- Bet kā? Džons noprasīja. Kā mēs to darām? Kas mums jādara, lai izmantotu savu spēku? Vai jādomā "brīnišķīgas domas" kā Pīterā Peņa?

- Viss, kas jums jādara, ir jāiemācās koncentrēt savu iekšējo ugunsspēku uz to, ko gribat panākt. Un vislabāk to izdarīt, ja domā par kādu vārdu, vienu vārdu, kas turpmāk būs saistīts vienīgi ar jūsu džina spēka izmantošanu. Tas ir galvenais uzdevums šai naktij. Palīdzēt jums atrast telpu un vientulību, lai ielūkotos sevī, lai meditētu un atrastu vārdu, kas palīdzēs jums koncentrēt savu spēku.

- Jūs domājat tādu kā burvju vārdu? Filipa jau -tāja.

Rakšasasa kungs saviebās. Mēs, džini, labāk šo vārdu saucam par fokusa vārdu. Bet tā ir taisnība, ka burvju vārdi šādi sāk izplatīties cilvēku vidū. Tie dzird kādu neuzmanīgu džinu izrunājam savu fokusa vārdu un tad, ieraudzījuši tā sekas, iedomājas, ka viņi to varētu lietot tāpat. Tā notika ar vārdu SEZAMS. Nekā īpaša sēžamam nepiemīt: tas ir tikai plaši kultivēts Austrumindijas augs, bet kādam džinam ienāca prātā, ka tas varētu būt labs fokusa vārds, un, iekams viņš paguva attapties, to piesavinājās un izmantoja cilvēks, kas sarakstīja Arābijas nakšu pasakas.

- Tātad viss, kas mums jādara, Filipa teica, ir jāizdomā piemērots fokusa vārds, un mēs varēsim sākt taisīt trikus.

- Trikus? Rakšasasa kungs saviebās. Triki nav domāti džiniem. Kad es teicu ugunsspēks, tad tā arī domāju. Var ciest cilvēki. Tāpēc jūs esat šeit, nekurienes pašā vidū. Lai iemācītos uzņemties šo ugunsspēka at­bildību.

- Jā, Rakšasasa kungs, Filipa sacīja. Es atvai­nojos.

- Jūsu fokusa vārds ir kā palielināmais stikls. Vai esat redzējuši, kā šāds stikls var koncentrēt saules spēku mazā punktiņā papīra lapas vidū, tā ka tas aizdegas? Fokusa vārds darbojas tāpat. Tas, kas jums jādara, ir jāizvēlas vārds, kas diez vai varētu parādīties parastā sarunā. Tā sākās ABRAKADABRA. Un diezgan daudzi līdzīgi citi.

- Kāds ir jūsu fokusa vārds? Filipa apvaicājās.

- Mans? Tas ir SESKVIPEDALIAN. Stāsta, ka to esot izgudrojis romiešu dzejnieks Horācijs, lai apzīmētu vārdu, kas ir pārāk garš. Nimrodam ir QWERTYUIOE Tie ir pirmie desmit burti uz datora klaviatūras. Abus šos vārdus ir neiespējami aizmirst un tikpat kā neie­spējami lietot parastā sarunā.

- Jā, Filipa piekrita, Tie ir ļoti labi fokusa vārdi. Es nespētu izdomāt nevienu, kas būtu tikpat labs.

- Nav nekādas steigas, Rakšasasa kungs ieteica. Jums tiešām vajadzētu to kārtīgi apdomāt. Tāda ir jēga tam, ka esat šeit, tuksnesī. Galu galā fokusa vārdam jākalpo jums pamatīgi ilgu laiku.

- Kā būtu ar biltongu? Filipa jautāja. Tā ir kaltēta antilopes gaļa no Dienvidāfrikas. Es nekad negribētu ieiet veikalā un to pasūtīt. Tā ir pretīga. .

- Es zinu, kas tas ir, Rakšasasa kungs sacīja. Bet es jums neieteicu izvēlēties arī tādu vārdu, kas ir tik īss. Protams, zinu gadījumus, kad kāds nomurmināja savu fokusa vārdu miegā, un sekas bija postošas. Bet neesmu dzirdējis nevienu, kas miegā būtu izrunājis, piemēram, vārdu FLOCINAUCINIHILIPILIFIKĀCIJA.

- Man šķiet, ka diez vai jebkad spēšu izrunāt tam­līdzīgu vārdu, Džons atzinās. It sevišķi miegā.

- Bet vai tas kaut ko nozīmē? Filipa gribēja zināt.

- FLOCINAUCINIHILIPILIFIKĀCIJA? Tas apzīmē kādu bezvērtīgu lietu. Vismaz tas ir nevainojams kā fokusa vārds, jo neviens nekad nevarētu izrunāt tik sarežģītu vārdu kā FLOCINAUCINIHILIPILIFIKĀCI-JA normālā sarunā.

Rakšasasa kungs nolika savu lampu zemē, tad pa­ņēma vārdnīcu, divus papīra bloknotus un divus zī­muļus, kurus Krīmijs bija atstājis. Ja jums vajadzīga iedvesma, tad ieteicu ņemt palīgā vārdnīcu. Pierakstiet dažas idejas, pirms jūs šovakar liekaties gulēt, un no rīta, kad ieradīsies Nimrods, mēs izvēlēsimies labākos vārdus un tad tos izmēģināsim.

Rakšasasa kungs paskatījās apkārt. Bet es aizmirsos. Lūkosim, vai mēs šo vietu nevaram padarīt mazliet tīkamāku.

- Uguns būtu jauka, Filipa ieteica.

- Un telts, Džons piebilda. Un, kamēr jūs to darāt, Rakšasasa kungs, kā būtu ar hamburgeru?

- Tu mani pārproti, Rakšasasa kungs atbildēja. Sajās dienās mani džina spēki ir ierobežoti līdz transsubstancei. Tā mēs dēvējām situāciju, kad dematerializējamies, lai izkļūtu no lampas vai pudeles vai iekļūtu tajā. Citādi esmu gandrīz bezspēcīgs, tik tiešām.

- Tad kā gan mēs padarīsim šo vietu tīkamāku, kā jūs teicāt? Filipa jautāja.

- Laimīgā kārtā neesam bez resursiem. Viņš norā­dīja tumsā piramīdu virzienā. Aptuveni simt jardus tālāk pa ceļu mēs atradīsim lielu kasti ar visu, kas vajadzīgs omulīgai naktij. Teltis. Malku. Eļļas lampu. To mums tur atstāja Nimrods. Tikai jāaiziet un tā jā­paņem. Un, to sacīdams, viņš pacēla savu eļļas lampu un nopūta liesmu.

- Kā gan, jūsuprāt, mēs to tumsā atradīsim? Džons jautāja.

- Vienkārši, Rakšasasa kungs atbildēja. Vai redzi to gaismiņu pie apvāršņa? Tā ir lampa uz kastes. Nimrods to tur atstāja, lai palīdzētu mums visu atrast.

- Un es biju iedomājies, ka tā ir zvaigzne, Džons atzinās.

Pusstundu vēlāk, kad lielā telts bija uzslieta un smiltīs liesmoja ugunskurs, dvīņi jutās daudz omulīgāk.

- Kur tad viņš ir? Filipa taujāja. Nimrods. Jūs teicāt, ka viņam šovakar esot svarīgas darīšanas.

Rakšasasa kungs klusēja, un viņa seja sadrūma, it kā viņš gribētu paziņot kaut ko ārkārtīgi svarīgu.

- Patiesībā viņš pārbauda tenkas, ka Ibliss, negan­tākais džins no ifrītu cilts, visļaunākās džinu cilts, esot redzēts Kairā. Ibliss nozīmē "izmisuma cēlonis", un, ticiet man, vārds ticis dots trāpīgi, jo viņš izdarījis daudz ko šausmīgu. Ja Ibliss pametis ifrītu kazino un spēļu namus, lai pašlaik būtu Kairā, tad tam ir kāds iemesls. Mums jāmēģina atklāt, kāds ir šis iemesls, jo varat nešaubīties, ka tas nav nekas labs. Kad mēs to izzināsim, mums jāmēģina viņu apturēt. Par katru cenu.

- Vai ifrītiem pieder kazino?

- Vairāki duči. Daudzas no pasaules azartspēlēm izgudrojuši ifrīti, lai cilvēci nolemtu vispārējām mocī­bām, Rakšasasa kungs paskaidroja. Tas viņiem aiztaupa pūles izmantot savus džina spēkus, lai cilvē­kiem nestu neveiksmi. Kazino Makao, Montekarlo un Atlantiksitijā dara to viņu vietā. Ifrīti ir ļoti slinka džinu cilts.

Rakšasasa kungs nopietni pamāja ar galvu. Tikmēr cītīgi domājiet par saviem ugunsspēka fokusa vārdiem. Iespējams, mums jūsu spēki būs vajadzīgi drīzāk, nekā mēs paredzējām. Vecais, bārdainais džins aptvēra sevi ar rokām un paguris nopūtās. Un tagad, tik ilgi uzturējies ārpus savas lampas, es jūtos mazliet noguris. Tāpēc, ja jūs neiebilstat, es atgriezīšos mājās. Ja nu tiešām esmu jums vajadzīgs, tikai paberzējiet lampu, labi? Tā, kā darījāt iepriekš. Arlabunakti.

- Arlabunakti, Rakšasasa kungs, dvīņi atsaucās.

Kamēr Rakšasasa kungs vēl runāja, viņam pa muti un

nāsīm sāka velties dūmi, lai gan rokā nebija ne cigāra, ne cigaretes. Dūmi turpināja plūst, it kā tiem nebūtu gala, līdz vecais džins stāvēja dūmu ieskauts un kļuva gandrīz neredzams abu jauno džinu acīm. Tad šķita, ka lampa strauji ievilka elpu, jo caur tukšo degļa atveri pēkšņi visi dūmi tika iesūkti un, kad pēdējā strūkla bija pagaisusi no tuksneša gaisa, atklājās, ka Rakšasasa kungs bija pilnīgi pazudis.

- Superīgi, Džons noteica.