Lampas bērni 1 grāmata Piedzīvojums ar Ehnatonu

2. nodala ZOBĀRSTA APMEKLĒJUMS

Vairākums bērnu ar nepacietību gaida vasaras semes­tra beigas un skolas brīvdienu sākumu. Bet dvīņiem vasaras brīvdienu pirmā diena vienmēr saistījās ar zinā­mām bailēm un riebumu, jo šo dienu Gonta kundze al­laž izvēlējās, lai Džons un Filipa apmeklētu zobārstu.

Džonam un Filipai bija labi, stipri zobi, balti kā pipar­mētru konfektes un līdzeni kā automašīnas stāvvietā. Nevienam no abiem nekad nebija vajadzējis neko vairāk par kādu plombu, un īstenībā parasti viņiem nebija par ko raizēties; un tomēr viņiem nez kāpēc vienmēr bija sajūta, ka kādu dienu Lāra kungs atradīs kādu stipri bojātu zobu, un tad visi mirdzošie tērauda urbji, adatas, irbuļi un zondes, kas atradās uz viņa galda virsmas, tiks izmantoti sāpīgai procedūrai. Dvīņi bija redzējuši pietiekami daudz filmu, lai zinātu, ka iespējamas jeb­kuras sāpes, ja reiz zobārsts sāk darboties pa īstam, nevis tikai izdara parastās pārbaudes, ar kurām viņi bija samierinājušies.

Varbūt tāpēc agri tajā rītā, kad bija plānots apmek­lējums pie Lāra kunga, Džons pamodās no ārkārtīgi spilgta sapņa, kurā viņš bija cietis no mokošām zobu sāpēm: tik briesmīgām, kas lielu, pieaugušu vīru žēlumā pret sevi pārvērš par nožēlojamu bezē kūku vai niknu grizlilāci padara par labāko draugu zēnam, kuram pie­tiek drosmes, lai uzņemtos dzīvnieku zobārsta pienā­kumus; no tādām zobu sāpēm, kas Džona sapnī bija beigušās ar visu viņa zobu izraušanu.

Elsdams, mirkdams sviedros un drebēdams aiz bai­lēm, Džons izkrita no gultas un atvieglots jsatvēra seju, atskārtis, ka stiprās zobu sāpes nav bijis nekas cits kā vien murgs. Bet saistībā ar šo sapni bija vēl kas dī­vaināks. Kamēr viņš bija gulējis, spogulis pie sienas blakus viņa gultai bija ieplaisājis no vienas malas līdz otrai; un ne tikai spogulis, bet arī gultas galvgalis, tā ka plaisa no stikla iestiepās kokā. Vai varbūt otrādi, jo spilvendrānā, kur bija atradusies viņa galva, bija ne­liels apsviluma plankums un ieplīsums gandrīz vai tā, it kā viņa murgu nomocītā prāta radītās sāpes būtu izlādējušās kaut kādā enerģijā pret apkārtējo vidi, ko veidoja istabas mēbeles.

Vismaz tāda bija Džona pirmā doma.

- Ko tu izdarīji? jautāja Filipa, uzlūkojot bojājumu no durvīm. Naktī juties mazliet izsalcis un sāki skru­bināt sienu?

- Vai es izskatos pēc kāmja? Džons aizkaitināts jautāja. Zēns diez vai uzdrīkstētos stāstīt māsai, kas, viņaprāt, varēja būt izskaidrojums savādā izskata plai­sai sienā, jo baidījās, ka meitene smietos par viņu.

- Nē, viņa teica. Bet reizēm tu od pēc kāmja. Viņa piegāja pie spoguļa un piesardzīgi novilka ar pirk­stu gar plaisu. Ja nebūtu pārliecināta, es teiktu, ka tā izskatās pēc pazemes grūdiena pēdām. Taču pēdējais vērā ņemamais grūdiens Ņujorkas pavalstī bija 5,1 balli stiprs 1983. gadā.

- Šķiet, tu par to daudz zini, atsaucās Džons.

- Pirms pāris nedēļām televīzijā redzēju filmu par to, viņa paskaidroja un sarauca pieri. Tas ir savādi.

- Protams, tas ir savādi, Džons piekrita, bet Filipa jau bija izgājusi no istabas, un kādu brīdi viņš vairs nedomāja par māsas teikto, līdz viņa parādījās atkal, nesot laikrakstu New York Times.

- Paskaties uz šo te, viņa sauca, iegrūzdama laik­rakstu viņam rokās.

- Vakardienas avīze? Kas tad ir?

- Ēģiptē bijusi zemestrīce.

- Kāds tam sakars ar plaisu manā spogulī?

- Pavēro, teica Filipa un, paņēmusi laikrakstu, viņa to novietoja pret spoguli, tā ka pirmās lappuses attēls ar plaisu pasaulslavenajā Ēģiptes senlietu muzejā Kairā atradās blakus plaisai Džona sienas spogulī. Džons juta, ka viņam atkaras žoklis: nebija iespējams nepamanīt, ka abas acīmredzot nejauši radušās līkloču plaisas bija identiskas.

- Tā, Džons izdvesa. Tas nu gan ir joks!

Filipa atkal sarauca uzacis. Tu to izdarīji tīšām.

Lai mani izāzētu.

- Neesmu to darījis, Džons uzstāja. Goda vārds. Es tikai pamodos, un te tā bija. Es zvēru.

- Kas tad notika?

- Tas izklausīsies stulbi, bet es sapņoju, ka man ir briesmīgas zobu sāpes. Un dīvainākais ir tas, ka plaisa, šķiet, sākas tur, kur mans vaigs gulēja uz spilvena.

Filipa nevis izsmēja viņu, bet nopētīja spilvenu. Tad kāpēc man nerādījās sapnis? viņa noprasīja. Ar to es gribu teikt, ka mēs bieži vien redzam vienu un to pašu sapni, vai ne?

Es arī par to esmu izbrīnīts, Džons atzinās. Un esmu nonācis pie secinājuma tas ir tāpēc, ka es baidos no zobārsta vairāk nekā tu.

Filipa pamāja ar galvu, jo tā bija taisnība. Bet tas tik un tā neizskaidro plaisu līdzību tavā istabā un Kai­ras muzeja sienā.

Viņi vēl aizvien apsprieda plaisu sienā, kad pēc pāris stundām abi devās augšup pa divdesmit četriem kāpņu posmiem uz Morisa Lāra zobārstniecības kabinetu Tre­šajā avēnijā.

Savu māti, kas bija braukusi ar liftu, dvīņi sastapa uzgaidāmajā istabā, kur Lāra kungs jau runāja ar viņu nevis par zobārstniecību, bet par tenisu, ar ko Gonta kundze un Lāra kungs abi bija aizrāvušies.

Lāra kungs paskatījās pāri aceņu malai un pamirk­šķināja bērniem. Viņa izspieda no manis pēdējo sulu, dakteris stāstīja, aprakstot pēdējo spēli, kurā viņi bija sacentušies. Aiznesa mani uz tīrītavu un saņēma at­laidi. Jūsu māte varētu būt profesionāle. Dažas sievietes, kas ar tenisa spēlēšanu pelna iztiku, labprāt gribētu, lai viņas mācētu tā servēt kā jūsu māte. Un vai zināt, viņa vēl turklāt ir skaista. Tas jau pats par sevi ir retums. Lielākā daļa dāmu tenisa čempiones izskatās gandrīz tāpat kā vīriešu turnīru dalībnieki. Bet jūsu māte ne. Jums vajadzētu lepoties ar viņu.

Dvīņi pieklājīgi pamāja ar galvu. Viņi bija pieraduši dzirdēt, kā viņu māti ceļ vai debesīs par to, ka viņai pa­dodas šis un veicas tas. Būdami imūni pret kaut ko tik grūti definējamu kā valdzinājums, dvīņi dažreiz domāja, ka mātei, šķiet, piemīt savāda, pat noslēpumaina vara pār cilvēkiem, it kā dzīve viņai būtu piešķīrusi kādu nelielu piedevu, jo itin viss saistībā ar viņu bija mazliet labāks nekā parasti. Frizieri bārstīja komplimentus par viņas skaistajiem, tumšajiem, mirdzošajiem matiem un apgalvoja, ka viņai vajadzētu piedalīties kādā šampūna reklāmā. Tērpu modelētāji izteica komplimentus par vi­ņas nevainojamo figūru un bija pārliecināti, ka viņai būtu vajadzējis kļūt par modeli. Kosmetoloģes nežēloja komplimentus par viņas zīdaini gludo, tvirto ādu un ieteica viņai dibināt savu kosmētikas firmu. Rakstnieki neskopojās ar komplimentiem par viņas aso prātu un nešaubījās, ka viņai vajadzētu rakstīt grāmatas. Ban­ketu viesi slavēja viņas gatavotos ēdienus un teica, ka viņai vajadzētu atvērt restorānu. Labdarības iestāžu darbinieki bija sajūsmā par viņas spēju savākt naudu labiem pasākumiem un uzskatīja, ka viņai vajadzētu būt diplomātei. Džonam un Filipai tas nebija nekas pār­steidzošs, ka Lāra kungs bija tik augstās domās par mātes tenisa spēli.

- Rimsties, Mo, Gonta kundze smējās. Es sāku justies neērti.

Bet dvīņi zināja, ka viņai nekas nebija pretī. Ja viņu mātei bija kāda vājība, tad tā bija vēlme izbaudīt glai­mus, un viņa tos apēda, kā rijīgi cilvēki apēd pārāk daudz kūku.

Lāra kungs paskatījās uz bērniem, uzsmaidīja savu draudzīgāko smaidu un saberzēja rokas. Tā, kurš no jums abiem, bērni, būs pirmais tēvoča Mo krēslā?

- Džons, Gonta kundze teica, un tas bija viss, ko vajadzēja sacīt. Gonta kundze bija pieradusi, ka viņu paklausa tāpat kā tiesnesi vai policistu bez jautāju­miem.

Džons apsēdās krēslā, kamēr Lāra kungs uzvilka lateksa cimdus, tā ka viņa rokas izskatījās, it kā viņš tās būtu iemērcis krējuma spainī. Tad Lāra kungs nostā­jās blakus Džonam, ar savu pušķiem rotāto mokasīnu nospieda pogu uz grīdas, un krēsls, kas līdzinājās ādas kušetei, slīdēja augšup, likdams Džonam justies kā brīv­prātīgajam no publikas, ko burvju mākslinieks pacēlis gaisā.

- Atver muti plati, sacīja Lāra kungs un ieslēdza gaismu. Džons sajuta uz deguna tās siltumu.

Zēns atvēra muti.

- Lūdzu, mazliet platāk, Džon, paldies. Un, ap­bruņojies ar spogulīti, kas izskatījās pēc sīciņas golfa nūjas, un asu, bet tikpat mazu gana spieķi, Lāra kungs ielūkojās Džonam mutē, pieliecoties tik tuvu, ka Džons sajuta zobu pastu viņa elpā un Acqua di Parma skūša­nās losjonu to pašu, ko lietoja Džona tēvs, uz viņa gludās, saulē iedegušās ādas.

- Mmm-hmm, Lāra kungs noteica ar tāda cilvēka izteiksmi, kas "Mmm-hmm" saka tūkstoš reižu dienā. Un tad: Ak kungs! Ak kungs! Kas tad mums te ir?

Džons satraukumā stingrāk satvēra krēsla roku bal­stus.

- Ak kungs! Kas tas ir? Un vēl viens? Re kā!

Pacēlis drošības brilles un pavilcis uz leju sejas masku,

Lāra kungs pievērsās Gonta kundzei. Atgādini man, Leila. Cik vecs ir Džons?

- Viņam ir divpadsmit, Mo.

- Tā jau man likās. Tā jau man likās. Viņš papuri­nāja galvu un plati pasmaidīja. Nekad agrāk neesmu redzējis ko tādu zēnam Džona vecumā. Jaunais vīrieti! Tev ir gudrības zobi! Jaunākā persona ar gudrības zo­biem, kādu vien esmu redzējis.

- Gudrības zobi? Gonta kundze smagi apsēdās un novaidējās. Kaut kas traks!

- Gudrības zobi? Džons pārjautāja, piesliedamies uz elkoņiem. Gudrības zobi neizklausījās nemaz tik bries­mīgi kā caurumi, kas jālabo. Kas ir gudrības zobi?

- Tos sauc par gudrības zobiem tāpēc, ka normāli tie izaug tad, kad tu esi daudz vecāks. Saproti, tiek pieņemts, ka jābūt vecākam, lai būtu gudrs, kaut gan reizēm nešķiet, ka daži pieaugušie tādi tiešām ir.

- Nelaime tā, Leila, Lāra kungs turpināja, ka zēna žoklis vēl nav pietiekami plats, lai izvietotu četrus jau­nus zobus. Jā, tā nu tas ir, Džon. Gluži kā Apokalipsē. Tie ir četri. Un, ja žoklis nav diezgan liels visiem šiem jaunajiem zobiem, tas rada problēmas taviem pārējiem zobiem. Šie gudrības zobi spiedīs citus uz augšu, un tavs glītais smaids izskatīsies greizs un nelīdzens. Bet to mēs negribētu, vai ne?

- Tad ko jūs ieteiktu, ser? Džons jautāja, lai gan nojauta, ka jau zina atbildi uz šo jautājumu.

- No gudrības zobiem jātiek vaļā. Tev vajadzīga rau­šana. Pareizāk sakot, četras raušanas. Būs nepiecie­šama slimnīcas gulta. Tev iedos vispārējo narkozi un iemidzinās, kamēr mēs tos izrausim.

- Ko? Džons manāmi nobālēja.

- Hei, hei, hei! Lāra kungs draudzīgi iesaucās. Nav par ko uztraukties, jaunais cilvēk. Es pats to iz­darīšu. Tu par to neko nezināsi. Pavisam viegli, tici man. Leila? Es to, iespējams, varētu ieplānot aizparīt, vai tas ir ērti?

- Vai tie jāizrauj tagad, Mo? Gonta kundze jautāja. Vai mēs to nevarētu atlikt? Saproti, šis ir ļoti neērts laiks.

- Tik jaunā mutē kā Džonam, Lāra kungs neat­laidās, es ieteiktu, lai tas notiek, cik drīz vien iespē­jams. Nemaz nerunājot par kosmētisko pusi, varētu tikt ietekmēti citi viņa zobi. Un tad vēl ir abscesa un iekaisuma risks.

- Protams, Mo, Gonta kundze nopūtās. Kā tu teiksi. Ja tie jāizrauj, tad tā arī jādara. Esfc tikai nebiju tam gatava tik drīz.

- Kurš gan varētu būt gatavs tik ātrai attīstībai? Labi. Ar tevi pagaidām esam tikuši galā, jaunais cilvēk. Apskatīsim tavu māsu Filipu. Fil, nāc šurp un atver muti kā operdziedātāja!

Filipa apsēdās krēslā un plati atvēra muti. Viņa ju­tās pārliecināta, ka Lāra kungs neko interesantu viņas mutē neatradīs, un bija laimīga, ka dakteris meitenes zobus uzskatīs par visparastākajiem pasaulē. Šķita gluži tipiski, ka Džons bija jaunākā persona ar gudrības zo­biem, kuru Lāra kungs jebkad redzējis. Viņš vienmēr cenšas izrādīties, domāja Filipa, mēģinādama atslābi­nāties un izlemt, par kuru filmu viņa balsos, kad viss būs beidzies: pēc zobārsta apmeklējuma Gonta kundze

dvīņus vienmēr veda uz kino.

- Nē. Es tam neticu! Lāra kungs iesaucās. Kā jums tas patīk? Es zinu, ka jūs, bērni, esat dvīņi un tā tālāk, bet nē!

Gonta kundze vēlreiz novaidējās.

- Kas ir, Lāra kungs? jautāja Filipa, un tāpēc, ka viņas mute bija pilna ar Lāra kunga pirkstiem un zob­ārstniecības instrumentiem, tas drīzāk izklausījās kā "Kah i, Ua-a unh?"

Lāra kungs, kas lieliski saprata šādu valodu, izņēma laukā instrumentus un pirkstus un atbīdīja masku, atsedzot platu smaidu. Es tev pateikšu, kas ir, jaunā dāma. Tā ir zobārstniecības vēsture, lūk, kas tas ir. Tev arī ir gudrības zobi, tieši tāpat kā tavam brālim.

- Lieliski, vienkārši lieliski, Gonta kundze mur­mināja ar tādu izteiksmi, kas Džonam lika saprast, ka vina nemaz tā nedomā.

- Tā, Filipa sacīja, uzvaroši paskatoties uz Džonu, esmu desmit minūtes jaunāka par Džonu, tāpēc, ma­nuprāt, es tagad esmu jaunākā persona ar gudrības zobiem, kuru jūs jebkad esat redzējis, nevis šis pūtīšu puika. Filipa allaž sauca brāli par pūtīšu puiku, kad gribēja viņu kaitināt.

- Manuprāt, arī, Lāra kungs piekrita, sirsnīgi uzsmai­dīdams Gonta kundzei. Jums ir apbrīnojami bērni.

- Jā, Gonta kundze vārgi atkārtoja. Apbrīno­jami.

- Es nezinu, kāpēc man vispār vajadzētu būt pār­steigtam, viņš turpināja, saņemdams Gonta kundzes roku un maigi to paplikšķinādams. Tiešām nezinu. Viņiem taču ir tik ievērojama māte.

Filipa juta, ka sarauc pieri par šīs piezīmes negodī­gumu. Te viņa bija, jaunākā persona ar gudrības zo­biem, kādu dakteris jebkad redzējis, bet Lāra kungs ta­gad mēģina likt noprast, ka tas ir viņas mātes nopelns. It kā viņa būtu panākusi, piemēram to, ka labi spēlē tenisu vai ka viņai ir lieliska āda.

- Un ko tas nozīmē? jautāja Filipa.

- Nepatikšanas, Gonta kundze atbildēja. Lūk, ko tas nozīmē.

- Vai mani gudrības zobi arī ir jāizrauj?

- Jā, Filipa, dakteris atteica. Un laikam vislabāk būtu, ja mēs to izdarītu tad pat, kad tavam brālim.

Mēs jūs izguldītu gultās vienu otram iepretī, lai jums nebūtu vientulīgi. Un, paskatījies uz Leilu, viņš pa­purināja galvu. Tik tiešām, Leila, tās nav nekādas nepatikšanas.

Gonta kundze pacietīgi vienojās par visu ar Lāra kungu un tad aizveda bērnus atpakaļ uz māju 77. ielā.

- Ņemot vērā apstākļus, viņa teica, labāk atliksim gājienu uz kino. Man jāizstāsta jaunumi jūsu tēvam. Un šis tas jānokārto.

- Piemēram, jāsazvana apbedīšanas birojs, Džons noteica, cenzdamies atmaksāt māsai par pūtīšu puikas piezīmi.

- Neesi nu dumjš, mīļais. Lāra kungam ir taisnība. Te nav par ko uztraukties. Viņa nedroši pasmaidīja, it kā mēģinādama sevi par to pārliecināt.

- Es jau varu jums pateikt, Gonta kundze sacīja.

- Negribēju par to runāt Lāra kunga klātbūtnē. Viņš bija tik satraukts. Bet agrīni gudrības zobi manā ģimenē nav nekas neparasts. Īstenībā biju tikai pāris gadu vecāka, nekā jūs esat pašlaik, kad man pašai izrāva gudrības zobus. Un paskatieties uz mani tagad. Viņa izplūda lieliskā zobu pastas reklāmas smaidā, kas tomēr bija skumju un rūpju pilns. Man ir lieliski zobi.

- Jā, bet slimnīca, Džons novaidējās.

- Palūkojies uz to no šāda viedokļa, māte teica. Tas ir pārejas rituāls, kļūstot pieaugušam. Ko nozīmē izaugt lielam? Jūsu gadījumā tas ir dubulti. Un pie­bilda: Es gribēju teikt, tāpēc ka jūs esat dvīņi.

Gonta kundze nopūtās un aizsmēķēja cigareti, lie­kot dvīņiem savilkt skābu ģīmi: tie necieta, ka viņa smēķē. Tā allaž šķita vismazāk valdzinošā Leilas Gontas īpašība, it sevišķi Ņujorkā, kur cilvēki vairāk satraucas par ko tādu kā smēķēšana nekā par revolveriem.

- Vai tev jāsmēķē? Džons saviebās.

- Es jums ko teikšu, Gonta kundze sacīja, neņe­mot vērā bērnu nosodījumu. Ja jūs būsiet varonīgi, ja liksieties slimnīcā un ļausiet izraut tos gudrības zobus bez liekas kņadas, varēsiet braukt uz vasaras nometni. Kā tad būs?

- Vai tu to domā nopietni?

- Protams, Gonta kundze apstiprināja. Es vienīgi lūdzu, lai jūs abi būtu varonīgi. Un lai es varētu dabūt jūsu gudrības zobus.

- Mamm? Tu gribi tos zobus? Filipa jautāja. Visus astoņus? Fū, cik riebīgi! Laipni lūdzu.

- Kāpēc tu gribi tos zobus? Džons apvaicājās.

- Sauc to par piemiņu, ja vēlies. Es domāju, ka varētu likt tos iemērkt zeltā un tad pakarināt pie rokassprā­dzes.

- Vēsi, Džons teica. Kā kanibāls. Es to varu sa­prast.

- Jūs tik jauki pavadīsiet laiku, Gonta kundze sa­cīja. Es zinu kādu lielisku vasaras nometni Seilemā, Masačūsetsas pavalstī, kur jūs abi varat…

- Māmiņ, Filipa protestēja. Es negribu braukt uz to pašu nometni, kur viņš.

Un es noteikti negribu braukt uz to pašu nometni Masačūsetsā kopā ar viņu, Džons piebalsoja. Es vēlos apgūt kādu izdzīvošanas prasmi.

- Varu jums galvot, ka Elembikas nams ir viena no la­bākajām zēnu un meiteņu nometnēm Ziemeļamerikā, Gonta kundze teica. 600 akru ar pļavām, pauguriem, mežiem un upēm, ar divas jūdzes garu pludmali. Jūs abi lieliski pavadīsiet laiku. Protams, ja negribat braukt, varat pavadīt vasaru kopā ar tēvu un mani Longailendā, kā mēs to darām parasti.

Džons paskatījās uz Filipu un paraustīja plecus. Elembikas nams izklausījās daudz labāk nekā vispār nekāda nometne; un jebkas bija labāk par vēl vienu gar­laicīgu vasaru kādā no bagātnieku vasarnīcu rajoniem Hemptonā. Filipa intuitīvi pamāja brālim ar galvu.

- Nē, manuprāt, Elembikas namam nav ne vainas, Filipa teica.

- Jā, protams, Džons piekrita. Kad mēs varam braukt?

- Jums abiem laikam vajadzēs dažas dienas, lai at­labtu pēc operācijas, iekams jutīsieties pietiekami stipri, lai ceļotu, Gonta kundze paskaidroja. Un acīmredzot man tas jānokārto ar jūsu tēvu. Es zinu, ka viņš šovasar gribēja kādu laiku pavadīt kopā ar jums abiem. Bet kā būtu, ja jūs brauktu nākamnedēļ?